Sniegavīrs by Jū Nesbē (Harry Hole #6)

Katru gadu, kad Norvēģijā uzsnieg pirmais sniedziņš, pazūd kāda mājsaimniece. Viņai ir gan vīrs, gan bērns, bet viņas pazūd un neatrodas. Šīs pazušanas ir tik nesaistītas, ka nevienam pat prātā nav ienācis, ka Norvēģijā uzdarbojas sērijveida slepkava. Jo, kas gan ir Norvēģija salīdzinot ar ASV, kluss lauku miests! Tomēr, kad Oslo pazūd kārtējā mājsaimniece Harijs Hols, Oslo kriminālizmeklēšanas nodaļas detektīvs atklāj, ka šāda pazušana nav vienīgā, un viņš sāk izmeklēt Sniegavīra lietu. Šo visu var uzzināt kopsavilkumā, kas atrodas uz grāmatas vāka, un man ar to bija pietiekami, lai izvēlētos šo grāmatu lasīt. Sen nekas nebija lasīts par izdomātiem sērijveida slepkavām (nu fantastiku un fantāziju neskaitot), un arī detektīvromānu žanram es sen nebiju veltījis uzmanību. Pateicoties Zvaigznei ABC pie manis nonāca viens „Sniegavīra” eksemplārs.

Detektīvi pēc būtības ir visai klišejisks žanrs, kurā ir grūti paspīdēt ar kādu jaunievedumu. Ir autori, kas, absolūti nerūpējoties par lasītāju, drukā desmitiem apšaubāmas kvalitātes darbiņus. Ir tādi kā Agata Kristi, kas radījuši labas kvalitātes stāstus, kurš katrs ir kā maza mīkla, un, ja lasītājs ir vērīgs, tad to var pat atminēt pirmais. Šis būtu pieskaitāms pie klasiskajiem detektīviem, vismaz manā uztverē. Galvenais varonis ir detektīvs (nu tas ir skaidrs). Galvenais varonis ir izbijis vai praktizējošs alkoholiķis (tā tradicionāli ir detektīvu sērga, viņi mīl plostot). Galvenais varonis nav precēts, bet viņam ir smuka draudzene (gadās, ka viņš ir šķirtenis un draudzene arī var būt izbijusi, bet viņa ir smuka un gudra ar’). Galveno varoni ir atlaiduši vai atlaidīs no darba (tas parasti tiek darīts, lai pavilktu nozieguma atklāšanas procesu). Priekšniecībā lielākoties ir birokrāti, kuriem rūp tikai savs publiskais tēls. Šī grāmata atbilst visām klasiskā detektīva pazīmēm (nē, es tās nepiemeklēju pēc grāmatas izlasīšanas, es tās nodefinēju pirms lasīšanas sākuma). Harijs Hols ir īsts neatzīts ģēnijs, vientuļais vilks, kuram visu laiku kārojas ieraut.

Arī viņa pretinieks Sniegavīrs ir īsts noziedznieks. Aukstasinīgs, pārdomāts, sadistisks un atzinību alkstošs. Viņam ir savs plāns, un nekas netiek darīts nepārdomāti. Nav jau nekāds iesācējs. Vai man izdevās viņu atkost? Nē, mans aizdomās turamais visas grāmatas gaitā ne ar ko īpaši neizcēlās un tā arī neattaisnoja uz sevi liktās cerības. Un tās bija vienas lielas cerības, lai ar’ sarežģīti realizējamas. Tās gan te neatstāstīšu, jo par spoileru rakstīšanu detektīvromānam var nonākt ellē, tāpat kā par pēdējās nodaļas izlasīšanu neizlasot visu grāmatu. Galvenie tēli un viņu motivācija ir labi nostrādāta un pieslīpēta. Arī otrā ešelona varoņi ir visai veiksmīgi izvēlēti, viņu pagātnēs ir tik daudz tumšo noslēpumu. Tie ļauj negaidīti sižetu apsviest otrādi un kārtējo reizi piemānīt lasītāju.

Mani jau tā piemānīšana vienmēr ir fascinējusi, ja tu grāmatā esi ticis līdz ceturtdaļai, skaidra lieta, ka vaininieku vēl neatradīs. Par ko tad mums būs pārējā grāmata? Par to kā visi dzīvoja ilgi un laimīgi. Nē, skaidra lieta, ka vaininieks nebūs īstais, vai arī būs tikai viņu palaidīs vaļā pierādījuma trūkuma dēļ. Galvenais labā detektīvā ir tas, lai vis būtu daudzmaz loģiski un ticami. Pat viltus pavedieni – rakstniekam ir jāspēj lasītāju aizvilkt līdz pa šo viltus taciņu un likt sev noticēt vismaz sirds dziļumos, ka, jā, šis noteikti ir vaininieks un beidzot ir noķerts. Tas nemaz nav tik viegli, un jāuzmanās no tā, lai beigās pareizam atrisinājumam nevajadzētu izmantot nosapņotu atminējumu vai personu, kas visas grāmatas gaitā nemaz nav parādījušies. Autoram visas šīs lietas padodas, viņš spēj aizvilkt savu lasītāju pa viltus taku bez problēmām. Ja noziedznieks parādās tikai pašās beigās, tas nav nekāds detektīvs, tas ir trilleris.

Šai grāmatai piemita spēja mani aizraut. Es tiešām gribēju, lai Hols beidzot to slepkavnieku noķer, un mani interesēja, kurš tad tas beigu beigās būs. Patika, ka grāmatā nebija formā viena nodaļa Hols, otra Sniegavīrs. Tas būtu visu sagandējis. Patīk arī autora spēja atstāt daudz ko lasītāja iztēlei. Jo nav jau nekā varenāka par to! Katrs pats ir spējīgs iedomāties sniegavīru ar nogrieztu cilvēka galvu, vai ne? Tāpēc detalizētos aprakstos ieslīgšana ir lieka. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kāpēc tikai labi nevis izcili? Un ko man būs darīt, ja nākamais šis autora darbs būs vēl labāks, likt vienpadsmit?

Atbrīvojot Baltiju by Džefrijs Benets

Sen nebiju lasījis nevienu grāmatu par kariem un karošanu. Ieraudzījis, ka latviski pieejama grāmata „Atbrīvojot Baltiju”, nolēmu papildināt savas zināšanas par Lielbritānijas flotes nozīmi Baltijas valstu neatkarības atgūšanā. Sadarbojoties ar Zvaigzni ABC, šī grāmata nonāca manās rokās. Kā jau tas pienākas, nedēļu viņa nostāvēja nelasīta, un tad ķēros klāt.

Benets pats izbijis jūrnieks, daudz rakstījis par britu jūrasspēku vēsturi, nolēma uzrakstīt par vienu plašākai pasaule maz zināmu epizodi. Proti, britu flotes nozīmi Baltijas valstu brīvības cīņās. Pirmais Pasaules karš jau bija beidzies, un tehniski visur valdīja pamiers. Tomēr britiem raizes radīji tikko Krievijā notikusī varas maiņa un krievu boļševiku vēlme atjaunot Krievijas Impēriju bijušajās robežās. Šāda jauna spēka parādīšanās pie apvāršņa britu valdībai sagādātu papildus problēmas, tādēļ tā centās darīt visu, lai boļševiku virzību apturētu. Tas sevī ietvēra balto armijas atbalstīšanu un apgādi, un jauno valstu Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas atbalstīšanu. Lai to veiktu efektīvāk, uz Baltijas jūru tika nosūtīta flote, kuras galvenais uzdevums bija nepieļaut padomju flotes dominanci Baltijas jūrā, novērot, lai Vācija pilda savas saistības. Tas ir, izspiež no reģiona boļševikus un atkāpjas uz dzimto zemi.

Skaidra lieta, ka grāmata ir sarakstīta tikai un vienīgi no britu skata punkta. Tātad varam skaidri iedomāties, kuri spēki bija noteicošie Baltijas valstu neatkarības iegūšanā. Pati grāmata ir sarakstīta tādā pasausā stilā, tiek uzskaitīti fakti un praktiski nav nekādu spekulāciju. Grāmata vairāk kalpo kā uzskates līdzeklis, kā ar mazu vieglo kuģu grupu var noturēt dominanci jūrā. Tiek gan arī atzīts, ka krievu jūrnieki bez normāla komandējošā sastāva nav izcēlušies ar īpašām kaujas spējām un pieturējušies pie pasīvās agresijas stratēģijas. Tas ir, neveicot nekādas aktīvas darbības radīt iespējamu draudu efektu tikai ar savu klātbūtni. Britu uzdevums bija šo efektu mazināt, un tas bija uzticēts šīs mazās flotes komandierim Kovanam.

Grāmatas centrālais tēls ir kontradmirālis Volters Kovans. Kovans tiek atspoguļots kā īsts paraugjūrnieks, kas saņēmis diezgan plašas pilnvaras, tomēr nekautrējas arī rīkoties patstāvīgi, nesaskaņojot katru savu rīcību ar augstāko virspavēlniecību. Virspavēlniecība jau ar’ vēl tajā laikā īsti nezināja ko pasākt ar tām Baltijas valstīm. Diezgan detalizēti tiek aprakstīta Kovana problēmas ar Golcu, pagaidu valdībām, mīnu laukiem Baltijas jūrā un matrožu neapmierinātību.

Ja pavisam godīgi, tad līdz šim man tā britu flotes drasēšana pa Baltijas jūru bija šķitusi tāda epizodiska, un nemaz nebiju aizdomājies, ka tās nozīme reģionā bija tik nozīmīga. Varētu teikt, ka šī grāmata man pasniedza Latvijas neatkarības iegūšanas procesu nedaudz savādākā gaismā. Papildināju savas zināšanas par Pirmā pasaules kara beigu posmu. Neesmu gan tik liels speciālists, lai varētu nopietni spriedelēt par autora patiesumu notikumu izklāstā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, šaubos, ka tieši briti visu šo pasākumu izvilka. Grāmatu vajadzētu lasīt tiem, kurus interesē vēsture. Sarakstīta tipiskā sešdesmito septiņdesmito gadu manierē. Praktiski tiek izslēgtas jebkādas spekulācijas par tēmu. Tikai tas, kas iegūts no notikumu dalībnieku dienasgrāmatām, intervijām un sarakstes. Tā kā interesantu un amizantu epizožu te ir visai pamaz.

Seši gadiņi

Tā nu sanāk, ka manam blogam šodien paliek seši gadi kopš pirmā ieraksta. Sākot rakstīt vēl nemaz nezināšu, ka te tiks rakstīts par grāmatām tik daudz. Godīgi sakot, izveidojis blogu, es tā arī īsti nezināju, ko ar viņu pasākt, un pēc dažiem ierakstiem pametu uz pus gadu. Bet tad man ienāca galvā spoža doma izmantot to kā izlasīto grāmatu arhīvu. Nu tā – bilde, grāmatas nosaukums un nedaudz par grāmatu.

Tad atklājās, ka blogā var labi aprakstīt savus ceļojumus, lai nav rada gabaliem viss simts un vienu reizi jāpārstāsta. Tā smuki uzraksti, ko redzējis un darījis, saliec pāris bildes un darīts. Pirmais eksperiments man bija ar Austrāliju, un tad sekoja arī citi, nu tie, par kuriem es vēlējos stāstīt.

Kad mans brālis brauca no Gambijas uz Gambiju jeb oficiāli Rīga-Bandžula rallijā, tad katru dienu ar viņu sazinājos un ierakstīju blogā jaunumus lai radi zina, ka nav nēģeri nozaguši, un mašīna vēl kustas.

Tad vēl bija Intelektuālo jautājumu projektiņš, kas pierādīja, ka maniem lasītājiem ar intelektu viss ir kārtībā. Diemžēl pie kāda deviņdesmitā ieraksta man pietrūka labu uzdevumu, ko piedāvāt risināšanai. Nu tādus, kurus nebūtu kauns publicēt. Jāatzīst, ka pagājušo divu gadu laikā esmu iekrājis tikai ap desmit labiem uzdevumiem, kas jau nebūtu kaut kā apspēlēti.

Bet tā, jā, blogs ir kļuvis lielākoties par grāmatu blogu, vasarā atzīmēju savu pirmo piecsimtnieku, ceru, ka būs arī tūkstošais grāmatu apraksts. Un, protams, ir prieks par daudzajiem grāmatu blogiem, kas savairojušies šo sešu gadu laikā un kalpo kā morāls atbalsts uzsākto turpināt. Liels paldies arī visiem maniem lasītājiem un komentētājiem!

Sarkanie bērni by Inga Žolude

Kaut kad pasen uzzināju par šādu rakstnieci no Lasītājas, tad izlasīju viņas ierakstu Kultūras dienā par lasītājiem, kas māk lasīt un tiem, kas nav tik inteliģenti (nu tie ar intelekta neizkropļotajām sejām). Sākumā apvainojos: viss, nelasīšu tādu rakstnieci, izrādīšos vēl neinteliģents. Gāja laiks, un izštukoju, ka vajadzētu tomēr kādu no viņas daiļdarbiem izlasīt, gāju uz grāmatu bodi un izdarīju to, ko nekad nevajag darīt – izlasīju anotāciju uz grāmatas vāka. Izklausījās interesanti – Francija, sešpadsmitais gadsimts, bāreņu patversme, domāju, jāņem tik ciet.

Grāmatā ir trīs sižeta līnijas. Pirmā par bāreņu patversmi Parīzē bija daudzsološa. Uzrakstīta īsti Philippe Ariès garā. Bērni mirst tik ātri, ka pieaugušajiem nav vērts viņos investēt savas emocijas un izturēties pret viņu nāvi un ciešanām vienaldzīgi. Sāka jau šķist, ka būs aizraujošs Dikensa klons, bet nekā, viss beidzās jau otrā nodaļā.

Otrā līnija ir par trīs sieviešu – Mārītes, Liesmas un Nadjas likteņiem. Viņu dzīves vieno tas, ka pasaulē tās ir nākušas visai neierastā veidā. Nadju atnesis stārķis, Mārīte atrasta kāpostos un Liesma ir piedzimusi sievietei, kas varbūt nemaz tāda nebija. No šiem stāstiem tad arī sastāv lielākā grāmatas daļa.

Trešā līnija mums vēsta par kādu bērnudārzu, kurā mācās Sarkanie bērni. Viņi visi savā ziņā ir īpaši, jo tie nav parasti bērni, viņi vēl nav novienādoti padarīti par viendabīgiem pelēkiem līdziniekiem. Šķiet gan, ka tas nav uz ilgu laiku.

Te nu sekos SPOILERI (MAITEKĻI latviski) tālāk izlaidiet, ja nevēlaties uzzināt grāmatas saturu (tas gadījumam, ja kāds šo ierakstu lasa). Jāpiezīmē, ka grāmata bija labāka nekā biju gaidījis. Tēli izstrādāti labi, un rodas priekšstats par tiem kā dzīviem cilvēkiem. Visas trīs ir dzīvē apjukušas sievietes, kas izaugušas tādā kā māju inkubatorā, vecāku mīlētas un ar skarbo realitāti saskaras tikai aizbraucot uz lielpilsētu. Izrādās, ka viņas absolūti nav piemērotas īstajai dzīvei. Te gan nepiemērotība ir visai klišejiska. Meitenes satiek nepareizos vīriešus, tie noved šīs no pareizā ceļa. Lai pasargātu vecākus no rūgtās patiesības, tiem tiek melots. Skaidrs, ka labi tas beigties nevar.

Grāmatu izlasot radās priekšstats, ka visas pasaules nelaimju cēloņi ir tieši vīrieši. Viņi paved jaunas meitenes, pataisa tās par narkomānēm, krāpj, neatzīst savus bērnus un pārvelk savā pusē vecākus. Un galvenais ir, ka iespējas kaut ko labot arī nav pārāk lielas, visa viņu dzīve ir nemitīga bēgšana no saviem pāridarītājiem un peldēšana pa straumi. Nezinu, varbūt no sievietes perspektīvas pasaule tāda arī ir.

Tagad par to izdzīvošanu par spīti. Ja godīgi, tad neredzēju, kur te būtu tas spīts, kas liktu izdzīvot. Nadja, kļūst par narkomāni un velk savu eksistenci kādā pritonā līdz dabū nekvalitatīvu preci un tiek ievietota atveseļošanas klīnikā. Mārīte ir medmāsa, kura noprecējusi dakteri, kas nevar paiet garām nevienam sievišķim, dzīvo tīri sakarīgu dzīvi, piepelnoties pārdodot kandžu un apstrādājot pritona iemītniekus. Liesma, vientuļā māte, kura baidās no sava vīra un par savu slimo bērnu. Vispār jau no vīra vairāk nekā par bērna dzīvību. Dzīves nav diez ko izdevušās un nebūt nelīdzinās tai laimības saliņai, kur aizvadīta bērnība, tomēr daļa vainas ir arī viņās pašās, jo problēmas risinātas netiek, tiek vienkārši dzīvots tālāk, jo cerība mirst pēdējā. Nāktos vēl piebilst par vārda ‘sarkans’ lietojumu, tas te ir ļoti daudz ielikts daudzās alegorijās un visās iedomājamās interpretācijās. Tā kā cilvēkam, kuram patīk noņemties ar dziļākas teksta jēgas analīzi, te pietiks ilgam laikam, pētot šī simbola tiešo un pārnesto nozīmi.

Grāmatai liktu 7 no 10 ballēm, patiktos, ja šo sieviešu dzīvesstāsti pašos pamatos būtu nedaudz daudzveidīgāki , ir jau labi uzrakstīti un motivācija ar’ izklāstīta. Skaidrs jau, ka viņas nav no šīs pasaules, kurš tad ir. Bet gribējās redzēt viņās vairāk cīņassparu un vēlmi būt noteicējām pašu dzīvē nevis atskatīšanos pār plecu uz vecajiem labajiem laikiem, kad par viņām rūpējās vecāki. Bet nu neskatoties uz iepriekš piesaukto, domāju, ka ar laiku izlasīšu vēl kādu autores darbu.

Stīvs Džobss by Valters Aizaksons

No biogrāfiju lasīšanas es iespēju robežās esmu centies izvairīties. Kādēļ tas tā iegājies, to gan nemāku izskaidrot. Mani jau vairāk par personībām interesē lietu un ideju attīstība. Tomēr kā cilvēks, kurš ikdienā lieto iPhone un iPad, nespēju noturēties pretī vilinājumam izlasīt par šo ierīču radītāju ko vairāk. Ja godīgi, tad angļu mēlē diez vai šai grāmatai būtu atradis laiku, bet sadarbībā ar izdevniecību Zvaigzne ABC man izdevās tikt pie grāmatas „Stīvs Džobss” latviešu valodā.

Kā jau var nojaust pēc nosaukuma, grāmata ir par Stīvu Džobsu, viņa personību un viņa dzīvi. Grāmatas autors ir pazīstams kā biogrāfiju rakstītājs, iespējams, ir viens no labākajiem. Šo grāmatu uzrakstīt viņam ir piedāvājis pats Stīvs, apsoloties grāmatas izveides procesā neiejaukties un ļaut autoram uzrakstīt par viņu gan to, ko domā pats Stīvs, gan viņa draugi, līdzgaitnieki un, protams, nelabvēļi.

Grāmatas pluss ir trešās personas skatījums uz Stīva Džobs dzīvi un to, kā viņš izveidojis savu biznesa impēriju, kas ar saviem produktiem ir spējusi pārņemt visu pasauli. Tad nu, domājams, Stīvs ir parādīts tāds, kādu viņu ir redzējuši citi cilvēki nevis viņš pats. Kas, zinot Stīva vēlmi grozīt apkārtējo realitāti ar saviem uzskatiem, ir visai apsveicami. Viņu nebūt nevar nosaukt par ideālu cilvēku, priekšnieku vai ģimenes tēvu. Drīzāk gan te nāktos piemeklēt vārdus tirāns vai despots. Viņš bieži sāpinājis cilvēkus, arī savus tuviniekus. Reizēm šķiet, ka apkārtējo jūtas viņš vispār neņem vērā, tai pat laikā viņš spēj cilvēkus motivēt paveikt šķietami neiespējamas lietas.

Tas viss kopā man radīja priekšstatu, ka patiesībā Stīvs ir biji labi nomaskējies psihopāts, arī tiem piemīt vēlme visu kontrolēt, garastāvokļu maiņa, gribēt, lai visi ciena tevi un tavus uzskatus, un būt vienīgajam ar pareizo skatījumu. Reizēm tas noved pie dārza, ka piebāzts ar noslaktētu cilvēku līķiem, reizēm pie perfektiem produktiem, kurus savā īpašumā vēlas iegūt liela daļa no pasaules iedzīvotājiem. Bet nu šīs ir tikai manas domas, jo empātijas trūkums nebūt nenozīmē tikai vienu diagnozi.

Ja tu lieto kādu no Apple produktiem, tad, domājams, šī grāmata būtu jāizlasa obligāti, man sevišķi patika nodaļas, kas veltīta iPhone un iPad izstrādei. Džobsa apsēstību ar dizainu un nožēlu par to, ka cilvēks, nopircis perfektu aipadu, ņem un viņu iebāž vāciņā, no kura ārā rēgojas tikai ekrāns.

Lasās grāmata pārsteidzoši ātri, neskatoties uz tās biezumu. Ir tā, ka tu viņai piesēdies klāt un atrauties ir visai grūti. Man gadījās aizlasīties līdz trijiem naktī, tā kā esiet uzmanīgi. Pēc būtības tā sevī ietver ne tikai viena cilvēka biogrāfiju, bet arī veselu ASV vēstures posmu. Posmu, kura laikā tika radītas datortehnoloģijas, un tās tika padarītas pieejamas ikvienam. Grāmatai viennozīmīgi lieku 10 no 10 ballēm. Šī viennozīmīgi ir viena no labākajām biogrāfijām, ko es esmu līdz šim lasījis.

Silva Rerum II by Kristina Sabaļauskaite

Viena lieta man bija skaidra pēc “Silva Rerum” izlasīšanas, es noteikti gribēju izlasīt arī otro grāmatu. Anotācijā tā solīja būt vēl labāka un vēstīt mums par Lietuvu mēra laikos. Tā nu sadarbībā ar Zvaigzni ABC es tiku pie “Silva Rerum II”.

Grāmatas darbība atsākas kādus piecdesmit gadus pēc pirmās grāmatas notikumiem. Daļa no pazīstamajiem grāmatas varoņiem jau ir miruši, bet daļa vēl turpina dzīvot. Dzīva vēl ir Uršule, kuras galvenās rūpes tagad ir paglābt Norvaišu dzimtu no izmiršanas. Dzīvs ir Kazimiera dēls, kurš visu mūžu aizvada karos, un ģimenei nemaz neatliek laika. Viņu dzīves rit uz Lietuvas kā valsts sabrukšanas fona. To iekaro gan zviedri, gan krievi, kuri gan skaitās kā sabiedrotie. Arī paši leišu augstmaņi nemaz nekautrējas ķerties viens otram pie rīkles. Un visai šai postažai pāri nāk mēris un bads, kas paretina gan iekarojamos, gan iekarotājus.

Autore necenšas visu izpušķot ar skaistiem vārdiem, un viņas tēli savos sirds dziļumos ir ciniski, kā jau tas īstiem augstmaņiem pieklājas. Karš ir karš, un tajā notiek briesmu lietas, tas pats sakāms par bada gadiem. Lai atainotu tā laika ļaužu tumsonību, autore izmanto kādu ebreju ārstu Gordonu, kurš savā dzīvē ir pieredzējis daudz ko un vairs pat nespēj brīnīties par goju aprobežotību, higiēnas trūkumu un visu vainu un neizdarību novelšanu uz Dievu. Arī viņa ieteikumus mēra apkarošanai neviens neņem par pilnu. Viņš kā zinātnieks šai pasaulē ir ieradies par agru.

Zemnieki un muižas ļaudis tiek attēloti kā tumsoņas un nejēgas, kas bez kunga norādījumiem pat nespēj sevi ar pārtiku apgādāt. Kādu laiku mani šāda zemnieku nolikšana kaitināja līdz neuzdūros vietai, kur Uršule saka, ka dzimtcilvēki pēc būtības ir sava saimnieka spogulis, kādi ir viņi, tādi ir arī viņu ļaudis. Tādējādi it kā apstiprinot lietuviešu augstmanības degradāciju un paredzot tiem drīzu izzušanu.

Te parādās ar tēls Jons Kareivis, tas ir Norvaišu dvīņu bērnības draugs, kas aizbēga uz armiju. Viņam dzīve tik un tā iegrozījās tā, ka visu mūžu viņš kalpoja savam bērnības draugam, un kā viņš pats iedomājas dzimtas aizstāvim. Naids un mīlestība pret viņiem Jonā ir tā sapinušies, ka viņš pats vairs nespēj tikt gudrs.

Grāmata ir tieši tikpat laba kā pirmā. Tēli labi izveidoti, notikumi nav pārspīlēti un atbilst tā laika reālijām. Autores radītie tēli mums tagad ļauj paskatīties uz tā laika Lietuvu ar daktera, muižnieka un karavīra acīm. Lasījās raiti, un bija arī iespēja apmierināt savu ziņkāri, kas tad notika ar Uršuli un Kazimieru pēc pirmās grāmatas beigām, par viņu bērniem un mazbērniem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Izskatās gan, ka trešās grāmatas par Norvaišu dzimtu vairs nebūs.

Kā bagātās valstis kļuva bagātas… un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas by Ēriks S. Reinerts

Ja tā padomāju, tad latviski par makroekonomiku, globalizāciju un valstu attīstību līdz šim lasīt vēl nebija nācies. Parasti grāmatas par šādu tematiku lasu angļu valodā. Arī šī grāmata man stāvēja izlasāmo sarakstā kopš tās iznākšanas angliski. Tomēr laiks tai neatradās, un biju patīkami pārsteigts, kad uzzināju, ka šī grāmata iznākusi latviski. Sadarbībā ar Zvaigzni ABC tiku pie „Kā bagātās valstis kļuva bagātas… un kāpēc nabadzīgās valstis paliek nabadzīgas”.

Grāmatas autors ir visai nopietns ekonomists, kuru satrauc fakts, ka mūsdienu jaunā ekonomistu paaudze neņem vērā valstu attīstības fundamentālos principus. Viņi visas ekonomikas problēmas iebāž diezgan vispārinātos modeļos un sagaida, ka realitāte pilnībā tiem atbildīs. Mūsdienu ekonomikā prevalē tendence visu noreducēt uz piedāvājuma un pieprasījuma līknēm, atmetot nekvantificējamus faktorus kā mazsvarīgus. Autoram šāda attieksme neliekas normāl,a un mūsdienu globalizācijas piekritēju ekonomikas izpratni viņš sauc par Vašingtonas kanonu.

Pats autors ir pārliecināts, ka tieši globalizācija ir tā, kas padara nabadzīgās valstis nabadzīgākas un bagātās bagātākas. Bagātās valstis jau sen ir aizmirsušas savu vēsturi, kā viņām izdevies izsisties augšgalā. Autoraprāt, šai lietai ir būtiski šādi faktori – industrializācija, tarifu politika, ekonomiskā politika un resursu trūkums. Vēl par sliktu nenāk, ja lielie zemes īpašnieki netiek pielaisti pie teikšanas. Šo virzienu viņš sauc par Citu kanonu. Kā piemērs grāmatā tiek minēta Lielbritānija ar savu vilnas industriju, ASV ar savu industrializāciju un Māršala plāns, kas tika ieviests Eiropā pēc Otrā pasaules kara. Argumenti pret globalizāciju ir Mongolija, Peru un Āfrikas valstis.

Sarakstīts nenoliedzami ir ļoti interesanti, un varētu teikt, ka autora idejas man patika, un daļa no tām pat ir taisnība. Arī es esmu savulaik mācījies ekonomiku augstskolā, šķiet, ka pirmos divus kursus ar to vien nodarbojos. Man kaut kā bija radies iespaids, ka ekonomikas modeļi ir piemēroti tikai tam, lai ilustrētu kādu faktoru ietekmi uz ekonomiku, kas ļautu prognozēt tās attīstības virzienu. Un skaidra lieta, ka, lai tos salāgotu viens pret vienu ar realitāti, papriekš jāpārliecinās, ka modeļu pamatpieņēmumi ar’ saskan ar realitāti. Tas ir, ka visi tirgus dalībnieki ir racionāli, nav arbitrāžas un vēl vesela kaudze ar citiem fantastiskiem apgalvojumiem. Nē, ja globālie lēmēji tiešām izmanto savā darbā vispārīgus modeļus ( šķiet, ka tā tomēr ir), tad mums draud visai lielas ziepes.

Skaidrs ir tas, ka daudzas attīstības valstis ir deidustrializētas neveiksmīgas politikas rezultātā, un varu tikai piekrist, ka neliela pašmāju industrija, lai ar cik neefektīva tā nebūtu, tomēr palīdz noturēt līmenī algas. Tomēr nepiekrītu autora idejai, ka industrializācija kopā ar tarifu politiku spēs pacelt saulītē jebkuru valsti, pat ja tiktu atcelti patenti. Mūsdienu tehnoloģiskie procesi ar augsti pievienotu vērtību nebūt vairs nav tik vienkārši kopējami, to realizācijai ir nepieciešama pamatīga materiāltehniskā bāze. Ja tvaika mašīnu spēs uztaisīt prasmīgs kalējs, tad lāzeram vajadzēs optiķus, fiziķus un elektriķus.

Arī tarifiem kā panacejai diez vai ir tik liela nozīme. Sākot ar to, ka autors grāmatā atsaucas uz tiem kā ekonomikas attīstītājiem, bet tai pat laikā nekur tieši neparāda, kādēļ tad tieši šis faktors vienīgais ir radījis izaugsmi nevis tehnoloģiskā attīstība, tirdzniecības intensifikācija, transporta uzlabošanās, valdību stabilizācija, banku sistēmas attīstība. Tas man nedaudz lika aizdomāties, kādēļ gan autors mums piedāvā tikai vienu faktoru bez dziļākas analīzes.

Arī neliela izolācija nebūt ne vienmēr radīs ekonomikas lēcienu. Skatāmies kaut vai Irānu un Ziemeļkoreju, pēc autora idejas šīm vajadzētu būt visai attīstītām valstīm. Ja par Irānu vēl varētu tā domāt, tad Ziemeļkoreja nebūt neizskatās pēc pārticības iemiesojuma, viņai arī nav resursu, kas, autoraprāt, ir liels labums, bet tālāk par pusagrāru ekonomiku viņi nav tikuši.

Kopumā grāmata nav slikta, pat ļoti laba, liek cilvēkam aizdomāties par mūsdienu pasaules iespējamajiem attīstības scenārijiem. Autors nevairās no drošiem apgalvojumiem un savus spriedumus pamato ar dažu nozīmīgu faktoru fundamentālu analīzi. Vietām grāmata ir nedaudz juceklīga, bieži tiek atkārtoti vieni un tie paši piemēri. Autors ļoti cenšas distancēties no standarta ekonomiskās teorijas un uzsver to katrā iespējamā vietā. Bet pie tā ar laiku pierod, un grāmata kļūst lasāma. Autors sevi uzskata par praktiķi, un līdz ar to jūtams neliels nicinājums pret akadēmiķiem teorētiķiem, bet viņam lielākoties uz to ir visas tiesības.

Personīgi neteiktu, ka atklāju ko jaunu, jo ekonomikas teoriju vēsturi biju lasījis jau iepriekš, un no manis šīs autora pārstāvētās teorijas netika slēptas. Pirms sākt lasīt grāmatu būtu labi, ja lasītājs pārzinātu makroekonomikas pamatnostādnes, jo grāmatā tiek diezgan brīvi operēts ar dažādiem jēdzieniem, faktoriem, kas viens otru tieši ietekmē, pārāk neiedziļinoties, kas un kāpēc jautājumā. Arī uzrakstīto es ieteiktu izvērtēt kritiski, jo šajās lietās nepieredzējušiem cilvēkiem varētu sākt šķist, ka autoram ir taisnība uz visiem 100% un ka Latvijai nemaz gaišā nākotne nespīd (iespējams, ka tā arī ir), jo nu jau mēs esam deindustrializēti un cilvēki ar tinas prom. Nevienu vairs neinteresē strādāt par minimālo algu, ja čomi Vācijā pelna desmitreiz vairāk. Sākas tāda Haiti situācija.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, liek padomāt par to, kur mēs esam un kur, iespējams, nokļūsim. Atsvaidzina ekonomikas zināšanas un rada vielu pārdomām. Ne visam var piekrist, bet piedāvā saskari ar realitāti tādu kāda tā ir, to, kura netiek aizplīvurota aiz tirgus indeksiem un ar statistikas datiem. Iesaku izlasīt visiem, pirmkārt, tādēļ, ka latviski ekonomikas grāmatas neiznāk nemaz tik bieži, grāmatas apskata aktuālu tēmu un, ja esi antiglobālists, argumentu daudzums te ir milzīgs. Arī tulkojums ir visai kvalitatīvs, vietām gan ir iesprukuši anglicismi kā oksimorons, bet ar to jau var sadzīvot.

Arī Didzis ir uzrakstījis par šo grāmatu.

Wool – Omnibus Edition by Hugh Howey

Ja tā paskatās, tad man novembra sākums iznācis tāds slinks. Esmu izlasījis tikai sešas grāmatas. Vienu jau esmu apskatījis, atliek vairs tikai piecas. Šis ieraksts tad arī būs pentaloģijas (ceru, ka tā pareizi sauc piecu grāmatu ciklu) Wool apskats. Šīs grāmatas autors sevi ir pieteicis ne tikai kā spējīgs distopiskās fantastikas rakstītājs, bet arī kā cilvēks, kurš savus darbus izdevis neatkarīgi no izdevniecībām, un ar to nopelnījis diezgan labu naudiņu.

Tātad Wool nosaukumā tieši to arī nozīmē, ko tulkojot latvju mēlē – vilna. Ar vilnu viss ir vienkārši, ar to notīra telekameru objektīvus, tā, lai nav putekļu. Ir tikai viena problēma – tīrīšanu veic uz nāvi notiesātie, tie, kurus izdzen no elevatora (turpmāk gan saukšu to par silosu). Pasaule ir kārtējo reizi gājusi bojā, ekosistēma ir iznīcināta, un izdzīvojošie mitinās silosā. Visa saikne ar ārpasauli viņiem ir ekrāns, kas rāda pasauli tādu, kāda tā ir silosa apkārtnē. Un tā nav diez ko omulīga, putekļu vētras un apmākušās debesis. Silosā dzīve noris mierīgi, neviens ārā neprasās, bet, ja kāds uzprasās, tad viņu labprāt aizsūta notīrīt objektīvu. Laiku pa laikam norit pa revolūcijai, bet pa lielam lietu kārtība nemainās, cilvēki dzīvo, vairojas noteiktos limitos. IT uzrauga serverus, Apgāde nodrošina materiālus, tehniķi vaktē ģeneratorus. Jo silosa mērķis ir tieši tāds kā paredzēts, saglabāt cilvēkus tādus, kādi viņi ir pēc iespējas ilgāk, un tādām lietām jau nekāda brīvdomāšana par labu nenāk.

Lasot pirmo grāmatu, mani bija patiess prieks redzēt nu jau reti palikušo vairāk vai mazāk zinātniskās fantastikas cienīgu distopiju, kur liela uzmanība tiek pievērsta cilvēku attiecībām slēgtā telpā. Viss atstāj pārdomātu iespaidu gan varas struktūra un balanss, gan tehnoloģiskais nodrošinājums. Vienīgi rodas jautājums kādēļ uz nāvi notiesātie tīra tos objektīvus, viņi tak iet bojā, tad kādēļ pēdējos dzīves mirkļus izniekot palīdzot saviem pāridarītājiem. Un ticiet man, ir vērts uzzināt kādēļ. Sērijām attīstoties mēs par silosa struktūru uzzinām daudz vairāk, skaidra lieta, ka te viss nemaz nav tik vienkārši, kā šķiet pirmajā acu uzmetienā. Neviens neatstātu uz gadu simtiem tūkstošiem cilvēkus vienā kopējā cietumā bez pienācīga nodrošinājuma, un tiem, kas rūpējas, lai šis nodrošinājums tiktu skrupulozi izpildīts. Šī slēptā struktūra atklājas pamazām un atbild uz daudziem jautājumiem, kas rodas lasot pirmās sērijas grāmatas.

Grāmatām gan ir tieksme zaudēt kvalitāti sērijas gaitā, ja pirmā ir, manuprāt, izcils darbs, tad pārējās četras varētu vērtēt kā ļoti labas un labas. Skaidrs, ka autoram noturēt līmeni nav viegli, un kā jau tas ierasts šajās sērijās, problēmas kļūst arvien globālākas un lielākas. Lai gan centrā ir un paliek cilvēki. Autoram ir talants tēlu veidošanā, galvenie varoņi ir labi nostrādāti. Gan labie, gan sliktie un patiesībā ir jau visai grūti novilkt līniju, kurš īsti ir labais un kurš sliktais, tas ir atkarīgs no skatu punkta. Vai ir vērts upurēt ierasto kārtību, nespējot piedāvāt neko pretī?

Mani grāmata uzvedināja uz pārdomām, kā es rīkotos, ja man būtu jānodrošina cilvēka kā sugas izdzīvošana šādos apstākļos. Kā to varētu panākt un vai tas maz būtu reāli. Cik nu man šķiet, tad diez ko reāli tas nevarētu būt vis. Uz pāris gadu desmitiem varbūt, bet ne uz tūkstošgadi. Zināšanas apsīktu, tehnoloģijas pazustu un palēnām visi apmirtu. Kopā sērijai lieku 9 no 10 ballēm, bet pirmajai daļai 10 no 10 un to obligāti ieteiktu izlasīt visiem fantastikas cienītājiem.

Mana dzīve grāmatās

Atsaucoties uz MsMarii aicinājumu, arī es piedalos šajā projektiņā. Projekta uzdevumi ir sekojoši:

1) pavisam īsi iepazīstini ar sevi

2) atbildi uz pieciem jautājumiem

3) mini vismaz 1 grāmatu blogeri, kam gribi nodot tālāk stafeti.

Jautājumi:

1) Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to)

2) Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

3) Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

4) Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

5) Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Dzimis un audzis esmu Gambijā, tajā, kas Talsu rajonā. Nemaz neatminos tos laikus, kad nebūtu pratis lasīt un nepazītu burtus. Tā kā grāmatu lasīšana man ir aktuāla jau no bērnu dienām. Savulaik cītīgi apmeklēju bibliotēkas, bet tagad gan lielākoties visas grāmatas pērku. Ikdienā nodarbojos ar finansēm, lai ar ko tas nenozīmētu.

1) Vai tu augi grāmatmīļu ģimenē un vai tev vecāki lasīja priekšā? Mini savu mīļāko bērnības grāmatu (var arī mazliet pastāstīt par to)

Varētu teikt, ka jā, jo grāmatas mums bija veseli divi skapji. Bija visas standarta padomju laika sērijas. Priekšā jau noteikti lasīja tikai to vecumu es īsti neatminos, jo agri grāmatas sāku lasīt pats. Tēvs man diezgan cītīgs lasītājs, un, domājams, ka šī īpašība būs mantota no viņa.

2) Kura bija pirmā pieaugušo grāmata, kas tev patiešām patika?

Viennozīmīgi A.Azimova „Visums”, bija sērijā Apvārsnis tāda grāmata. Tad arī sapratu, ka kļūšu, ja ne par kosmonautu, tad par astronomu noteikti. Par astronomu gan nekļuvu, bet toties labi orientējos zvaigznēs un kosmoloģijā. Bet to jau pēc maniem bloga ierakstiem nevar nepamanīt. Vēl man patika lasīt „Bībeli”, tā jau ar skaitās pie pieaugušo grāmatām? Izlasīju to vairākas reizes. Pirmkārt, jo tā bija visbiezākā grāmata mājās un, otrkārt, ļāva labi orientēties kristiešu galvenajā reliģiskajā tekstā. Neskatoties uz visu to sevi es sauktu par ateistu.

3) Mini mīļāko grāmatu, kuru lasīji 20 – 30 gadu vecumā, it īpaši, ja tā iespaidoja tavu dzīvi vai domāšanu.

Šis nu ir visai viegls jautājums, jo šajā periodā lasītās grāmatas atceros vēl diezgan labi. Tā ir Braisona „A Short History of Nearly Everything”. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas man jau tā nemazā interese par populārzinātnisko literatūru tika pacelta pavisam jaunā līmenī. No daiļliteratūras, man viennozīmīgi atklājums bija U.Eko darbi un, protams, Stīvens Kings. Dzīvi gan man viņi neko īpaši neietekmēja. Ja nu Stīvens Kings, kuram man reizēm aizgāja puse no stipendijas.

4) Kura ir viena no tavām mīļākajām grāmatām, ko atklāji pēdējo 5 gadu laikā? Kā bloga rakstīšana vai grāmatu blogu lasīšana ir iespaidojusi tavus grāmatu lasīšanas paradumus?

Pēdējo piecu gadu laikā es esmu atklājis Prečeta Diskzemes ciklu, un tādēļ vien bija vērts mācīties lasīt. Bloga rakstīšana palīdz sistematizēt pārdomas par grāmatu, kādreiz tā nebija, un izlasītais ātri tikai aizmirsts. Tagad bloga ieraksta veidā grāmatai ir dota iespēja atsaukt sevi atmiņā, atgādināt par sevi. Tagad izlasītā grāmata vairs nenogrimst atmiņas dzelmē, bet pārdomas par to vienmēr ir iespējams izlasīt. Pat ja reizēm tas ir tikai satura atstāsts. Lasīšanas paradumus gan blogošana nav ietekmējusi, kā lasu gan labu, gan pelavu literatūru un par to nekautrējos.

5) Mini savu guilty pleasure vai kādu no mīļākajām grāmatām, kas citus varētu pārsteigt.

Nu viena no manām nodarbēm ir lūrēt, ko citi vilcienā lasa. Parasti jau nekā prātīga nav, bet reizēm gadās arī interesanti novērojumi. Piemēram, grāmatas par tēmu Kā piesaistīt naudu? Cik nu no tām pāris lapaspusēm varēju saprast, tad galvenais ir domāt un pareizi ģērbties. Lielākoties gan ir lubenes, reliģija, horoskopi un diētas. Zinu jau, ka tā nav smaki lūrēt citu lasāmajā, bet nu reizēm nevaru noturēties nepalasījis.

Ar grāmatu, kas kādu varētu pārsteigt, gan būtu visai grūti, bet viens no mīļākajiem grāmatu cikliem ir „Mitago mežs”. Lai gan ne Freida, ne Junga teorijām lāga neticu.

Gribētos redzē Lasītājas, Doronikes, Evijas un Sisyphus atbildes.

Indija ne pa jokam. Un Pakistāna arī by Lato Lapsa

Domāju, ja jau pēdējā laikā lasu grāmatas latviski, tad kādēļ gan neizlasīt arī šo. Vispār Indija un Pakistāna ir tās valstis, kuras manā apceļošanas sarakstā ir blakus Zimbabvei un Angolai. Nav man nekāda iekāriena tur doties, jo neciešu netīrību un neorganizētību. Bet tas taču man neliedz paplašināt savas zināšanas par šim valstīm.

Lato Lapsa, manuprāt, ir diezgan labs ceļojumā pieredzēto lietu aprakstītājs. Vismaz tās par Sibīriju un Āfriku bija ļoti labas. Viņš gan nevairās iekulties pašos tumšākajos pasaules nostūros, kur normāls cilvēks kāju nespertu. Indijā un Pakistānā gan vairāk tiek ceļots par tūristiem visai viegli pieejamām vietām, un, domājams, ka nekāds lielais risks jau tur arī nebija.

Grāmatas galvenā vērtība ir autora novērojumi un sarunas ar šo valstu iedzīvotājiem. Tas ļauj atklāt caurmēra indieša raksturu – pragmatisks gan reliģijā, gan dzīvē. Ja kāds dievs pieviļ cerības, tiek pielūgts cits, galu galā izvēle te ir milzīga. Dzīvē savukārt katrai rūpjai ir vērtība, un ja to var iegūt apkāšot kādu tūristu, tas nebūt nav nosodāmi. Zina savu vietu sabiedrībā, pie kuras kastas pieder un izrāda cieņu pret augstākajām, nicinājumu pret zemākajām. Indijā, tāpat kā vairumā valstu, likums nebūt nenozīmē, ka to kāds ievēro vai pilda.

Pozitīvi, ka autoram nepiemīt tendence ieciklēties uz kādu lietu un tad visu laiku to pieminēt. Autors raksta, kā ir par diezgan problemātisko kremācijas procesu – trūkst malkas. Gan par piecūkoto Gangu, kas neliedz viņai tai pat laikā skaitīties svētai. Par ceļojošajiem guru, kuru uzmundrinājumi var likt nogalēt kādu cilvēku. Par mūsdienu dievu avatāriem, kas ir miljardieri. Par televīzijas ietekmi un Indijā populāriem realitātes šoviem. Un, protams, par indiešu precībām un mīlestību.

Pakistānas ceļojuma daļa bija īsāka salīdzinot ar Indiju. Te viss ir striktāk, jo pie varas ir musulmaņi. Ko es līdz šim nezināju, bija pakistāņu apsēstība ar pūķu laišanu un pūķu kariem. Nemaz nevarēju iedomāties, kas šī lieta spēj paņemt tik daudz dzīvības gan ar pūķa auklām pārgrieztām rīklēm, gan nokrišanām no jumtiem.

Intereses pēc izlasīju „Zemes un tautas” 1931. gada izdevumā par Indiju, jāsecina, ka pa lielam nekas nav mainījies.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm tikai tādēļ, ka bija diezgan daudz avīzē lasītā pārstāstu. Skaidra lieta, ka autors jau pie šausminošākajām indiešu un pakistāņu izdarībām diez vai pats būtu spējis būt klāt, bet nu tomēr gribējās nedaudz vairāk no autora personiskajiem iespaidiem nevis pārdomas par avīzē lasīto. Beigās autors ir ielicis savus padomus, kurus būtu vēlams ņemt vērā gatavojoties ceļojumā uz šīm valstīm. Vēl par šo grāmatu var izlasīt pie MsMarii.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …