Arī es no Atmodas laikiem neko daudz neatceros. 1988. Gadā man bija tikai desmit gadu, un tajā laikā acīmredzot man ir bijušas citas prioritātes. Šo to fragmentāri atminos lasītu avīzē, redzētu televīzijā, un vienu manifestāciju redzēju braucot mājās no teātra. Tad nu lai papildinātu un nedaudz sakārtotu savas jauno laiku vēstures zināšanas ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie grāmatas “Atmodas eiforija un atmošanās paģiras“.

Autors pēc savas nodarbošanās ir fotogrāfs, bet, šķiet, ka pēc aicinājuma vēsturnieks, jo ir sarakstījis vairākas grāmatas, kas veltītas Latvijas valsts vēsturei. No šāda tipa grāmatām reti kad var iepriekš zināt, kas tur būs iekšā. Dažreiz tie ir subjektīvu apcerējumi, kas atspoguļo autora personiskās domas. Citreiz interesantāko vēstures notikumu kolāža, kur atspoguļotas aizraujošākās, bet bieži vien ne pašas būtiskākās lietas. Gadās pa enciklopēdiskiem darbiem, kurus lasīt ir diezgan garlaicīgi, taču kalpo kā uzziņu avots.

Šo grāmatu es ierindotu starp tādām, kas izklāsta vēstures faktus, vietām ļaujot parādīties arī autora  vērtējumam par kādu konkrētu notikumu. Grāmatas galvenie temati – Padomju Savienības noriets, dažādu kustību un organizāciju vēstures apskats, galvenie Atmodas laika manifestācijas, mītiņi un piketi, ieskats partiju vēsturē un Latvijas PSR VDK.

Grāmata nav no tām, kuras būtu lasāmas vienā piegājienā, informācijas vienkārši ir par daudz. Tādēļ šī būtu no tām, kur lasīšanu būtu ieteicams dozēt. Es ar dozēju pa simts lapaspusēm vienā dienā. Viennozīmīgi interesanti bija pavērot dažu mūsdienās vēl aktuālu politiķu evolūciju, kažoku un pārstāvamo ideju maiņu. Arī partiju vēsturē interesanti bija lasīt par tām, kas mūsdienās jau aizgājušas nebūtībā. Piemēram, Zīgerista partiju vai Saskaņas Centra evolūciju. Gadījās arī pa partijai, kuras es dzirdēju pirmo reizi, un par kurām pat autoram nebija vairāk informācijas kā vien reģistra informācija.

Var redzēt, ka autoram daži politiķi īpaši neiet pie sirds. Uzreiz acīs krita nepatika pret Godmani un Repši. Nezinu, kas to izsaucis, bet tas grāmatai starp faktiem piešāva arī nelielu cilvēcisko emociju dzirksti. Prieks, ka autors neaizraujas ar dažādām spekulācijām un sazvērestības teorijām, bet pieturas pie faktiem, neievedot lasītāju baumu un dzeltenās preses purvā.

Interesantākā nodaļa, manuprāt, ir par VDK struktūru. Vispārējos vilcienos kļuva skaidra gan tās organizācija pamatmērķi, kompetences un vieta PSRS hierarhijā. Labi aprakstīta arī tā saucamā “čekas maisu” lieta. Kāpēc nebūt ne visi, kas tajos atrodami, būtu uzskatāmi par VDK aģentiem vai ziņotājiem.

Vienīgais, kas grāmatā mani nedaudz kaitināja, bija biežā atkārtošanās. Reizēm vieni un tā paša informācija tika atkārtota tikai pāris rindkopas vēlāk. Ja šīs vietas izņemtu ārā, grāmata varbūt zaudētu kādas desmit lapaspuses teksta, bet, manuprāt, no tā iegūtu kvalitāte. Gribējās arī vēl nedaudz vairāk to paģiru daļu, bet tā, šķiet, pietaupīta nākamajiem sējumiem.

Kopumā grāmata lasāma, satur daudz faktus, gan interesantus, gan ne tik interesantus, bet autors godprātīgi cenšas dot lasītājam visu, kas bija, un neko neizlaist un nepārspīlēt. Tad nu katrs pats var domāt, ko ar šiem faktiem darīt un kā interpretēt. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē Latvijas vēsture, un par Atmodas laikiem interese ir, tad šo grāmatu var droši lasīt.