Dārdu aizas noslēpums by Aleksandrs Šaļimovs
Parāva mani uz bērnības atmiņām, un nolēmu šogad nedaudz vairāk pievērsties tām fantastikas grāmatām, kuras bērnībā uz mani bija atstājušas lielu iespaidu.
Dārdu aiza bija no tām, kas neatradās manā grāmatu plauktā un, lai pie viņas tiktu, nācās apmeklēt bibliotēku. Šīs grāmatas galvenie plusi manā bērna prātā bija – citplanētieši, dinozauri, laika mašīna. Grāmatu droši vien ņēmu kādas četras reizes, nu bija pienācis laiks izlasīt to vēlreiz.
Grāmatā ir četri stāsti. Pirmais „Dārdu aizas noslēpums” vēsta par senu citplanētiešu artefaktu, kuru nejauši padomju zinātnieki uziet Mongolijā. Sākas viss ar mīklainu ASV pavadoņa bojā eju. Skaidra lieta, ka kapitālisti pie visa vaino padomju ieročus un pieprasa veikt izmeklēšanu. Tiek izveidota darba grupa, kurā ietilpst gan padomju, gan amerikāņu zinātnieki. Kad riebīgais kapitālistu roklaiža Pigsters pārliecinās, ka krievi neko no aizdomīgās vietas nav gaisā šāvuši, visu noraksta uz anomāliju un aiztinās mājās, lai uzdotu par saviem padomju zinātnieku tēzes, tad tikai sākas īstie atklājumi.
„Baltā kontinenta spoki” – darbība noris Antarktīdā, kādas korporācijas finansētas ekspedīcijas dalībnieki atrod bagātas urāna raktuves. Skaidra lieta, ka viņi tur muti, lai par to neuzostu padomju zinātnieki. Diemžēl rūdas raktuves izskatās jau tiek izmantotas. Sāka arī pazust polārpētnieki un situācija kļūst arvien dramatiskāka. Beigās viņiem palīgā spiesti doties padomju polārpētnieki.
„Dinozauru mednieki” – kāds polis, kas nav uzspējis atgriezties mājās pēc kara, nodarbojas ar retu dzīvnieku medīšanu Kongo džungļos. Diez kas jau nav vietējos apspiež beļģu kolonizatori, plosās slimības, un vispār viss ir slikti. Viņam tiek izteikts piedāvājums no kāda bagātnieka par 50’000 USD nomedīt īstu tiranozauru. Iepriekšējā ekspedīcija gājusi bijā mīklainos apstākļos, un par dinozauru eksistenci liecina vien viena fotogrāfija. Pilnībā izpaužas kapitālistu alkatība un dzīšanās pēc peļņas neskatoties uz neko.
„Bēglis” – kāds onkulis stāsta par dīvainu atgadījumu Otrā pasaules kara laikā Krimas apkaimē. Viendien viņš uzdūries dīvainam jaunietim vārdā Albīns, kas acīmredzot nav draudzējies ar realitāti. Cilvēks izskatījies pēc tāda, kam problēmas ar galvu, bet visādi citādi mierīgs. Nēsājis dīvainu jostu ar daudziem cilindriņiem, kurus visu laiku grozījis. Apgalvojis, ka esot no nākotnes, bet tikai netiekot atpakaļ. Lai vai kā, pret fašistiem cīnījās labi.
Tādi jauniešiem paredzēti stāstiņi, kas reizē uzbur jaunas pasaules un arī parāda padomju cilvēka pārākumu pār pūstošo kapitālismu. Stāsti nav slikti, un ja atmet ideoloģisko zemtekstu, tad atzīstami par labiem. Lieki piebilst, ka bērnu dienās vērtēju šos stāstus kā izcilus un par kaut kādu tur zemtekstu tur pat neaizdomājos, jo te tak bija rakstīts par citplanētiešiem un dinozauriem.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja es vēl pēc 20 gadiem spēju atcerēties katra stāsta notikumus, tas nepavisam nav slikti. Ja kāds mana ieraksta uzmundrināts arī vēlēsies izlasīt, tad atminies – padomju cilvēks te tiks slavināts tieši un netieši!
Comments
Ak kungs, šitā sērija, kas par nostaļģiju – pilnīgi nolasītas grāmatiņas. Man ir atmiņā viena stāsta beigas, kur citplanētieši paceļas gaisā… vai arī tas bija Tuskaronas noslēpums? Vienalga, sērija joprojām ir lasāma, bet grāmata taču pirms 50 gadiem uzrakstīta. Super, ka pastāsti par tādiem dārgumiem 🙂
Šeit beigās citplanētieši aizlido vismaz no Baltā kontinena.
🙂 vēl viens. es, savukārt, pirms nedēļas ļaujoties līdzīgām izjūtām, pieķeros Lema “Petaura medībām” 🙂 pēc tam laikam būs pie šīs jāķeras. paldies!
Man ir plāns, šogad izlasīt vēl pāris bērnības grāmatas.
Man arī bērnībā šī grāmata likās izcila, atceros, ka pēc otrā stāsta izlasīšanas bija bail tumsā kāpt uz pagrabu 🙂 Dīvaini, ka pirmos divus stāstus atceros ļoti labi, bet otrus pilnīgi nemaz.
Vēl no tādas padomju ideoloģiskās piedzīvojumu literatūras man patika “Septiņu zāļu zeme”, to vēl nesen pārlasīju. Arī, ja atmet ideoloģizētās pasāžas, labs stāsts.
Par “Septiņu zāļu zemi” gan neko neatminos, tā ar bija fantastika?
“Septiņu zāļu zeme” ir otrā grāmata, pirms tam bija “Izzūdošo salu arhipelāgs”. Autors Leonīds Platovs. Gluži fantastiku neatceros, šķiet, ka šamanis bija un izdomāta zeme ziemeļjūrās, ko devās meklēt ģeogrāfi. Man arī bērnībā patika, pēcāk neesmu pārlasījusi.
Vai dieniņ! Šī grāmata man bija personīgā īpašumā un desmit gadu vecumā tika lasīta uz nebēdu. 🙂
Stāstu “Baltā kontinenta spoki” Šaļimovs pēc tam nez kādu apsvērumu vai ideoloģisko prasību dēļ bija pārstrādājis un tas ar nosaukumu “Ledus tukšnesa spoki” bija publicēts Fantastikas pasaules sērijā kopā ar viņa “Tuskaroras noslēpumu”. Pārstrādātā versija man vairs nepatika un es biju bišķi pikta uz rakstnieku, ka viņš šitā sapurgājis tik labu stāstu. 😀
Jā, mani ar bērnībā šokēja fakts, ka vienam stāstam ir divi nobeigumi. Un pārstrādātais variants arī nepavisam nepatika.
[…] fantastikas stāstu krājumi, tādi kā „Asteroīda gūstekņi”, „ Zilā planēta” un „Dārdu aizas noslēpums”. Žilu Vernu būs grūti atrast par kapeikām, jo viņa grāmatas kotējas augstu arī […]
Grāmata man ļoti patika, jā tur bija daudz Padomju cilvēku slavinājumi, taču tajos laikos nevarēja uzrakstīt mūsdienīgu romānu, tādus neiekļaujot. Sižeta līnija, intriga un spriedze ir ļoti labā limenī. Šo grāmatu lasīju pirms trim gadiem, varbūt kaut kad atkal jāpārlasa…