Apple noslēpumi by Adams Lešinskis

Nedaudz jau esmu ķerts uz Apple produktiem, tas nu gan ir jāatzīst. Bet tā jau tik tāda cilvēku vājība, kuru šī kompānija acīmredzot māk uz pilnu klapi izmantot. Kādu laiku atpakaļ piedalījos pasākumā, kur šī grāmata tika nedaudz prezentēta. Ieinteresējos un pieteicos, ka iznākšanas brīdī labprāt to izlasīšu. Tā nu ar Zvaigznes ABC palīdzību tiku pie “Apple noslēpumiem”.

Cilvēkiem jau patīk visu saklasificēt un smuki salikt pa plauktiņiem. Vēl labāk, ja tas viss noved pie kādiem vispārīgiem secinājumiem, kurus var piemērot ikdienā. Dažādiem vadībzinātņu un uzņēmumu darbinieku dinamikas pētniekiem, Apple vienmēr ir bijis saistošs objekts. Ir tikai viens „bet” – neviens zinātnieks oficiāli tā arī pēdējā laikā par Apple pētījumu nav veicis. Grāmatas autors, izmantojot pieejamo informāciju un intervijas ar cilvēkiem, kas ir bijuši gatavi dalīties ar savu pieredzi darbā šajā uzņēmumā, mēģinājis savilkt visu kopā un saprast Apple veiksmes stāsta pamatlietas.

Ja nu kāds domā, ka izlasot šo grāmatu viņam arī radīsies idejas, kā izveidot uzņēmumu, kas ir tikpat veiksmīgs kā Apple, viņam nāksies nedaudz vilties. Grāmata nekalpo kā čeklists veiksmīga uzņēmuma izveidei. Viņa vairāk analizē Apple kā tādu un cenšas saprast, kas to atšķir no pārējiem. Vispārīgi jau šīs lietas zina katrs loģiski domājošs cilvēks. Viņiem izdodas pietiekoši bieži radīt inovatīvus produktus vai vismaz pasniegt tos kā tādus. Viņiem ir interesanta uzņēmuma struktūra, kas ļauj vienam cilvēkam kontrolēt praktiski visu uzņēmuma darbību. Visi riski ir pārlikti uz piegādātājiem. Viss uzņēmums ir pakārtots sava līdera idejām un vēlmēm. Un galvenais nemēģināt radīt simtiem savstarpēji neatšķiramu produktu. Dzīvē gan viss ir nedaudz sarežģītāk.

Vesela nodaļa ir atvēlēta spekulācijām par to, vai Apple spēs saglabāt savu unikalitāti arī bez Stīva Džobsa? Ir uzskats, ka Apple aizies pa grunti, līdz ko tā būs iztērējusi visus iepriekšējos gados uzkrātās nerealizētās idejas. Citi apgalvo, ka Tims Kuks nebūt nav sliktākais pēctecis, un Apple, iespējams, nemaz nemainīsies. Neizveidos birokrātiskas struktūras, neveidos neskaitāmas komisijas, aizmirstot par galveno, ilgtermiņa attīstības nodrošināšanu. Viena lieta gan ir skaidra, šī uzņēmuma piemēru nav praktiski iespējams nokopēt un pārnest uz citu uzņēmumu. Tas attiecas gan uz vadības stilu, piegādes un pārdošanas kanālu organizāciju un uzņēmuma kultūru vispār.

Grāmata ir tāds viegls lasāmais, kuru var ieteikt cilvēkam, kas interesējas par Apple kā uzņēmumu. Tomēr, ja jāsalīdzina ar grāmatu “Stīvs Džobss”, tad šī izpētes dziļumā iepaliek un ir vairāk kā tāds īss kopsavilkums par Apple. Tas arī nav nekāds brīnums, jo grāmata jau vēsturiski radusies no žurnāla raksta, kas pēc tam evolucionēja e-grāmatā un tikai tad kļuva par grāmatu. Lieku 8 no 10 ballēm. Autors neaizraujas ar īpaši dziļu analīzi , jo viņam vienkārši nav pietiekami daudz datu, un tas arī tiek godīgi atzīts.

The Mad Scientist’s Guide to World Domination: Original Short Fiction for the Modern Evil Genius by Anthology

Parasti es savā blogā lasu populārzinātniskas grāmatas par fiziku, matemātiku un bioloģiju. Šad tad palasos ko vieglāku, piemēram, fantasy vai fantastikas bojeviku. Tomēr tagad, kad iestrēga darbs pie mana jaunā nāves staru ieroča, biju nedaudz apjucis, jo pasaules iekarošanas plāns nonāca strupceļā (maigi izsakoties). Tāpat kā toreiz, kad sinhrofazatronā radītais melnais caurums iztvaikoja Hokingsa radiācijas dēļ. Ieraugot šo grāmatu, es sapriecājos, ka visas manas problēmas tiks atrisinātas.

Diemžēl man ir jūs jābrīdina, grāmatas virsraksts ir maldinošs! Grāmatā nav ne miņas no sakarīgas soli pa solim izskaidrojošas procedūras. Tajā ir tikai stāsti, no kuriem lielākā daļa būtu pielietojums tikai atsevišķos speciālgadījumos un, atklāti sakot, ir visai atrauti no pasaules reālijām.

Trakie zinātnieki ir visnenovērtētākie tēli mūsdienu literatūrā. Tagad dominē labie varoņi, visi stāsti ir veltīti viņiem, bet Trakie Zinātnieki, Ļaunie ģēniji labākajā gadījumā savu slavu lielākoties nemaz nesagaida. Viņu uzvarošie monologi tiek pārtraukti pusceļā, un viņu ļaunie plāni tiek satriekti lupatās. Bet ko nozīmē būt Ļaunajam ģēnijam, par to aizdomājas tikai retais. Lai gan tieši Ļaunie ģēniji ir tie, kas rada stāstu. Viņi izdomā plānu, ne jau labais varonis (supervaronis), tas tikai kā Pavlova suns metas virsū Trakā zinātnieka idejām, nosacījuma refleksu vadīts. Ļaunajam ģēnijam ir jāvada vesela armija ar pakalpiņiem, rūpnieciskā bāze, jāizgatavo superieroči, jātrenējas ļauni smieties, reizēm pat jāaudzina bērni un jākaldina plāni par pasaules pārņemšanu. Šo grūto ikdienu tad šīs grāmatas stāstu autori ir centušies mums parādīt. Īsts trakais zinātnieks, kas vēlas kaut ko sasniegt, nav tikai pirmstriumfa monologs un dārdoši smiekli. Tas ir rūpīgas plānošanas un liela darba rezultāts.

Teikšu kā ir, stāstu krājuma ideja man patika ļoti, un par izbrīnu sev atklāju, ka arī izpildījums ir ļoti labs. To naudiņu, ko izliku par šo grāmatu atguvu ar uzviju, jaunu ideju un sižetu veidā. Nu bija stāstiņi, kas man arī nepatika, bet nevar jau visu gribēt uzreiz. Tagad uzrakstīšu par pāris, kuri man dziļi iespiedušies atmiņā.

Professor Incognito Apologizes: an Itemized List by Austin Grossman – Parāda Ļaunā ģēnija ikdienu un grūtības sakārtot savu ikdienas dzīvi. Profesors var būt lepns viņam tas ir gandrīz izdevies apvienot darbu, mīļoto sievieti un slepeno laboratoriju. Tomēr ir saraksts ar lietām, par kurām viņam ir jāatvainojas.

Pittsburg Technology by Jeffrey Ford – ja tu dzīvē esi totāls lūzeris, kas gan var būt vēl sliktāk? Samaksā 4000 USD un ar Pitsburgas tehnoloģijas palīdzību izraujies no sava Likteņa važām, rezultāts nav garantēts, bet zaudēt jau ar nav ko. Vai tomēr ir?

Letter to the Editor by David D. Levine – kāds trakais zinātnieks ar cēlu mērķi. Izglābt pasauli no labā supermena (Ultimate man) dominances. Kādam ir jāstrādā pie tā, lai supervaronis nekļūtu par draudu visai Zemei.

The Angel of Death Has a Business Plan by Heather Lindsley – ko darīt sliktajai varonei, ja finansējums nepietiek pat sakarīgam supermena kostīmam? Nākas konsultēt citus ļaunos varoņus! Tiem ir vajadzīgas psiholoģiskais atbalsts, citādi var gadīties, ka nolaižas rokas. Pareiza galvenā ienaidnieka izvēle ir būtisks punkts ļaunā varoņa karjerā, tāpat arī uzvaras runai ir jābūt izcili spožai, tādai, kas ir spoža un pārliecinoša. Ja tu esi Ļauns ģēnijs, tas nebūt nenozīmē, ka esi spožs orators. Ir lietas, kas jāatkārto un kurās jātrenējas.

Kopumā izcils īso stāstu krājums, kuram droši lieku 9 no 10 ballēm. Ja esi fantastikas cienītājs, un reizēm iedomājies, kā nez klājas tiem ļaunajiem, kur viņi rauj naudu un idejas, tad šī grāmata ir noteikti jāizlasa. Ak jā, pirms katra stāstiņa ir kāds Trakā zinātnieka likums. Te ir atrodama grāmatas mājas lapa.

Zemes pīlāri by Kens Folets

Ziņa par šīs grāmatas izdošanu latviešu valodā mani neatstāja vienaldzīgu. Goodreads viņa tiek vērtēta visai augstu, un tik biezas grāmatas lasīšanai angļu mēlei es diez vai spētu saņemties. Jo ar viņu konkurētu daudzas, daudzas tikpat biezas grāmatas. Bet nu latviešu mēlē viņai konkurentu patlaban nebija, un, dabūjis “Zemes pīlārus” no Zvaigznes ABC, tūdaļ pat ķēros klāt.

Cik zinu Latvijas televīzija nesen rādīja filmu, kas uzņemta pēc šīs grāmatas motīviem. Es gan viņu nenoskatījos, tādēļ noteikti esmu aiztaupījis sev pūles salīdzinot filmu ar grāmatu.

Darbība noris laika posmā no 1123.-1173. gadam. Tas ir laiks, kad Anglija palikusi bez tieša karaļa mantinieka, tiek ierauta ilgstošā karā, lai noteiktu troņmantinieku. Grāmatas centrālais elements viennozīmīgi ir Kingsbridžas katedrāle. Visi notikumi un cilvēku likteņi ir tieši saistīti ar šo būvi. Tā rada cilvēkos gan pacilātību, gan skaudību. Pati būvniecība rada pilsētu un attīsta ekonomiku. Te ir gan apsviedīgs un tai pat laikā dievbijīgs Kingsbridžas priors Filips, gan viņa pretinieks bīskaps Valerāns. Būvmeistars Toms un viņa ģimene. Grāfos izsities iznirelis Viljams Hemlijs, kuram prāta nav visai daudz, bet nežēlība tā iztrūkumu pilnīgi kompensē. Tāds cilvēks visiem ir izdevīgs, jo ir viegli izmantojams un vadāms. Iepriekšējais grāfs apsūdzēts par sazvērestību pret karali zaudējis savas tiesības uz zemi, bet dzīvi vēl ir viņa bērni Alīna un Ričards.

Grāmata tiek slavināta ar to, ka autors ir izmantojis vēsturnieku konsultācijas, lai padarītu grāmatas notikumus pēc iespējas tam laikam atbilstošākus. Un sanācis viņam ir visai labi, protams, neesmu jau nekāds vēsturnieks specializējies britu divpadsmitajā gadsimtā, tomēr tādu lietu, kas reāli durtos acīs nebija vis.

Iesākumā, kā jau visās grāmatas ar daudz tēliem, ir grūti izvēlēties personāžu, kuram just līdzi. Toms ar savu apsēstību uzbūvēt katedrāli, man nepatika uzreiz, kur tas redzēts, sieva nomirst dzemdībās un šis tūdaļ atrod citu sievišķi pāris stundu laikā. Arī viņa praktiskā dzīves pieredze, ja neskaita būvniecību, diez kāda nebija. Priors Filips, cita lieta, izskatās pēc pieredzējuša spēlētāja, viņam ir spēja saskatīt ekonomikas likumsakarības, stratēģiska domāšana un motivācija. Jā, reizēm viņam darbos palīdz nejaušas sakritības, bet Dieva kalpam jau tādas lietas ir dabiskas. Viljams Hemlijs ir centrālais ļaunais tēls, viņam ir varaskāre, nežēlība un bailes no elles. Cilvēks, kuram šķiet, ka citi pievāc to, kas likumīgi pienākas viņam. Bet nu bez tāda briesmoņa grāmata nevarētu iztikt. Pretdarbība viņam ir viens no spēcīgākajiem labo tēlu motivatoriem. Jāpiemin arī Alīna, Viljama iekāres objekts, Toma dēla un audžudēla lielā mīlestība un vienīgā sieviete, kas grāmatā kaut ko arī dara, lai pati noteiktu savu nākotni. Nevar gan teikt, ka autoram sieviešu tēli labi padotos.

Grāmata nav ar pārāk sarežģītu sižeta līniju, un arī vēsturiskās detaļas nav tik detalizētas kā Umberto Eko darbos. Arī vēstījums nav nekāds viltīgi apslēptais vai filozofiski dziļais. Cilvēki vienkārši dzīvo savu dzīvi, cīnās, mīl un mirst, kā jau tas ir noticis visos laikos. Un lasītājs, ja vēlas, var tam visam dzīvot līdzi. Es nekad nebiju aizdomājies par katedrāļu celtniecības tehniku, un šī lieta pievilka visvairāk. Bija interesanti palasīties autora versiju par to, kā baznīca spēja iegūt finanses šādas milzīgas celtnes būvei. Ne vienmēr tā ir nabaga zemnieku izžmiegšana līdz pēdējam, ar labu saimniekošanu ir iespējams līdzekļus sagādāt daudz efektīvāk.

Iesākumā mani biedēja grāmatas biezums, uz e-lasītāja jau esmu atradis no sajūtas, kad tu fiziski redzi, cik bieza grāmata tev būs jāpievārē. Viena lieta bija skaidra, ka pirms gulēšanas tādu palasīt nevarēs, ja uzkritīs uz sejas, tad nekāds miegs prātā vairs nebūs. Tāpēc nācās sevi disciplinēt un lasīt grāmatu tikai vilcienā. Trakākā lieta ir tā, ka šī neskatoties uz savu biezumu, ir no tām, kuras vēlies izlasīt vienā paņēmienā. Bet nu izdevās sevi pievārēt un izstiept lasīšanu uz nedēļu. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Cerams, ka arī otra grāmatas daļa „World Without End” reiz iznāks latviešu valodā. Un nemaz nebiju aizdomājis, ka Folets raksta ne tikai spiegu romānus.

Русская фантастика – 2013 by autoru kolektīvs

Kārtējais krievu fantastikas stāstu krājums. Apkopoto stāstu tematika ir diezgan plaša, sākot no Kosmosa izpētes līdz vampīriem. Lielākā daļa no autoriem sevi jau ir pierādījuši daudzu gadu garumā, tādēļ jautājums par grāmatas pirkšanu vai nepirkšanu, kur nu vēl lasīšanu, vispār nepacēlās.

Grāmatu nopirku un izlasīju bezmaz vai tajā pašā dienā. Tad mēnesi nogaidīju, lai redzētu, kas palicis no viņas atmiņā. Tikai tā vari saprast, kurš stāsts ir bijis pietiekami labs vai oriģināls, lai aizķertos tavās smadzenēs. Vismaz man tā ir.

Izrādās, ka neskatoties uz slaveno autoru plejādi, stāstu krājums nemaz tik labs nebūs bijis, jo tagad atmiņā bez špikošanas varu atsaukt tikai kādus piecus stāstus. Labi, ka tie atmiņā iespiedušies, tādēļ ka patikuši.

ГОСТИ НЕПРОШЕНЫЕ by Василий Головачев – lai arī kā man nepatiktu Golovačevs un viņa sazvērestības teorijas daudzu sējumu garumā. Stāstus viņš prot sarakstīt diezgan labus, un arī šis nav izņēmums. Cilvēki jau nemaz nezina, ka viņu jau no sākta gala kontrolē citplanētiešu rases. Un ne jau tikai viena, bet vairākas. Tos, kuriem nepaveicas nonākt pie šādiem secinājumiem, vienkārši novāc no ceļa. Tipiski autora garam daudzi specdienesti, augstāka un zemāka līmeņa konspirācijas un Krievijas specdienesti vislabākie.

ОСЛЕПИТЕЛЬНЫЙ КРИК by Антон Первушин – šo autoru neatminos lasījis, bet stāsts aizķēris. Cilvēce ir gājusi bojā. Beidzot ir radies vīruss, kas ir nopļāvis visus, izņemot orbitālo staciju un Mēness bāzes iedzīvotājus. Cerības izdzīvot ir, bet kāda tam jēga. Zinātnieki nolemj par savu nelaimi paziņot citām civilizācijām, lai vismaz paliktu kāda liecība, ka reiz ir bijusi tāda Zemes civilizācija. Diezgan bēdīgs un depresīvs stāsts.

ШЕСТЕРО И УМАНСКИЙ by Майк Гелприн – Tas nekas, ka cilvēki jau tikuši kosmosā, bandīti jau nekur nav pazuduši. Vienam ienāk prātā ģeniāla ideja, kas viņu ar pāris līdzgaitniekiem padarīs stāvus bagātus. Nāksies jau rokas nosmērēt ar asinīm, bet tas jau nevienu neuztrauc. Uztraukt viņus sāk tikai mīklainās slepkavības kosmosa kuģī, ar kuru viņi dodas uz savu mērķi. Tipisks stāsts par slepkavībām ierobežotā telpā un vainīgā meklēšanu. Interesanti.

МУСТАНГИ ХОДЯТ ПАРАМИ by Иван Ситников – Krievija visa savā stereotipiskajā krāšņumā. Vīri dzer, sievas strādā, un ciemā nevienam jau tā arī īsti nav, ko darīt. Līdz kāds no ciematniekiem ievieš sev internetu. Dzīve pilnībā izmainās, skaidra lieta, ka vīri iesākumā pievēršas pornosaitu apmeklējumiem. Bet vēlāk uzzina par alkohola kaitīgo ietekmi uz organismu. Daži pat apņemas mest dzeršanai mieru. Paralēli ciematiņu apmeklē citplanētiešu mednieks, kuram mājās aptrūkusies cilvēku gala. Viņš kā jau ierasts par ēsmu izvēlas šņabja pudeli.

ИМБУНХЕ by Александр Ложкин – kāda planēta vienmēr pret sauli ir pagriezusi tikai vienu savu pusi. Tas radījis situāciju, kad planētas iedzīvotāji ir tieši sadalīti tumsas un gaismas kalpos. Laiku pa laikam gadās pa saules aptumsumam, un tad sākas karš starp gaišajiem un tumšajiem. Šajā laikā tumšo spēku varenie burvji iegūst sev jaunus vergus nolaupot gaišo bērnus. Imbunhe ir viens no viņiem, taču puišelis ir visai apķērīgs, un kad pēc daudziem gadiem viņš uzzina par gaidāmo katastrofu, viņš dara visu lai šo ziņu aiznestu līdz gaišajiem.

Kopumā krājums lasāms, un daži stāsti ir patiešām labi. Pārstāvēts plašs stāstu spektrs no ironiskiem līdz stingri zinātniski fantastiskiem. Katram te būs ko atrast, lielāko daļu stāstu var dabūt bez maksas internetā pilnīgi oficiāli. Bija jau arī pāris stāsti, kurus es vienkārši pēc puses izlasīšanas metu malā un šķīru pāri. Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

The World of Caffeine: The Science and Culture of the World’s Most Popular Drug by Bennett Alan Weinberg, Bonnie K. Bealer

Šīs grāmatas izlasīšana iekļaujas manā plānā izlasīt visas sapirktās grāmatas. Grāmatas liktenis nebija viegls, viņu pasūtīju kādus piecus gadus atpakaļ – saņēmu, izšķirstīju un noliku plauktā. Tad reiz viņu mēģināju lasīt, bet kaut kā neaizgāja, un palika viņa plauktā vēl pāris gadu. Šogad viņu izlasīju, lai cik tas nožēlojami neizklausītos, principa pēc. Sak, ja jau nauda notriekta, tad, lūdzu, arī izlasi.

Kofeīns, šķiet, ir viena no populārākajām narkotiskajām vielām, kuru lieto teju vai visa pasaule. Ne tikai lieto paši, bet arī labprāt dod saviem bērniem ikdienā. Līdz šim kofeīnam ir veiksmīgi izdevies izvairīties no atkarību izraisošo vielu listes, bet nez cik ilgi tā vēl būs.

Grāmatas autors pievēršas galvenajam, kā tad cilvēki kļuva atkarīgi no kofeīna. Šo stimulantu satur trīs galvenie pasaules pamatdzērieni –kafija, tēja un kakao. Kakao gan kofeīna nav galvenais vaininieks, bet ir dažas citas vielas, kas dod līdzīgu efektu. Kad un kā īsti cilvēki sākuši lietot kafiju, tēju vai kakao, neviens tā īsti nemaz nezina. Tādēļ apskatāmā vēsture sākas lielākoties no viduslaikiem. Lasītājs var uzzināt par kafijas namu parādīšanos musulmaņu pasaulē. Izrādās islama valstīs diskusija par kafijas kaitīgumu nekaitīgumu ir daudz senāka kā Rietumu zemē. Argumenti gan ir tie paši.

Interesanti, ka, piemēram, mūsdienu Vācijas teritorijā kafijas ienākšanai bija reālas problēmas, jo tai bija jākonkurē ar alu. Pirms kafijas un tējas vispār rīta dzēriens un bieži vien galvenais pamatēdiens bija alus. Tēja ar nemaz nav tik nevainīga kā šķiet, kārtīgi ievilcies čefīrs spēj pārsist jebkādu kafijas tasīti kofeīna saturā.

Liela grāmatas daļa ir veltīta kofeīna kaitīgumam vai nekaitīgumam. Testi ir veikti daudz un dažādi, bieži vien rezultāti ir pretēji. Galvenā problēma ir tā, ka nav faktiski atrodama pietiekošā daudzumā cilvēki, kuru organisma tā vai citādi nebūtu pieradināts pie kofeīna efektiem. Un tad lāga nevar saprast, vai kofeīna izraisītie efekti salīdzinot ar kontrolgrupu ir kofeīna nopelns jeb kontrolgrupas absistences izpausme. Tāpēc varam lasīt gan to, ka kofeīns uzlabo sirdsdarbību vai pretēji pasliktina. Pīpētājiem gan kafijas dzeršana nāk par labu, jo samazina tabakas ietekmi uz plaušām. Un galvenais, kā jau ar visām narkotikām, no kofeīna lietošanas ir jāatradinās pakāpeniski.

Grāmatas vēsturiskās daļas lasīšana bija īstas zobu sāpes. Tā lēni nesteidzīgi viss aprakstīts ar daudz citātiem no attiecīgā laikmeta avotiem. Praktiski nav interesantu stāstu, nu tādu kas uzlabotu lasīt prieku. Viss jau pareizi sarakstīts, bet priekš manis personīgi stils nebija īsts. Veselības un kofeīna īpašību daļa gan bija saistoši sarakstīta, nevarēju ni atrauties. Skaidrs ir viens: Kolā ir mazāk kofeīna nekā kafijā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Šaubos vai mūsdienās visu to konspektīvāk nevarētu izlasīt Vikipēdijā, bet ja nu gribas lasīt visu ar pirmavotiem, tad gan šī grāmata ir ņemama.

The Earth: An Intimate History by Richard Fortey

Šī grāmata manā izlasāmo grāmatu plauktā ir pavadījusi diezgan ilgu laiku. Stāvēja un gaidīja, man kaut kā bija pārgājusi luste lasīt grāmatas par ģeoloģiju. Kad grāmatu iegādājos, tiku lasījis daudz atzinīgu vārdu un labu atsauksmju. Man gan ar lasīšanu sākās grūti. Ja godīgi, tad grāmata tika iesākta lasīt veselas trīs reizes, un tikai tad izdevās viņu izlasīt pilnībā.

Grāmatas saturs ir diezgan labi noprotams jau no nosaukuma vien. Galvenais apskates objekts ir kontinentālās plāksnes, plātņu tektonika un iespējamā zemes dzīļu uzbūve. Tiek apskatīti gan vulkānu darbības pamatprincipi, gan zemestrīču rašanās cēloņi. Un tas kur paliek vecās plātnes, kad to vietā rodas jaunas, un pats galvenais, kā mēs to visu vispār zinām!

Tiktāl jau viss būtu jauki, ja vien sākot lasīt grāmatu lasītājs neapjuktu un nesāktu domāt, ka šī ir kaut kāda ceļojumu grāmata. Autors nestāsta tikai par faktiem, notikumiem un to cēloņiem. Nē, viņš neskopojas ar dzejiskiem ainavu aprakstiem un apmeklēto vietu sīku un smalku pārstāstījumu. Tā nu mēs uzzinām ne tikai par Neapoli un Kapri salu, bet arī to, ka nevajag tur braukt ar taksometru, bet izmantot vilcienu. Par kādu Kanādas salu, kurā aizvēsturiskā laikā daļa no okeāna plātnes izspiesta virspusē, mēs uzzinām praktiski visu, gan vietas aprakstu, gan klāt pievienotu topogrāfisku karti. Man kā cilvēkam, kurš bija noskaņojies pievērsties plātņu tektonikai, autora personisko iespaidu pārstāsti šķita kaitinoši. Un nosita visu lasīšanas prieku.

Man jau nav nekas par ceļojumu aprakstiem un cilvēkiem, kuriem patika aprakstīt redzētās ainavas. Mani šeit vairāk interesēja tā zinātniskā sadaļa. Viņa te nenoliedzami ir, bet nu nākas sijāt caur smalku sietu, lai saprastu, kur beidzās apraksts un sākas nedaudz zinātnes. Vēl vairāk, neizpratni rada autora sūrošanās, ka daļu nācies izlaist, jo grāmatas apjoms ir tāds kāds viņš ir, un viss nesatilpa. Nu nezinu, izpļautu ārā dažus kalnu ainavu aprakstus un vietas pietiktu atliku likām. Kā, piemēram, visinteresantākā nodaļa par zemes dzīlēm, dimantu un citu minerālu veidošanās, tāda bija tādēļ, ka autoram tur nebija ainavas ko aprakstīt, un arī neviens templis bazaltā izkalts nav pārsimts kilometru dziļumā. Savukārt, lai uzzinātu par aizvēsturiskiem supervulkāniem, tev iesākumā jāizlasa par hinduistu tempļiem.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autors nenoliedzami ir erudīts cilvēks, un, iespējams, ka šāds rakstīšanas stils savus personiskos ceļojumu iebāzt zinātnes kontekstā ir aizraujošs daļai no lasītājiem. Man gan tas sagādāja nelielas grūtības. Tomēr neskatoties uz visu to, es tagad esmu labāk informēts par kontinentālo plākšņu kustību. To, kā mēs zinām, kur viņas ir bijušas agrāk. Bonusā ir diezgan daudz informācijas par Baltijas plāksnes uzbūvi, nemaz nenojautu, ka tāda ir un par senajiem okeāniem, kas to reiz apskalojuši.

Ja interesē ģeoloģija, tad varbūt ir vērts šo grāmatu izlasīt. Man patika lasīt par Alpu izveidošanos un sarežģīto iežu stratifikāciju lidojot uz Milānu. Varēju pa iluminatoru paskatīties Alpus un uzzināt visu par viņu veidošanos saduroties Eiropas un Āfrikas plātnēm.

Lidojums by Linda Nemiera

Nesen tiku galā ar šīs autores grāmatu “ Vilcenes stāsts”. Pie reizes nolēmu izlasīt arī tā turpinājumu “Lidojums”. Zvaigzne ABC man tādu iespēju deva.

Šoreiz viss sižets raisās ar un ap raganu vārdā Froike. Lai ar iepriekšējā grāmatā Obskva kļuva par tādu kā pusdievieti un aizgāja uz dieviem paredzētu realitāti, tas nemaz nesamulsināja galveno Ļauno. Tā nu Nargaadas karalis turpina savu plānu pakļaut visas zemes sev. Savā pusē dabūjis troļļus daļu no elfiem un kādu mistisku spēku, kurš iznīcina visu dzīvo. Lai karu apstādinātu, lieti noderētu artefakts, saukts par Turīnas vienradža kausu. Tā nu Froike ar savu ex-draugu Hārtu Ektu dodas ceļojumā, lai šo kausu iegūtu.

Ja iepriekšējā grāmata piederēja sižetam “dvīņi, kas izmaina pasauli” , tad šo grāmatu es klasificēju kā standarta “aizej tur, atnes to”. Kas jāatnes, ir skaidrs uzreiz, kuram – par to vēl īstas skaidrības nevienam nav. Piedzīvojumi, skaidra lieta ir biezā slānī. Lai lasītājam nebūtu jākoncentrējas tikai uz cīņu aprakstiem un pārgājieniem, tad papildus uzmanība tiek vērsta Froikes personīgajām problēmām. Viņa, redz, ir gaisa fejas un cilvēka hibrīds. Ja fejas ir tīras spēka būtnes, tad cilvēka pieeja spēkam ir tāda paša kā mobilā telefona baterijai, tas ir, ar ierobežotu potenciālu.

Froikes centrālā problēma ir izšķirties, kas viņa patiesībā ir – feja vai cilvēks. Katram iznākumam ir savi plusi un mīnusi. Lai notikumus paātrinātu, autore atņem Froikei redzi un dzirdi, tagad viņai ir jāpaļaujas tikai uz savu spēku. Lai nu cik tas skarbi neizklausītos, tipisks fantāzijas gabalas ar visiem tā elementiem. Daudz piedzīvojumu, senu noslēpumu un praktiski neuzvaramu galveno varoni. Kad ielasās, tad grāmatas lasīšana vedas ļoti raiti. Sāki lasīt un grāmata jau izlasīta.

Man gan personīgi joprojām bija grūti sākt just kādam no varoņiem. Arī paša tā kvestošana grāmatas varoņiem vedas visai viegli. Varēja jau nu to Turīnas vienradža kausa iegūšanas procesu nedaudz sarežģīt un padarīt nedaudz grandiozāku. Par sliktu nenāktu arī nedaudz izvērstāks apmeklēto vietu apraksts, vēsture, kāda leģenda. Izskatās, ka autore domā turpināt šo ciklu. Tas viss nāktu par labu turpmākajām grāmatām. Par Turīnas vienradzi iestarpinātā leģenda bija tīri laba.

Kopumā grāmatu lasīt var. Lieku 7 no 10 ballēm. Grāmatas saturā novērojamas pamatproblēmas, kas piemīt lielākajai daļai fantāzijas darbu. Varoņu pasaules problemātika paceļas arvien augstākā līmenī, no viņu darbības kļūst atkarīgs visas pasaules liktenis. Varoņu spējas pieaug ļoti strauji, vai arī viņi iegūst artefaktus ar kuriem kļūst praktiski neuzvarami. Un, protams, “deus-ex machina” paņēmiena pielietošana.

Кладбищенские истории by Борис Акунин, Григорий Чхартишвили

Šī grāmata mani ieinteresēja ar savu nosaukumu un autoru. Akuņinu līdz šim lasījis nebiju, zinu, ka viņš specializējas kriminālromānos un tiek uzskatīts par ļoti labu rakstnieku. Mani jau vairākkārt cilvēki ir centušies pievērst viņa grāmatu lasīšanai, tomēr līdz šim man bija veiksmīgi izdevies laist šos padomus gar ausīm.

Izrādās, autoram ir tāds neliels hobijs – viņu interesē vecas kapsētas. Tādas, kurās aktīva apglabāšana vairs nenotiek. Tādas, kuras vēl nav iznīcinātas, jo tur guļ ievērojamas personības, kurām vēl ir apmeklētāji. Viņš vairās no kapsētām, kurām pie žogiem stāv katafalku rindas ar jaunajiem klientiem. Grāmata sastāv no divpadsmit stāstiem par sešām kapsētām. Sākumā autors iepazīstina ar kapsētu, kas viņam liekas saistoša. Pastāsta par tās vēsturi, slavenākajiem un interesantākajiem nelaiķiem. Pēc tam seko neliels stāsts, kura sižets piesaistīts šai kapsētai. Parasti tas ir kāds no nelaiķiem, kuru autors garāmejot pieminējis jau sākumā. Stāstiņi nav gari, bet, manuprāt, interesanti.

Grāmatas autoram ir dotības nodot lasītājam vietas sajūtu, izmantojot savus aprakstus. Viņa kapsētu apraksti ir ļoti reālistiski, un ir diezgan viegli aizmirst, ka tu pats tur nemaz neesi bijis. Lasot pat aizdomājos, vai kādā nākotnes ceļojumā neveltīt laiku apmeklējot kādu kapsētu, nopētīt kādu slavenu cilvēku kapu monumentus. Varbūt pēc tam izlasīt, ka patiesībā viņi nemaz tur nav apbedīti utt. Varētu būt interesanti. Viens gan ir skaidrs, ja ar tādu lietu vēlies nodarboties, tad iepriekš jāsavāc informācija vai arī jāatrod labs gids.

Stāstiņu daļa ir ne mazāk interesanta, tā ieskicē dažādus laikmetus dažādās zemeslodes vietās. Stāstu varoņi ir gan mūsdienu kapu aplaupītāji, gan aizpērnā gadsimta augstmaņi. Ir iesaistītas gan reālas personas, gan izdomātas. Man favorīts ir Haigeitas kapsētas stāsts “Материя первична” par Kārli Marksu un pēcnāves materiālismu. Ir grūti būt vampīram materiālistam, sevišķi, ja līdz ar komunisma izzušanu īstas materiālistu asinis ir kļuvis par deficītu. Arī ar Père Lachaise saistītais stāsts “Дай мне поцеловать твои уста“ nebija zemē metams. Te ir kapu aplaupītājs un Oskars Vailds, un Vailda gredzens. Reizēm ir jābūt ļoti uzmanīgam ar gredzenu zagšanu un pirkstā maukšanu.

“Хэппи-энд” gan nav tieši piesaistīts nevienai kapsētai, autors vairāk koncentrējas uz mūžīgās dzīves problēmām. Cik ilgi cilvēks ar teorētiski neierobežotu mūžu un ļoti labu atmiņu būtu gatavs dzīvot. Simts vai divsimt gadus? Un ko darīt pēc tam, kad vairs nav nekā jauna ko darīt?

Skaidra ir viena lieta, šis rakstnieks tiešām māk rakstīt, izveidot savus tēlus un vidi, kurā tie darbojas. Šķiet, ka viņa grāmatas tiks pievienotas izlasāmo sarakstam. Ja viņa romāni ir tikpat labi kā šie stāstiņi, tad viņu tiešām būs vērts izlasīt. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

Plutonija by Vladimirs Obručevs

Šo grāmatu bērnībā dikti gribēju izlasīt. Bet no gribēšanas līdz lasīšanai pagāja ilgs laiks. Galvenais iemesls bija, ka viņa ciema bibliotēkā vienmēr bija izņemta. Kad beidzot šo grāmatu dabūju, tas bija kaut kad ziemā, tad tajā dienā mājās pazuda elektrība. Nedaudz palasīju sveču gaismā, un visai pikts gāju gulēt. Tajā laikā man bija dinozauru periods, un šī grāmata šķita daudzsološa.

Kā grāmatas autors raksta priekšvārdā, šī grāmata sarakstīta, lai pierādītu, ka fantastiku var sarakstīt balstoties uz zinātni nevis uz tīriem izdomājumiem, kā to izdarījis Žils Verns savā “Ceļojums uz Zemes centru”. Tad nu viņš apsolās pacensties un piedāvāt ne tikai piedzīvojumu, bet arī izzinošu materiālu.

Tātad pērnā gadsimta sākumā pirms Pirmā pasaules kara krievu zinātnieki rīko ekspedīciju uz Arktiku. Plāns ir aizkuģot pēc iespējas tālāk uz ziemeļiem, un gadījumā, ja izdotos atrast kādu zemi, tad papētīt tās floru un faunu. Visi dalībnieki ir nopietni zinātnieki, ir pieredze polārpētniecībā, kuģis labi aprīkots un bads nevienam jācieš nebūs (nav jau nekādi briti). Ceļojums sākas veiksmīgi, jauna zeme tiek atrasta un ekspedīcijas sadalās divas grupās, viena paliks uz kuģa, bet otra dosies izpētīt jaunatklāto salu. Skaidra lieta, ka sala patiesībā kalpo par ieeju Plutonijā.

Tiem, kas kaut ko atminas no zinātnes vēstures, būs skaidrs, ka grāmata ir par dobo Zemi. Tas ir, polos atrodas caurums, kas ļauj iekļūt Zemes iekšienē, un iekšpuse arī ir tīri labi apdzīvojama. Šāda teorija kādu laiku šķita tīri pievilcīga, un kamēr nebija veikti satelītuzņēmumi, tikmēr tā bija dzīvotspējīga.

Bērnībā man šī grāmata ļoti patika, tagad lasot gan mana sajūsma vairs nav tik liela. Šis ceļojums ir tāds kā safari. Galvenie varoņi iesākumā šauj un tikai tad uzdod jautājumus (nu mamuti un dinozauri jau nav diez ko runīgi). Ja šauj, tad vēlams ar sprāgstošajām lodēm. Nošautu dzīvnieku ir vieglāk nofotografēt, var arī ar šāvieniem pabaidīt zvēreļus, jo skrienoši tie izskatās interesantāk. Nošauto pēc tam var izcept šašlikos un piedzert klāt ūdeni no skārda kannām. Tā sakot, ekskursija ar izēšanos.

Rakstnieks jau lasītāju nemāna, izzinoša grāmata tiešām ir, var uzzināt daudzu aizlaiku dzīvnieku nosaukumus un iespējamo izskatu aprakstus. Labi, ka nav pieminēts galvenais mūdienu dinozaurs Tiranozaurs, toties ir akmeņogļu perioda milzu skudras. Tās arī ir ceļinieku galvenās ienaidnieces un vienīgais vērā ņemamais pretspēks. Paši varoņi ir tādi plakani un tiek izmantoti kā zinātnisku faktu paušanas mediji, diskutējot par perodaktiliem vai ihtiozauriem. Lielākoties viņi ir pārņemti ar ēdienu un telts meklēšanu. Problēmas tiek risinātas tām rodoties, ceļojuma galvenais plāns ir braukt pa upi līdz tā izbeigsies.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir jau interesanti palasīties par tā laika zinātnes uzskatiem (autors gan pats šī uzskata piekritējs nebija). Teiksim par to, kā varētu zemes iekšienē degt spīdeklis. Tad jau vēl kodolsintēzes procesi nebija izpētīti. Tādēļ ideja par aizlaikos zemes garozu pārsitušu meteorītu, kas kļuvis par zemes centra spīdekli, bija interesanta. Ja gribas atgriezties bērnu dienās, tad grāmatu ir vērts izlasīt, jebšu ja interesē agrīnā zinātniskā fantastika. Citādi nekāds šedevrs vis nav.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …