Devējs by Luisa Lorija

Tagad man jauniešiem domātu literatūru sanāk diezgan maza saskare. Nolēmu nedaudz laboties un izlasīt kaut ko no šī žanra. Nosaukums „Devējs” mani ieinteresēja, un arī pēc vāka grāmata izskatījās neslikti. Ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie „Devēja”. Man kā reizi bija izbeidzies lasāmais, un ķēros grāmatai klāt nekavējoties.

Tātad Jona dzīvo pasaulē, kuru sauc vienkārši Tāpatība. Te viss ir vienkārši, pasaule šķiet pati pilnība. Nav nekādu konfliktu, visi dara savu darbu. Katram ir sava otrā pusīte, un šādai ģimenei pienākas divi bērni – puika un meitene. Paši viņi ar bērnu radīšanu nekrāmējas, tos rada Dzimtmātes. Bērni iet skolā, mācās precīzi izteikties, nemelot un klausīt pieaugušos. Deviņu gadu vecumā viņi tiek pie sava velosipēda, un divpadsmit gados viņiem tiek nozīmēts amats. Arī Jonam ir tāda pati bērnība, un nekas neliecina, ka viņam, kas dzīvē būs citādi. Līdz divpadsmit gadu vecumā viņš tiek nozīmēts par atmiņu saņēmēju.

Katram cilvēkam laiku pa laikam dzīvē pienāk brīži, kad tiek saprasts, ka patiesībā pasaulē viss ir savādāk nekā tas šķitis līdz šim. Parasti šīs atklāsmes nav nekas satriecošs, vienkārši tu iemācies paskatīties uz lietām no nedaudz savādāka skatu leņķa. Jonas gadījumā šī sapratne ir daudz fundamentālāka. Viņš ir no tiem retajiem, kuriem ir piešķirta privilēģija vai arī uzlikts lāsts uzzināt, kāda ir bijusi dzīve pirms Tāpatības. Šīs atmiņas ir pārāk svarīgas lēmumu pieņemšanā, lai ļautu tās aizmirst, tāpēc arī ir atmiņu glabātāji. Viņi rūpējas, lai cilvēki neaizmirstu krāsas, sāpes, prieku un laimi.

Ļoti viltīgi uzrakstīta grāmata, kas jauku Utopiju vienā brīdī pārvērš diezgan nežēlīgā Distopijā. Neteikšu, ka šis pavērsiens šķita ļoti negaidīts, bet diezgan labi realizēts. Un, kad tu ieraugi Tāpatības otro pusi, tad tā nemaz tik jauka vairs neliekas. No Tāpatības neviens prom neaiziet, mazos bērnus, kas naktīs nervozi guļ, vecos cilvēkus, kas nespēj dot labumu sabiedrībai un noteikumu neievērotājus vienkārši Atbrīvo.

Grāmata izlasījās vienā piegājienā un rosina diezgan interesantas domas. Cik daudz cilvēki no sevis būtu gatavi upurēt, lai iegūtu savā dzīvē pilnīgu noteiktību? Vai sabiedrība, kurā viena diena neatšķirtos no iepriekšējās? Kur nākamā paaudze būtu iepriekšējās kopija, jo pārmaiņas nav vēlamas? Un, kas notiktu ar tādu cilvēku, kas pēkšņi gribētu visu izmainīt? Vai tas vispār maz būtu iespējams? Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Nedaudz apbēdināja aprautās beigas, bet varbūt tā ar bija labāk. Ieteiktu izlasīt gan lielam, gan mazam.

The Invisible Gorilla: How Our Intuitions Deceive Us by Christopher Chabris, Daniel Simons

Diez vai šo grāmatu jebkad būtu izlasījis. Biju viņu amazon redzējis, viņa pat atradās manā rekomendāciju sarakstā. Bet es domāju: nu kas tad tur būs, kas ir “neredzamās gorillas” eksperimenta būtībā, to es zinu! Pārējais noteikti būs kāds psiholoģijas spriedelējums par to, kā desmit minūšu laikā pārvērst savu dzīvi. Bet tad ap Ziemassvētkiem notika grāmatblogeru apdāvināšanās, un es no MsMarii saņēmu šo grāmatu kā dāvanu. Neko darīt, nācās vien lasīt.

Biju patīkami pārsteigts, jo izrādījās grāmatas autors pats šī eksperimenta izstrādē ir piedalījies un vēlas padalīties plašākai publikai par ilūziju pasauli, kurā mēs dzīvojam. Šādas ilūzijas ir vairākas. Ilūzija, ka mēs spējam veikt vairākus uzdevumus vienlaicīgi un ar nemainīgu kvalitāti. Ilūzija par mūsu atmiņu nemainīgumu un patstāvību. Pārliecinātības ilūzija, kādēļ mēs vairāk uzticamies cilvēkiem, kas uzvedas pārliecinoši. Zināšanu ilūzija, katrs no mums ir pārliecināts, ka labāk vai sliktāk orientējas visās dzīves sfērās un tam arī tic.

Autors zina, ko dara, lasītājs tiek ierauts cilvēku uztveres īpatnību niansēs no viena vāka līdz otram. Visi apgalvojumi tiek pamatoti ar kāda eksperimenta rezultātiem vai pētījumu, kas kādreiz veikts. Kas ir vēl labāk, šie gadījumi iz dzīves ir ļoti interesanti. Piemēram, reiz tika noķerts kāds banku aplaupītājs, kas bija šokēts, ka viņa seja ierakstīta video. Cilvēks bija pārliecināts, ka nomazgājot seju ar citronu sulu tā kļūst neredzama videokamerām.

Ar atmiņu mums ir vēl čābīgāk. Cilvēks neieraksta visus notikumus sev galvā kā videolentē un tad brīvos brīžos atminoties tās sev projicē. Cilvēks atceras tikai vispārīgu notikumu un pēc tam iztrūkstošo piedomā klāt pats. Pētnieki izmantoja viltīgu eksperimentu, pēc 9/11 lika saviem testa subjektiem uzrakstīt, kur viņi atradušies un kā uzzinājuši par šo atgadījumu. Tas pats viņiem pajautāts pāris gadus vēlāk. Lielākai cilvēku daļai atmiņas būtiski atšķīrās. Labs ir arī izklāsts, kādēļ automašīnu šoferi bieži vien nepamana motociklus, lai ar cik koši tie nebūtu ģērbušies. Cilvēks diezgan bieži neredz lietas, kurām, viņaprāt, tur nav jābūt. Tādēļ piloti triecas virsū uz skrejceļa stāvošām lidmašīnām, un automašīnu šoferi „neredz” motociklistus.

Par pārliecinošiem cilvēkiem, jo cilvēks ir lielāks diletants kādā lietā, jo pārliecinātāk viņš jūtas pašvērtējumā. Šahisti sevi pozicionē vismaz 100 vietas augstāk, lielākā daļa dzīvo ilūzijās, ka diezgan labi pārzina reaktīvā dzinēja uzbūvi un orientējas kvantu mehānikā. Cilvēkam ir tāds mīnuss, ja viņam šķiet, ka viņš kaut ko labi zina, viņš nepārbaudīs savu zināšanu kvalitāti.

Kopumā izcila grāmata, ieteiktu izlasīt visiem, ļauj pamanīt neredzamās gorillas pašu un citu uztverē. Lieku 10 no 10 ballēm. Pagaidām labākā populārzinātniskā grāmata, ko pēdējā laikā esmu lasījis. Domāju, ka pēc pāris gadiem viņu izlasīšu vēlreiz. Ak, jā, ir pierādīts, ka klausoties Mocarta komponētos darbus tavs IQ nepalielinās. Un virtuoza Sudoku risināšana nepadara tevi labāku galvā reizinātāju.

Andromēdas miglājs by Ivans Jefremovs

Turpinu pārlasīt savas bērnības grāmatas. Ar šo grāmatu pirmoreiz iepazinos, šķiet, ka ceturtajā klasē. Atradu mājās grāmatplauktā un vienu ziemas rītu ķēros tai klāt. Jau no skolas gadiem biju iemanījies lasīt grāmatas strādnieku autobusā (tad vēl tādi gāja, kas veda sovhozniekus uz sovhoza centru). Reizēm uz manu miestu tika sūtīts strādnieku autobuss, reizēm tā saucamā „būdmašīna”, gaziks ar būdu, kurā var sēdēt cilvēki. Bērnu dienās pārlasīju viņu kādas četras reizes noteikti.

Tātad, cilvēce tālā nākotnē. Zeme ir iekļāvusies Lielā Loka Pasauļu kopā, iezemieši nav vienīgās saprātīgās būtnes, tās ir daudzās zvaigžņu sistēmās. Cilvēku rīcībā ir zvaigžņu kuģi, kas spēj veikt starpzvaigžņu lidojumus. Tas gan aizņem daudzus gadus, tomēr iespējas ir. Protams, ka uz visas zemeslodes valda augsti attīstīts komunisms. Visi cilvēki ir brīvi savā izvēlē un tai pat laikā ir tik apzinīgi, ka gatavi strādāt citu labā. Sižets paralēli attīstās uz kosmosa kuģa „Tantra” un Zemes. „Tantras” apkalpe ir atklājusi, ka tās planētas civilizācija, kuru viņi lidoja apciemot, sevi ir iznīcinājusi kodolkarā. Nu gluži tāpat kā laikā, kad Zeme vēl bija sašķelta. Atgriežoties atpakaļ viņi nonāk dzelzs zvaigznes gūstā. Otrā sižeta līnija savukārt mums ļauj iepazīties ar utopisko zemi tālajā nākotnē.

Skaidra lieta, ka bērnu dienās man vislabāk patika kosmosa kuģa līnija un dzelzs zvaigznes baisā planēta ar tās dīvaino floru un faunu. Zemes iekārtojums, jā, interesants, bet pārāk neaizrāva. Jāatzīstas, ka arī izaugot mani vairāk aizrāva „Tantras” piedzīvojumi, un komunistiskās nākotnes slavinājumus lasīju bez nekādas pārākas intereses. Kā beidzās sociālisms un komunisms es esmu redzējis, lai gan, kas zina, varbūt Ziemeļkorejai izdosies pievērst šai iekārtai arī pārējo pasauli. Trūdošais kapitālisms ir uzvarējis, lai gan uz vienotas valodas izveidi jau viss velk. Nevar tikai zināt, kura tā būs – angļu vai ķīniešu. Pats autors gan uzskata, ka šīs grāmatas ir domātas, lai dotu pretsparu kapitālistiskajās valstīs izdotajiem antiutopiskajiem romāniem (tā reiz sauktas distopijas). Iezīmējot gaišu nākotni un cilvēces pacelšanos jaunā līmenī.

Jefremova nākotnē sauklis „Veselā miesā, vesels gars!” piepildās burtiski. Visi galvenie personāži ir labi fiziski attīstīti, nevainojamu morāli un gudri. Bērnus audzina atšķirti no vecākiem speciālās iestādēs, lai pabeigtu skolu, jāveic divpadsmit Herkulesa varoņdarbi. Visi labi dejo, peld un runā. Sabiedrībā nav tāda jēdziena kā noziegums, jo vienkārši nav noziedznieku, tiem ir iedalīta speciāla sala, kur vadīt savas dienas trimdā.

Datortehnikas attīstība nav īpaši labi noprognozēta. Televizoru visi skatās kopā, mobilie telefoni tā ar nav izdomāti, interneta nav vispār. Varbūt Lielā Loka raidījumu apmaiņā varētu saskatīt kādus Interneta iedīgļus. Bet tā padarīšana ir diezgan random, kur uztveršana vēl prasot milzīgus enerģijas resursus. Arī zvaigžņu un planētu apraksti atbilst tā laika līmenim. Var jau smieties, ka uz „Tantras” ierīču un detektoru klāsts ir vēl knapāks kā mūsdienu viedtālrunī, bet jāpieņem jau tā pasaule tāda, kādu to radījis autors. Patika ideja par apdzīvotu vietu pārcelšanu uz siltajām klimatiskajām zonām, lai apsildot mājokļus lieki netērētu enerģiju.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un lai ar prieks no viņas lasīšanas varbūt nebija tik liels kā bērnu dienās, uzskatu viņu par ļoti labu padomju laika fantastikas grāmatu. Bonusā izlasīju vēl „Čūskas sirdi” cikla turpinājumu. Tā gan nebija vesela grāmata, tāds īss stāstiņš par Zemes kosmosa kuģi ,kas sastop citplanētu kosmosa kuģi savas ekspedīcijas laikā. Tās gan ir būtnes ar pavisam citu fizioloģiju, un tiešs kontakts starp abām civilizācijām nav iespējams. Liktu 7 no 10 ballēm, labs, bet nekas izcils.

Dubļi, sviedri un asaras. Bēra Grilla autobiogrāfija by Bear Grylls

Te nu man jāatzīstas godīgi, par tādu Bēru Grillu neko pirms grāmatas izlasīšanas nebiju pat dzirdējis. Tā nu ir sanācis, ka Discovery kanāls man mājās ir, bet skatos tikai Science nodaļu. Šovi, kas saistīti ar izdzīvošanu ekstremālos apstākļos, man patīk, tikai nesanāk laika viņus skatīties. Lai vai kā, cilvēkus, kas spēj brīvā dabā zem klajas bez supermārketa nodzīvot pāris nedēļas, vienmēr esmu respektējis. Saprotu, ka tajos šovos cilvēki jau nu īpaši no civilizācijas neatraujas, un naktis visticamāk pavada gulšņājot vietējā pilsētā. Tomēr, kad ieraudzīju šo grāmatu Zvaigznē ABC sapratu, man vajag to izlasīt.ar izdevniecības gādību tiku pie grāmatas, mājās uzvarēju nelielu cīņu par tēmu, kurš pirmais lasīs un ķēros klāt.

Bērs Grills ir izbijis SAS karavīrs, kas pēc neveiksmīgas lēkšanas ar izpletni salauzis muguru trijās vietās. Par laimi nervi netika skarti, bet atveseļošanās bija diezgan smags process; lai sevi motivētu autors apņēmās pēc izveseļošanās uzkāpt Everestā. Grāmata ir Grilla autobiogrāfija, kur lasītājs uzzina par viņa bērnību, jaunību un uzkāpšanu Everestā. Par SAS ir tikai pāris nodaļas, kas veltītas iestājpārbaudījumiem. Neviena nopietna īpašo uzdevumu vienība jau negribēs, lai viņu treniņu metodes tiktu aprakstītas grāmatā. Bērnībā audzis ģimenē, kas orientēta uz militāru karjeru, tēvs bijis liels jokdaris un arī pats liels razbainieks. Mācībās nav bijis diez ko liels izcilnieks, taču sportošana ir bijis viņa dzīves aicinājums.

Kas mani pamudināja uz grāmatas izlasīšanu, ir kāpšana Everestā. Mani vienmēr ir interesējis kas ir tas, kas liek cilvēkam ar apsaldētiem kāju pirkstiem, caurejas nomocītam, sperties augšā pasaules augstākajā virsotnē. Skaidra lieta, ka tas nav tādēļ, lai sarakstītu par to grāmatu. Naudu ar par to neviens nekādu nemaksā. Bēra Grilla gadījumā šī lieta bija visai skaidra, pierādīt sev, ka viņš to spēj. Kas pozitīvs viņa stāstā? Autors, manuprāt, ir diezgan atklāts savos pārdzīvojumos. Viņš nenododas dziļās filozofiskās pārdomās, saprot, ka šis pasākums nav nekāda joka lieta un ka nāve te var uzglūnēt katrā solī. Arī viss pasākums netiek izskaistināts, un pats sevi par nekādu varoni ar’ nepataisa. Viņš nemaz pats nebija apzinājies, ka būs tik grūti.

Izlasījās grāmata ļoti ātri. Sarakstīta interesanti un saistoši, kā jau tas pienākas īstenai grāmatai par piedzīvojumu meklētāju. Nenoliedzami par labu nāk autora atklātība par savu dzīvi. Nu vismaz nešķiet, ka viņš sev baigi pucētu ordeņus un plātītos tikai ar saviem sasniegumiem. Tai pat laikā tiek parādīti autoraprāt centrālie notikumi, kas ir izveidojuši viņu par tādu cilvēku, kāds viņš ir tagad. Var saprast, kas ir devis viņam gan fizisko, gan psiholoģisko sagatavotību turpmākajai dzīvei. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un, domājams, drīzumā noskatīšos kādu no viņa šoviem.

Dārdu aizas noslēpums by Aleksandrs Šaļimovs

Parāva mani uz bērnības atmiņām, un nolēmu šogad nedaudz vairāk pievērsties tām fantastikas grāmatām, kuras bērnībā uz mani bija atstājušas lielu iespaidu.

Dārdu aiza bija no tām, kas neatradās manā grāmatu plauktā un, lai pie viņas tiktu, nācās apmeklēt bibliotēku. Šīs grāmatas galvenie plusi manā bērna prātā bija – citplanētieši, dinozauri, laika mašīna. Grāmatu droši vien ņēmu kādas četras reizes, nu bija pienācis laiks izlasīt to vēlreiz.

Grāmatā ir četri stāsti. Pirmais „Dārdu aizas noslēpums” vēsta par senu citplanētiešu artefaktu, kuru nejauši padomju zinātnieki uziet Mongolijā. Sākas viss ar mīklainu ASV pavadoņa bojā eju. Skaidra lieta, ka kapitālisti pie visa vaino padomju ieročus un pieprasa veikt izmeklēšanu. Tiek izveidota darba grupa, kurā ietilpst gan padomju, gan amerikāņu zinātnieki. Kad riebīgais kapitālistu roklaiža Pigsters pārliecinās, ka krievi neko no aizdomīgās vietas nav gaisā šāvuši, visu noraksta uz anomāliju un aiztinās mājās, lai uzdotu par saviem padomju zinātnieku tēzes, tad tikai sākas īstie atklājumi.

„Baltā kontinenta spoki” – darbība noris Antarktīdā, kādas korporācijas finansētas ekspedīcijas dalībnieki atrod bagātas urāna raktuves. Skaidra lieta, ka viņi tur muti, lai par to neuzostu padomju zinātnieki. Diemžēl rūdas raktuves izskatās jau tiek izmantotas. Sāka arī pazust polārpētnieki un situācija kļūst arvien dramatiskāka. Beigās viņiem palīgā spiesti doties padomju polārpētnieki.

„Dinozauru mednieki” – kāds polis, kas nav uzspējis atgriezties mājās pēc kara, nodarbojas ar retu dzīvnieku medīšanu Kongo džungļos. Diez kas jau nav vietējos apspiež beļģu kolonizatori, plosās slimības, un vispār viss ir slikti. Viņam tiek izteikts piedāvājums no kāda bagātnieka par 50’000 USD nomedīt īstu tiranozauru. Iepriekšējā ekspedīcija gājusi bijā mīklainos apstākļos, un par dinozauru eksistenci liecina vien viena fotogrāfija. Pilnībā izpaužas kapitālistu alkatība un dzīšanās pēc peļņas neskatoties uz neko.

„Bēglis” – kāds onkulis stāsta par dīvainu atgadījumu Otrā pasaules kara laikā Krimas apkaimē. Viendien viņš uzdūries dīvainam jaunietim vārdā Albīns, kas acīmredzot nav draudzējies ar realitāti. Cilvēks izskatījies pēc tāda, kam problēmas ar galvu, bet visādi citādi mierīgs. Nēsājis dīvainu jostu ar daudziem cilindriņiem, kurus visu laiku grozījis. Apgalvojis, ka esot no nākotnes, bet tikai netiekot atpakaļ. Lai vai kā, pret fašistiem cīnījās labi.

Tādi jauniešiem paredzēti stāstiņi, kas reizē uzbur jaunas pasaules un arī parāda padomju cilvēka pārākumu pār pūstošo kapitālismu. Stāsti nav slikti, un ja atmet ideoloģisko zemtekstu, tad atzīstami par labiem. Lieki piebilst, ka bērnu dienās vērtēju šos stāstus kā izcilus un par kaut kādu tur zemtekstu tur pat neaizdomājos, jo te tak bija rakstīts par citplanētiešiem un dinozauriem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja es vēl pēc 20 gadiem spēju atcerēties katra stāsta notikumus, tas nepavisam nav slikti. Ja kāds mana ieraksta uzmundrināts arī vēlēsies izlasīt, tad atminies – padomju cilvēks te tiks slavināts tieši un netieši!

ZIEDU LIETŪ. Iepazīstot Butānu visgrūtākajā pārgājienā pasaulē by Kevins Greindžs

Šo grāmatu ieraudzīju grāmatu veikala skatlogā. Domāju: Butāna, karogs ar pūķi, galvaspilsēta Timpu un kādi pusmiljons iedzīvotāju. Neko vairāk par šo valsti nezināju. Tas mani samotivēja uzzināt par šo valstiņu kaut ko vairāk. Jā, varētu jau izlasīt Vikipēdijas ierakstu un uzzināt lielākās pilsētas, nedaudz vēstures. Bet nospriedu, ka labāk būs Butānu iepazīt caur kāda ceļinieka acīm.

Grāmatas autoram, cik var noprast, ir piegriezusies dzīve ASV un, lai izrautos no rutīnas, viņš izvēlas iziet Sniega cilvēka taku Butānā. Prieks nav nekāds lētais, jo Butānā esot tūristu nodoklis. Ja gribi uzturēties tur kā tūrists, tad par katru pavadīto dienu jāmaksā divsimts ASV dolāri. Papildus tu nekur nevari ceļot bez pavadoņa. Acīmredzot tā valdība cenšas paglabāt savu dabu neskartu un nedaudz arī iedzīvoties uz tūrisma rēķinu. Sniega cilvēka taka skaitoties viens no grūtākajiem pārgājieniem pasaulē, lielākā tās daļa atrodas pāris kilometru augstumā, un ir vēlams neslimot ar augstuma slimību.

Neteikšu, ka autoram ceļošana būtu sagādājusi kādas grūtības, ja vien neskaita gulēšanu teltī. Visu iedzīvi viņiem ved pavadoņi uz jaku un zirgu mugurām, pārtika iekļauta cenā. Tāds kā staigājošs hotelis. Pats vari stiept līdzi mugursomu ar dienā nepieciešamākajām lietām un baudīt apkārtni. Galvenais ir nenoklīst no īstās takas un laikā ierasties nometnes vietā. Tā nu lasītājs var klundurēt līdzi autoram, lasīt viņa dabas skatu aprakstus, sarunas ar satiktajiem cilvēkiem un pārdomas par lamām budistiem un ziedu lietu. Liela daļa grāmatas aizpilda sarunas ar ceļabiedriem un to piedzīvoto.

Kopējais iespaids: nomazgāties uz šīs takas ir visai nereāli, gulēšana lielākoties uz akmeņiem, kas regulāri spiež mugurā un sānos. Vakarā nometnē esi atvilcies pārguris, visu laiku jābaidās nesalauzt kāju, jo tad uz jaka muguras tevi transportēs uz tuvāko apdzīvoto vietu. Lielākais bieds te ir jaka mugura, nevis lauztā kāja. Bet visādi citādi kalni smuki, ja nav miglas un lietus.

Visvairāk mani fascinēja autora pārliecība, ka Šambala noteikti atrodas Thanaza ielejā. Iespējams, ka tur vēl karājoties tā virve, kas reiz savienoja Zemi ar debesīm. Nē, es jau saprotu, ka dodoties divdesmit piecu dienu pārgājienā kaut kādu mērķi vajag, Citādi jau pusceļā būs apnicies. Arī visa tā Ziedu lietus iepīšana padarīja stāstu nedaudz vairāk kā dīvainu. Tā vien šķita, ka autoram bija vēlme uzrakstīt nevis vienkāršu ceļojuma aprakstu, bet pārgājienu ar kādas dziļākas jēga meklējumiem.

Lai vai kā, lasāmais ir diezgan interesants un grūti malā noliekams. Pat sāku domāt vai man ar nenoziedot 8370 USD, lai aizkultos uz Butānu pastaigāties. Bet nu loģiski domājot, kur tu ņemsi mēnesi brīva laika un garākais pārgājiens manā mūžā ar nav bijis vairāk kā piecas stundas. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, interesanti par valsti par kuras esamību mēs zinām visai maz.

The Dog Stars by Peter Heller

Kārtējā grāmata, kuras centrālie tēli ir pārdzīvojuši pasaules galu. Vispār pēdējā laikā pasaules gals ir visai populāra tēma. Varbūt man kaut kā veicas šādas grāmatas atrast, varbūt par daudz lasu šāda veida grāmatas, un, vadoties no grāmatu rekomendācijām, šāda tipa grāmatas parādās biežāk.

Šajā grāmatā pasaules gals ir pienācis nāvējoša vīrusa veidā. Ir izdzīvojis tikai katrs simtais pasaules iedzīvotājs, viss sākās Londonā un neaizņēma pārāk ilgu laiku, līdz no mūsdienu pasaules nekas daudz nebija palicis pāri. Tas viss notika ap 2020. gadu. Nu ir pagājuši deviņi gadi, un vismaz bijušajā ASV cilvēks Cilvēkam ir vilks. Tagad, ieraugot svešinieku, labāk ir to nogalēt uz vietas nevis riskēt un uzsākt ar viņu sarunu. Šajos apstākļos tad dzīvo grāmatas galvenais varonis saukts Hig. Hig ir pusmūža vīrietis, kas aizraujas ar lidošanu. Šai nodarbei viņam resursu netrūkst, viņš ir okupējis kādu lidlauku un katru dienu pavada lidojot ar Cessna. Aviācijas degvielas viņa ir atliku likām, ir arī draugi – suns Jaspers (Džaspers latviski), Bangley ieroču entuziasts un galvenais bāzes aizsargātājs. Laiku pa laikam viņiem uzbrūk pa kādai bandai, bet uzbrucēji ātri kļūst par suņu barību un šķiet, ka šai idillei nekas nespēs traucēt līdz nenomirst Higa suns Džaspers, un viņš neizdomā doties ceļojumā.

Grāmata sarakstīta no Higa skatu punkta, nenoliedzami personāžs izstrādāts ļoti labi, lai ar’ raud pie katras izdevības, sava racionalitāte viņam ir. Arī viņa attiecības ar savu kolēģi ir visai interesantas, ja Bangley uzskata, ka katrs jauns cilvēks ir drauds drošībai un nogalējams, tad Higs laiku pa laikam mēģina ar atnācējiem kontaktēt, bet vienmēr saprot, ka labāk būtu bijis nogalēt tos uzreiz. Tādi nu viņi ir – viens optimists, otrs pesimists. Higs laiku pa laikam gremdējas atmiņās par laikiem, kad viņam bija sava ģimene, un viss bija kārtībā. Šīs atmiņa viņam palīdz dzīvot. Vienīgais, kas viņu saista ar iepriekšējo dzīvi, ir lidošana un suns.

Kas izbesī, tas ir autora rakstīšanas stils. Katrs teikums ir sava rindkopa. Domuzīmes netiek lietotas vispār, un bieži vien dialogos ir grūti saprast, ko tad kurš tur saka. Bieži vien ir arī visai nesakarīgas domas. Arī koncepts, ka uz Zemes paliekot 1% iedzīvotāju izceltos baisā savstarpēja iznīcināšanās un cīņas par resursiem, šķiet smieklīga. Nezinu, ASV, iespējams, izmirstot policijai visi arī ķertos pie rīkles griešanas, bet šaubos vai pie mums kas tāds notiktu.

Ja ticam grafikiem, tad uz zemes dzīvi paliktu veseli 70’000’000 cilvēki, kas nebūt nenozīmētu cilvēku rases atmešanu atpakaļ akmens laikmetā. Bet nu labi, kas gan lasītu grāmatu, kur izdzīvojušie draudzīgi dzīvotu kopā un censtos saglabāt elektrību?

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ja neesi pārlasījies grāmatas par pēcapokalipses dzīvi uz planētas Zeme, tad grāmata varētu šķist pat laba un lasāma. Pats diez vai otrreiz lasīšu.

The Violinist’s Thumb: And Other Lost Tales of Love, War, and Genius, as Written by Our Genetic Code by Sam Kean

Vispār biju izbrīnīts, ka man bija izdevies palaist garām šī autora jaunāko grāmatu. Nav jau tā, ka viņam tādu būtu daudz, bet grāmata par Pazūdošo karoti man ļoti patika. Patīk man viņa stāstījuma maniere. Par nopietnām lietām jau ir visai grūti izstāstīt.

Šī grāmata ir veltīta gēniem, ģenētikai un zinātniekiem. Vēsturiski strukturēta, un lasīšanas gaitā lasītājs var uzzināt visu no DNS atklāšanas vēstures līdz mūsdienu gēnu sekvencēšanas metodēm. Vēsture nav sausa – cilvēki gadi un sarežģīti termini. Pētnieki tiek atainoti kā personības ar saviem tarakāniem galvās un apkārtējo viedokļiem par viņiem. Kas to būtu domājis, ka viens no drozofilu pētniekiem nav spējis paiet garām nevienam sievišķim! Vai, ka Cilvēka genoma sekvencēšanas projektā vadošais pētnieks kā DNS materiālu devis savu spermu.

Kā jau īstai grāmatai pienākas, arī šī sakas ar Mendeli un viņa zirņiem. Tad slavenie eksperimenti ar lašu spermu ziemā un sekojošā pētnieka nāvi. Mēģinājumi saprast, ko īsti tā DNS dara un pēc tam kā tā izskatās. Zinātnieki ir visai kašķīga tautiņa, un viens ģeniāls atklājums nemaz nenodrošina, ka arī nākamais tāds būs. Ģenētikā ir bijusi liela ideju zagšana vienam no otra. Piemēram, DNS molekulas izskats – Kirks un Vatsons struktūras atklāšanā būtu vienīgie celmlauži. Kā jau tas pienākas, daļa no pierādījumiem tika nosperti no citiem pētniekiem.

Bet kādēļ vijolnieka pirksts? Tas nāk no paša Paganīni, reiz slavena vijolnieka. Izrādās, viņam ir bijusi nopietna ģenētiska slimība, kas ļāvusi kustināt pirkstus interesantos leņķos, tas nodrošinājis viņam spožu karjeru. Diemžēl slimība viņu uzveica. Bez Paganīni no ģenētiskā aspekta tiek apskatīti daudzi slaveni cilvēki, Kenedijs ar savu bronzas krāsas ādu, karaļu dinastijas ar dīvainām iedzimtām ģenētiskām slimībām, kuras izraisījusi biežā pārošanās radu starpā. Ir pat vesela zinātnes nozare, kas nodarbojas ar ģenētisku slimību piemeklēšanu vēsturiskām personām, netiek smādēti pat grāmatu varoņi.

Tiek piesaukti arī padomju zinātnieku mēģinājumi krustot šimpanzi ar cilvēku. Vai tas ir vai nav iespējams zināms nav joprojām, jo mūsdienās šādi eksperimenti skaitītos neētiski. Bez tā ir arī daudz par tīģeru un lauvu krustojumiem, zebru un ēzeļu hibrīdiem un citām interesantām zvēru kombinācijām.

Interesanta ir nodaļa, kurā autors apraksta neandertāliešu un cilvēku iespējamo pārošanos kaut kad aizvēsturē. Iespējams, ka mūsu genomā joprojām vēl ir atrodamas liecības no šiem sakariem. Un ja runa ir par rasu tīrību, tad baltie ļaudis te iepaliek no Āfrikas kontinenta pamatiedzīvotājiem.

Netiek aizmirsts arī lielais cilvēka genoma atšifrēšanas projekts, kurā savulaik iesaistījās gan valdības, gan privātās biotehnoloģiju kompānijas. Lieki piebilst, ka konkurence nāca šim projektam tikai par labu, un beidzot varējām uzzināt, cik tad mums radības kronim īsti tie gēni ir. Diemžēl līdz nemirstībai un parastai saprašanai, ko katrs no tiem un kopā īsti dara mums vēl ir tālu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, tieši tāda kādai populārzinātniskai grāmatai jābūt. Sarežģītas lietas izskaidrojamas vienkāršā valodā, un viss pasniegts interesantā vēsturiskā kontekstā. Ja interesē bioloģija, gēni un DNS, tad labs lasāmais iesaku.

The Explorer by James Smythe

Arī uz šīs grāmatas iegādi mani pamudināja grāmatu recenzenti. Tā nu ir gadījies, ka es ne tikai blogoju par grāmatām, bet labprāt lasu arī citu sarakstīto. Par šo grāmatu cilvēki bija labi izteikušies. Tika salīdzināta ar veco labo zinātnisko fantastiku. Šāds salīdzinājums man parasti būtu licis mukt no grāmatas neatskatoties, bet ir taču Jaunais gads. Cilvēkiem jātic, grāmatu iegādāju un izlasīju.

Kosmiskajā telpā traucas kosmiskais kuģis ar savu komandu. Netālajā Zemes nākotnē cilvēki ir atmetuši visas cerības uz kosmosa izpēti. Indiešu misija uz Mēness bija katastrofāla, Marss izrādījās nejēdzīgs galamērķis. Valdības no kosmosa kuģu finansēšanas pasākumiem ir pilnīgi atteikušies, un viss ir palicis privāto investoru rokās. Viņi tad arī ir uzbūvējuši pirmo šādu kosmosa kuģi, kurš lidos līdz degviela tiks iztērēta līdz pusei, tad apgriezīsies un brauks mājās. Lai visu šo pasākumu dokumentētu, komandā tiek iekļauts žurnālists. Tad nu ar šī žurnālista Cormac starpniecību mēs piedzīvojam visus notikumus uz kosmosa kuģa. Jau no paša sākuma kaut kas ir nogājis griezi. Komandas locekļiem atmostoties no hipermiega (tāds kā koma bet palīdz izdzīvot pie liela paātrinājuma), izrādās, ka kapteinis jau atstiepis pekas, un arī turpmākie notikumi neliecina par veiksmīgu mērķa sasniegšanu.

Sākšu ar pozitīvo, sižets ir labs, un lasīt ir interesanti. Cilvēki, kuri izraudzīti pēc psiholoģiskās saderības testiem, uzvedas kā zirnekļi burkā (es nezinu kā viņi uzvedas patiesībā, bet man patīk teiciens). Komanda nav liela, bet frakcijas ir pietiekoši daudz, lai izceltos konflikti. Daļa no komandas kaut ko zina, un ar laiku uzzinām arī mēs. Un lai gan lielais atrisinājums nemaz nav tik grūti uzminams, tas grāmatai neko nemaitā. Arī Cormac ir interesants tēls ar savu pagātni un attieksmi pret pārējiem komandas locekļiem. Viņš ir vienīgais, kas neko lāga no tās tehnikas nesaprot, un, iespējams, ka tieši tas rada grāmatā pāris dīvainības.

Šo grāmatu par zinātnisko fantastiku lāga nosaukt nevar. Autoram absolūti nav nekādas nojēgas par fiziku, un kā izpaužas lidošana kosmosa kuģī. Kosmosa kuģis visu laiku mauc ar ieslēgtiem dzinējiem, tomēr visi izbauda bezsvara stāvokli. Lai izietu atklātā kosmosā kosmonauti nospiež stop pogu, kuģis apstājas, un tad visi var doties savās gaitās. Citādi viņus berze izlīmētu gar bortiem! Sakari viņiem reizēm ir ar laika nobīdi, reizēm momentāni. Kosmosa kuģī ir pieejama mākslīgā gravitācija, taču tā nav nekāda centrbēdze un tērē kuģa baterijas. Teikšu kā ir, mani šādas lietas ļoti mulsināja. Ne jau tāpēc, ka man kaut kas būtu pret fantāzijas lidojumu. Nē, ja dzen muļķības, tad ievērojiet vismaz kaut kādus principus. Grāmatai ļoti būtu nācis par labu kāds redaktors, kas šīs muļķības būtu izravējis. Sākumā loloju cerības, ka tas viss tā izklausās no žurnālista mutes, jo tas, nabags, pats nesaprot ko redz. Tomēr grāmatas gaitā kļuva skaidrs, ka te ir autora problēmas nevis varoņa.

Neskatoties uz pašvako zinātnisko daļu, pats sižetiņš tomēr bija tīri tā neko. Cilvēku maz, telpa ierobežota un notikumi mīklaini. Ja izlasa līdz beigām, tad visi noslēpumi tiek atklāti un var tikai nogrozīt galvu. Lieku 7 no 10 ballēm. Otrreiz nepārlasītu, un ja tu pretendē uz zinātnisko fantastiku, tad vismaz piestrādā pie pamatiem.

Mr. Penumbra’s 24-Hour Bookstore: A Novel by Robin Sloan

Uz šo grāmatu liku lielas cerības, diezgan ilgu laiku skatījos pirkt vai tomēr ne. Un tad nesen izlasīju ļoti labu recenziju kādā avīzē. No tās sanāca, ka grāmata ir izcila, un izlasīt to ir ļoti vēlams. Tas man lika izšķirties un grāmatu iegādāt.

Grāmatas galveno varoni, web lapaspušu dizaineri, ekonomikas lejupslīede ir atstājusi bez darba. Tā nu šamais klīst darba meklējumos līdz atrod darbu nakts maiņā iestādē, kas saucas „Mr. Penumbra’s 24-Hour Bookstore”. Jau no paša sākuma ir skaidrs, ka tas nav īsts grāmatu veikals, jo parasto grāmatu te ir visai maz. Lielākoties tās ir grāmatas ar dīvainiem nosaukumiem, kuras pārdevējam ir aizliegts atvērt. Pēc tām ierodas dīvaini cilvēki – atdod atpakaļ veco un paņem jaunu. Cilvēku uzvedība un āriene ir jāapraksta speciālā grāmatā. Clay nojauš, ka te kaut kas nav tīrs, un veic nelielu eksperimentu, kas ļauj viņam atklāt daļu no grāmatu veikala noslēpuma.

Tātad mums ir vecas grāmatas, kuras nevar vērt vaļā, dīvaini cilvēki, kas tās lasa, un noslēpums. Skaidrs, ka tā ir kāda grāmatlasītāju sekta ar savu lielo noslēpumu. Un es tik spožai idejai nespēju paiet garām. Tomēr stāsta un notikumu realizācija lika man vilties, tam bija vairāki iemesli. Viens, ka grāmatā Google darbinieki tiek celti debesīs kā izcili ģēniji un cilvēki ar neierobežotiem resursiem. Otrs, ka nav īsti tāda ļaunā varoņa, kas mūsu jaunajam censonim censtos traucēt. Dusmīga noraudzīšanās, šķiet, neskaitās. Arī tas noslēpums un ideja, kas zem visa tā slēpās, netiek attīstīta, un beigas ir visai vienkāršas. Un, protams, nodaļa, kā visi grāmatas varoņi dzīvoja tālāk pēc beigām, šķita nedaudz bērnišķīga.

Ja godīgi tad, manuprāt, Dens Brauns (kuru ar diez ko augstu nevērtēju) salīdzinot ar šī autora garadarbu ir ģēnijs. Vismaz lasot viņa varoņu sižeta meklējumus nav jābaidās izmežģīt žokli no žāvāšanās. Daži ir tik nekaunīgi, ka pat pielīdzina šo darbu Umberto Eko vai Neal Stephenson. Šie cilvēki, manuprāt, nav lasījuši nevienu no šo autoru darbiem. Un vienīgais, kas te varētu būt vienojošs, ir noslēpums, kas ir nošifrēts.

Gribēju sarakstīt veselu kaudzi ar maitekļiem, bet nolēmu atturēties. Šī grāmata varētu klasificēties kā viegla piedzīvojumu literatūra ar mūsdienu tehnoloģiju elementiem. Ja cilvēka mūža sapnis ir strādāt Google, tad viņam droši vien grāmata varētu patikt vien tādēļ, ka Google te ir visspēcīga, altruistiska kompānija. Personāži ir tādi visai vienkārši – jauns cilvēks ar labiem sakariem, smuka draudzene, kas strādā gūglē, un diezgan vienkāršs noslēpums. Noslēpums izrādās viegli atrisināms, jo mūsu varonim ir paveicies atrast tā atslēgu. Tas nekas, ka simtiem gadu slepenā atšifrētāju brālība to ir palaidusi garām. Tas nekas, ka šo kodu varētu atlauzt piektklasnieks (ja vien es pareizi sapratu nošifrēšanas metodi). Ja sapratu nepareizi, arī tad kodu atlauzti cilvēks ar labām acīm un piekļuvi oriģinālam (un tā bija visiem brālības biedriem).

Kopā grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, sasola vairāk nekā spēj dot. Nav pat īsti spriedzes, tāda viegla peldēšana pa rāmu upi, kur lielākais nosodījums vai saņemamais sods ir dusmīgs skatiens vai neliela nolamāšana.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …