Turpinu pārlasīt savas bērnības grāmatas. Ar šo grāmatu pirmoreiz iepazinos, šķiet, ka ceturtajā klasē. Atradu mājās grāmatplauktā un vienu ziemas rītu ķēros tai klāt. Jau no skolas gadiem biju iemanījies lasīt grāmatas strādnieku autobusā (tad vēl tādi gāja, kas veda sovhozniekus uz sovhoza centru). Reizēm uz manu miestu tika sūtīts strādnieku autobuss, reizēm tā saucamā „būdmašīna”, gaziks ar būdu, kurā var sēdēt cilvēki. Bērnu dienās pārlasīju viņu kādas četras reizes noteikti.

Tātad, cilvēce tālā nākotnē. Zeme ir iekļāvusies Lielā Loka Pasauļu kopā, iezemieši nav vienīgās saprātīgās būtnes, tās ir daudzās zvaigžņu sistēmās. Cilvēku rīcībā ir zvaigžņu kuģi, kas spēj veikt starpzvaigžņu lidojumus. Tas gan aizņem daudzus gadus, tomēr iespējas ir. Protams, ka uz visas zemeslodes valda augsti attīstīts komunisms. Visi cilvēki ir brīvi savā izvēlē un tai pat laikā ir tik apzinīgi, ka gatavi strādāt citu labā. Sižets paralēli attīstās uz kosmosa kuģa „Tantra” un Zemes. „Tantras” apkalpe ir atklājusi, ka tās planētas civilizācija, kuru viņi lidoja apciemot, sevi ir iznīcinājusi kodolkarā. Nu gluži tāpat kā laikā, kad Zeme vēl bija sašķelta. Atgriežoties atpakaļ viņi nonāk dzelzs zvaigznes gūstā. Otrā sižeta līnija savukārt mums ļauj iepazīties ar utopisko zemi tālajā nākotnē.

Skaidra lieta, ka bērnu dienās man vislabāk patika kosmosa kuģa līnija un dzelzs zvaigznes baisā planēta ar tās dīvaino floru un faunu. Zemes iekārtojums, jā, interesants, bet pārāk neaizrāva. Jāatzīstas, ka arī izaugot mani vairāk aizrāva „Tantras” piedzīvojumi, un komunistiskās nākotnes slavinājumus lasīju bez nekādas pārākas intereses. Kā beidzās sociālisms un komunisms es esmu redzējis, lai gan, kas zina, varbūt Ziemeļkorejai izdosies pievērst šai iekārtai arī pārējo pasauli. Trūdošais kapitālisms ir uzvarējis, lai gan uz vienotas valodas izveidi jau viss velk. Nevar tikai zināt, kura tā būs – angļu vai ķīniešu. Pats autors gan uzskata, ka šīs grāmatas ir domātas, lai dotu pretsparu kapitālistiskajās valstīs izdotajiem antiutopiskajiem romāniem (tā reiz sauktas distopijas). Iezīmējot gaišu nākotni un cilvēces pacelšanos jaunā līmenī.

Jefremova nākotnē sauklis „Veselā miesā, vesels gars!” piepildās burtiski. Visi galvenie personāži ir labi fiziski attīstīti, nevainojamu morāli un gudri. Bērnus audzina atšķirti no vecākiem speciālās iestādēs, lai pabeigtu skolu, jāveic divpadsmit Herkulesa varoņdarbi. Visi labi dejo, peld un runā. Sabiedrībā nav tāda jēdziena kā noziegums, jo vienkārši nav noziedznieku, tiem ir iedalīta speciāla sala, kur vadīt savas dienas trimdā.

Datortehnikas attīstība nav īpaši labi noprognozēta. Televizoru visi skatās kopā, mobilie telefoni tā ar nav izdomāti, interneta nav vispār. Varbūt Lielā Loka raidījumu apmaiņā varētu saskatīt kādus Interneta iedīgļus. Bet tā padarīšana ir diezgan random, kur uztveršana vēl prasot milzīgus enerģijas resursus. Arī zvaigžņu un planētu apraksti atbilst tā laika līmenim. Var jau smieties, ka uz „Tantras” ierīču un detektoru klāsts ir vēl knapāks kā mūsdienu viedtālrunī, bet jāpieņem jau tā pasaule tāda, kādu to radījis autors. Patika ideja par apdzīvotu vietu pārcelšanu uz siltajām klimatiskajām zonām, lai apsildot mājokļus lieki netērētu enerģiju.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un lai ar prieks no viņas lasīšanas varbūt nebija tik liels kā bērnu dienās, uzskatu viņu par ļoti labu padomju laika fantastikas grāmatu. Bonusā izlasīju vēl „Čūskas sirdi” cikla turpinājumu. Tā gan nebija vesela grāmata, tāds īss stāstiņš par Zemes kosmosa kuģi ,kas sastop citplanētu kosmosa kuģi savas ekspedīcijas laikā. Tās gan ir būtnes ar pavisam citu fizioloģiju, un tiešs kontakts starp abām civilizācijām nav iespējams. Liktu 7 no 10 ballēm, labs, bet nekas izcils.