Ja tā paskatās, tad man novembra sākums iznācis tāds slinks. Esmu izlasījis tikai sešas grāmatas. Vienu jau esmu apskatījis, atliek vairs tikai piecas. Šis ieraksts tad arī būs pentaloģijas (ceru, ka tā pareizi sauc piecu grāmatu ciklu) Wool apskats. Šīs grāmatas autors sevi ir pieteicis ne tikai kā spējīgs distopiskās fantastikas rakstītājs, bet arī kā cilvēks, kurš savus darbus izdevis neatkarīgi no izdevniecībām, un ar to nopelnījis diezgan labu naudiņu.

Tātad Wool nosaukumā tieši to arī nozīmē, ko tulkojot latvju mēlē – vilna. Ar vilnu viss ir vienkārši, ar to notīra telekameru objektīvus, tā, lai nav putekļu. Ir tikai viena problēma – tīrīšanu veic uz nāvi notiesātie, tie, kurus izdzen no elevatora (turpmāk gan saukšu to par silosu). Pasaule ir kārtējo reizi gājusi bojā, ekosistēma ir iznīcināta, un izdzīvojošie mitinās silosā. Visa saikne ar ārpasauli viņiem ir ekrāns, kas rāda pasauli tādu, kāda tā ir silosa apkārtnē. Un tā nav diez ko omulīga, putekļu vētras un apmākušās debesis. Silosā dzīve noris mierīgi, neviens ārā neprasās, bet, ja kāds uzprasās, tad viņu labprāt aizsūta notīrīt objektīvu. Laiku pa laikam norit pa revolūcijai, bet pa lielam lietu kārtība nemainās, cilvēki dzīvo, vairojas noteiktos limitos. IT uzrauga serverus, Apgāde nodrošina materiālus, tehniķi vaktē ģeneratorus. Jo silosa mērķis ir tieši tāds kā paredzēts, saglabāt cilvēkus tādus, kādi viņi ir pēc iespējas ilgāk, un tādām lietām jau nekāda brīvdomāšana par labu nenāk.

Lasot pirmo grāmatu, mani bija patiess prieks redzēt nu jau reti palikušo vairāk vai mazāk zinātniskās fantastikas cienīgu distopiju, kur liela uzmanība tiek pievērsta cilvēku attiecībām slēgtā telpā. Viss atstāj pārdomātu iespaidu gan varas struktūra un balanss, gan tehnoloģiskais nodrošinājums. Vienīgi rodas jautājums kādēļ uz nāvi notiesātie tīra tos objektīvus, viņi tak iet bojā, tad kādēļ pēdējos dzīves mirkļus izniekot palīdzot saviem pāridarītājiem. Un ticiet man, ir vērts uzzināt kādēļ. Sērijām attīstoties mēs par silosa struktūru uzzinām daudz vairāk, skaidra lieta, ka te viss nemaz nav tik vienkārši, kā šķiet pirmajā acu uzmetienā. Neviens neatstātu uz gadu simtiem tūkstošiem cilvēkus vienā kopējā cietumā bez pienācīga nodrošinājuma, un tiem, kas rūpējas, lai šis nodrošinājums tiktu skrupulozi izpildīts. Šī slēptā struktūra atklājas pamazām un atbild uz daudziem jautājumiem, kas rodas lasot pirmās sērijas grāmatas.

Grāmatām gan ir tieksme zaudēt kvalitāti sērijas gaitā, ja pirmā ir, manuprāt, izcils darbs, tad pārējās četras varētu vērtēt kā ļoti labas un labas. Skaidrs, ka autoram noturēt līmeni nav viegli, un kā jau tas ierasts šajās sērijās, problēmas kļūst arvien globālākas un lielākas. Lai gan centrā ir un paliek cilvēki. Autoram ir talants tēlu veidošanā, galvenie varoņi ir labi nostrādāti. Gan labie, gan sliktie un patiesībā ir jau visai grūti novilkt līniju, kurš īsti ir labais un kurš sliktais, tas ir atkarīgs no skatu punkta. Vai ir vērts upurēt ierasto kārtību, nespējot piedāvāt neko pretī?

Mani grāmata uzvedināja uz pārdomām, kā es rīkotos, ja man būtu jānodrošina cilvēka kā sugas izdzīvošana šādos apstākļos. Kā to varētu panākt un vai tas maz būtu reāli. Cik nu man šķiet, tad diez ko reāli tas nevarētu būt vis. Uz pāris gadu desmitiem varbūt, bet ne uz tūkstošgadi. Zināšanas apsīktu, tehnoloģijas pazustu un palēnām visi apmirtu. Kopā sērijai lieku 9 no 10 ballēm, bet pirmajai daļai 10 no 10 un to obligāti ieteiktu izlasīt visiem fantastikas cienītājiem.