Navigate / search

Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda by Jūnass Jūnasons

Simtgadnieks

Par šo grāmatu biju lasījis pāris ļoti labas atsauksmes, tik labas, ka radās vēlme arī pašam to izlasīt. Parasti es sev šādas vēlmes iegrožoju, jo reizēm gadās smagi iekrist. Ar izdevniecības „Zvaigzne ABC” palīdzību man izdevās tikt pie „Simtgadnieka”.

Grāmatas galvenais varonis ir kāds Allans Karlsons, kuram nupat apritējuši veseli 100 gadi. Pansionātā šim notikumam par godu paredzēta vesela pieņemšana, tomēr Allanu šādas lietas nebūt nevaldzina, un viņš nolemj doties pasaulē. Pa durvīm izslēgts, jo tad kāds vēl ieraudzīs, nākas vien kāpt ārā pa logu savās čuru čībās un sākt ceļu. Ceļš izveidojas interesantāks nekā standarta pārgājiens pēc šņabīša, pa ceļam Allans pievāc kāda jaunekļa somu ar pārdesmit miljoniem kronu. Jauneklis izrādās kāda Zviedru noziedzīga grupējama „Never Again” dalībnieks, un tādu lietu nesodītu nevar atstāt.

Grāmatu varētu saukt par tādu ironisku lasāmvielu, kur ir daudz joku un brīnumainu sakritību. Lieki piebilst, ka labiem tēliem neviens pāri nedara, un Allana piedzīvojumi noris visai bezrūpīgā un jautrā gaisotnē. Grāmatas stāstījums sastāv no diviem stāsta virzieniem. Viens ir Allana iepriekšējie simts gadi, otrs viņa pašreizējie piedzīvojumi 2005. gadā.

Allans savos simts gados ir paspējis izdarīt praktiski visu. Viņš ir uzspēris gaisā ne tikai vietējo veikalnieku (nejauši, toties tas vēlāk ļāva viņam sevi pasludināt par sprāgstvielu ekspertu), bet arī saticis visus slavenākos divdesmitā gadsimta varasvīrus un piedalījies atombumbas veidošanā. No satiktajiem vadoņiem pieminami Franko, Mao, Staļins, Rūzvelts un Einšteins. Ja stāsts būtu rakstīts nopietni, tad Allans būtu visu pērnā gadsimta notikumu netiešs ietekmētājs, neskatoties uz viņa paša principu nelīst politikā. Gandrīz vai kā Aizeka Azimova „Does a Bee Care?”, tikai daudz nenopietnāk.

Grāmata lasās ļoti ātri, kā jau tas vieglai literatūrai pienākas. Autors māk savas idejas pasniegt tekstā tā, lai rastos vēlme uzzināt vairāk, un tu lasi, lasi līdz sasniedz grāmatas otru vāku. Neteikšu, ka joki bija tādi, kas man liktu smieties, bet mani jau vispār grūti sasmīdināt. Bet patikās, ka Latvija pieminēta, kaut vai kā zagto auto galapunkts. Autoram gan varētu piesieties un teikt, ka mūsu profesionālo dzērāju vidū vīni diez ko augsti nekotējas. Bet kur gan viņam tur, Zviedrijā, zināt par divlitrīgo alus pudeļu fenomenu.

Grāmata izdarīja tieši to, ko no viņas biju sagaidījis – piedāvāja nesamocītu labu stāstu, jokiem un amizantām situācijām. Lieku 8 no 10 ballēm. Domāju, ka autoram vēl ir iespēja augt un uzrakstīt stāstu vēl labāk. Ieteiktu lasīt tiem, kuri vēlas ko nenopietnu un izklaidējošu.

Comments

Lasītāja
Reply

Varbūt autors aizkavējies padomju laikos? Tad gan dzēra stiprinātos viņķeļus.

asmo
Reply

Tā šķiet, jo PSRS laikos gan alus bija ap 3 grādiem, kas faktiski viņu padarīja profesionālam alkonautam lietošanā nederīgu.

Leave a comment

name*

email* (not published)

website