Šī grāmata ir pirmā no cikla, kas veltīts Tau ceti kolonistiem. Laiku pa laikam kādam redaktoram ienāk prātā ideja izveidot jaunu ciklu. Lai cikla darbi būtu daudzveidīgāki, tiek piesaistīti dažādi autori, kuri katrs pa savam lāgam apraksta cikla notikumus. Mani šādi dažādu autoru stāstu sakopojumu par vienu izdomātu pasauli vienmēr ir piesaistījuši.

Netālā nākotnē Zeme ir novesta līdz ekoloģiskajai katastrofai, resursi ir izsīkuši, apkārtne piesārņota, valstis karo, un, šķiet, cilvēcei vairs nav nekādu cerību. Kā pēdējais risinājums ir milzīga kosmosa kuģa “Beacon” uzbūvēšana. Tā mērķis ir kopā ar pāris tūkstošiem kolonistu sasniegt Tau ceti zvaigzni (nieka 12 gaismas gadu attālumā) un sākt jaunu dzīvi bez totalitārisma kariem un citām sliktām lietām. Ceļojums noritēs vairākās paaudzēs, un komanda tiek rūpīgi izvēlēta. Brīdī, kad ceļotāji gandrīz nonākuši līdz galamērķim, uz Zemes zinātnieki atklāj veidu kā ceļot ātrāk par gaismu. Kārtējais Zemes diktators Jurudu nolemj uz Tau ceti planētām nokļūt pirmais un pasludināt tās par savām teritorijām. Bet kolonisti tiek pasludināti par savtīgiem gļēvuļiem, kas pametuši Zemi grūtā brīdī.

Skaidra lieta, ka šāda ideja nevarēja mani neaizraut. Nopirku grāmatiņu un ķēros klāt pie lasīšanas. Nedaudz palasījis sapratu, labi šī ir no kosmiskajām operām. Nedaudz vēlāk skaidrs, galveno varoņu raksturi te būs arhetipi, nekas vairāk. Samierinājos un lasīju, cerot vismaz uz raitu sižeta gaitu un varbūt labām idejām. Diemžēl nesagaidīju, ja pirmais stāsts “Tortoise and Hare” vēl varētu tikt nosaukts par vidēja līmeņa fantastiku, tad otrais “Grasshopper and Ants” bija vilšanās.

Grāmata ir pieskaitāma manam iecienītajam fantastitsko bojeviku žanram, tikai rietumu rakstnieku izpildījumā. Nekādu dziļu domu vai viltīgas pasaules iekārtas te neatrast. Tradicionāla tirānijas un demokrātijas pretnostatīšana. Gudrie kolonisti un salīdzinoši ne tik gudri tagadējie Zemes iedzīvotāji.  Visuvarenais Zemes tirāns Jurudu un kolonistu kapteine Jorie. Visas lomas ir klišejiskas un jau iepriekš redzētas. Viss jau būtu labi, ja sižets būtu aizraujošs un tiktu piedāvāta laba izklaide, diemžēl arī šo lietu te nespēju atrast.

Kopumā lasīšanas process bija pakāpeniska vilšanās, un otrais stāsts uzlika krustu visam. Tagad MAITEKĻI – cilvēki, kas ceļo ar virsgaismas ātrumu pazaudē savu dvēseli. Pierādījumus tam autors nekādus nesniedz. Toties ārstēšanas metode gan tiek sajauktas asinis (acīmredzot ideja pasmelta no Vecās Derības) un viss bezdvēseliskais pusmežonis atkal kļūst par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Nemaz nav piedomāts par to, kā saglabāt zināšanu līmeni 2000 speciālistiem 200 gadu laikā. Tas nebūt nav tik viegli, un prasmes nododot no paaudzes uz paaudzi izzustu banāla iemesla dēļ – cilvēku skaits ir par mazu.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, ja neesi līdz šim lasījis fantastiku, tad labāk ej ar līkumu. Ja esi, tad netērē laiku, ir labākas lietas, kuras lasīt. Vai es lasīšu vēl kādu grāmatu no šī cikla? Diezin vai. Pat man ir žēl šai plānajai grāmatai iztērētā laika.