Navigate / search

Cryptonomicon by Neal Stephenson

cryptonomicon

Šo grāmatu biju nopircis ļoti sen, kādus septiņus gadus atpakaļ. Nezinu pat kādēļ, jo luste viņu lasīt man tā ari nebija uznākusi. Līdz pagājušajā nedēļā nospriedu, ka jāizlasa. Sak, grāmata savu jau nogulējusi plauktā, laiks prasties.

Grāmatas darbība paralēli noris gan mūsdienās, gan gadsimtu mijā un Otrā pasaules kara laikā. Otrā pasaules kara notikumi ir saistīti ar sabiedroto cīņu pret vāciešiem un japāņiem. Galvenais varonis ir kāds Lawrence Pritchard Waterhouse – matemātikas ģēnijs, kas mācījies kopā ar pašu Tjūringu. Viņam tiek piedāvāta vieta slepenā vienībā 2702. Vienības uzdevums ir, balstoties uz atšifrētajiem ienaidnieka ziņojumiem, nolemt, kuras iespējas izmantot un kuras ignorēt.

Mūsdienās Vaterthausa mazdēls mēģina izveidot datu centru, kas būtu pilnīgi aizsargāts no dažādām valdībām un dienestiem, kurā cilvēki un kompānijas varētu glabāt savus datus, Skaidra lieta, ka ir spēki, kas nevēlas neko tādu pieļaut un tad vēl tā konspirācija, kas balstīta uz neuzlaužamo nacistu kodu un japāņu zelta noslēpums.

Lai cik aizraujošs man sākumā nelikās grāmatas koncepts, pēc pirmajām simts lapaspusēm sapratu, ka esmu reāli iegrābies. Lasāmas šķita tikai nodaļas par Otro pasaules karu. Tur vismaz notika kaut kāda darbība. Nē, nu bija daudzas lapaspuses ar autora pārspriedumiem par kriptogrāfiju, kodu uzlaušanas metodēm un to, cik un kā tu vari reaģēt uz noklausītu informāciju, lai noklausāmajā neradītu aizdomas. Jāatzīst, ka šie pārspriedumi bija labi un interesanti.

Mūsdienas ir viena vienīga vilšanās, Randy tipisks dotkoma burbuļa uzņēmējs ar saviem kompanjoniem Manilā strādā pie projekta, kas mūsdienu Skype lietotājam šķistu smieklīgs (bet nu te es autoru nenosodu, jo grāmatas izdošanas laikā nekas tāds vēl nebija). Daudz un dikti tiek rakstīts par viltīgām biznesa pārņemšanas metodēm, par to, kas labāks – Unix, NT vai Windows 98. Arī jaunie varoņi ir diezgan garlaicīgi tipi, un viņu rīcība tikpat neizskaidrojama. Viņu projekts no Skype analoga pēkšņi kļūst par investīcijām datu centrā un pēc tam apslēptu dārgumu meklēšanas kooperatīvu.

Grāmatu es lasīju veselu nedēļu, cilvēki, kas mani pazīst, sapratīs, ka grāmatai ar nieka tūkstoš lapaspusēm, tas ir trakoti daudz. Izlasīju viņu principa pēc, un tādēļ, ka Otrā pasaules kara sižeta līnija man patika. Tur bija gan intelektuālisms, gan darbība. Vienīgais, cik varēju noprast, visi kriptēšanas un atkriptēšanas varoņi bija izcili lingvisti, kas prata gan japāņu, gan vācu un angļu valodas. Vai arī visi sakari Otrajā pasaules karā notika angļu valodā.

Mūsdienām veltīto daļu, manuprāt, autors varēja arī nerakstīt. Garlaicīgāku sviestu reti kad ir nācies lasīt. Varoņi ar ņemas un reaģē uz ārējiem kairinājumiem, tikai tad viņi ir spējīgi izdarīt nākošo soli. Nezinu, iespējams, ka deviņdesmito gadu beigās viss tas šķita baisākā hakeru štelle, un internets bija vēl jaunums. Tad varbūt cilvēkiem visa tā attālināta piekļūšana datiem un cīņa par datu maģistrāļu kontroli šķita saistoša. Autors visas grāmatas garumā uzsver, cik nozīmīgi ir slēpt no ienaidnieka to, ka tu viņa ziņojumus pārtver. Tai pat laikā viņa paša varoņu satikšanās un likteņu savīšana vienā kamolā ir tik mazvarbūtīga, ka nav vērta pat kritizēšanai.

Ja es gribētu lasīt grāmatu par kriptogrāfiju, tad es visticamākais pievērstos specializētai literatūrai. Te gan ir visi standarta vārdi – Tūrings, Enigma, nacisti, japāņi, bomba, perfokarte, skaitļu teorija, permutācija, atslēga. To pat varētu uzskatīt par nelielu bonusu grāmatā, ja esi izlasījis pāris lapaspuses ar dabas un pārdomu aprakstiem.

Kopā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Šķiet, ka no Stefensona grāmatām centīšos izvairīties, lai atkal sevi uz nedēļu neiedzītu piespiedu garlaicībā. Ja vien autors būtu izmetis mūsdienām veltīto daļu un būtu apspiedis savu grafomāniju, tad būtu sanākusi smuka 500 lapaspušu bieza grāmata, kuru varētu lasīt ar prieku.

Tibetietes māja by Federika de Česko

Tibetietesmāja

Kā jau ierasti, teikšu, ka parasti grāmatas ar šādiem vākiem es nelasu. Asociējas man viņi ar sieviešu romāniem un nebūt ar manu iemīļoto fantastikas žanru. Bet, izlasījis grāmatas aprakstu un kaudzi ar atsauksmēm, nospriedu, ka man ar’ šo grāmatu vajadzētu izlasīt. Gan palasīšu sev neierastu žanru un aizpildīšu laiku līdz atradīšu nākamo lasāmo. Ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie grāmatas “Tibetietes māja” un ķēros pie lasīšanas.

Romānā mums tiek vēstīts par kādas tibetiešu ģimenes ne pārāk vieglo likteni. Tas ir bijis tik grūts, ka par to neviens lāga nemaz negrib runāt. Tā tas ir līdz brīdim, kad romāna galvenā varone Dolkara sāk interesēties par savas mātes dzīvi Tibetā. Tad nu pamazām Dolkara un lasītājs visu uzzina, un kā jau tas dzīvē gadās, ne viss ir jauks un patīkams. Katram ir savi pārdzīvojumi un skeleti skapī, kurus viņi labprātāk atstātu no citu acīm noslēptus.

Mani šo grāmatu pamudināja izlasīt tās vēsturiskais fons. Proti, Tibetas neatkarības zaudēšana un Ķīnas invāzija. Par šo lietu līdz šim biju lasījis tikai sausus faktus un gribējās palasīties, kā tas viss noticis ar autores varoņiem. Protams, varētu jau paņemt īstus atmiņu stāstus ar reāliem cilvēkiem, tomēr tad lasīšana kļūtu pārāk nopietna. Labāk iesākumā palasīties izdomātu stāstu, kur iespējamas arī laimīgas beigas.

Lasot grāmatu visu laiku bija sev jāatgādina, ka viss notiekošais izņemot galvenās līnijas ir autores izdomāts. Viss šķiet ļoti reālistisks, gan tibetiešu paražas, ticība un dzīves uztvere. Iespējams, ka grāmatā daudz kas ir izdomas auglis, bet lasās ļoti pārliecinoši. Varoņi ar saviem likteņiem spēj lasītāju uzrunāt, un tu viņiem sāc just līdzi un līdz ar viņiem ceri, ka viss beigsies labi. Pasaule, kurā uzaugusi Sonama, ir pilnīgi pārvērtusies, viņa no pārticības un augstmaņu ģimenes ir nonākusi ķīniešu darba nometnē un dzīvošana kļūst par izdzīvošanu. Daži to iztur, bet citi salūzt.

No mīnusiem varu minēt tikai to, ka visur ir tik veiksmīgas sagadīšanās, ka šķiet, ka Tibetā dzīvojuši tikai pāris desmiti cilvēki. Arī pati feodālā Tibeta tiek pasniegta kā zaudētā paradīze un neiztiek bez nelielas glorificēšanas. Varbūt tas skan nedaudz ciniski, bet cīņa par Tibetas neatkarības atjaunošanu, ir arī cīņa par feodālisma atjaunošanu šajā valstī, kas mūsu dienās vairs nav diez ko moderni. Redzams jau arī, kur Ķīnas komunisms novedis pašu Tibetu un tibetiešus. Tad vēl ir tā Dolkaras ņemšanās, lai izspiestu stāstu no saviem radiniekiem, tā daļa šķiet tāda samākslotāka.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lai ar’ rakstīts, ka grāmata domāta galvenokārt sievietēm, iesācis lasīt, es no viņas atrauties spēju tikai ar grūtībām un izlasīju trīs piegājienos. Beigas gan priekš manas gaumes bija nedaudz par saldām, bet kaut kā jau tās briesmu lietas ir arī jāatsver.

Galaxy’s Edge Magazine Issue 1: March 2013

Galaxy

Pat nezinu, vai par šo izdevumu var rakstīt kā par grāmatu. It kā jau skaitās žurnāls, bet tai pat laikā ir gluži vienkāršs stāstu krājums. Atzīmēšu – labu stāstu krājums. Labu stāstu krājumu vispār ir ļoti grūti atrast. Bieži gadās, ka grāmatas redaktors atrod vienu labu autoru, kura stāstu izmantot reklāmai un tad pārējos salasa tādus viduvējus. Kopā it kā lasīt var, bet nekas izcils ar’ nav sanācis. Ilgi svārstījos, vai rakstīt par šo zinātniskās fantastikas žurnālu jeb izlasīt un paturēt pie sevis. Kā jau noprotat, izlēmu, ka rakstīšu un klasificēšu šo izdevumu kā stāstu krājumu.

Un tagad par pašiem stāstiem:

The Shoulders of Giants by Robert J. Sawyer – Neliels stāstiņš par kosmosa izpēti, vai ir vērts doties kolonizēt jaunu zvaigžņu sistēmu jeb labāk pagaidīt labākus kosmosa kuģu dzinējus. Un ko darīt, ja ticis galā tu saproti, ka vajadzēja pagaidīt. Nekas īpašs, tēma vecum veca, lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var.

Schrödinger’s Cathouse by Kij Johnson – stāsts par Šrēdingera kasti, kurā kaka ir stāsta galvenais varonis. Interesants skats uz šo problēmu, kad jebkas var būt un nebūt. 8 no 10 ballēm.

Creator of the Cosmos Job  Interview Today by Nick DiChario – Šis man tā ne visai, ko darīt Visuma radītājam, kur ir viņa vieta Visumā un vai maz ir vērts to zināt. 7 no 10 ballēm.

Just a Second by Lou J. Berger – stāsts par sekundi, kuras vienmēr pietrūkst, bet kas notiek, ja iespējams šo sekundi atgūt. Pats galvenais, cik tas maksā un vai ir tā vērts. 9 no 10 ballēm.

Act of God by Jack McDevitt – jauks stāsts par Visuma radītājiem un to, kā izvairīties no konkurences, un vai tas maz ir iespējams. Diezgan interesanti, tu, cilvēks, izveido savu melno caurumu, radi tajā Visumu, nosaki konstantes un mēģini radīt saprātīgas būtnes, un pēkšņi tavus kolēģus sāk nospert zibens. Skaidrs, ka lieta nav tīra. 9 no 10 ballēm.

Requiem for a Druid by Alex Shvartsman – ko darīt druīdiem mūsdienās, kā saglabāt savas svētvietas Ņujorkas centrā. Tāds viduvējs stāsts par druīdiem, maģiju un magu kariem. Pasaule laba, domāju, ka te sanāktu vesela grāmata. Lieku 7 no 10 ballēm.

The Bright Seas of Venus by Stephen Leigh – viltīgs stāstelis, kura autors apgalvo,ka ielauzies tavā elasītājā, lai izteiktu savu personīgo nepatiku pret tevi, lasītāju, kurš viņu reiz aizvainojis. Koncepts interesants, cik gan ir tādu cilvēku pasaulē, kuriem tu esi nejauši ieriebis. Ideja lieliska, bet tas arī viss. 6 no 10 ballēm.

The Spinach Can’s Son by Robert T. Jeschonek –Kā atgūt zaudēto multenēs. Man nepatika, varbūt viss notiekošais bija pārāk nereāls. 5 no 10 ballēm.

Think Like a Dinosaur by James Patrick Kelly  – kauns teikt, bet nedēļu kopš izlasīšanas pat neatminos, par ko stāsts bijis. Brangi.

Dark Universe  by Daniel F. Galouye – labākais stāsts visa žurnālā. Tas tikšot publicēts turpinājumos. Uz zemes pēc atomkara cilvēki ir nolīduši pazemē un sadalījušies vairākās frakcijās. Vieni paļaujas uz dzirdi, citi uz smaržu, un ir pat tādi, kas redz siltumstarojumu. Viss ir bijis jauki, daudzas paaudzes, taču tagad vide sāk mainīties. Pazūd karstie avoti un nezināmi monstri no ārienes sāk uzbrukt pazemes iedzīvotājiem. Ļaudis stāsta,  ka šis stāsts tikai nedaudz ir zaudējis “Stranger in a Strange Land by Robert A. Heinlein”. Patlaban sevi attaisno. 10 no 10 ballēm.

Kopumā labs žurnāls un droši vien kļūšu par tā cītīgu lasītāju. Arī pirkt ieteiktu viņu mājas lapā  nevis amazon, kura nez kādēļ par to mēģina noplēst divreiz lielāku cenu.

Gulp: Adventures on the Alimentary Canal by Mary Roach

Gulp

Jāpiezīmē, ka esmu izlasījis praktiski visas šīs autores grāmatas. Viņa lielākoties raksta vieglās populārzinātnes žanrā. Tas ir, apskata kādu lietu un pastāsta lasītājam daudz interesantus faktus, garlaicīgās lietas atstājot citām grāmatām. Skaidra lieta, ka no šīs grāmatas neko daudz zināšanu padziļināšanai neiegūsi, bet veselu kaudzi ar interesantiem faktiem gan.

Šīs grāmatas tēma ir barības uzņemšana un izvadīšana. Ieskaitot visu, kas atrodas pa vidam. Nevarētu teikt, ka šī būtu no autores labākajām grāmatām, bet lasāma ir. Sākas viss ar to, kā mēs uztveram garšu. Autore apraksta kādu olīveļļu degustētāju. Skaidrs, ka te nevar iztikt bez vīna degustēšanas pieminēšanas, un fakta, ka aklajos testos lētie vīni vienmēr ir labāki par izcilajiem. Barības sakošļāšana arī ir svarīga lieta. Labi aprakstīta cītīgas barības sakošļāšanas idejas vēsture. Vispār jau pārāka aizraušanās ar šo lietu nav produktīva, jo labi pārstrādājas arī putrā nesamalta barība, un kalorijas vairāk ar’ no šī procesa nevar izspiest. Diezgan nopietni grāmatā tiek apskatīti pirdieni. Te nu varam uzzināt visu, gan uzsprāgušiem pacientiem, gan smirdoņas galvenās komponentes. Izrādās, ka cilvēks vidēji dienā nolaiž gāzi divdesmit divas reizes. Teikšu godīgi -interesantas nodaļas.

Bet visinteresantākā nodaļa bija par suņu barības degustēšanu un radīšanu. Nekad nebiju iedomājies, ka ar kaķu un suņu barību varētu būt tāda ķēpa. Barības smarža jāsabalansē tā, lai patiktu gan sunim, gan saimniekam. Kaķim savukārt jānodrošina garšas nemainība, vai tur būtu zivs vai cālis, galvenais, lai garša tā pati. Un pats galvenais, industrijas Svētais Grāls ir tādas barības radīšana, kura pie reizes noņemtu suņa sūdam smaku. Ja kādam tas izdosies, tad Chappy būs vēsture.

Kopumā aizraujoša lasāmviela. Iespējams, ka jēdzīgāk būtu nelasīt visu grāmatu uzreiz, bet pamazām, pa nodaļām. Ja pārāk aizraujas, tad no faktu pārbagātības var sākt griezties galva. Protams, ja pret skatīšanos citu cilvēku kuņģa saturā vai zarnās ir iebildumi, tad labāk ir šo grāmatu nemaz nesākt lasīt. Bet tad arī jārēķinās ar to, ka neuzzināsi, ka kuņģis no pārēšanās uzsprāgst ļoti reti. Lielākoties pārēšanās nogalina nosmacējot. Tā gadās, ja hotdogs iesprūst abās kuņģa izejās un vēders sāk pūsties kā tādam slapju āboliņu saēdušam govslopam.

Neko sliktu pat nevaru pateikt, jo sākot lasīt grāmatu jau zināju, uz ko parakstos. Ja nu vienīgais varēja būt biezāka, kādas divas vai trīs reizes. Lieku 9 no 10 ballēm. Mūsdienu medicīna ir praktiski visspēcīga, jo tiek praktizēta pat fekāliju transplantācija.

НА КРАЮ АРХИПЕЛАГА by Артем Каменистый

Arhipelag

Kā jau teicu pēc РАЙ БЕСПОЩАДНЫЙ izlasīšanas, ja grāmatai būs turpinājums, tad to noteikti izlasīšu. Turpinājums bija, un es savu vārdu turēju. Jā, atkal esmu nolaidies līdz fantastiskā bojevika līmenim. Tāda nu ir tā dzīve – vienu brīdi lasi par Higgsa bozoniem, citu par „popodanciem”.

Darbība joprojām noris uz kāda mistiska Arhipelāga. Šī planēta viennozīmīgi nav Zeme, lai gan ļaudis uz tās nonāk tieši no Zemes. Parādās tev sētā spīdoša lodīte, tu aizej paskatīties un attopies okeānā ar visām drēbēm mugurā. Tā uz Arhipelāga nonāca Makss. Pirmajā grāmatā Makss izdarīja visu, lai sagrautu esošo kārtību, un otrajā viņa ciems nostiprina savu ģeopolitisko stāvokli. Viņi ir nolēmuši pārcelties uz lielo salu, neskatoties uz to, ka Goti joprojām viņus vajā, ka salas fauna sastāv no diksiem un dinozauriem. Un netiek aizmirsts pats galvenais – noskaidrot, kādēļ viņi te ir atteleportēti.

Tipiska žanra grāmata, no labāko gala. Kā jau otrajai triloģijas grāmatai pienākas, nekas būtisks te nenotiek. Uzvaram visus, iegūstam papildus tehnikas vienības un cilvēkus. Maksa ciemats nenoliedzami ir vislabākais, neviens verdzībā nedzīvo, visi kaut ko dara un ceļ gaišo nākotni. Patīkami, ka tiek piedomāts pie ekonomikas. Nesen vienā SciFi žurnālā izlasīju, ka lielākoties šajā žanrā autori ignorē ekonomiku ar visu piedāvājumu un pieprasījumu. Iedomājies, pat Star Trekā neviens īsti nepaskaidro, kādēļ visi negalvenie varoņi strādā par viesmīļiem, nerunāsim nemaz par motivāciju. Lasītājam ir absolūti skaidrs, kur tiek ņemta paika, patronas un automāti. Otra lieta ir tualetes apmeklējumi, tie tik pieminēti tikai tad, kad tas ir izšķirīgi sižetam. Piemēram, pretinieku karaspēka pārstāvis tiek sagūstīts, kad tas ir devies uz krūmiem pasēdēt.

Lai ar’ Makss ir tāds pa straumi peldošais, kas nebaidās noteiktos brīžos pieņemt atbildīgus lēmumus un pats doties cīņā, ja vajag. Viņa iekšējā pasaule diez cik sarežģīta nav, bet galīgs multenis arī nav sanācis. Teiksim tā, galvenie tēli ir tādi viduvēja līmeņa, bez pretenzijām uz dziļu iekšēju pasauli. Toties viņu rīcība ir racionāla. Neiztiek bez klavierēm krūmos. Maksa grupējumam visu laiku veicas. Viņi pat bruņutransportieri dabū savā rīcībā. Toties pretiniekiem neiet galīgi, un tas rada pamatīgu disbalansu. Pat nezinu, ar ko Makss cīnīsies nākamajā grāmatā. Dizentērija tā nebūs, jo nonākot uz Arhipelāga, cilvēki vairs neslimo. Noslīkt var, cirvis mugurā arī darīs savu, bet klepus te nav.

Laba izklaide, ātri izlasās un droši dodu 8 no 10 ballēm. Autors uz sevi liktās cerības attaisnoja, beigas bija nedaudz sasteigtas, nemaz neredzēju iemeslu, kādēļ visi Arhipelāga noslēpumi būtu jāatklāj pēdējā nodaļā. Varbūt tādēļ, lai dotu lasītājam vismaz ko jaunu. Skaidrs ir viens, ja negribat nokļūt grāmatā aprakstītā situācijā, ir vēlams pārvietoties tankā, kas piekrauts pilns ar munīciju (vēlams lai tanks peldētu), daudz konserviem, namdara instrumentiem, virtuves iekārtu un citiem niekiem, kas atvieglo dzīvi. Plus vēl jābūt labam peldētājam un nirējam. Citādi nekā, uz šīs salas pat Sairess Smits, Ģedeons Spilets, Nebs, Penkrofs un Herberts atstieptu pekas.

Discarded Science: Ideas That Seemed Good at the Time… by John Grant

Discarded science

Cilvēkam, kas lasa daudz fantāzijas grāmatas, ir acīmredzams, ka mūsu pasaule ir diezgan garlaicīga. Bruņrupuči kaut kur ir pazuduši, pasaule nav radīta aizvakar, un destilēts ūdens neārstē vēzi. Lai gan ir bijuši laiki, kad šādas idejas šķita ļoti daudzsološas un pasauli labi aprakstošas. Lai nezaudētu savu prāta atvērtību interesantām, bet nepatiesām lietām iepirku šo grāmatu.

Autors ir labi pacenties apkopojot dažādas savulaik populāras “zinātniskās teorijas”. Labi, lielāko daļu no viņām jau biju savā dzīvē sastapis, bet gadījās arī pa kādai vēl nedzirdētai idejai. Saule, izrādās, iekšpusē esot apdzīvojama, tur ir viena lode iekšā, uz kuras aug zaļa zāle, un to var redzēt, kad spožajos mākoņos paveras plaisa, un mēs redzam it kā Saules plankumus. Jupiters ir slavens ar savām kaņepēm, jo Zemei Mēness ir domāts kuģotājiem. Jupiteram tādu ir veseli četri, tātad tur kuģošana ir vēl lielākā cieņā. Loģiski, ka kaņepes tauvām ar’ ir daudz lielākā apjomā. Zemei arī ir iekšējs dobums apdzīvojams, te gan domas dalās, cik apdzīvojamas sfēras ir. Interesants fakts – NLO nolaupītie, kas aizvesti uz Plutonu un atpakaļ par Plutona pavadoni Hāronu sāka runāt tikai, kad tā atklāšana tika oficiāli izziņota.

Grāmata ir sadalīta vairākās nodaļās, kur katra apskata savas nozares atmestās idejas. Pirmā ir veltīta planētai un kosmoloģijai, interesanta un uzzināju visu augstākminēto. Otrā veltīta zudušajiem kontinentiem, ja nejūties stiprs Atlantīdas un lemūrijas jautājumos, tad šī nodaļa iegrozīs prātu pareizajā virzienā, un viss kļūs skaidrs. Kas zina, varbūt pats ar’ atradīsi kādu zudušu kontinentu? Trešā nodaļa veltīta evolūcijas teorijai- ja neko par šo tēmu nezini, būs interesanti, bet tā standarta diskusija starp ID, Kreacionismu un evolūcijas teoriju. Ceturtā nodaļa ir viss par citplanētiešiem, spocīgiem gaisa kuģiem un nolaupītājiem. Nedaudz arī par miega paralīzi. Piektā nodaļa – fizika un ķīmija. Dažādas alķīmijas idejas un astroloģijas nianses. Pēdējā nodaļa veltīta dažādām alternatīvās medicīnas teorijām, smalks uzskaitījums un to vēsture.

Kopā izcils lasāmais, pilns ar faktiem un notikumiem. Ja neko agrāk par šādām lietām neesi interesējies, tad paraus uzreiz. Ja esi šambaloīds pēc definīcijas (katrā ir iekšā viens tāds maziņš), tad varēsi dusmīgi vīpsnāt par nepagaismoto ļautiņu aizsērējušām čakrām , kas patiesību nejēgtu saskatīt pat gaišā dienas laikā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja sāksi lasīt, tad nenožēlosi.

The Particle at the End of the Universe: How the Hunt for the Higgs Boson Leads Us to the Edge of a New World by Sean Carroll

The patricle at the end of the universe

Gudrās grāmatas kaut kā bija sanācis nolikt malā un daudz laika veltīt daiļliteratūrai. Nolēmu, ka nu ir laiks nedaudz investēt laiku arī savā izglītībā. Nav jau tā, ka par Higgsa bozoniem neko iepriekš nezinātu un pirmoreiz par to uzzinātu pērnā vasarā, kad CERN pētnieki paziņoja par iespējamu tā atklāšanu. Tajā laikā šķita, ka pilna Latvija mums ir ar speciālistiem šajā jomā. Tomēr zināšanas, ja vien tās praktiski netiek pielietotas ikdienā, ir vērts atkārtot.

Ar šā autora darbiem man nav diez ko labi gājis. Grāmatu, kurā viņš raksta par laiku, man tā arī nav izdevies pievārēt. Ar šo bija nedaudz vieglāk, izlasīju līdz galam un uzzināju daudz ko jauna. Lai gan es, vīzdegunis, pēc grāmatas Massive  izlasīšanas domāju, ka man par šo jautājumu vairs nekas papildus nebūs jāzina. Izskatās, ka šo to tomēr esmu palaidis garām. Viena lieta ir par to masu, izrādās, ka Higgsa lauks jau nemaz tik daudz to masu nedod, kā biju domājis, un domājis es biju, ka visa masa nāk no šiem bozoniem. A nekā – izrādās, ka galvenā viņa nozīme ir tā, ka šamais piedod masu elektronam, bet fotonam nē.

Papildus bonusā mēs varam uzzināt daudz ko par CERN vēsturi, izveidi un nākotnes mērķiem. Kā pareizi uzbūvēt detektorus, kas ļauj atklāt Higgsa bozonu, kā pareizi organizēt datu apstrādi un galu galā, kas tās par piecām sigmām, kuras tiek piesauktas runājot par Higgsa bozonu.

Viens ir skaidrs – diez vai mēs aiznākamgad varēsim nopirkt spaini ar Higgsa bozoniem, ko sabērt savos antigravitācijas dzinējos. Iespējams, ka mēs nekad tā arī neatradīsim praktisku pielietojumu šīm daļiņām. No otras puses, kad tika atklāti radioviļņi, tad ar nevienam nebija idejas, ko ar tiem pasākt. Optimistiskākie cer, ka daļiņa nemaz nav Higgsa bozons, un ir pavisam kaut kas cits. Un ka, iespējams, ir nevis viens, bet vairāki Higgsa bozoni.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm ir vērts izlasīt, ja vēlies ne tikai zināt, ka ir tādi vārdi kā hadronu paātrinātājs, Higgsa bozons, Standartmodelis, bet arī saprast, ko tas viss nozīmē.

Sasodīts! Pasaule Klārksona acīm by Džeremijs Klārksons

sasodīts!

Tā nu ir sagadījies, ka Top Gear esmu skatījies bezmaz vai no bērna kājas. Un Klārksonu tiku manījis vadām raidījumus laikos, kad satelīttelevīzija vēl skaitījās baigā fīča. Tomēr ar viņa grāmatu lasīšanu gan man nav tik spoži veicies. Man pat vienu viņa grāmatu uzdāvināja dzimšanas dienā, bet es tālāk par pirmajām divām nodaļām netiku. Tā bija viņa pirmā grāmata, tagad sev par pārsteigumu ieraudzīju, ka Klārksons pārtulkots arī latviešu mēlē. Ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie “Sasodīts! Pasaule Klārksona acīm”.

Nav jau tā, ka Klārksonam vienīgā nodarbe ir Top Gear vadīšana. Viņam izrādās ir arī sleja “The Sunday Times”.  Tajā viņš katru nedēļu izsaka savas domas par britu aktuālākajiem vai viņam aktuālākajiem notikumiem. Tas šajā gadījumā ir viens un tas pats, jo Klarksona ego ir nepārspējams. Viņš vismaz neslēpj to, ka uzskata sevi par pasaules centru un to, ka viņa idejas par lietu kārtību ir vispareizākās.

Lasītājs var uzzināt visu to, kas britiem ir bijis aktuāls laika posmā no 2006. gada līdz 2007. gadam. Te ir gan Tonija Blēra ceļojumu kritizēšana; Klārksona piedzīvojumi Āfrikā; cik grūti mūsdienās ir nopirkt pulksteni; mobilie telefoni, kas dara nevajadzīgas lietas; ko darīt ar tavā pludmalē nosprāgušu roni; kāds mājdzīvnieks labāks – suns vai zelta zivtiņa; kāpēc bezpajumtniekus nāktos pārcelt uz laukiem; kur paliek visi tie cilvēki, kas aizbrauc uz ārzemēm un kāpēc Olimpiskās spēles nemaz nav laba ideja.

Jāsaka godīgi, Klārksonam ir talants pasniegt visu no tāda augstprātīgi ironiska skatu punkta, kurš pie tam ir uzjautrinošs. Labi, es neesmu speciālists britu slavenībās, latviešu ar’ ne. Tādēļ, iespējams, man kāds joks pagāja garām nesaprasts, bet tamdēļ nesaskumu. Grāmatu vajag lasīt normētās devas, kādus desmit stāstiņus pa dienu maksimums, citādi pārsātināsiet smadzenes un nespēsiet izbaudīt jokus. No otras puses grāmatu nolikt malā ir praktiski neiespējami, un cerēt uz to, ka viņa ļaus jums labāk iemigt, ir pārgalvība.

Ja humors nav sveša lieta, un patīk uz notikumiem un lietām paraudzīties no savādāka skatu punkta, tad grāmatu ieteiktu izlasīt. Bet, ja par stulbībām smiekli nenāk, tad ar var pamēģināt, varbūt pārraus iekšējo barjeru un humora izjūta tiks iegūta. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, gadās pat, ka stāstiņos izklāstītās idejas ir daudz dziļākas nekā pirmajā mirklī varētu domāt.

Asteorīda gūstekņi by Georgijs Gurčevs

Asteorīds

Kārtējā grāmata, ko lasīju pamatskolas laikā. Arī šo dabūt bija liels deficīts, un aizņēmos no kāda rada gabala. Šoreiz ar elektrību viss bija kārtībā un izlasīt izdevās visai veiksmīgi. Neteikšu, ka stāsti bija iespiedušies dziļi atmiņā, izņemot to par ceļojumu uz infrasarkano zvaigzni. Arī par Asteroīda gūstekņiem šis tas bija palicies atmiņās.

Atsāku lasīt, un patiesībā bija diezgan jāsaņemas, lai pārliecinātu sevi turpināt. Stāsti, kā jau tas sešdesmitajos ierasti, bija par kosmosu un Padomju cilvēku neizbēgamo triumfu. Ja kosmoss vēl ir aktuāla tēma, un es vēl ceru, ka manas dzīves laikā cilvēki izkāps uz kādas citas planētas. Padomju cilvēku triumfs gan mani ne visai saistīja un acīs dūrās komunistiskās iekārtas propaganda.

Mēness ikdiena – tipisks stāsts par mājsaimnieci valsts vadītāju. Galvenā varone, pēc amata pavāre, stāsta, kā nokļuvusi uz Mēness. Par cilvēkiem, ko tur sastapusi, un par to ka gudri ļaudis ne vienmēr ir tie psiholoģiski stabilākie. Bet realitātē Padomju ļaudis gan uz mēness tā ar’ neizkāpa ne pirmie un diez vai arī pēdējie. Ja vien Ķīna, Kuba vai Ziemeļkoreja ko nedarīs lietas labā. 5 no 10 ballēm.

Asteroīda gūstekņi – kā jau noprotam pēc nosaukuma, ekspedīcija cieš katastrofu un viņi kļūst par asteroīda gūstekņiem. Ir padomju sieviete, kas pēc būtības izvelk visus dzīvi palikušos. Un kāds kapitālistu zinātnieks ar savu dēlu. Zinātnieks laiku pa laikam nododas depresijai un činkst, ka neviens viņus neizglābs. Dēls gan ir lielāks optimists un sociālismam tuvāks. Ir gan zudusī Faetona civilizācija, gan daudz zelta. Lielākā fantastika ASV pievienojas sociālistisko valstu blokam. 6 no 10 ballēm.

Pūķa zvaigznāja Infra – cilvēkiem ir kļuvis skaidrs, ka saprāta brāļus neatrast Saules sistēmā. Nākas lūkoties tālāk, spožās zvaigznes nesasniegt, jo ir par tālu, bet ir tādas vājas zvaigznītes, kas atrodas tuvāk un varbūt meklēt te. galvenais varonis pensionēts kosmonauts ir gatavs uzņemties risku un vadīt ekspedīciju. Žēl, ka nākotnē cilvēki tā ar nav atklājuši autonomas zondes, kas vāktu datus un pārraidītu tos uz bāzes kuģa. Jāiztiek ar cilvēka stāstījumu. Bet citādi pozitīvs stāsts un man patika vislabāk. 9 no 10 ballēm.

Šorina funkcija – vecais jautājums, kā tikt līdz zvaigznēm un nodrošināt informācijas momentānu saņemšanu. Relatīvais visums te nav nekāds palīgs, jo jebkura starpzvaigžņu ekspedīcija atgriežoties jau ir zaudējusi savu aktualitāti. Šorins ir apsēts ar šo problēmu, un meklē risinājumu. Viņa dzīve labi uzrakstīta, un stāstu atzīstu par labu esam. 8 no 10 ballēm.

Pirmās radīšanas diena un Mēs no tālās pasaules – divi stāsti, kurus vieno kopēja pasaule. Cilvēki ir sasnieguši augstu zinātnes līmeni. Lai risinātu pārapdzīvotības problēmu, viņi plāno sašķelt Urāna kodolu daudzās daļiņās un nodarbojas ar teraformēšanu. Tad nu par pienākuma pārākumu pār personībām un daudz alegoriskas muldēšanas par poēziju. Man viņi nepatika. 4 no 10 ballēm

Kopumā viduvējs stāstu krājums, kurš patlaban man nekādu sajūsmu vairs neizraisa. Laikam kapitālisma pūstošā ietekme. Lieku 7 no 10 ballēm un arī tikai tāpēc, ka patika divi stāsti. Ir jau tāda vidējā temperatūra slimnīcā. Domāju ka trešo reizi viss vairs nelasīšu.