2012. gada atskaite

Skatos, ka katrs sevi cienošs grāmatu blogeris raksta atskaiti, ko padarījis iepriekšējā gadā. Domāju, ka nebūšu nekāds atpakaļrāpulis un uzrakstīšu arī es, ko esmu sadarījis pērnā gadā.

Esmu kopā izlasījis veselas 131 grāmatas, tas man visā blogošanas karjerā ir jauns rekords. Iesākumā domāju, ka, iespējams, pie vainas ir grāmatu plānums. Bet nekā – 46’261 lapaspuses – arī ir labākais rādītājs, kāds man ir bijis. Šī grāmatu kaudze būtu aptuveni divarpus metru augsta, un diez vai tādu ieraugot es spētu saņemties ķerties tai klāt. Domājams, ka esmu patērējis veselas divdesmit četras diennaktis, lai ar šo grāmatu daudzumu tiktu galā. Tas gan man šķiet visai liels cipars, bet statistika jau nemelos.

Angliski esmu pievārējis veselas 89 grāmatas, latviski 32 un krieviski 10. Jāatzīmē, ka tik daudz grāmatu latviski kā šogad droši vien nebūšu lasījis kopš vidusskolas laikiem.

Grāmatas es joprojām uzskaitu savā ekselī, Goodreads bieži vien nepiedāvā manis lasītās grāmatas, un pašam vadīt iekšā man roka neceļas.

Un lai cilvēkiem nešķistu, ka pat izlasītās grāmatas es esmu spējīgs salikt tikai sausos ciparos, tad pastāstīšu par saviem mīļākajiem autoriem un nemīļākajiem ar’.

Šī gada atklājums noteikti ir Murakami, esmu pievārējis veselas septiņas viņa grāmatas un „Skarbā brīnumzeme” man šķita vislabākā.

Vilšanās bija Safona Aizmirsto grāmatu kapsētu cikls, triloģija ar katru nākamo darbu kļuva arvien lubeniskāka un lubeniskāka. Lasīt jau var, bet parasti standarta dižpārdokļi. Nākotnē gaidāmas vēl grāmatas, bet nezinu vai tās būs manu prioritāšu sarakstā.

Labākais cikls, ko iesāku lasīt, bija Gvinas Hainiš cikls. Šogad paspēju izlasīt veselas piecas šī cikla grāmatas un viņas visas atzīstu par labām esam.

Visvairāk lasītais autors ir Stīvens Kings, veselas deviņas grāmatas. Te gan pāris stāstiņi iemaldījušies, tos jau tagad amazon pārdod kā Kindle singles, un es tak negaidīšu līdz tie iznāks kādā stāstu krājumā.

Labākais zinātniskās fantastikas stāsts ir „The Invasion of Venus” by Stephen Baxter. Reāli foršs koncepts, labākais ko pēdējos gadus esmu lasījis.

Grāmata par Stīvu Džobsu viennozīmīgi manī izraisīja interesi par biogrāfijām un domāju, ka no šī autora rakstītajām biogrāfijām izlasīšu vēl kādu.

Visgrūtāk man lasījās Dikensa „A Tale of Two Cities”sen nebiju tik smagā angļu meļē ko lasījis, bet nekas, grāmatu pievārēju, lai ar sajūsmā nebiju.

Piedalījos arī grāmatblogeru apdāvināšanās pasākumā, visus gan neapdāvināju, tikai tos ar kuriem sanācis vairāk kontakta.

Lasītāja man iedāvināja Jasper Fforde “The Eyre Affair”, viņai iedāvināju „The Terror” by Dan Simmons .

No Evijas saņēmu Džeroms K. Džeroms “Trīs vīri laivā”, pretī iedāvināju „The Dog Stars” grāmata par Apokalipsi un to pārcietušajiem.

No MsMarii saņēmu „The Invisible Gorilla: And Other Ways Our Intuitions Deceive Us” by Christopher Chabris &Daniel Simons, pretī iedāvināju Борис Акунин, Григори Чхартишвили Кладбищенские истории.

No Doronikes saņēmu Noa Gordons “Dziednieks“, pretī iedāvināju Rošaka “Flicker”.

Sibilla man iedāvināja R.R. Martin sāgu „A Song of Ice and Fire”, tas man būs vesela gada projekts, bet nekas, viņai uzdāvināju “Cocaine an unauthorised biography” Dominic Streatfeild.

Spīganai uzdāvināju populārzinātnisku grāmatu „Breasts: A Natural and Unnatural History”.

Ja kāds ko vēl nav saņēmis, tad pārbaudiet savus oficiālos blogu meilus vai dodiet man ziņu.

Vēl es esmu šur tur aizbraucis. Šogad esmu apmeklējis Šveici, Lihtenšteinu, Ungāriju, Slovēniju, Hongkongu, Vāciju, Nīderlandi, Itāliju. Nekas dižs, un klāt ar nākušas tikai trīs valstis.

Kerija by Stīvens Kings

Šķiet, ka no Stīvena Kinga darbiem nelasīti ir palikuši tikai divi – Lizijas stāsts un Melnā māja. Arī Keriju es jau biju lasījis, tiesa gan krievu valodā un pērnā gadsimta beigās. Tomēr, kad uzzināju, ka darbs pārtulkots arī latviešu valodā radās vēlme to izlasīt vēlreiz. Sadarbībā ar Zvaigzni ABC šī grāmata nonāca manos nagos.

Kerija Vaita ir tipiska Stīvena Kinga stāsta galvenā varone. Meitene, kas uzaugusi vidē, kurā lielākā daļa cilvēku viņu ienīst vai izturas vienaldzīgi. Kerijas māte ir reliģioza sektante, un bērns viņai kalpo tikai kā atgādinājums par viņas grēkiem. Arī skolā Kerijai neklājas labāk, viņa ir atstumtā, jo lāgā neiederas nevienā kompānijā. Un nebūtu jau nekā, par ko lāga rakstīt, ja vien Kerijai nepiemistu īpašas spējas.

Keriju varētu ierindot starp tipisku stāstu, kas dramatiskā veidā atspoguļo jauniešu attiecības skolā un ārpus tās, ņemot vērā viņu prioritātes. Prioritātes ir pavisam vienkāršas – būt slavenam savā grupiņā vai vismaz būtu kādā barā. Kerijai tas viss ir liegts, pateicoties savai mātei viņas pasaules uzskatu varētu raksturot kā dīvainu. Toties viņai jau no bērnības piemīt dīvainas spējas, kuras paranormālo fenomenu pētnieki sauktu par telekinēzi, pirokinēzi, materializāciju, rīkstniecību un telepātiju. Līdz šim šīs spējas izpaudušās epizodiski, taču pēc pirmajām mēnešreizēm tās kļūst kontrolējamas. Tieši šīs spējas ir tās, kas ļauj Kerijai atriebties saviem pāridarītājiem, tas ir visai pilsētiņai.

Darbs sarakstīts tipiskā Kinga stilā, atstumtajam galīgi neiet, un tad notiek pavērsiens, kas paceļ viņu saulītē, lai ļautu tam izbaudīt pāris laimes mirkļus un tad atkal nogāzt lejā tumšā bezcerībā. Citos stāstos viņa reizēm ķepurojas atkaļ uz augšu. Šajā nē, te galvenais tēls ir pārāk emocionāli nestabils, lai ar ko tādu samierinātos. Grāmata sarakstīta kā stāstījums no par notiekošo un papildus vēl pievienoti dažādi izvilkumi un citāti no fiktīvām grāmatām un avīzēm, lai piešķirtu stāstam autentiskuma piegaršu. Nezinu kā citiem, bet uz mani tādas lietas strādā, ja tiek piesauktas izdomātas grāmatas vai viltus avīžu raksti, man tas liecina par autora rūpību un pārdomātu darbu.

Ir maz tādu Kinga darbu, kurus es vēl neesmu lasījis, un Kerija noteikti nav manā top desmit sarakstā. Darbs ir labi un pārdomāti uzrakstīts, personāži ir labi izstrādāti un pat tie, kas tikai ieskicēti šķiet dzīvi cilvēki. Tomēr tas Apokaliptiskais iznākums ir nedaudz par šerpu. Arī pats Kings esot bijis izbrīnīts, ka viduvējs stāsts par meiteni ar mēnešreižu problēmām ir tas, kas atnesis viņam slavu un naudu.

Es grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasās jau ātri un sižets arī aizrauj, tomēr kaut kādu līdzjūtība pret galvenajiem varoņiem man tā arī neradās. Varbūt problēmas bija pārāk amerikāniskas un septiņdesmitajiem gadiem pārāk raksturīgas.

Puķes Aldžernonam by Daniels Kīzs

Nav jau tā, ka es šo grāmatu jau nebūtu lasījis. Tas gan bija ļoti sen atpakaļ, iespējams, pat astoņpadsmit gadi jau ir pagājuši. Pirmo reizi lasīju šo stāstu, šķiet, ka lielajā fantastikas antoloģijas krājumā, kas vairākos sējumos bija iznācis krievu valodā. Skaidrs, ka pa šo laiku daudz kas bija piemirsies, un bija patiess prieks, kad uzzināju, ka „Puķes Aldžeronam” ir izdevusi izdevniecība Zvaigzne ABC. Pateicoties izdevniecībai, es tiku pie šīs grāmatas un varēju izlasīt to vēlreiz jau dzimtajā valodā.

Čārlijs Gordons ir parasts garīgi atpalicis cilvēks. Viņa IQ ir tikai 68 , bet tas nav traucējis viņam iemācīties lasīt un rakstīt. Viņam ir arī patstāvīgs darbs maiznīcā, tur viņš strādā par izsūtāmo zēnu, un galvenais viņam ir daudz draugu. Lai arī ko viņš nedarītu, visi priecājas par viņu, un dzīve ir laba. Bet Čārlijam ir vēlme kļūt gudram, un tāda iespēja viņam tiek dota. Divi zinātnieki ir izstrādājuši metodi , kura ļauj paaugstināt intelektu, un, kā šķiet, šis efekts ir noturīgs. Līdz šim viņiem tas ir izdevies tikai ar dzīvniekiem, un viens no tiem ir pele vārdā Aldžernons. Aldžernons ir profesionāls labirintu pieveicējs un spēj bez pūlēm pieveikt Čārliju.

Pirmais pārsteigums bija, ka šo romānu es iepriekš biju lasījis tikai kā stāstu un varētu teikt, ka ar daļu no teksta man nācās sastapties pirmoreiz. Šī grāmata aizskar veselu kaudzi ar sabiedrībā aktuāliem jautājumiem. Gan to, cik ētiski ir izmantot eksperimentos cilvēkus, gan par sabiedrības attieksmi pret garīgi atpalikušajiem cilvēkiem. Par to, cik grūti zinātniekiem ir ieraudzīt savā eksperimentā vairāk par izpētes objektu. Par to kā cilvēks, kurš visu mūžu ir vēlējies kļūt gudrs, tāds arī kļūst, bet emocionālajā līmenī tik un tā paliek bērns.

Grāmata ir sarakstīta dienasgrāmatas formā, un gramatikas un vārdu lietojums ir tas, kas ļauj lasītājam novērtēt katru no Čārlija dzīves fāzēm. Ja sākumā teikumi un izteiktās domas ir vienkāršas, tad ar laiku tās kļūst precīzākas. Tas ļauj lasītājam uzreiz atrast ko kopīgu ar Čārliju, dzīvot viņam līdzi.

Atzīšos arī uzreiz, šī ir visskumjākā grāmata no šogad lasītajām. Es ar’ vienmēr esmu gribējis kļūt gudrs, reizēm gan šķiet, ka no tā nekas prātīgs man nav sanācis. Bet izlasot šādu grāmatu, tu sāc novērtēt to, cik daudz tev dzīve ir devusi tādu lietu, par kurām tu nekad neesi aizdomājies un, ka ir cilvēki, kuriem nav pat paša pamata. Grāmata labi parāda to, ka arī garīgi atpalicis cilvēks ir personība ar savu „es”, un tas nav tikai priekšmets, kuru bīdīt no vienas dienas uz otru.

Čārlija situācija ir nepaskaužama. Viņš kļūst gudrs, bet tai pat laikā apzinās, ka tas nav uz ilgu laiku, un ar laiku viņš kļūs tāds pats kā agrāk tikai jau bez nekādām perspektīvām. Kļūstot gudrākam viņš arī sāk apzināties, ka cilvēki nebūt nav labi un, ka tie ir smējušies par viņu kā atpalikušu indivīdu nevis priecājušies par viņu. Un ka viņš ir bija tas, kas ļāvis saviem kolēģiem saprast, redz, cik labi ar mani viss kārtībā, varēja tak gadīties kā Čārlijam un piedzimt par idiotu. Viņš atceras arī savu bērnību, un tā nebūt vairs nav tik rožaina kāda tā bija pirms tam viņa iztēlē. Viņš arī saprot, ka gudrība pati par sevi viņam dzīvē neko nav pienesusi, viņu joprojām vada tas Čārlijs, kas viņš bija pirms tam. Šis Čārlijs kontrolē visas viņa emocijas un vēlmes, un emocionālajā jomā šī gudrība neko papildus klāt nav nesusi.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domāju, ka to nāktos izlasīt jebkuram, par sliktu nenāks. Vēl jau var to stāstu uztvert pavisam alegoriski, ieliekot Čārlija vietā cilvēka dzīvi. Bērnībā mēs visi esam mazi muļķīši, un viss izskatās labi un jauki, tad pieaugam un ar laiku saprotam, ka kļūstam veci. Atmiņa pasliktinās, gudrība ar lēnām izčākst un, ja pavisam nenoveicas, tad atkal nonākam bērna stadijā.

ТРЕБА by Сергей Малицкий

Cikla „Dievu pelni” trešā un, cerams, arī pēdējā grāmata. Autors šogad ir bijis neparasti ražīgs un visu triloģiju izdevis viena gada laikā. Nu labi, es izlasīju visu viņu šogad. Kaja piedzīvojumi Salpas pasaulē turpinās. Ja iepriekšējās grāmatās viņam ir izdevies iegūt zināšanas par šīs pasaules uzbūvi, tad tagad ir pienācis laiks likt viņas lietā.

Varētu jau te gari un plaši aprakstīt Kaja pasaules uzbūves pamatprincipus. To, kā divpadsmit dievi savulaik iesāka Spēli, kuras rezultātā viens iegūtu visu un pārējie neko. Un kā beigu beigās kāds viņus ņēma un uzmeta. Visas šīs jezgas rezultātā Salpa tika norobežota no apkārtējās pasaules ar kupolu, pievienota Tukšumam (tāda paralēlā dimensija, kuras iemītnieki pārtiek no ļaužu ciešanām). Dievi tagad velk nožēlojamu eksistenci un sen neko vairs nevar mainīt. Taču Kaja māte būdama viena no tiem ir pacentusies, un Kajs ir viņas slepenais ierocis, lai atgrieztu pasauli atpakaļ, lai viss būtu kā bijis.

Šī grāmata ir viens vienīgs kvests uz Slēgtās ielejas pilsētu Anda. Tur visticamāk atrodas dievu būvētais templis un, iespējams, arī tas, kas no viņiem palicis pāri. Kaja uzdevums ir tikt līdz Andai, pabeigt rituālu un tad jau kā būs tā būs.

Grāmatā ir diezgan daudz pretrunu ar iepriekšējām, ja agrāk Slēptā ieleja bija liels noslēpums, tad tagad izrādās par to ir bijuši informēti visi. Vēl vairāk tur pat ir bijušas pāris ekspedīcijas. Nekā īpaša jau tur nav, tāda kā virtuālā realitāte, kur ceļiniekam ir izkropļota laika un telpas uztvere. Sižets atbilst visiem fantastiskā bojevika pamatkanoniem.

Supervaronis, kuram joprojām piemīt cilvēciskas īpašības un vājības;
Supervaroņa iemīļotā ar nodomu pieklīst varoņa komandai un ar laiku kļūst par tādu;
Supervaroņa superkomanda te ir padsmitos mērāms ceļabiedru skaits, kas laiku pa laikam iet bojā un pa laikam pieklīst jauni. Pa visiem kopā viņiem nekas nav šķērslis.
Supervaroņa sekundārie ienaidnieki un nogalināmie, lai kvests varētu turpināties. Te ir viens īsts laupītāju bandas varonis, kas bez iepriekšējās sagatavošanas daudz neatpaliek no paša varoņa. Un divpadsmit radījumi dievu sargi. Tos obligāti jānovāc, lai tiktu uz priekšu.
Supervaroņa primārie ienaidnieki, tie sevi neafišē, bet bīda visus procesus, lai aizkavētu varoni. Parādās beigās, lai visu pavērstu jaunā gaismā un izveidotu smuku „last stand”.
Laimīgas beigas vai tikai beigas.

Šī grāmata manuprāt bija visšvakākā no visas triloģijas. Nekas, ka viss atrisinājās, un mēs uzzinājām patiesību. Varoņa motivācija vienkārša, izdarīt, kas jādara un tad redzēs kā būs. Viņa ceļabiedru motivācija ir līdzīga, palīdzēsim varonim, lai realizētu savus mērķus. Tas nekas, kas zinām, ka mūs pa ceļam nokaus, un līdz galam mēs nemaz nenonāksim. Varenie ex-dievi un viņu sargi, bez komentāriem. Ja jau viņi ir tik slīpēti, ko tad viņi sēž savā templī un ārā tiek tikai laiku pa laikam cilvēka veidolā? Arī Kaja mātes plāns, lai atbrīvotos, ir reāli tik sarežģīts, ka izraisa vien līdzjūtību ar savu nerealitāti, pat priekš fantasy pasaules mērogiem. Superkomanda tāda, ka pa desmit iznes ap simts pretinieku lielu armiju pat neiesvīstot.

Kvests nebija slikts, bet tā izpildījums nebija virsotnē. Ja pasaule tiek radīta tik mainīga, tad skaidrs, ka autors var atvēzēties uz pilnu klapi un izvilkt savu varoni no jebkādas situācijas. Viņam faktiski nav nekādas izredzes nomirt un neaiziet līdz galam. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt iesaku tikai tiem, kas izlasījuši visas iepriekšējās.

The Folly of the World by Jesse Bullington

Laikam jau varētu teikt, ka esmu izlasījis visus šī autora darbus. Šo nopirku amazonē kādu pusgadu pirms iznākšanas, lai neaizmirstos. Pirmā par brāļiem Grossbartiem man patika, otrā par nekromantiem Spānijā mani vairs īpaši neaizrāva. Bet domāju, varbūt piecpadsmitā gadsimta Holande man patiks.

Ir 1421. gads, kādudien Ziemeļjūra applūdina plašu Holandes apgabalu. Tiek iznīcinātas daudzas pilsētas, un nonāvēti tūkstošiem iedzīvotāju. Holandē cīnās divi grupējumi – augstmaņu pārstāvētie Hook un tirgotāju Cod. Visam tam par vidu divi uzņēmīgi vīri – viens vārdā Jans un otrs saukts Sanders mēģina realizēt pārdrošu plānu. Šis plāns, ja paveiksies, ļaus viņiem pavadīt bezrūpīgi atlikušo dzīves daļu. Taču, lai visu paveiktu kā nākas, ir vajadzīgs cilvēks, kas labi nirst. Tāds cilvēks atrodas, un tā ir meitene vārdā Jolanda. Abi galvenie varoņi ir homoseksuālisti, kas tajos laikos bija visai bīstama padarīšana. Skaidra lieta, ka sievietes parādīšanās viņu vidū rada visai savādu mīlas trīsstūri.

Lai vai kā gan Jans, gan Sanders ir īsti karātavu putni. Janam galvenais ir tikai viņa mērķis, un cilvēki ir tikai rīki tā sasniegšanai. Vispār jau viņam apkārtējie ir pilnīgi vienaldzīgi, galvenais, lai dara ko liek un mirst, kad vairs nav nepieciešami. Sanders ir slepkava, kuram, šķiet, nav bail ne no kā. Viņam gan reizēm ir problēmas atšķirt realitāti no izdomājuma un laba spēja aizmirst nepatīkamo. Baidās vienīgais tikai no dziļiem ūdeņiem, jo nekad nevar zināt, kas tajos mīt. Domāju, ka katrs baidītos, ja tēvs viņus par sodu nevis pērtu, bet uz kādu laiku iesviestu akā.

Jolanda ir uzaugusi pie jūras. Viņas tēvs nodarbojās ar krāsu izgatavošanu no gliemežiem (nemaz nebiju domājis, ka Holandē ar bijuši atrodami jūras gliemju paveids, no kuriem sanāk purpurs). Un tā viņa tur arī būtu palikusi,, ja vien kādu dienu tēvs viņu neizdomātu par pāris naudiņām pārdot svešiniekam. Jolanda jeb, kā viņa tiek saukta grāmatā, Jo stāsta gaitā izmainās visvairāk. No lētticīgas zvejniekmeitenes viņa kļūst par visai slīpētu blēdi, viņai ir gaiša galva un spēja analizēt apkārt notiekošo. Viņu atšķirībā no ceļabiedriem uztrauc nākotne.

Visādi citādi autors ir palicis uzticīgs sev, daudz lamuvārdu, slepkavību, mistisku noslēpumu, sazvērestību un sazvērestības sazvērestībā. Cilvēki tiek slaktēti pa labi un pa kreisi. Tas viss, lai attēlotu tā laika drūmo realitāti, kad ne par ko nevarēji būt drošs. Man šī grāmata bija interesanta tikai līdz pirmajai trešdaļai, tālāk, kad viena no lietām bija sasniegta, grāmata kļuva atklāti garlaicīga. Nu nav man interese lasīt par politiskām intrigām un bezjēdzīgiem slaktiņiem piecpadsmitā gadsimta Holandē. Piedzīvojumu daļa savukārt bija diezgan aizraujoša un interesanta, var teikt žēl, ka tik maz.

Ja nu negribas grāmatu lasīt, bet šo to uzzināt par Pasaules muļķību, tad pietiek apskatīt šo sešpadsmitā gadsimta mākslinieka vārdā Peasant Bruegel gleznu. Visas atsauces un pamācības, kas iegūstamas grāmatā, ir atrodamas arī šajā gleznā. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Lasās diezgan raiti un vienu balli piemetu klāt par Glory Hand veiksmīgo un visai asprātīgo pielietojumu.

The Hobbit by J.R.R. Tolkien

Pirmā grāmata, ko no Tolkīna izlasīju, saucas „The Silmarillion”. Tas bija pašā sākumā, kad biju tikko sācis mācīties angļu valodu. Teikšu godīgi, tā nebija labākā izvēle. Valoda bija diezgan pasmaga, un daļai no tās iemācītajiem vārdiem es tā ar’ neesmu atradis pielietojumu vai lasījis tos kur citur. Tad augstskolas gados pienāca kārta „The Lord of the Rings”. Tā gan tika lasīta krievu mēlē, un visas trīs grāmatas uzreiz.

Hobitam kaut kā nekad nebija iznācis laiks. Tas bija viens no rakstnieka pirmajiem darbiem, un parasti nekas izcils no tiem nav. Izlasīt nolēmu tikai tādēļ, ka Goodreads Latviešu grupā šī tika izvēlēta par mēneša lasāmo grāmatu, un tā kā pats par viņu biju atdevis savu balsi, tad nācās vien lasīt.

Bilbo Baggins ir parasts, pārticis hobits, kas mitinās savā pakalnā izraktajā mājoklī. Viņam nepatīk piedzīvojumi, jo nekas tā nemaitā īsta hobita reputāciju kā piedzīvojums. Viss ir kārtībā, līdz pie viņa ciemos neiegriežas Gandalfs, burvis, kas to vien zina, kā pamudināt citkārt mājās sēdētājus uz piedzīvojumiem. Sākumā Bilbo vēl izdodas tikt vaļā no Gandalfa, bet pēc kāda laika tas ir atpakaļ ar trīspadsmit rūķiem un izcilu piedāvājumu. Rūķi dodoties atkarot Vientuļo kalnu no drakona Smaug, kurš sen atpakaļ izdzinis no mājām Thorina (Vientuļā kalna troņmantinieks) senčus. Piedzīvojums būs aizraujošs, un nez vai visi sasniegs galamērķi. Viss būtu labi, ja ceļotāji nebūtu trīspadsmit un viņiem nevajadzētu četrpadsmito, kurš pie tam vēl būtu labs kramplauzis. Un, protams, viņš būs pielaists pie bagātību sadales un dabūs no drakona salaupītajām bagātībām visu ko vēlēsies (proporcionāli savai daļai).

Salīdzinot ar citiem Tolkīna darbiem, šis ir viens no bērnišķīgākajiem un vienkāršākajiem. Tas pēc būtības ir viens liels piedzīvojums ar daudziem pavērsieniem. Galvenais tēls viennozīmīgi ir Bilbo, kurš, izrauts no omulīgās hobita ikdienas, nonāk jaunos apstākļos. Ēdienreizes vairs nav prognozējamas, ja tās ir, tad jau ir labi. Viņš visā rūķu kompānijā ir ar visskaidrāko domāšanu. Viņš nedzied dziesmiņas, nelielās ar nākamajiem varoņdarbiem un kaut ko sajēdz no plānošanas. Rūķi patiesībā ir balasts ar pretenzijām uz bagātību. No viņiem praktiski nav nekādas jēgas. Kad sākas reālas problēmas, viņi mīl čīkstēt un gausties.

Reizēm šķiet, ka visas šīs iniciatīvas galvenais vaininieks ir Gandalfs. Sakūdījis nabaga rūķus, atradis viņiem karti un kramplauzi. Atmodinājis jūtas par senčiem nodarītajām pārestībām. Licis tiem izlielīties tā, ka atpakaļceļa vairs nav. Un tad, kad sākas reālas problēmas, Gandalfs ņem un viņus pamet. Sak, tas nav mans piedzīvojums, man ir citas lietas darāmas, tālāk jūs paši. Tad nu tie nabagi sitas, pamīšus nonākot troļļu, goblinu, zirnekļu, elfu un drakona gūstā.

No tēliem par attīstību var runāt tikai par Bilbo. Viņam tiek piedzīvojumi, viņš saprot, ka pasaule nav tikai viņa ala. Rūķi, elfi un Gandalfs ir tikai kartona dekorācijas, kas izdara šo vai to. Viņi dzied sev slavas dziesmas, strīdas, bet nav nekādi dziļie tēli. Šķiet, ka viņi iemesti vezumā tikai, lai izceltu Bilbo. Citādi, ko gan viņš glābtu no nelaimēm un gūstiem? Beigās Bilbo tiešām var saukt par nopietnu kramplauzi, zagli un blēdi. Viņš no vienkārša miermīlīga radījuma ir kļuvis par slīpētu blēdi, kas šo to sajēdz arī no politikas, spēj pretoties alkatībai un nav nasks uz zobena vicināšanu.

Grāmata, neskatoties uz tās vienkāršumu, man patika. Tā ir viena no tām, no kuras aug kājas visiem mūsdienu stāstiem par elfiem, rūķiem, gobliniem un orkiem. Tolkins šīs mitoloģijas attīstībai vēlāk veltīja lielu daļu no savas dzīves. Reizēm gan nonākot pretrunās ar agrāk rakstīto, bet kopumā izveidojot diezgan monolītu pamatu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Vienīgais ko nevaru saprast, kādēļ Holivudā nosprieduši no šīs grāmatiņas izveidot veselas trīs filmas. Tur tak vienai knapi pietiktu! Vai tad viņi tur pusfilmu lēkšo pa goblinu alām? Vai arī troļļi desmit minūtes risina kulinārijas diskusijas par rūķu pagatavošanu?

Postpadomju kari by Kristofs Cīrhers

Par jauno laiku karu vēsturi esmu lasījis diezgan maz. Protams, šis tas publikācijās ir lasīts, un tā virspusēji šīs lietas zinu. Bet ,ieraugot šo grāmatu, sagribējās savas zināšanas nedaudz padziļināt, jo šī sfēra šķita pamest novārtā. Tad nu ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie „Postpadomju kariem”.

Grāmatā apskatīts Gruzijas un Abhāzijas konflikts, Gruzijas Dienvidosetijas konflikts, karš Čečenijā, Kalnu Karabahā un tas, kādēļ Dagestāna, Ingušija neaizgāja pa kara ceļu. Aptvertais laika posms gan ir tikai no 1988. gada līdz divtūkstošo sākumam. Gruzijas – Krievijas karš te netiek apskatīts.

Patiesībā jau no šīs grāmatas neko daudz nesagaidīju, domāju, būs parasti šo karu notikumu atstāsti, lielāko kauju apraksti kaut kādā hronoloģiskā secībā. Ar to vien man jau būtu pieticis. Protams, var teikt, to jau var izlasīt Wikipēdijā, bet tur gan būtu tikai strikti oficiālā versija, kuru būtu rakstījis kāds autoru kopums, kuru uzticamību nebūtu reāli pārbaudīt.

Man bija visai liels pārsteigums, kad izrādījās, ka autors ir nolēmis pieiet šai lietai akadēmiski. Precīzāk, kā iekļaut Kaukāza reģionā notiekošos procesus mūsdienu konfliktu teorijā. Izklausās sarežģīti, bet pēc būtības viss ir vienkārši. Standarta konfliktu teorijas pieņēmums ir, ka konflikta varbūtība ir augsta valstīm ar zemiem ienākumiem, sadrumstalotu etnisko sastāvu un kalnainu reljefu. Liktos, ka Kaukāzā arī tas viss ir, bet kādēļ Čečenijā bija karš, bet Dagestānā ne, kādēļ Abhāzija un Gruzija karoja, bet Adžārija ne. Tas viss liecina, ka esošā konfliktu teorija nebūt nav precīza, un ir procesi, kurus tā nespēj identificēt. Autors visu grāmatu ņemas ar jaunas teorijas konstruēšanu tā, lai tā atbilstu realitātei.

Skaidra lieta, ka šādas teorijas pēc būtības ir ļoti vispārīgas, jo spēj operēt tikai ar tiešiem kvantificējamiem rādītājiem. Tās nav spējīgas operēt ar nekvantificējamiem sociāliem un politiskiem procesiem. Vēl jo vairāk, tā nespēj izskaidrot, kādi procesi ir apakšā tiem rādītājiem, kuri tajā tiek izmantoti. Autors galveno atšķirību saredz pārvaldes institūciju sabrukumā. Valstis/reģioni, kuri savas nacionālās neatkarības iegūšanas gaitā aizmēza vecās institūcijas tā vietā neradot jaunas, radīja sev problēmas. Vairs nebija institūciju, kas spētu samierināt veco eliti ar jauno, kas kontrolētu cilvēkus, kuru bizness ir kara vešana.

Grāmata lasās visai grūti, tajā ir daudz svešvārdu. Gadījās pat tādi, kuri man šķita neveiksmīgs tulkojums, kā aktors un etnicitāte. Iespējams, ka tos kaut kur lieto, bet es tādus redzēju pirmo reizi. Arī pats teksts ir tāds nedaudz akadēmisks, problēma tiek apskatīta abstrahējoties no nekvantificējamiem rādītājiem un spekulācijām. Tādējādi, Krievijas ietekme uz Postpadomju kariem aprobežojas vien ar bruņojuma pārdošanu, krievu etnisko procentu (kurš nekur nebija noteicošais). Visas ārpolitiskās un iekšpolitiskās nianses ir palikušas aiz borta kā nekvantificējams lielums. Beigās jau teorija izskatās jauka un smuka, bet visu laiku jāatceras, ka daudzi faktori ir palikuši neiztirzāti.

Ko man deva grāmata? Pirmkārt, ieskatu tajā, kā ne-padomju autori skatās uz procesiem bijušajā PSRS tās sabrukuma laikā. Iepazinos ar mūsdienu konfliktu teorijas pamatnostādnēm. Patika vietas, kuras bija veltītas finansēšanai un vervēšanas izmaksām. Skaidra lieta, ir būtiski, vai karošana notiek ar mērķi laupīt vai ne. Kā līderiem pasniegt idejas tā, lai cilvēki būtu gatavi par tām karot, jaunās elites pamudināti. Katrā konfliktā var atrast cilvēkus, kuru interesēs notiek karošana. Parastie ļautiņi karo, bet elite mēģina nostiprināt savu interešu sfēru. Pēc kara beigām ir būtiski vai jaunā valdība spēj atjaunot valsts institūcijas, inkorporēt tajās uzvarētāju struktūras un izvairīties no sadrumstalotības.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Gribēju dziļāku politiskās situācijas un interešu sadursmju analīzi, ne tikai to, kuru var kvantificēt ciparos kā IKP, ēnu ekonomikas īpatsvaru, ārvalstu finansējumu un vervējamo īpatsvaru. Ja nebaida pasmagā valoda, un interesē konfliktu teorija, tad grāmatu var droši lasīt. Bet ja vēlme visur redzēt Maskavas roku, tad tā te tieši netiek apskatīta. Te jābūt gatavam vairāk uz disertācijas lasīšanu, kas veltīta konfliktu teorijai.

Atmodas eiforija un atmošanās paģiras, 1. daļa by Igors Vārpa

Arī es no Atmodas laikiem neko daudz neatceros. 1988. Gadā man bija tikai desmit gadu, un tajā laikā acīmredzot man ir bijušas citas prioritātes. Šo to fragmentāri atminos lasītu avīzē, redzētu televīzijā, un vienu manifestāciju redzēju braucot mājās no teātra. Tad nu lai papildinātu un nedaudz sakārtotu savas jauno laiku vēstures zināšanas ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie grāmatas “Atmodas eiforija un atmošanās paģiras“.

Autors pēc savas nodarbošanās ir fotogrāfs, bet, šķiet, ka pēc aicinājuma vēsturnieks, jo ir sarakstījis vairākas grāmatas, kas veltītas Latvijas valsts vēsturei. No šāda tipa grāmatām reti kad var iepriekš zināt, kas tur būs iekšā. Dažreiz tie ir subjektīvu apcerējumi, kas atspoguļo autora personiskās domas. Citreiz interesantāko vēstures notikumu kolāža, kur atspoguļotas aizraujošākās, bet bieži vien ne pašas būtiskākās lietas. Gadās pa enciklopēdiskiem darbiem, kurus lasīt ir diezgan garlaicīgi, taču kalpo kā uzziņu avots.

Šo grāmatu es ierindotu starp tādām, kas izklāsta vēstures faktus, vietām ļaujot parādīties arī autora vērtējumam par kādu konkrētu notikumu. Grāmatas galvenie temati – Padomju Savienības noriets, dažādu kustību un organizāciju vēstures apskats, galvenie Atmodas laika manifestācijas, mītiņi un piketi, ieskats partiju vēsturē un Latvijas PSR VDK.

Grāmata nav no tām, kuras būtu lasāmas vienā piegājienā, informācijas vienkārši ir par daudz. Tādēļ šī būtu no tām, kur lasīšanu būtu ieteicams dozēt. Es ar dozēju pa simts lapaspusēm vienā dienā. Viennozīmīgi interesanti bija pavērot dažu mūsdienās vēl aktuālu politiķu evolūciju, kažoku un pārstāvamo ideju maiņu. Arī partiju vēsturē interesanti bija lasīt par tām, kas mūsdienās jau aizgājušas nebūtībā. Piemēram, Zīgerista partiju vai Saskaņas Centra evolūciju. Gadījās arī pa partijai, kuras es dzirdēju pirmo reizi, un par kurām pat autoram nebija vairāk informācijas kā vien reģistra informācija.

Var redzēt, ka autoram daži politiķi īpaši neiet pie sirds. Uzreiz acīs krita nepatika pret Godmani un Repši. Nezinu, kas to izsaucis, bet tas grāmatai starp faktiem piešāva arī nelielu cilvēcisko emociju dzirksti. Prieks, ka autors neaizraujas ar dažādām spekulācijām un sazvērestības teorijām, bet pieturas pie faktiem, neievedot lasītāju baumu un dzeltenās preses purvā.

Interesantākā nodaļa, manuprāt, ir par VDK struktūru. Vispārējos vilcienos kļuva skaidra gan tās organizācija pamatmērķi, kompetences un vieta PSRS hierarhijā. Labi aprakstīta arī tā saucamā “čekas maisu” lieta. Kāpēc nebūt ne visi, kas tajos atrodami, būtu uzskatāmi par VDK aģentiem vai ziņotājiem.

Vienīgais, kas grāmatā mani nedaudz kaitināja, bija biežā atkārtošanās. Reizēm vieni un tā paša informācija tika atkārtota tikai pāris rindkopas vēlāk. Ja šīs vietas izņemtu ārā, grāmata varbūt zaudētu kādas desmit lapaspuses teksta, bet, manuprāt, no tā iegūtu kvalitāte. Gribējās arī vēl nedaudz vairāk to paģiru daļu, bet tā, šķiet, pietaupīta nākamajiem sējumiem.

Kopumā grāmata lasāma, satur daudz faktus, gan interesantus, gan ne tik interesantus, bet autors godprātīgi cenšas dot lasītājam visu, kas bija, un neko neizlaist un nepārspīlēt. Tad nu katrs pats var domāt, ko ar šiem faktiem darīt un kā interpretēt. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē Latvijas vēsture, un par Atmodas laikiem interese ir, tad šo grāmatu var droši lasīt.

Золотые костры by Алексей Пехов

Nu jau pāris mēnešus nebiju lasījis neko no sava iemīļotākā žanra, t.i. fantastiskā bojevika. Un labs fantastiskais bojeviks ir krievu fantastiskais bojeviks. Esmu mēģinājis lasīt arī angļu, bet tiem lielākoties trūkst krievu autoru ironiskā skatījuma uz pašu izveidotajām pasaulēm. Pehovs viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem šī žanra rakstniekiem, un lasu katru viņa darbu.

Šī ir trešā grāmata, kas veltīta Ludvigam fon Normaijenam. Viņa pienākums ir būt Sargam. Sargāt parastos pasaules iedzīvotājus no tumšajām dvēselēm. Tās rodas pavisam vienkārši – cilvēks nomirst, bet dvēsele tā vietā, lai dotos uz debesīm vai elli, paliek uz zemes un sāk strādāt briesmu darbus. Tie var būt parastu cilvēku baidīšana, ienaidnieku galēšana un beidzot ar bezjēdzīgu slepkavošanu. Pret šādām dvēselēm var palīdzēt tikai Sargs. Ja vien Sarga pienākums būtu galēt nost tikai šīs dvēseles, tad grāmata vis diez ko interesanta nesanāktu. Sargiem bieži gadās iekulties vietējā politikā, viņiem ir konkurenti = – Ordenis, un tad vēl baznīcas pārstāvji un Inkvizīcija. Katra no šīm frakcijām uzskata, ka tieši viņi ir vienīgie īstie tumšo dvēseļu izdzinēji, un bez pārējiem var iztikt. Tad nu paralēli darbam visi ņemas ar politiku, mēģinājumiem iegriezt citām frakcijām un nodarbojas ar dzimtās zemes apceļošanu.

Lai Sargs varētu iznīcinātu Tumšo dvēseli, viņam ir vajadzīgs speciāls duncis. Duncis paņem tumšo spēku, nedaudz pagarina Sarga dzīvību un kalpo kā savdabīgs Sarga CV. Šajā grāmatā galvenais Ludviga uzdevums ir noskaidrot, no kurienes ir radušies tumšie dunči. Tie ir līdzīgi viņa duncītim, tikai ar otrādu darbību. Ieliec tādu ribās garāmgājējam, un viņš kļūst par Tumšo dvēseli. Lai šādu ģelzi pagatavotu nepieciešami vairāki Sargu dūcīši.

Neteikšu, ka grāmatas varonis šajā grāmatā īpaši uzlabotos. Arī nekāda jauna viņa personības šķautne netiek atklāta. Palicis tāds pats kā iepriekšējās. Uzticīgs savam arodam, citu lietās iekšā nejaucas, cenšas būt godīgs un cīnīties par kopējo labumu. Viņa līdzgaitnieki arī neizceļas ar pārmaiņām savos raksturos. Putnubiedēklis (lietā materializējusies tumšā dvēsele) joprojām ir mazrunīgs un tikai novēro. Garīdznieks ar uz debesīm netaisās un lielākoties burkšķ.

Grāmata lasās diezgan ātri, un man tās izlasīšana prasīja kādas trīs stundas. Nekādas dižas atklāsmes grāmatu izlasot neiegūsi. Ja vien par tādu nevar uzskatīt izdomātas pasaules politekonomiskos faktus. Grāmata ir izklaidējoša un interesanta. Lieku 9 no 10 ballēm. Gribētos, lai viņa beidzot beigtos, un varētu pielikt punktu. Tomēr izskatās, ka te būs vismaz vēl viena grāmata. Vērts lasīt tikai tad, ja esi ticis galā ar iepriekšējām divām.

The Secret Race: Inside the Hidden World of the Tour de France: Doping, Cover-ups, and Winning at All Costs by Tyler Hamilton and Daniel Coyle

Tagad, kad Ārmstrongam atņemti visi viņa tituli riteņbraukšanā, dopinga lietošana sportā atkal piesaistīja manu uzmanību. Vispārējos dopingošanas pamatus es jau biju apguvis „Run, Swim, Throw, Cheat”. Arī ap šo grāmatu bija sacelta visai liela ažiotāža. Kā nekā tā sarakstīta balstoties uz intervijām ar Taileru Hamiltonu. Šis riteņbraucējs arī reiz ir bijis pasaules elitē. Braucis kopā ar Ārmstrongu Postal, bijis viens no atbalstītājiem, un reiz pat draudzējušies. Tomēr viņa karjerai pienāca beigas, jo puisis tika pieķerts dopinga lietošanā. Tomēr atšķirībā no vairuma viņš neturēja muti, bet bija gatavs pastāstīt visiem par dopingu velosportā. Daļai cilvēku tas nepatika, Ārmstrongs to nosauca par parastu skaudību un nenovīdību, ko lūzeris izsaka uzvarētājiem.

Nezinu, cik naivam jābūt cilvēkam, lai noticētu, ka bez organisma uzprišināšanas mūsdienu velosportā cilvēks varētu gūt panākumus. Nu no sākuma, ap divtūkstošajiem gadiem, kad man mājās tikko parādījās satelīttelevīzija, kuru vasarā skatījos starp siena kraušanas un lopu mājās vešanas laiku, Tour de France bija izcila izklaide. Bija interesanti skatīties, kā vīri min pedāļus. Pēdējo reizi šo pasākumu gan skatījos Austrālijā. Tagad vairs tik garām izklaidēm laika nesanāk, un arī interese ir pazudusi. Tomēr man nekad nav bijušas šaubas, ka veči tur brauc apgreidoti.

Grāmatā visa šī apgriedošana ir sīki un smalki izklāstīta. Tas, cik ir izdomājums un cik patiesība, lai paliek pašu autoru ziņā. Tomēr domāju, ka samelots tur ir visai maz. Hamiltons pēc būtības stāsta par savu karjeru, un nemaz nav tik nasks pārējo apsūdzētājs, kā varētu noprast no viņa kritiķiem. Viņš vairāk koncentrējas uz sevi un mēģina lasītājiem izskaidrot, kādēļ viņš, labs amatieris, nonākot profesionālajā sportā padevies dopinga vilinājumam.

Sāka viņš ar parastu testosteronu, tad palietoja EPO (vielas, kas liek organismam palielināt sarkano asinsķermenīšu skaitu), tad nodarbojās ar asins pārliešanu. Galvenais, lai tev ir labs ārsts. Sākumā ar to viņam izlīdzējis Ārmstrongs, cilvēks, kas vienmēr turējis roku uz industrijas pulsa. Sacīkstēs, kur uzvaru no zaudējuma izšķir tikai pāris procenti, jebkura lieta var būt izšķirīga. Un tikai tad, kad velosportists ir gatavs riskēt ar savu slavu un tituliem pret pieķeršanu dopinga skandālā, viņš sāk uzrādīt labus rezultātus.

Arī pati dopinga kontrole nebūt nav lieta, kuru nevar apšmaukt. Sportisti labi zina, kā un kādās devās preparāti jālieto. Kādi ir kritiskie asinsainas rādītāji, kurus nevajadzētu pārsniegt. Ja nu viss ir slikti, tad kā izvairīties no paša kontroliera vai arī kā pēdējā brīdī iztīrīt savu organismu. Apgalvojumi, ka sportists ir uzrāvies uz dopingu tikai vienā no simts reizēm un tādēļ nav vainīgs, ir tīrākā muldēšana. Jo galvenais ir būt tīram testa parauga ņemšanas brīdī.

Cilvēki gan mēdz teikt, ja jau visi lieto, tad kādēļ viņus sodīt. Varbūt to lietu vajag legalizēt un miers, tad vairs sportisti nemirs no sliktu asiņu pārliešanas (gadās, ka dakteris sajauc klientus, vai par ilgu turējis izņemtu no ledusskapja). Jāatzīst arī, ka netrenējoties un lietojot vien dopingu, sacīkstes neuzvarēsi. Visi pieķertie tomēr ir izcili sportisti, viņiem ir laba bāze, uz kuras pamata uzlabot rezultātus. No otras puses dopingošanas rezultātus ietekmē arī cilvēka organisma uzņēmība pret zālēm, tā kā viss nemaz nav tik viennozīmīgi un negarantē labākā uzvaru.

Patika tas, ka grāmatas autors neaizrāvās ar pirksta bakstīšanu savu konkurentu virzienā. Varēja jau just, ka no Ārmstronga viņam ir nācies daudz ciest un ka viņš nemaz nav tik labs cilvēks, kā izliekas. Ārmstrongam ir normāli tikai tad, ja viņš uzvar. Ja to izdara kāds cits, tad tas ir „not normal”.

Interesants lasāmais par velobraukšanas aizkulisēm, kur uzvar labākais dakteris kopā ar labu sportistu. Lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kas brauc ar velosipēdu.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …