Pirmā grāmata, ko no Tolkīna izlasīju, saucas „The Silmarillion”. Tas bija pašā sākumā, kad biju tikko sācis mācīties angļu valodu. Teikšu godīgi, tā nebija labākā izvēle. Valoda bija diezgan pasmaga, un daļai no tās iemācītajiem vārdiem es tā ar’ neesmu atradis pielietojumu vai lasījis tos kur citur. Tad augstskolas gados pienāca kārta „The Lord of the Rings”. Tā gan tika lasīta krievu mēlē, un visas trīs grāmatas uzreiz.

Hobitam kaut kā nekad nebija iznācis laiks. Tas bija viens no rakstnieka pirmajiem darbiem, un parasti nekas izcils no tiem nav. Izlasīt nolēmu tikai tādēļ, ka Goodreads Latviešu grupā  šī tika izvēlēta par mēneša lasāmo grāmatu, un tā kā pats par viņu biju atdevis savu balsi, tad nācās vien lasīt.

Bilbo Baggins ir parasts, pārticis hobits, kas mitinās savā pakalnā izraktajā mājoklī. Viņam nepatīk piedzīvojumi, jo nekas tā nemaitā īsta hobita reputāciju kā piedzīvojums. Viss ir kārtībā, līdz pie viņa ciemos neiegriežas Gandalfs, burvis, kas to vien zina, kā pamudināt citkārt mājās sēdētājus uz piedzīvojumiem. Sākumā Bilbo vēl izdodas tikt vaļā no Gandalfa, bet pēc kāda laika tas ir atpakaļ ar trīspadsmit rūķiem un izcilu piedāvājumu. Rūķi dodoties atkarot Vientuļo kalnu no drakona Smaug, kurš sen atpakaļ izdzinis no mājām Thorina (Vientuļā kalna troņmantinieks) senčus. Piedzīvojums būs aizraujošs, un nez vai visi sasniegs galamērķi. Viss būtu labi, ja ceļotāji nebūtu trīspadsmit un viņiem nevajadzētu četrpadsmito, kurš pie tam vēl būtu labs kramplauzis. Un, protams, viņš būs pielaists pie bagātību sadales un dabūs no drakona salaupītajām bagātībām visu ko vēlēsies (proporcionāli savai daļai).

Salīdzinot ar citiem Tolkīna darbiem, šis ir viens no bērnišķīgākajiem un vienkāršākajiem. Tas pēc būtības ir viens liels piedzīvojums ar daudziem pavērsieniem. Galvenais tēls viennozīmīgi ir Bilbo, kurš, izrauts no omulīgās hobita ikdienas, nonāk jaunos apstākļos. Ēdienreizes vairs nav prognozējamas, ja tās ir, tad jau ir labi. Viņš visā rūķu kompānijā ir ar visskaidrāko domāšanu. Viņš nedzied dziesmiņas, nelielās ar nākamajiem varoņdarbiem un kaut ko sajēdz no plānošanas. Rūķi patiesībā ir balasts ar pretenzijām uz bagātību. No viņiem praktiski nav nekādas jēgas. Kad sākas reālas problēmas, viņi mīl čīkstēt un gausties.

Reizēm šķiet, ka visas šīs iniciatīvas galvenais vaininieks ir Gandalfs. Sakūdījis nabaga rūķus, atradis viņiem karti un kramplauzi. Atmodinājis jūtas par senčiem nodarītajām pārestībām. Licis tiem izlielīties tā, ka atpakaļceļa vairs nav. Un tad, kad sākas reālas problēmas, Gandalfs ņem un viņus pamet. Sak, tas nav mans piedzīvojums, man ir citas lietas darāmas, tālāk jūs paši. Tad nu tie nabagi sitas, pamīšus nonākot troļļu, goblinu, zirnekļu, elfu un drakona gūstā.

No tēliem par attīstību var runāt tikai par Bilbo. Viņam tiek piedzīvojumi, viņš saprot, ka pasaule nav tikai viņa ala. Rūķi, elfi un Gandalfs ir tikai kartona dekorācijas, kas izdara šo vai to. Viņi dzied sev slavas dziesmas, strīdas, bet nav nekādi dziļie tēli. Šķiet, ka viņi iemesti vezumā tikai, lai izceltu Bilbo. Citādi, ko gan viņš glābtu no nelaimēm un gūstiem? Beigās Bilbo tiešām var saukt par nopietnu kramplauzi, zagli un blēdi. Viņš no vienkārša miermīlīga radījuma ir kļuvis par slīpētu blēdi, kas šo to sajēdz arī no politikas, spēj pretoties alkatībai un nav nasks uz zobena vicināšanu.

Grāmata, neskatoties uz tās vienkāršumu, man patika. Tā ir viena no tām, no kuras aug kājas visiem mūsdienu stāstiem par elfiem, rūķiem, gobliniem un orkiem. Tolkins šīs mitoloģijas attīstībai vēlāk veltīja lielu daļu no savas dzīves. Reizēm gan nonākot pretrunās ar agrāk rakstīto, bet kopumā izveidojot diezgan monolītu pamatu. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm.

Vienīgais ko nevaru saprast, kādēļ Holivudā nosprieduši no šīs grāmatiņas izveidot veselas trīs filmas. Tur tak vienai knapi pietiktu! Vai tad viņi tur pusfilmu lēkšo pa goblinu alām? Vai arī troļļi desmit minūtes risina kulinārijas diskusijas par rūķu pagatavošanu?