Par jauno laiku karu vēsturi esmu lasījis diezgan maz. Protams, šis tas publikācijās ir lasīts, un tā virspusēji šīs lietas zinu. Bet ,ieraugot šo grāmatu, sagribējās savas zināšanas nedaudz padziļināt, jo šī sfēra šķita pamest novārtā. Tad nu ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie „Postpadomju kariem”.

Grāmatā apskatīts Gruzijas un Abhāzijas konflikts, Gruzijas Dienvidosetijas konflikts, karš Čečenijā, Kalnu Karabahā un tas, kādēļ Dagestāna, Ingušija neaizgāja pa kara ceļu. Aptvertais laika posms gan ir tikai no 1988. gada līdz divtūkstošo sākumam. Gruzijas – Krievijas karš te netiek apskatīts.

Patiesībā jau no šīs grāmatas neko daudz nesagaidīju, domāju, būs parasti šo karu notikumu atstāsti, lielāko kauju apraksti kaut kādā hronoloģiskā secībā. Ar to vien man jau būtu pieticis. Protams, var teikt, to jau var izlasīt Wikipēdijā, bet tur gan būtu tikai strikti oficiālā versija, kuru būtu rakstījis kāds autoru kopums, kuru uzticamību nebūtu reāli pārbaudīt.

Man bija visai liels pārsteigums, kad izrādījās, ka autors ir nolēmis pieiet šai lietai akadēmiski. Precīzāk, kā iekļaut Kaukāza reģionā notiekošos procesus mūsdienu konfliktu teorijā. Izklausās sarežģīti, bet pēc būtības viss ir vienkārši. Standarta konfliktu teorijas pieņēmums ir, ka konflikta varbūtība ir augsta valstīm ar zemiem ienākumiem, sadrumstalotu etnisko sastāvu un kalnainu reljefu. Liktos, ka Kaukāzā arī tas viss ir, bet kādēļ Čečenijā bija karš, bet Dagestānā ne, kādēļ Abhāzija un Gruzija karoja, bet Adžārija ne. Tas viss liecina, ka esošā konfliktu teorija nebūt nav precīza, un ir procesi, kurus tā nespēj identificēt. Autors visu grāmatu ņemas ar jaunas teorijas konstruēšanu tā, lai tā atbilstu realitātei.

Skaidra lieta, ka šādas teorijas pēc būtības ir ļoti vispārīgas, jo spēj operēt tikai ar tiešiem kvantificējamiem rādītājiem. Tās nav spējīgas operēt ar nekvantificējamiem sociāliem un politiskiem procesiem. Vēl jo vairāk, tā nespēj izskaidrot, kādi procesi ir apakšā tiem rādītājiem, kuri tajā tiek izmantoti. Autors galveno atšķirību saredz pārvaldes institūciju sabrukumā. Valstis/reģioni, kuri savas nacionālās neatkarības iegūšanas gaitā aizmēza vecās institūcijas tā vietā neradot jaunas, radīja sev problēmas. Vairs nebija institūciju, kas spētu samierināt veco eliti ar jauno, kas kontrolētu cilvēkus, kuru bizness ir kara vešana.

Grāmata lasās visai grūti, tajā ir daudz svešvārdu. Gadījās pat tādi, kuri man šķita neveiksmīgs tulkojums, kā aktors un etnicitāte. Iespējams, ka tos kaut kur lieto, bet es tādus redzēju pirmo reizi. Arī pats teksts ir tāds nedaudz akadēmisks, problēma tiek apskatīta abstrahējoties no nekvantificējamiem rādītājiem un spekulācijām. Tādējādi, Krievijas ietekme uz Postpadomju kariem aprobežojas vien ar bruņojuma pārdošanu, krievu etnisko procentu (kurš nekur nebija noteicošais). Visas ārpolitiskās un iekšpolitiskās nianses ir palikušas aiz borta kā nekvantificējams lielums. Beigās jau teorija izskatās jauka un smuka, bet visu laiku jāatceras, ka daudzi faktori ir palikuši neiztirzāti.

Ko man deva grāmata? Pirmkārt, ieskatu tajā, kā ne-padomju autori skatās uz procesiem bijušajā PSRS tās sabrukuma laikā. Iepazinos ar mūsdienu konfliktu teorijas pamatnostādnēm. Patika vietas, kuras bija veltītas finansēšanai un vervēšanas izmaksām. Skaidra lieta, ir būtiski, vai karošana notiek ar mērķi laupīt vai ne. Kā līderiem pasniegt idejas tā, lai cilvēki būtu gatavi par tām karot, jaunās elites pamudināti. Katrā konfliktā var atrast cilvēkus, kuru interesēs notiek karošana. Parastie ļautiņi karo, bet elite mēģina nostiprināt savu interešu sfēru. Pēc kara beigām ir būtiski vai jaunā valdība spēj atjaunot valsts institūcijas, inkorporēt tajās uzvarētāju struktūras un izvairīties no sadrumstalotības.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Gribēju dziļāku politiskās situācijas un interešu sadursmju analīzi, ne tikai to, kuru var kvantificēt ciparos kā IKP, ēnu ekonomikas īpatsvaru, ārvalstu finansējumu un vervējamo īpatsvaru. Ja nebaida pasmagā valoda, un interesē konfliktu teorija, tad grāmatu var droši lasīt. Bet ja vēlme visur redzēt Maskavas roku, tad tā te tieši netiek apskatīta. Te jābūt gatavam vairāk uz disertācijas lasīšanu, kas veltīta konfliktu teorijai.