Kādu dienu savā epastā saņēmu man adresētu vēstuli, kur kāda latviešu jaunā autore piedāvāja izlasīt savu darbu. Grāmatiņa izdota pašas spēkiem, un viņu interesēja vai es negribētu izlasīt viņas darbu. Klāt pieliktajā aprakstiņā bija godīgi uzrakstīts, par ko šī grāmata ir:

“Autore savā romānā, kas sarakstīts pirmajā personā, piedāvā lasītājam pavērties uz pasauli otrpus pierastajām teorijām, turklāt, tas notiek neatkāpjoties no mūsdienu zinātnes pamatprincipiem. Balstoties uz reāliem vēstures faktiem un jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem, senatnes mīts un alegorijās noslāņojusies reliģijas vēsture, pārtop par realitāti. Atdzīvojas seno tradīciju simboli, sagraudami slepenības mūri un dažādu atšķirīgu kultūru zīmju tīklojums pa visu pasauli, saplūst vienotā skaidrojumā.  Atklājas neiedomājama informācija, kas pamazām aizpilda cilvēces un pasaules vēstures tukšumus.”

Teikšu, kā ir, pseidozinātniski piedzīvojumu romāni man patīk. Grāmatas galvenā varone Alekzandra, Latvijā vīlusies, dodas uz ASV. Tomēr liktenis viņai lemj iepazīties ar kādu etiopiešu garīdznieku vārdā Abebe un noslēpmainu krievu Aleksandru. Rezultātā darbs ASV izpaliek, un Alekzandra dodas uz Bogotu.

Grāmatas uzbūvi tomēr diez vai var nosaukt par piedzīvojumu romānu, kā biju cerējis. Tā struktūra ir sekojoša: pārbrauciens, novērojumi un gara galveno varoņu savstarpējo domu apmaiņa. Šajās sarunās galvenās tēmas ir laika un vēstures cikliskums, Zelta pagātne, gudrie priekšteči, zudušās zināšanas un Visuma ietekme uz Zemes iedzīvotājiem.

Ja cilvēks ir lasījis Dēnikenu, Muladašovu, Blavatsku, tad diez vai šajās sarunās paustā informācija viņam būs kaut kāds jaunums. Tā kā es bērnu dienās biju īstens šambaloīds, tad diemžēl nekā jauna neuzzināju. Jāatzīst gan, ka sarakstītas sarunas ļoti interesanti un lasās vienā elpas vilcienā. Nākas gan sevī apspiest vēlmi pēc katras lapaspuses pukoties, ka varoņi tik švaki zin arheoloģiju, oglekļa datēšanas metodi, relatīvo galaktiku kustību ātrumus un citas lietas. Nācās vien sev atgādināt, darbs ir pseidozinātnisks un viss, grāmatā šīs zināšanas ir visu notikumu atslēga, un vajag pieņemt to kā dotu.

Diemžēl jāatzīst, ka bez gudrām sarunām grāmatā arī nemaz nekā vairāk nav. Pat vietas, uz kurām dodas galvenā varone, vairāk kalpo kā konteksti, lai apspriestu nākamo problēmu vai apgaismes nesto atklājumu. Reizēm viņus mēģina nogalēt ļaunie spēki, bet neteiksim, ka šo spēku motīvi un rīcība būtu pārliecinoša. Totāli nebija skaidrs, ko visa šajā pasākumā dara Abebe, izņemot faktu, ka viņš bija pirmās tikšanās katalizators ar Alekzandru. Pārējā grāmatā viņš ir diezgan liels balasts.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Pseidozinātniskā daļa ir sarakstīta ļoti raita, lai ar’ pseidozinātniska lasās ar interesi. Tieši vai nobrīnījos, ka aizmirsta Mu zeme, Lemūrija un Magonija. Pluss, ka netika vēl piepīti klāt citplanētieši. Pie piedzīvojumu daļas ieteiktu piestrādāt un varbūt izvēlēties vienu no tām daudzajām teorijām, likt varoņiem darboties tās kontekstā. Citādi sanāk, ka ir viss un tai pat laikā nekas. Domāju, ka šīs grāmatas mērķauditorija ir īstenu sazvērestību teoriju piekritēji. Tiem šī grāmata liksies īsta medus maize, kas apstiprina visus viņa pieņēmumus.