Navigate / search

Laumu bērns by Filipa Gregorija

Laumu bērns by Filipa Gregorija

Pēc grāmatas apraksta šķita, ka šī grāmata noteikti ietilpst manā izlasāmo kategorijā. Alternatīvie viduslaiki, iespējams pasaules gals un burvestības. Skaidra lieta, ka tā man būtu jāizlasa. Ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie grāmatas un ķēros klāt lasīšanai.

Grāmatas darbība norisinās 1453. gadā. Grāmatas galvenais varonis Luks Vero klosterī nonācis jau bērna gados. Viņš nemaz neatceras citu dzīvi. Savas ziņkārības dēļ Luks tiek apsūdzēts ķecerībā un izslēgts no klostera. Tomēr sārta vietā viņam tiek uzticēts baznīcas izmeklētāja amats. Viņam ir jānoskaidro un jāizvērtē, kurš notikums vai noziegums ir sātana darbs un zīme par drīzu pasaules galu un kurš ne. Viņa pirmā lieta ir kāds sieviešu klosteris, kurā, šķiet, lielākā daļa mūķeņu sajukušas prātā.

Grāmata atbilst visiem žanra standartiem. Ir galvenais varonis Luka, kurš, kā ļaudis mēļo, esot laumu bērns. Domājams, ka ar laiku viņam izlīdīs kādas burvju spējas. Pagaidām viņam nav nekas cits kā ass prāts un spēja salikt kopā faktus. Pozitīva īpašība ir viņa spēja atrasties ārpus baznīcas dogmām, viņš analizē to, ko viņš redz nevis to, ko stāsta baznīckungu grāmatas. Lukam ir palīgs Freize, izbijis virtuves puika. Spēj saprasties ar dzīvniekiem un vairāk nodrošina komandu ar muskuļu spēku. Patiesības labad gan jāpasaka, ka viņa skats uz pasauli bieži vien nāk par labu visiem. Rakstvedis Pēteris, kurš nodrošina komunikāciju ar priekšniecību. Pie reizes arī visu novēro un ziņo, tā sakot, kontrolējošā persona.

Pozitīvi, ka autore nav padevusies melnbaltās pasaules vilinājumiem, un grāmata vismaz patlaban nav pārvērtusies par Tumsas un Gaismas spēku karalauku. Šeit tiek parādīts, ka nekas nav ļaunāks kā pārsteidzīgi izdarīti spriedumi. Cilvēkiem nepatīk risināt problēmas, viņi atrod kādu, uz kuru var parādīt ar pirkstu un tad tikt no tā vaļā. Neviens velns nespētu izgudrot tādas mocības līdzcilvēkiem, kuras cilvēki ir gatavi nodarīt viens otram. Arī grāmatā visu nelaimju cēloņi ir meklējami cilvēku sirdīs nevis pārdabiskos radījumos.

No šīs grāmatas nevajag gaidīt nekādas dziļas filozofiskās atziņas par pasaules lietu kārtību, sarežģītas intrigas, un viss būs labi. Te viss ir sarakstīts tā, lai stāsts būtu aizraujošs. No tiem stāstiem, pie kuriem tu piesēdies, lai atpūstos. Man šī atpūta sanāca labu labā. Grāmatas lapas šķīrās uz priekšu, ka prieks. Man gan ir vājība uz šādām grāmatām un sižetiem.

Varētu gribēt nedaudz detalizētāk izstrādātus galvenos varoņus, uzzināt kaut ko vairāk par viņu iekšējo pasauli. Sižetu autorei ar nenāktu izstrādāt nedaudz slīpētāku, lai atrisinājums sanāktu tāds nedaudz ticamāks. Bet iespējams, ka nākošajās grāmatās šī problēma jau būs atrisināta.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labs lasāmais brīvam brīdim. Ja latviski iznāks vēl kāda daļa, lasīšu arī tās. Zinu, ka citi lasītāji uzskata vieglu literatūru par sava laika šķiešanu. Man jau ar iesākumā viduslaiki detektīvs atsauca atmiņā Eko “Rozes vārdu”, bet laikus sev atgādināju, ka šī ir jauniešu literatūra.

Nams, kurā… by Petrosjana Mariama

nams

Pirms grāmatas lasīšanas man par to bija visai skopa informācija. Biju dzirdējis, ka grāmata ir no tām, kura vai nu patiks vai arī nepatiks. Vienaldzīgu tā neatstājot nevienu. Tad nu saņēmos un ar Jāņa Rozes Apgāda starpniecību tiku pie grāmatas.

Nams ir sens, tas atrodas starp daudzstāvu ēkām un šis Nams nevienam nepatīk. Visi to labprāt redzētu nojauktu. Tomēr paša nama iedzīvotājiem tas patīk, pat ļoti. Šajā namā dzīvo bērni invalīdi, un tas ir tāds kā Internāts, kurā vecāki tevi atved mazu un savāc, kad esi sasniedzis pilngadību. Nams ir viņu vienīgā pasaule, ar saviem likumiem. Nav pieklājīgi pieminēt Ārieni, labāk par to vispār nedomāt, kur nu vēl runāt. Toties Namā notiek gan šaušalīgas, gan gluži ikdienišķās lietas. Te nevienam nav vārdu, visiem ir tikai iesaukas. Šeit dzīvo Sfinkss, Pīpmanis, Mellais, Aklais, Tabaki, Maituērglis un, iespējams, ne visi no Nama iemītniekiem ir tie, par kuriem viņi izliekas.

Teikšu uzreiz – šī grāmata man ļoti patika. Var redzēt, ka autore savas grāmatas tēlus ir iemīļojusi. Katrs no viņiem ar laiku sāk šķist kā dzīvs cilvēks, bet neskatoties uz to, ka mums ļauts ielūkoties viņu galvās, lasītājam viņus saprast izdosies ne vienmēr. Tomēr, ja reiz par viņiem izlasīsi, tad tos aizmirst vairs nebūs iespējams. Katram no viņiem ir savs skats uz Namu, un katrs no viņiem kaut ko par Namu un tā likumiem zina. Likumi šeit ir svarīgi, bez tiem nevar, ja par tiem aizmirst, tad var zaudēt arī savu dzīvību.

Šajā ziņā Pīpmanis varētu būt kaut kas līdzīgs grāmatas lasītājam. Viņš namā nonācis salīdzinoši pieaudzis un viņam nav nekādas saprašanas, kas te vispār notiek. Tādēļ viņš uzdod daudz jautājumu, lieki piebilst, nevienam jau nepatīk runāt par lietām, kas ir pašsaprotamas vai tādām, par kurām vispār skaļi runāt nevajadzētu. Tomēr šo to viņa iztaujāšana arī atklāju, un jo tālāk lasi, jo vairāk saproti, ka te viss nemaz nav tā, kā izskatās.

Grāmatā ir daudz personāžu, un katram no viņiem ir savs stāsts. Reizēm rodas iespaids, ka pat viņi paši nesaprot to, kas viņi patiesībā ir. Toties visi viņu stāsti ir interesanti un savstarpēji saistīti. Sākumā nedaudz kaitina, ka šo stāstu ir tik daudz, bet, kad viss saaužas kopā, tas vairs nesatrauc. Ir pat interesanti redzēt vienu un to pašu vietu no cita skatupunkta. Ieteiktu arī visu lasīt cītīgi, tad daudz kas kļūs saprotamāks, te nevar lēkšot pa diagonālēm.

Nedaudz nevietā šķita grāmatas epilogs, tas nedaudz izskatījās pēc svešķermeņa. Darbam, protams, beigas nenāk par sliktu, bet šajā gadījumā varēja arī atstāt visu, kā bija, bez papildus paskaidrojošajiem elementiem.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Viena no labākajām grāmatām, kuru šogad esmu lasījis. Cilvēkam, kurš šo grāmatu lasīs, ieteiktu uzreiz saprast, ka šis nav nekāds stāsts par bērnu invalīdu reālo dzīvi.

Galaxy’s Edge Magazine Issue 3: July 2013

Galaxy's Edge Magazine

Esmu kļuvis par šī zinātniskās fantastiskas žurnāla cītīgu lasītāju. Tagad gan nebija tā, ka žurnāls tiek izlasīts tā izdošanas brīdī. Nekur vairs neskrienu un lēnā garā izlasu pāris dienās. Stāstiņi salīdzinoši švakāki nekā iepriekšējos izdevumos. Jācer vien, ka redaktors jau nebūs nosmēlis visu krējumu un dod to, kas atlicis.

Pozitīvais žurnālā ir tas, ka publicēti tiek nevis jauni stāsti, bet arī veci. Tas man kā Padomju laika bērnam ļauj iepazīt dažu labu autoru, kas līdz manam grāmatu plauktam citādi nenonāktu. Bet nu par stāstiņiem.

The Islands of Hope by Heidi Ruby Miller – par to, ka par visu ir jāmaksā. Sevišķi, ja tā ir izglābšanās no nāves. Jauks stāsts, patika koncepcija un kuģis. 8 no 10 ballēm.

A Soldier’s Complaint by Eric Flint – Zemei uzbrukuši insektoīdi, bet viņus nedrīkst bumbot, citādi Galaktiskā savienība būs dusmīga. Nākas atbildēt ar bioloģiskajiem ieročiem, cilvēciskotām žurkām. 10 no 10 ballēm. Jautrs un ironisks stāsts.

The Held Daughter by Laurie Tom – smuks stāsts par kāda Imperatora meitu, kurai Impērija jāliek pirmajā vietā. Tikai nevaru saprast, kādēļ tas skaitās pie fantastikas. 7 no 10 ballēm.

A Galaxy Called Rome by Barry Malzberg – sviests (labi, tas nav konstruktīvi). Stāsts par to, kā rakstīt zinātnisko fantastiku. Koncepcija laba, bet paša stāsta ideja zinātniski nepamatota. Lai ar sarakstīta septiņdesmitajos, tomēr jau tad par gravitāciju šis tas bija zināms. 5 no 10 ballēm.

A Brief History of a World in the Time Before This Time by Muxing Zhao – sarakstījis 13-gadīgs autors, nezinu, cik daudz ir viņa paša darbs, cik redaktora. Ideja vienkārša un stāsts tāds pats. Bet labi, ka īss. 7 no 10 ballēm.

With Folded Hands by Jack Williamson – robotu apokalipse, visumu pārņem roboti, lai kalpotu cilvēkam. Sen uzrakstīts, bet labs gabals. Reizēm var gadīties radīt ko tādu, ar ko pašam vairs netikt galā. 10 no 10 ballēm.

Just Another Night at the Quarterly Meeting of Terrifying Giant Monsters by Brennan Harvey – monstru konference, kur šie nabagi strīdas par savām filmām. Nekas izcils, 5 no 10 ballēm.

Two Fantasies by C. L. Moore – pat nesapratu par ko ir šie stāsti, varbūt tur bija kādas smalkas paralēles, ko nespēju uztvert. 4 no 10 ballēm.

The Teammates by Ron Collins – Citplanētieši iekarojuši zemi ūdens dēļ. Tagad galaktiskajā karā prioritātes mainās, un lai neatdotu degvielas bāzi pretējai pusei, viņi nolemj Zemi uzspert gaisā. Stāsta varonim ir divas dienas, lai savāktu divsimt brīvprātīgos, kas dotos līdzi citplanētiešiem. 9 no 10 ballēm.

Buried Hopes by Michael Flynn – labākais stāsts visa žurnālā. Reiz uz zemes nonāca citplanētieši. Viņi cerēja pievērst cilvēkus kosmiskajiem lidojumiem, bet kad uz Zemes nogāzās cilvēku pēdējā kosmosa stacija, viņi saprata, ka ir zaudējuši.  Bez pamatīga spēriena pa pakaļu cilvēci kosmosā aizdzīt nav reāli. 10 no 10 ballēm.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm. Bonusā neliels zinātnisks stāstiņš par krioniku un iespēju atdzīvināt sasaldētas smadzenes. Laba analīze par ieceres izdošanos gan no ekonomikas, gan nākotnes perspektīvu viedokļa. Atkal bija ieliktas divas nodaļas no kādas grāmatas The River of Dancing Gods by Jack L. Chalker – tāda rietumu popodancu variācija par tēmu. Autors vai no ādas lien ārā, lai padarītu nonākšanu paralēlajā pasaulē ticamu. Diemžēl nesanāk nekas nopietnāks kā krievu analogos: „piedzēros, nokritu grāvmalā un viss” paralēlā pasaule.

Glābējs by Jū Nesbē (Harry Hole #5)

Sieviete buri VAX

Pēc “Sniegavīra” izlasīšanas es nolēmu, ka arī nākamo detektīvam Holam veltīto grāmatu garām nelaidīšu. “Glābējs” ir cikla trešā sestā grāmata un stāsta par notikumiem, kas notika pirms “Sniegavīra”. Tas gan nebūt netraucē izbaudīt šo grāmatu, jo notikumi pārāk nepārklājas.

Norvēģija ir pārtikusi valsts, kas dzīvojot uz naftas dolāriem ir ieviesusi bezmaz vai sociālistisku sabiedrības iekārtu. Tomēr arī šeit ir savas tumšās puses. Pāris dienas pirms Ziemassvētkiem tiek nogalināts kāds Pestīšanas armijas loceklis. Viss liecina, ka tā ir bijusi pasūtījuma slepkavība. Ir tikai jautājums, kuram un kādēļ ir bijusi vajadzīga vienkārša cilvēka nāve. Lietas izmeklēšana tiek uzticēta Harijam Holam

Savulaik detektīvus lasīju diezgan daudz, tomēr ar laiku man viņi apnika. Grūti jau detektīvā uzrakstīt ko jaunu. Vienmēr pamatā būs noziegums, izmeklētājs un noziedznieks. Vietas manervam patiešām nav daudz. Nākamais elements ir slēgta vai atvērta pasaule. Slēgta pasaule parasti it kāda nomaļa māja, kur visi dalībnieki iesprostoti un kāds tiek nogalināts. Šādi stāsti, ja autors ir amata meistars, ir mazi puzlīši. Atvērtā pasaulē noziednieks var būt jebkurš, tomēr labais stils prasa, lai lasītājs grāmatu lasot ar vaininieku vismaz saskartos. Citādi nav jēga saukt šo stāstu par detektīvu. Pārējais ir detaļas – šaudīšanās, upuru skaitu, noziedznieku slīpētumu.

Labs detektīvs atklāj noziedznieku balstoties uz dedukciju, tas ir paskatoties uz visiem notikumiem un izdarot loģiskus secinājumus. No tā izriet, ka detektīvu pasaules detektīvi, noziedznieki un liecinieki ir ļoti racionālas būtnes, citādi jau uz viņiem dedukcija nestrādātu. Otrā galā ir veiksmīga pierādījumu atrašana. Šajā grāmatā ir abu šo virzienu kombinācija. Tīru mantu mūsdienās ir grūti atrast.

Kārtīgs detektīvs no tiem, kur autors iz pamatīgi piestrādājis pie galvenajiem tēliem gan detektīviem, gan noziedzniekiem. Nekas no lasītāja netiek slēpts, ja nu tikai pats vaininieks. Autors spēj aizvilināt lasītāju pa viltus līnijām un faktiem tā, ka beigās aizdomās tiek turēti praktiski visi. Katram šai stāstā ir ko slēpt un par ko atbildēt.

Bez paša detektīva viens no dzīvākajiem tēliem bija algotais slepkava – “mazais glābējs”. Izaudzis Dienvidslāvijas konfliktā, bijušais bērns karavīrs nu pārtapis par profesionālu slepkavu, kurš nevienu darbu nevēlas atstāt neizpildītu, lai ko tas arī maksātu. Viņu vajā paša pagātnes dēmoni un mierina doma, ka šis ir pēdējais darbiņš pirms pelnītas atpūtas.

Holam šī ir parasta kārtēja krimināllieta, lai gan viņam arī ir sava izpratne par taisnīgumu un sodīšanu, kas nemaz nesaskan ar likumu. Tādēļ viņš nav pārāk populārs ne savas priekšniecības, ne kolēģu vidū. Kā jau īstam detektīvam pienākas, viņš ir šķirtenis, viņam ir problēmas ar alkaholu (tas ir nav problēmu, jo iedzert dikti patīk). Viņam darbs stāv pāri visam.

Labi sarakstīts darbs, kas spēj noturēt lasītāja uzmanību visu laiku.  Notikumu attīstība ir  spraiga, un visu laiku šķiet, ka tepat jau būs atrisinājums. Var arī trenēt sevi, mēģinot atšifrēt vainīgo pirms autors to pasaka priekšā,vai ja jūties sevišķi stiprs, vari mēģināt atkost noziedznieka motivāciju. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ir vienā līmenī ar “Sniegavīru”. Ja esi lasījis to, tad arī šī patiks.

The Long War by Terry Pratchett and Stephen Baxter

long war

Par šīs grāmatas iegādi domāju diezgan ilgi. Aptuveni piecas minūtes. Tā nu bija sanācis, ka pirmā šīs sērijas grāmata mani diez ko nepārliecināja. Jā, it kā pie autoriem bija pieskaitīts viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Pračets, bet viņa rakstīšanas stils tur praktiski nebija jūtams. Tādēļ arī pret šo grāmatu man bija zināma piesardzība.

Grāmatas notikumi – rit piecpadsmit gadus pēc Džošua triumfālās atgriešanās no Zemes 1’000’000. Cilvēce jau ir pieradusi dzīvot apstākļos, kad tai ir pieejami faktiski neierobežoti resursi. Jo iespējamo zemju skaits ir bezgalīgs, un tehnoloģija, lai nokļūtu no vienas paralēlās pasaules otrā ir vienkārša. Autori pēta iespējamos cilvēces attīstības scenārijus.

Skaidra lieta, ka šāda situācija diez ko neapmierina esošās varas pārstāvjus uz mūsu Sākotnējās zemes. Cilvēki pamet savus darbus, lai uzceltu būdu uz kādas paralēlās zemes, pārtiktu no nomedītā un galvenais – nemaksātu nodokļus. Vai vēl trakāk – apvienoties pilsētiņās un deklarēt savu neatkarību. Kas ir pats labākais, šķiet, ka cilvēki vienmēr ir apdzīvojuši tikai mūsu Zemi, un citas Zemes ir brīvas no saprātīgām būtnēm. Vismaz līdz šim tā šķita.

Jaunā pasaules kārtība tiek apskatīta no trīs skatu punktiem. Pirmais ir Džošua, kurš dodas uz Sākotnējo zemi, lai runātu par cilvēku koloniju neatkarību no savām izcelsmes valstīm un pie reizes aizstāvētu troļļu tiesības. Troļļi, izrādās, ir saprātīgi un labprāt uzturas cilvēku tuvumā mācās un palīdz darbos. Tomēr daži cilvēki un valdības tos uzskata par dzīvniekiem. Tiek apskatīts jautājums, kas tad īsti ir saprāts un kādas var būt tā izpausmes.

Otrs skatupunkts ir militārā dirižabļa kapteines. Viņai ir dots uzdevums atgādināt kolonijām par tās valsti ar savu klātbūtni. Viņa klejo no vienas Zemes uz otru, palīdzot risināt lokālas problēmas, nesaskaņas un novēršot netaisnības. Te vairāk tiek apskatīts jautājums, vai ir iespējams saglabāt centralizētu varu simtos koloniju vienlaicīgi. Skaidra lieta, ka ne, šādā situācijā varas struktūrai ir pilnībā jāmainās.

Trešā sižeta līnija ir ceļojums uz Zemi 20’000’000. To organizē ķīnieši, kas nesen ir tikuši vaļā no komunisma un tagad cenšas izmantot visu savu potenciālu jaunu zemju iekarošanā. Katra Zeme viņiem ir projekts, sākot ar upju tecējuma maiņu, līdz Alternatīvo Himalaju nolīdzināšanai. Šis ceļojums man šķita interesantākais no visām grāmatas daļām. Te bija gan saprātīgi bruņrupuči, gan dīvainas zemes sauktas par Džokeriem.

Kopumā gan jāatzīst – visai viduvēja lasāmviela. Pasaules potenciāls ir milzīgs, bet tā realizācija varētu būt labāka. Mani vispār neaizrāva troļļu līnija, nebija pietiekošas argumentācijas Troļļu nozīmei garās Zemes ekosistēmā. Visi viņus ierindo turpat, kur lielos plēsējus Āfrikas savannās. Bet patiesībā viņu skaits ir tik neliels, ka viņu nepietiktu pāris alternatīvajām Zemēm, kur nu miljons. Arī pāris jauno rasu ieviešana Koboldu un Elfu neko dižu grāmatai papildus nepiedod, tik vien kā rīkus lai parādītu mūsu pašu civilizācijas  tumšo pušu parādīšanai.

Nezinu, varbūt esmu vienkārši aizspriedumains, un tas traucē man saukt šo darbu par izcilu. Ideja laba, izpildījums vidējs lieku 7 no 10 ballēm.

Mirušie nepiedod by Ieva Melgalve

Mirušie nepiedod

Man ir grūti paiet garām jebkurai fantastikas vai fantāzijas grāmatai. Ja tā būs mani ieintriģējusi ar savu vāku, autoru vai labu anotāciju, es to visticamāk izlasīšu. Par labu šīs grāmatas lasīšanai mani noslieca divi faktori, pirmais – latviešu autore, otrais – diezgan interesanta atsauce, kas apgalvo, ka šeit nav žanra klišeju. Zvaigzne ABC man laipni piedāvāja grāmatu “Mirušie nepiedod” jau tās iznākšanas dienā. Un nav ko slēpt, nākamajā dienā tā jau bija izlasīta.

Kādā nomaļā kalnu miestā ierodas ceļotāja Vega. Viņa ir svešiniece, un šeit svešinieki nevienam nepatīk. Vēl jo vairāk, nākamajā rītā viņu atrod netālu no sudraba raktuvēm blakus mirušam magam. Tomēr vienkāršam cilvēkam nebūtu iespējams nogalināt magu, tad, kurš tas varētu būt? Šķiet, ka atbildi uz šo jautājumu mēģina rast tikai Vega, jo viņai ar magiem ir kārtojami savi rēķini.

Darbība norit pasaulē, kur katra ieleja ir karaliste. Lielākoties tās ir izolētas gan fiziski, gan kulturāli. Parastam cilvēkam uz ceļošanu prāts nemaz nenesas, jo tas viņam vienkārši nav ļauts. Visu šeit nosaka Magi un Karalis. Cilvēki pēc būtības ir magu marionetes, rotaļlietas, par kurām rūpējas, bet, ja kāda salūzt, par to neviens neuztraucas. Tieši magi nosaka, ko kurš darīs un kā viņam justies. Karalis savukārt uzmana vispārējo karalistes noskaņojumu un laiku pa laikam nodrošina saviem padotajiem iespēju būt apmierinātiem ar dzīvi. Tas nedaudz atgādina tādu skudru pūžņa kopējo intelektu, kur viss ar tevi ir kārtībā, kamēr vien tu zini savu vietu un pienākumus.

Jāatzīst, ka grāmata tiešām nesastāv no standarta fantāzijas klišejām – visuvareni magi, apslēpti supermagi, seni artefakti un veco seno atgriešanās. Šī grāmata ir vairāk kā detektīvs un pārdomas par izvēli un brīvību. Vai visvarenība piešķir brīvību, vai atteikšanās no kaut kā liecina par spēju izdarīt izvēli vai ir tikai gļēvulība? Cik tālu var iet, lai sasniegtu savus mērķus un cik daudz var uzticēties citiem? Vega meklē sevi un mēģina aizbēgt no savas pagātnes.

Burvestības te nemaz nav daudz tādā sadzīves līmenī un nenomāc grāmatas notikumus. Nav arī milzīgu kaujas skatu, kur viens mags cīnītos ar veselu karaspēku, vai visas pasaules liktenis būtu atkarīgs no viena cilvēka. Lasīšana vedās raiti, un ar grāmatu tiku galā vienā piegājienā. Pasaulei ir potenciāls, un autore ir atstājusi iespēju to attīstīt. Ja iznāks vēl kāda grāmata par šo Magu un vienkāršo cilvēku pasauli, labprāt izlasīšu. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē fantāzija, tad noteikti ieteiktu izlasīt.

PS. Vaininieku man tā arī neizdevās uzminēt, lai gan centos, cik spēju. Un jā, nelasiet sākumā grāmatas pēdējās nodaļas, nozagsiet sev visu lasītprieku.

 

Nakts cirks by Erina Morgensterna

Nakts cirks

Šo grāmatu es visticamāk tā arī nekad neizlasītu, ja vien par to nebūtu lasījis jaukas atsauksmes – Spīganas, Happynorelle un MsMarii blogos.  Mani patiešām ieinteresēja šis cirks, un nācās vien visas savu izlasāmo grāmatu sarakstus pārkārtot un atrast vietu šai grāmatai. “Nakts cirku” ieguvu pateicoties Zvaigznei ABC un jau nākamās dienas vakarā ķēros pie lasīšanas.

Šis Cirks nav vienkāršs cirks, tas ir Le Cirque des Reves. Nakts cirks savu darbu sāk līdz ar saules rietu un darbojas līdz saullēktam. Zinātāji stāsta, ka šis cirks ir vistuvākais maģijai, ko cilvēks var piedzīvot. Patiesībā viņi it nemaz nekļūdās. Šis cirks nav tikai vieta, kas paredzēta izklaidei. Šī ir vieta, kurā sacenšas divi burvju mācekļi Sīlija un Marko. Šajā sacensībā uzvarēs tikai viens.

Sapņu cirks ir vieta, kurā cilvēki saskaras ar pārdabisko, paši par to nenojauzdami. Par to nenojauš pat lielākā daļa cirkus dalībnieku. Te ir vairāk maģijas nekā realitātes, ledus dārzi, labirinti, teltis, kurās ir atrodamas gan zīlnieces, gan pudelēs iesprostotas atmiņas. Pat cilvēks, kas šķietami ir šīs idejas autors, nemaz nenojauš tā patieso jēgu.

Lielākā daļa grāmatas varoņu ir tādi kā marionetes burvju spēlē un pat tie, kas to nojauš un saprot, ka par to nevajag skaļi runāt. Tādēļ arī pat galvenie varoņi nemaz nav pārāk detalizēti, viņi ir labi ieskicēti, bet ne vairāk. Sīlija specializējas fiziskajās transmutācijās, Marko savukārt rada izcilas ilūzijas. Lasītājs uzzina tieši tik daudz, cik tas ir nepieciešams stāstam. Interesanti, ka arī burvestības te iztiek bez garu izsaukšanām, sarežģītiem rituāliem. Tās nedodas viegli, bet nav arī nekas nesasniedzams, tā ir daļa no grāmatas pasaules, kas to papildina nevis izlien uz āru. Skaidra lieta, ka, kā jau romānos pierasts, pretinieki var arī viens otrā iemīlēties un iespējams izbeigt Sacensību.

Vecie burvji gan ir īsti maitas gabali un šķiet, ka Sīlija pareizi uzminēja viņu Sacensības rašanās cēloni. Viņiem patiesībā eksistē tikai Spēle, un cilvēki jau sen ir kļuvuši par figūriņām, kuras pēc Spēles beigšanās var izmest un aizmirst.

Patiesībā ir visai grūti uzrakstīt par grāmatu, kas ļoti patīk. Sevišķi tādu, kura savā stāsta stāstīšanas manierē nedaudz atšķiras no visa iepriekš lasītā. Manā gadījumā tas ir diezgan neierasti. Var jau dekompilēt grāmatu un piespraust pie sienas visus stāsta elementus un smalki viņus izķidāt, bet ar sapņiem jau tādas lietas nedara.

Pietiks, ja teikšu, ka stāsta konstrukcija ir tik veiksmīga, ka lasītāju nemaz netraucē lēkāšana starp notikumiem, stāstījuma pārmešanās no trešās personas vēstījuma uz mēģinājumu ievilkt tevi pašu cirkā laiku pa laikam iestarpinot nodaļas, kas apraksta lasītāja paša cirkā pieredzēto. Domāju, ka tieši šis līdzeklis ir tas, kas ļauj lasītājam identificēties ar Sapņu cirku un radīt sajūtu, ka tu tur reiz esi bijis un, iespējams, kaut kad arī atgriezīsies.

Šī viennozīmīgi ir viena no interesantākajām grāmatām, kuru man šogad nācies lasīt. Izlasīju vienā dienā un nemaz nemanīju, kā paiet laiks. Pluss ir arī tas, ka grāmatas noformējums atbilst tās saturam; tāda lieta mūsdienās gadās visai reti. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem.

Tau Ceti by Kevin J. Anderson, Steven Savile

tau ceti

Šī grāmata ir pirmā no cikla, kas veltīts Tau ceti kolonistiem. Laiku pa laikam kādam redaktoram ienāk prātā ideja izveidot jaunu ciklu. Lai cikla darbi būtu daudzveidīgāki, tiek piesaistīti dažādi autori, kuri katrs pa savam lāgam apraksta cikla notikumus. Mani šādi dažādu autoru stāstu sakopojumu par vienu izdomātu pasauli vienmēr ir piesaistījuši.

Netālā nākotnē Zeme ir novesta līdz ekoloģiskajai katastrofai, resursi ir izsīkuši, apkārtne piesārņota, valstis karo, un, šķiet, cilvēcei vairs nav nekādu cerību. Kā pēdējais risinājums ir milzīga kosmosa kuģa “Beacon” uzbūvēšana. Tā mērķis ir kopā ar pāris tūkstošiem kolonistu sasniegt Tau ceti zvaigzni (nieka 12 gaismas gadu attālumā) un sākt jaunu dzīvi bez totalitārisma kariem un citām sliktām lietām. Ceļojums noritēs vairākās paaudzēs, un komanda tiek rūpīgi izvēlēta. Brīdī, kad ceļotāji gandrīz nonākuši līdz galamērķim, uz Zemes zinātnieki atklāj veidu kā ceļot ātrāk par gaismu. Kārtējais Zemes diktators Jurudu nolemj uz Tau ceti planētām nokļūt pirmais un pasludināt tās par savām teritorijām. Bet kolonisti tiek pasludināti par savtīgiem gļēvuļiem, kas pametuši Zemi grūtā brīdī.

Skaidra lieta, ka šāda ideja nevarēja mani neaizraut. Nopirku grāmatiņu un ķēros klāt pie lasīšanas. Nedaudz palasījis sapratu, labi šī ir no kosmiskajām operām. Nedaudz vēlāk skaidrs, galveno varoņu raksturi te būs arhetipi, nekas vairāk. Samierinājos un lasīju, cerot vismaz uz raitu sižeta gaitu un varbūt labām idejām. Diemžēl nesagaidīju, ja pirmais stāsts “Tortoise and Hare” vēl varētu tikt nosaukts par vidēja līmeņa fantastiku, tad otrais “Grasshopper and Ants” bija vilšanās.

Grāmata ir pieskaitāma manam iecienītajam fantastitsko bojeviku žanram, tikai rietumu rakstnieku izpildījumā. Nekādu dziļu domu vai viltīgas pasaules iekārtas te neatrast. Tradicionāla tirānijas un demokrātijas pretnostatīšana. Gudrie kolonisti un salīdzinoši ne tik gudri tagadējie Zemes iedzīvotāji.  Visuvarenais Zemes tirāns Jurudu un kolonistu kapteine Jorie. Visas lomas ir klišejiskas un jau iepriekš redzētas. Viss jau būtu labi, ja sižets būtu aizraujošs un tiktu piedāvāta laba izklaide, diemžēl arī šo lietu te nespēju atrast.

Kopumā lasīšanas process bija pakāpeniska vilšanās, un otrais stāsts uzlika krustu visam. Tagad MAITEKĻI – cilvēki, kas ceļo ar virsgaismas ātrumu pazaudē savu dvēseli. Pierādījumus tam autors nekādus nesniedz. Toties ārstēšanas metode gan tiek sajauktas asinis (acīmredzot ideja pasmelta no Vecās Derības) un viss bezdvēseliskais pusmežonis atkal kļūst par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Nemaz nav piedomāts par to, kā saglabāt zināšanu līmeni 2000 speciālistiem 200 gadu laikā. Tas nebūt nav tik viegli, un prasmes nododot no paaudzes uz paaudzi izzustu banāla iemesla dēļ – cilvēku skaits ir par mazu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, ja neesi līdz šim lasījis fantastiku, tad labāk ej ar līkumu. Ja esi, tad netērē laiku, ir labākas lietas, kuras lasīt. Vai es lasīšu vēl kādu grāmatu no šī cikla? Diezin vai. Pat man ir žēl šai plānajai grāmatai iztērētā laika.

Mirdzums by Stīvens Kings

Mirdzums

Stīvens Kings nu jau vismaz padsmit gadus ir viens no maniem iemīļotākajiem rakstniekiem. No viņa darbiem nelasīti ir palikuši tikai pāris. Viņš arī viens no tiem retajiem autoriem, kura darbu pārlasīšanai es varu atrast laiku. Kad uzzināju, ka „Mirdzums” ir izdots latviešu valodā, tas bija pietiekams motivators izlasīt grāmatu vēlreiz.

Džeks Toranss izbijis skolotājs, izbijis daudzsološs jaunais rakstnieks, meklē darbu, kas ļautu uzturēt ģimeni. Viņam ir bijušas problēmas ar alkoholu, raksturīga nesavaldība, tas nebūt nav nodrošinājis vieglu dzīvi. Tomēr tagad, kad viņš ir dabūjis darbu viesnīcā „Overlook” par ziemas uzraugu, šķiet, visas nelaimes reiz būs beigušās. Viņš varēs pavadīt visu ziemu kopā ar savu piecgadīgo dēlu Deniju un sievu Vendiju. Tomēr viesnīca nav tikai ziemas snaudā iemigusi ēka, tajā mīt kaut kas vairāk. Un Tas nebūt nav labvēlīgi noskaņots.

Šī grāmata ir viena no tām, kura atnesa Kingam atpazīstamību, un te izmantoto sižeta struktūru mēs viņa darbos sastapsim bieži. Nevainīgs sākums ar laimīgu vai gandrīz laimīgu ģimeni. Jā, ir kaut kādas problēmas, bet nekas traks, grūtākajam jau visi ir tikuši garām. Tomēr pasaulē nenotiek tikai labas lietas, un nav tā, ka ar labiem cilvēkiem sliktas lietas iet secen. Ģimene tiek nometināta izolētā vietā tā, ka neviens nevar aizmukt un ļaut cilvēku raksturiem iznākt uz āru.

Denijs ir mazs puišelis, kuram piemīt telepātija un spēja ieskatīties nākotnē. Spējas, ko viesnīcas pavārs Holorans, sauc pa Mirdzumu.  Uzzinot par tēva jauno darbu viņam nākotne neizskatās diez ko cerīga. Bet bērns ir bērns, viņu jau neviens neklausīsies un nākas vien doties līdzi. Skats uz notikumiem lielākoties tiek pasniegta no Džeka un Denija skatupunkta. Denijs ir par mazu, lai visu notiekošo pilnībā saprastu, bet to, ka nekas labs tas nav, viņš nojauš. Toties viņš ir ļoti vajadzīgs viesnīcai, jo puisēna mirdzums ļautu tai atdzīvoties pa īstam.

Džeks ir stadijā, kad viņš vairs savu rīcību nespēj objektīvi uztvert. Tā vietā, lai labotos un sevi ierobežotu, viņš arvien vairāk cenšas izskaidrot sev, kādēļ tā darīt ir pareizi. Protama, lieta, ka viesnīca to nekavējas izmantot sev par labu. Tai pat laikā autors diezgan labi atsedz tēva un dēla attiecību raksturu. Džekā ir diezgan daudz tāda, kas ļauj ar sevi identificēties, vismaz daļēji.

Arī viesnīca nav vienkārša māja, viņai ir savi plāni. Šī vietas un cilvēku mijiedarbība ir galvenais, kas piedod grāmatai realitātes sajūtu. Cik mums pašiem nav nācies iekulties kādā pamestā mājā un sajusties neērti, bet kā mēs justos, ja mēs varētu redzēt visus tajā nomirušos cilvēkus? Viesnīcās notiek daudzas lietas, un ļaunums tajā uzkrājas.

Kādēļ man patīk autora grāmatas? Tādēļ, ka šeit sastopamie personāži ir neatšķirami no dzīviem cilvēkiem. Mēs uzzinām visu par viņu motīviem, viņu raksturu izveidojošajiem notikumiem un uzskatiem par dzīvi. Kinga varoņiem ir tendence iespiesties atmiņā un kādus mēnesi tur padzīvot, laiku pa laikam likt par sevi atcerēties un domāt par dažādiem alternatīviem scenārijiem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Laba grāmata, bet ne pati labākā no Kinga darbiem. Tur nu „Tumšā torņa” ciklam manā prātā nekas blakus nestāv.  Viens no iemesliem, kādēļ grāmatu pārlasīju ir tas, ka rudenī mēs varēsim uzzināt, kas notika ar Deniju pēc viesnīcas. Stīvens Kings plāno izdot grāmatu ar nosaukumu „Doctor Sleep”, kurā galvenais varonis būs Denijs.

The Ocean at the End of the Lane by Neil Gaiman

the ocean at the end of the line

Ja es teiktu, ka šo grāmatu gaidīju ar nepacietību, tad es melotu. Es lasu tik daudzu autoru darbus, ka pat manis iecienītie autori ir desmitiem. Un, ja man viņu grāmatu lasīšanai laika pietiek, tad katru dienu sekot viņu plāniem man diemžēl neatliek laika. Par šo grāmatu uzzināju no goodreads, viņi man atsūtīja epastu, sak, tu šo autoru lasi, viņam gaidāma jauna grāmata. Skaidra lieta, ka grāmata tika iepriekš pasūtīta tūlīt pat.

Tātad Anglija, Saseksa, kāds pusmūža vīrietis pašam nesaprotamu iemeslu dēļ ierodas fermā, kurā septiņu gadu vecumā sastapies ar kādu interesantu ģimeni – Lettiju, viņas māti un vecomāti. Hempstoki ir sena ģimene gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Lettija, lai ar maza meitene, atceras laikus, kad okeāns vēl bija liels. Viņas māte – laikus, kad zemei vēl nebija mēness. Vecāmāte, šķiet, ir pieredzējusi visuma rašanos. Tas viss atsauc atmiņā sen aizmirstus bērnības notikumus, tādus, kurus labāk ir nemaz neatcerēties.

Grāmata paredzēta jauniešiem, tomēr to izlasīt nebūtu nekāds noziegums arī „lielam cilvēkam”. Autors kā vienmēr spēlējas ar realitātes zūdīgumu. Ne viss pasaulē sastāv no redzamās daļas. Mūsu realitāte ir tikai plāna kārtiņa, kas pārklāj haosu. Ne viss, ko mēs redzam, patiesībā ir tāds, kā izskatās. Hempstoki nebūt nav parasta fermeru ģimenīte. Arī viņu piemājas dīķis nav vienkāršs dīķis, bet Okeāns. Okeāns daudz plašākā izpratnē nekā Indijas vai Klusais. Tas nekas, ka viņš ir maziņš.

Galvenā varoņa bērnībā vismaz pāris nedēļas ir bijušas ļoti interesantas. Tomēr interesantums ir tāds, ka labāk to izmest no galvas un aizmirst. Vecāki viņu vispār nav sapratuši, un labākajā gadījumā vispār nav likušies ne zinis. Visa grāmata tad arī ir veltīta šīm dienām. Un uz šiem aizgājušajiem laikiem galvenais varonis atskatās no pieauguša cilvēka skatupunkta. Autors ļoti cenšas parādīt tās lietas, kas bērnam liekas pašsaprotamas, spēju pieņemt pasauli kāda tā ir, ar visiem tās brīnumiem un šausmām. No otras puses pieaugušie ir tik piesaistīti pie pasaules realitātes, ka neko brīnumainu viņi nespētu ieraudzīt pat ja gribētu.

Grāmatas plusi ir interesants sižets, interesanti personāži un labi izdevies ļaunais tēls. Tas nav ļaunums vienkārši ļaunuma pēc, šis radījums vienkārši tāds ir, un neko mainīt viņš tur nevar. Kā saka Hempstoku ģimenē, līdz ar īpašumu nāk arī blusas. Nekas nopietns, bet kaitinoši. Mīnuss ir plānums un stāsta ātrās beigas.

Geimens domājams varētu sarakstīt Amerikāņu Dievus 2 un noteikti nopelnīt pāris miljonus vienā rāvienā, neskatoties pat uz grāmatas saturu. Tomēr tā vietā viņš ir uzrakstījis šo visnotaļ pamācošo stāstiņu, kas ļauj cerēt, ka, ja nu ne katrā ceļa galā var atrast īstu brīnumu, tad vismaz dažos gan. 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem.