Nu jau pāris mēnešus nebiju lasījis neko no sava iemīļotākā žanra, t.i. fantastiskā bojevika. Un labs fantastiskais bojeviks ir krievu fantastiskais bojeviks. Esmu mēģinājis lasīt arī angļu, bet tiem lielākoties trūkst krievu autoru ironiskā skatījuma uz pašu izveidotajām pasaulēm. Pehovs viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem šī žanra rakstniekiem, un lasu katru viņa darbu.

Šī ir trešā grāmata, kas veltīta Ludvigam fon Normaijenam. Viņa pienākums ir būt Sargam. Sargāt parastos pasaules iedzīvotājus no tumšajām dvēselēm. Tās rodas pavisam vienkārši – cilvēks nomirst, bet dvēsele tā vietā, lai dotos uz debesīm vai elli, paliek uz zemes un sāk strādāt briesmu darbus. Tie var būt parastu cilvēku baidīšana, ienaidnieku galēšana un beidzot ar bezjēdzīgu slepkavošanu. Pret šādām dvēselēm var palīdzēt tikai Sargs. Ja vien Sarga pienākums būtu galēt nost tikai šīs dvēseles, tad grāmata vis diez ko interesanta nesanāktu. Sargiem bieži gadās iekulties vietējā politikā, viņiem ir konkurenti = – Ordenis, un tad vēl baznīcas pārstāvji un Inkvizīcija. Katra no šīm frakcijām uzskata, ka tieši viņi ir vienīgie īstie tumšo dvēseļu izdzinēji, un bez pārējiem var iztikt. Tad nu paralēli darbam visi ņemas ar politiku, mēģinājumiem iegriezt citām frakcijām un nodarbojas ar dzimtās zemes apceļošanu.

Lai Sargs varētu iznīcinātu Tumšo dvēseli, viņam ir vajadzīgs speciāls duncis. Duncis paņem tumšo spēku, nedaudz pagarina Sarga dzīvību un kalpo kā savdabīgs Sarga CV. Šajā grāmatā galvenais Ludviga uzdevums ir noskaidrot, no kurienes ir radušies tumšie dunči. Tie ir līdzīgi viņa duncītim, tikai ar otrādu darbību. Ieliec tādu ribās garāmgājējam, un viņš kļūst par Tumšo dvēseli. Lai šādu ģelzi pagatavotu nepieciešami vairāki Sargu dūcīši.

Neteikšu, ka grāmatas varonis šajā grāmatā īpaši uzlabotos. Arī nekāda jauna viņa personības šķautne netiek atklāta. Palicis tāds pats kā iepriekšējās. Uzticīgs savam arodam, citu lietās iekšā nejaucas, cenšas būt godīgs un cīnīties par kopējo labumu. Viņa līdzgaitnieki arī neizceļas ar pārmaiņām savos raksturos. Putnubiedēklis (lietā materializējusies tumšā dvēsele) joprojām ir mazrunīgs un tikai novēro. Garīdznieks ar uz debesīm netaisās un lielākoties burkšķ.

Grāmata lasās diezgan ātri, un man tās izlasīšana prasīja kādas trīs stundas. Nekādas dižas atklāsmes grāmatu izlasot neiegūsi. Ja vien par tādu nevar uzskatīt izdomātas pasaules politekonomiskos faktus. Grāmata ir izklaidējoša un interesanta. Lieku 9 no 10 ballēm. Gribētos, lai viņa beidzot beigtos, un varētu pielikt punktu. Tomēr izskatās, ka te būs vismaz vēl viena grāmata. Vērts lasīt tikai tad, ja esi ticis galā ar iepriekšējām divām.