Grāmatu zagle by Markuss Zusaks

Man bija diezgan grūti izvēlēties lasīt šo grāmatu vai nelasīt. Tas vien, ka grāmata tiek saukta par nākotnes klasiku, mani parasti aizbaida prom uzreiz. Tomēr apkār virmoja tik daudz labu vārdu par šo grāmatu, ka beigās mani pārņēma ziņkārība, un es padevos. Pateicoties Zvaigznei ABC man “Grāmatu Zagli” zagt nenācās, un tā tika iegūta visai likumīgā ceļā.

1939. gads Eiropā viennozīmīgi nav no tiem labākajiem, pat Vācijā. Tūlīt, tūlīt pa īstam sāksies viens no lielākajiem konfliktiem cilvēces vēsturē, un Nāvei būs darba pilnas rokas. Visu šo notikumu vidū ir kāda meitenīte Līžele, kurai ir ap desmit gadiem. Viņa jau ir zaudējusi tēvu, māti un brālīti. Kur palikuši viņas vecāki, viņa nezina, bet tagad viņai ir jauni audžuvecāki – Hanss un Roza. Himmelštrāsē pagaidām viss ir mierīgi, un Līžele var izkopt savu grāmatu zagšanas prasmi.

Uzreiz jābrīdina, ka sākot lasīt grāmatu ir jābūt gatavam izlasīt to no sākuma līdz galam uzreiz. Tādēļ ieteiktu lasīšanas uzsākšanas laiku izvēlēties prātīgi, citādi sanāks kā man –naktslasīšana.

Grāmatā galvenā notikumu izklāstītāja ir Nāve. Viņa pastāsta par savu sastapšanos ar Līželi un par viņas dzīvi visus kara gadus. Kā jau Nāvei piedienas, viņa nav neviena pusē neatkarīgi no tā vai Fīrers ir kāda acīs vai nav. Cilvēki gan nav tik bezkaislīgi, Fīrers tagad ir viņu dzīves centrs. Ja tu nepatīc Fīreram, tu nepatīc arī viņiem. Un vieni no šādiem nepatikas objektiem ir žīdi. Un visam tam pa vidu ir desmitgadīgs bērns, kuram nav ne jausmas, kādēļ dzīve pēkšņi ir mainījusies.

Lai arī aizskarta tiek visai smaga tēma – karš, nāve, rasisms un holokausts, tomēr autoram to izdodas pasniegt nestandarta veidā. It kā no bērna redzes punkta un caur grāmatas varoņu vārdiem un darbiem. Kāda veikalniece tevi nemaz neapkalpos, ja pienācīgi nesasveicināsies, cits tevi neuzskatīs par cilvēku, ja nebūsi Partijā, bet ir arī tādi, kas nevar saprast naidu pret žīdiem, vajadzību karot un nogalināt cilvēkus.

Nevar teikt, ka Līželei viss kara laiks paiet vienos priekos, bet autors labi māk izcelt uz kara fona tos priecīgos brīžus un notikumus, kas ļauj cilvēkam cerēt uz labāku dzīvi. Tas tiek darīts ar savdabīgu humora pieskaņu, jo stāstnieks tomēr ir Nāve, un viņai jau nedaudz melnais humors piestāv. Viens no paņēmieniem ir aizsteigties notikumiem priekšā un pavēstīt, kā viss beigsies jau pirms paša stāsta uzsākšanas. Tomēr vienmēr ceļš līdz stāsta nobeigumam ir daudz interesantāks par pašām beigām.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, un nemaz nebūtu pārsteigts, ja viņa reiz kļūtu par klasiku. Bonusā grāmatā ir iekšā vēl divas mazākas grāmatiņas ar interesantām idejām, koncepcijām un zīmējumiem. Ieteiktu izlasīt visiem.

Намедни. Наша эра. 1961-1970. by Леонид Парфенов

Vēl viena grāmata, kuru es nopirku savas ziņkārības pēc. TV raidījumu sērija „Намедни” man patīk tik ļoti, ka esmu to noskatījies vairākas reizes. Nevarētu teikt, ka manī būtu nostaļģija pēc PSRS laikiem. Mani vairāk interesē tas, kā cilvēki šajā laikā dzīvoja, kas bija aktuāli.

Grāmata sastādīta hronoloģiski un sastāv no daudziem īsiem rakstiņiem, kas apskata kādu šī laika posma notikumu, fenomenu vai faktu. Te ir viss – gan Gagarina lidojums kosmosā, gan amerikāņu nolaišanās uz Mēness. Hruščova idejas un nomaiņa, TV lomas palielināšanās un pat Spīdolas triumfs PSRS.

Lielākoties notikumi ir centrēti uz Krievijas teritoriju. Tas gan izskaidrojams pavisam vienkārši, lasītājs tomēr dzīvo Krievijā, un Maskava reiz bija visu notikumu centrs. Bet neskatoties uz to, lasīšana ir interesanta. Galvenais nepārspīlēt un necensties visu izlasīt uzreiz. Pāris rakstiņu vakarā ir pilnīgi pietiekami. Tad var gan izlasīt, gan apdomāt, galu galā viņus vieno tikai desmitgade, kad notikumi risinājušies.

Par to, cik daudz sarakstītais atbilst objektīvajai vēsturei gan nevarēšu spriest. Lasot nekādu propogandas spiedienu gan nejutu. Jā, varētu teikt lielākā daļa no rakstītā bija ieturēta pozitīvā tonī, un autors īpaši neiespringst ar tā laika valdības kritizēšanu. Toties daudz vietas veltītas tā laika disidentiem, pārbēdzējiem un kultūras darbiniekiem.

Man gan interesi nedaudz noslāpēja fakts, ka biju tāda paša nosaukuma raidījumu noskatījies agrāk. Tā nu nekā jauna uzzināt tā arī nesanāca, vairāk nācās atkārtot jau iepriekš redzēto. Arī fotogrāfija grāmatā , lai arī laba lieta, tomēr nav tas, kā neilgs dokumentālā kino izgriezums.

Man personīgi bija interesanti lasīt šo grāmatu, skatīties aizgājušo laiku bildes, palasīties izgriezumus no tā laika avīzēm. Viņai lieku 9 no 10 ballēm. Ir ideja ar laiku iepirkt visas šīs sērijas grāmatas un lēnā garā izlasīt.

A Spell for Chameleon (Xanth #1) by Piers Anthony

Šo ciklu izlasīt es biju plānojis jau no pusaudžu gadiem. Vienu grāmatu man bija izdevies atrast vietējā rajona bibliotēkā krievu valodā. Tā arī ilgu laiku bija vienīgā no šīs sērijas, jo pārējās diemžēl nebija pieejamas. Tagad es zinu, ka tā bija cikla otrā grāmata. Pirms kādiem pieciem gadiem atmiņu uzplūdā saņēmos un pasūtīju pirmās astoņas šī cikla grāmatas. Domāju, atnāks un izlasīšu. Kā tad! Atnāca un iegūla plauktā. Tikai šogad es atradu viņām laiku.

Tātad Xanth (turpmāk Ksanta) ir īstena maģijas karaļvalsts. Te dzīvo mantikoras, kentauri, pūķi un burvji. Patiesībā visi cilvēki te ir mazliet burvji. Maģijas gan ir dažādas no oranža pleķa projecēšanas uz sienas līdz pilnvērtīgām ilūzijām. Patiesībā, lai kļūtu par Ksantas pilsoni, katram pēc pilngadības sasniegšanas ir jānodemonstrē savas maģiskās spējas. Ja to nespēj, tad Ksnata piespiedu kārtā ir jāpamet. Diemžēl Binkam ir tieši šāda problēma. Izcilu vecāku bērns, bet nav nekādas maģiskās spējas, un līdz pilngadībai ir palicis tikai viens mēnesis. Binks nolemj doties pēc padoma pie labā maga Hampfrija (Humpfrey).

Autoram pasaule ir izdevusies varena. Maģija jau pieļauj visu, un tas nekas, ka Ksanta ir tikai maza pussala parastās pasaules kontinentam. Viņa pati ir kā saprātīga būtne, kas rūpējās par sevis saglabāšanos. Ksantu no parastās pasaules puses nemaz nav tik viegli atrast. Maģija te ir uz katra stūra. Kas interesantākais, katrai būtnei piemīt tikai viena veida maģija, un tās nu mācās to izmantot pilnībā.

Par galvenā varoņa tēla dziļumu gan neesmu sajūsmā. Kaut kāda iekšējā pasaule viņam ir, un pārdomas par pasauli, kurā viņš dzīvo, arī nav ļoti primitīvas. Tomēr viņš ir vairāk kā tāda bīdāmā figūra, kuru izmanto, lai parādītu Ksantas jaukumus. Pārējie grāmatu tēli lielākoties kalpo tikai kā Binka sarunubiedri. Vienīgais izņēmums varētu būt Ļaunais Mags Trents, viņam ir interesanta dzīves filozofija par to, kā vēsturi raksta uzvarētāji. Diemžēl viņš nav uzvarētājs.

Bērnības atmiņas attaisnojās pilnībā. Domāju, ka pamazām šo grāmtu ciklu apgūšu. Nevaru galvot, ka šāda laime tiks visām Ksantas cikla 38 grāmatām. Domāju, ka tas varētu novest pie prāta aptumšošanās. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, labs iesākums sērijai, definē pamatproblēmas, redzēsim, kā tur viss tālāk attīstīsies.

Adiamindes āksts by Aivars Kļavis

Pirms kāda gada izlasīju cikla “Viņpus vārtiem” grāmatu “Ceļojošā cirka gūstekņi”. Izrādījās, ka tā bija cikla pēdējā un noslēdzošā grāmata. Tagad uzzinājis, ka cikls tiek pārizdots, nolēmu izmantot iespēju un izlasīt arī pirmo grāmatu. Tā ar Zvaigznes ABC gādību „Adiamindes āksts” nonāca manos nagos.

18. gadsimts. Latvijas teritorijā notiek kārtējā lielā pārdalīšana. Plosās mēris un sveši karaspēki. Zemnieki ir spiesti pamest savas mājas un glābties mežā. Mežā netālu no Adiamandes tad arī piedzimst Gothards, kuru vēlāk visi sauks par Adiamindes Ākstu, bet kurš patiesībā būs noteicējs visā Skultē.

Grāmatas galvenais stāsts ir par Gothardu, parastu zemnieku ļaužu dēlu, kurš kļuvis par galveno padomnieku muižniekam un tirgotājam fon Šulcenam. Šulcens savā dzīvē ir sasniedzis visu, ko varējis, iekļuvis Rīgas rātē, veiksmīgs tirgotājs, lielu zemju īpašnieks, tikai ar ierakstīšanu muižnieku matrikulā viņam nekā nevedas. Gothards ir tas, kas viņam palīdzēs tur iekļūt. Bet Gotharda lielais dzīves uzdevums nebūt nav panākt viena bagāta tirgoņa ierakstīšanu muižnieku reģistrā, viņa uzdevums ir panākt, lai kāds ierobežo Vidzemes muižnieku patvaļu pret saviem zemniekiem.

Papildus vēl ir stāsts par reiz bijušo Metsepoli, vienu no pēdējām neieņemtajām Vidzemes pilīm, kura vēl kādu laiku spējusi diktēt noteikumus sev pakļautajā teritorijā un par vēlāko šo zemju nomnieku Sanderu Pernefogelu.

Lasot grāmatu rodas priekšstats par latviešiem kā diezgan nesaticīgu tautu, kurai galveno kārt rūp, lai kaimiņam neklātos labāk par viņu. Tos, kas dzīvē izsitušies, viņi īpaši neciena, ne jau par velti Gothards tiek saukts par Ākstu. Protams, tikai aiz muguras. Kā uzskata paši latviešu zemnieki, viņiem ir vienalga, kurš ir saimnieks, galvenais, ka tas nav vietējais. Te velkamas arī paralēles ar Sanderu Pernefogelu, kurš savulaik esot bijis aplam švaks savu īpašumu apsaimniekotājs. Kādēļ? Tādēļ, ka bijis cēlies no pašu vidus, tas nekas, ka skolojies Vācijā un kļuvis bagāts. Neviens viņu neciena, līdz brīdim, kad viņš sāk pielietot spēku. Diplomātija tiek vērtēta kā vājuma pazīme, spēks kā laba saimnieka atribūts. Šķiet, ka šī latviešu uztveres īpatnība cauraudīs visus tetraloģiju. Kaut kas līdzīgs bija sastopams arī grāmatā „Ceļojošā cirka gūstekņi”.

Es gan personīgi šim autora viedoklim nepievienojos un uzskatu, ka tas varbūt tāds veidojies, lai paironizētu par latviešiem kā tādiem. Izceļot savstarpējo nenovīdību un nepieciešamību pēc īsta saimnieka kā galveno vēstures virzītājmotīvu.

Par pašu vēsturi un tās veidošanos man gan autoram jāpiekrīt. Nav tādu valdnieku, kas plāno ko darīt, lai rīt mēs nonāktu tur. Visa vēsture sastāv no vienas vienīgas ikdienas, kur notikumus veido nevis ģeniāli plāni, bet parasti ikdienas darījumi un aizvainojumi. Kā ironiski izsakās Šulcens, runājot par Kalendāra nemieriem:

„Visa pagātne ir pilna ar tādām iepelējušas, sālītas cūkgaļas mucām. Pareizāk sakot, visa pagātne no tādām mucām vien sastāv.”

Cilvēkiem jau nepatīk lasīt par vēsturi kā sīku savstarpēju kašķu kopumu, kas laiku pa laikam rada kādu globālāku uzplaiksnījumu. Cilvēkiem patīk lasīt par lielām idejām, tautas vispārējo noskaņojumu kādā jautājumā un virzīšanos uz gaišo nākotni, gudru cilvēku lēmumu iespaidā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, noteiktu lasīšu arī turpmākās daļas. Bonusā grāmatas beigās ir aprakstījis savā darbā izmantotās vēstures liecības, faktus un avotus. Tā teikt, lai izdomātais nesajaucas ar realitāti.

Wicked Plants: The Weed That Killed Lincoln’s Mother and Other Botanical Atrocities by Amy Stewart

Grāmatiņu nopirku pirms četriem gadiem. Bija doma izlasīt un uzzināt par ko vairāk par ļaunajiem augiem. Tomēr sanāca kā vienmēr, saņemot grāmatu, atklājās, ka botānika mani nemaz tik ļoti neinteresē, lai nu tūliņ ķertos klāt un sāktu lasīt grāmatu par augiem. Grāmatu aizdevu cilvēkiem, kas šajā jomā ir lielāki speciālisti. Tomēr pērngad grāmata atkal atgriezās pie manis. Sestdien, neilgi pirms pusnakts, atguvies no dzimšanas dienas svinībām man pēkšņi šķita, ka nu ir laiks. Droši vien, ka promiles ar nospēlēja savu lomu, bet laiks tik tiešām bija pienācis.

Grāmatā ir sīki un smalki aprakstīti dažādu augu ļaunie darbi un sliktās īpašības. Tās variē no ļoti audzelīgs līdz nāvējošs. Lielākoties jau cilvēki zina, ka nevar visu, kas dabā atrodams bāzt mutē, likt tējā vai zupā. Šajā grāmatā nav vērts gaidīt sīkus un smalkus augu un to aktīvo vielu aprakstus. Lielākoties te ir dažādi atgadījumi, kas saistīti ar apskatāmo augu. Ja gribēsiet uzzināt, kas tad īsti piebeidza Linkolna māti, nāksies lasīt grāmatu gandrīz līdz beigām.

Cilvēki, kas mani pazīst, zina, ka es pret floru un faunu izturos ar ļoti lielu piesardzību. Mani varbūt bieži varētu uzskatīt par paranoisku radījumu. Skaidrs, ka šī grāmata man bija īsts atradums. Uzzināju sliktas lietas par augiem, kurus jau sen turēju aizdomās.

Piemēram, selerija, kas to būtu domājis, parasts laksts, kuru cilvēki šad tad piesper zupai, negaršīgs, bet nekaitīgs. Bet nekā, selerija ir fototoksiska, tāpat kā latvānis. Galu var dabūt arī ēdot rabarberu salātus (nezinu, gan kurš pie pilna prāta ar ko tādu nodarbosies, bet pasaulē jau viss kaut kas notiek). Arī aroniju sula nemaz nav tik labs padzēriens, te gan jāatzīst, ka šī sula man garšo, un bija šoks, ka viens augs tomēr mani ir piemānījis. Arī pliku kukurūzu ēdot vari dabūt interesantas kaites, un, protams, arī zaļus kartupeļus ēst nevar. Bija jau arī vispārzināmas lietas, ar suņuburkšķiem uzmanīgi, velnarutkus neēst, mušmires var izraisīt nāvi, nātres dzeļ un ne visas pupas var ēst bez nopietnas apstrādes.

Kopumā īsa un aizraujoša lasāmviela. Ja kāds nezina augu nosaukumus angļu valodā, tad blakus atrodams arī auga latīniskais nosaukums, kas visas lietas uzreiz padara skaidras. Man gan ar kaunu jāatzīst, ka man augu taksonomija nav stiprā puse, un es nezināmos augus uzmeklēju googlē un skatījos to bildes. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Nekā nopietna, bet interesanti.

On the Map: A Mind-Expanding Exploration of the Way the World Looks by Simon Garfield

Tā nu sanāk, ka grāmatas, kurās apskata karšu, atlasu un ceļvežu vēsturi, mani interesē. Šo grāmatu nopirku tikai ieraugot vāku vien. Nevarētu teikt, ka manas dienas paiet pētot kartes, tomēr šad tad šai nodarbei laiku atrodu vismaz tik daudz, lai neaizmirstu, kā sauc Zimbabves vai Gambijas galvaspilsētu.

Grāmatas autors ir atvēzējies uz nopietnu pasākumu – izstāstīt lasītājam visu kartogrāfijas vēsturi no pašiem pirmsākumiem. Sākot ar kartēm, kas saglabājušās no seno grieķu laikiem līdz Skyrim virtuālajai kartei. Jāatzīmē, ka tas viņam ir izdevies visai labi, vismaz pirmajā grāmatas pusē.

Lasītājs var uzzināt, ka kādreiz karte nebija tikai karte, kas parādīja ceļu no punkta A uz punktu B. Kādreiz kartes galvenais uzdevums bija parādīt cilvēkam viņa vietu uz zemes. Rietumu tradīcijās kartes centrā tika likta Jeruzaleme un tad pārējais tika atstāts autoru pašu ziņā. Tika atzīmētas gan eksistējošas, gan izdomātas pilsētas. Ja bija kāda tukša vieta, tur tika iezīmēts kāds radījums vai uzrakstīts informatīvs teksts. Lai gan uzraksts “Šeit dzīvo pūķi” gan nemaz nebija tik populārs, kā varētu šķist. Drosmīgākie atzīmēja kartē pat paradīzi.

Laiki mainījās, un kartogrāfija kļuva daudz nopietnāka, vairs nepietika ar vienkāršu manuāli, kas norādīja, kur kam kartē jāatrodas (izrādās, tāds reiz bijis). Tagad zemes īpašnieki vēlējās zināt precīzi, cik lielas ir viņu zemes un cik jāmaksā nodokļi. Tas radīja papildus problēmu, kā projekciju no lodes uzlikt uz papīra. Ja kāds domā, ka Merkators ar savu projekciju uzvarēja uzreiz, tad viņš maldās, ideju bija desmitiem, no jēdzīgām līdz totāli absurdām.

Interesanta ir arī nodaļa par izdomātajiem atklājumiem. Savulaik dažādi īpaši necimperlīgi kapteiņi labprāt atklājuši simtiem neeksistējošu alu, līču un upju. Vēl deviņpadsmitajā gadsimtā īstenam pasaules pazinējam bija skaidrs, ka Āfriku pa sauszemi nav iespējams šķērsot, jo Āfrikas vidienē atrodas nepārvarama Konga kalnu grēda.

Kādreizējie tūrisma ceļveži arī nebūt nebija tādi, kādus mēs tos pazīstam šodien. Iesākumā tās atzīmēja tikai ceļu ar aptuveno attālumu starp apdzīvotām vietām. Lai rosinātu iztēli un aizpildītu tukšumus, ceļa malā tika uzzīmēti apskates objekti. Tomēr jau diezgan ātri tie ieguva mūsdienās pazīstamo formātu.

Arī pilsētu karšu vēsture ir interesanta. Reiz dominēja gravīras, kas atainoja pilsētu no putna lidojuma perspektīvas. Precizitāte bija uz katra mākslinieka sirdsapziņas. Tomēr ar laiku sāka parādīties pirmās pilsētu kartes. Šajā grāmatā centrā ir Londona, jo, redz, esot bijis laiks, kad nevienam nav bijis ne jausmas, kur kas atrodoties, un tad uzņēmīgi cilvēki sākuši Londonu kartēt. Kas interesanti, lai izvairītos no karšu kopēšanas bez atļaujas, mūsdienu karšu izdevēji joprojām iekļauj pāris izdomātas ielas, kas ļauj atklāt viltojumu.

Izcila grāmata, uz beigām gan krīt sarakstītā kvalitāte, un stāstījums vairs nav tik azartisks kā pirmajās nodaļās. Bet cilvēkiem, kurus interesē kartogrāfijas vēsture gan nopietna, gan nenopietna, iesaku izlasīt. Lieku 8 no 10 ballēm.

Kāpēc itāļiem patīk runāt par ēdienu by Jeļena Kostjukoviča

Šo grāmatu nopirku jau pavasarī. Iegāju veikalā, sāku šķirstīt un vienkārši nevarēju nenopirkt. Vispār jau par kulināriju grāmatas iegādājos visai reti, bet šoreiz bija izņēmums. Pirmkārt, grāmatas autore man ir pazīstama kā Umberto Eko darbu tulkotāja uz krievu valodu. Jāatzīmē, ka viņas tulkojums vienmēr ir izcils. Otrkārt, Itālijā man sanāk būt visai bieži, un šo to par viņu kulināriju zinu: nu pica, spageti un risoto.

Grāmatu varētu saukt par mēģinājumu parādīt visu Itālijas vēsturi kulinārā kontekstā. Itālija nemaz nav tik sena valsts, kā mēs to varētu iedomāties. Te ir daudzi reģioni, katrs ar savu atšķirīgu vēsturi un virtuvi. Tieši šis dažādās virtuves padara Itāliju unikālu, katra no tām vēstures gaitā ir ietekmējusies no citām kultūrām, iegūstot savu identitāti. Lai lasītājam būtu vieglāk sagremot visu šo informācijas bagātību, grāmata ir strukturēta pa reģioniem. Šajās nodaļās ir īsi aprakstīta katra reģiona vēsture un virtuves īpatnības. Papildus ir vēl nodaļas par kādu no Itālijas fenomeniem – teiksim, picu, makaroniem, risoto, olīveļļu, tomātiem vai ebrejiem. Tas viss kopā apbur lasītāju ar informācijas un faktu pārbagātību.

Kā jau minēju, grāmatā ir daudz vēstures un citātu par dažādiem ēdieniem. Beidzot noskaidroju, kā īsti Itālijā ienākuši tomāti, bez kuriem īsti spageti nemaz vairs nav iedomājami. Izrādās, reiz spageti ēda bez tomātu aizdara, un tie skaitījās ļoti neķēpīgs ēdiens. Sapratu arī itāļu apsēstību ar artišokiem un sparģeļiem. Itālijā arī vadoša partija var zaudēt savas pozīcijas nicīgi izsakoties par kādu no ēdieniem.

Ja šeit meklēsi itāļu ēdienu receptes, tad nāksies vilties, ja vien ar entuziasmu nemetīsies atdarināt kādu ēdienu, kas ņemts no itāļu viduslaiku dzejas. Man vienīgā recepte, kuru no grāmatas realizēju, bija Kremonas sinepes ar Gorgonzolas sieru. Desertam tīri tā neko, bet pāri grāvim pakaļ nelēktu. Tomēr katram reģionam veltītā nodaļā var atrast sarakstiņu ar reģiona īpašajiem ēdieniem. Nav ne jausmas, vai Itālijā vēl ir iespējams dabūt pūslī ceptus kapaunus, bet ko lai zina, grāmatā apgalvots, ka var.

Grāmatā kaitināja fotogrāfijas bez apraksta. Ja man neuzraksta, kas tur nofotografēts, tad es pēc labākās gribas nespēšu noteikt atainoto desu šķirni. Un tā kā fotogrāfijas bija daudz, tad neliels uzrakstiņš pie katras būtu jauki.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Īstam itāļu virtuves fanam šī grāmata būtu jāizlasa obligāti. Iespējams, varēs uzzināt kaut ko jaunu, ja ne par virtuvi tad par kultūru un vēsturi noteikti. Vispār jau nenāktu par sliktu sarakstīt šādu grāmatu par katru valsti.

Mans lidojums uz Gambiju by Herberts Cukurs

Tā kā esmu dzimis un audzis Gambijā (Latvijas), tad ieraugot šo grāmatu grāmatveikala plauktā, man uzreiz bija tā jānopērk. Galu galā no mūsu Gambijas īstajā ir pabijis tikai mans brālis. Te ir viņa ceļojuma apraksts uz Gambiju. Gan jau arī es tur reiz aizdošos.

Herberts Cukurs savulaik kļuva slavens visā pasaulē ar savu lidojumu no Rīgas uz Gambiju. Tas bija laiks, kad aviācija vēl bija bērna šūpulī, un šāds ceļojums pat ar vairākkārtējām nosēšanās reizēm bija risku pilns, un dabūt galu nebija nekādu problēmu. Pirms viņa šādu pat lidojumu bija uzsācis Pūliņš, bet tas avarēja jau ceļa sākumā. Tas radīja Cukuram papildus problēmas, jo neviens nevēlējās finansēt šādu jau reiz izgāzušos pasākumu, tādēļ nācās lidojumu uzsākt pa kluso, lai nekļūtu par nievu un apsmieklu objektu.

Jāatzīst, ka viņa C3, lai ar’ izcili konstruētai lidmašīnai, bija viens nopietns trūkums – nebija kārtīga motora. Lidojumu uzsākot lidmašīnai ir vecs Renault motors, kuram bieži trūkst jaudas, un gandrīz ikkatrā aerodromā viņam ir nepieciešams kapitālais remonts. Bet visu cieņu lidotājam un lidmašīnas konstruktoram, šī lieta viņu nemaz neatturēja no sava projekta realizācijas.

Par pašu ceļojuma aprakstu, jāatzīst, tas ir uzrakstīts saistoši pat mūsdienu lasītājam. Autors nenoliedzami dod priekšroku frančiem, tie viņam arī ir īsti palīgi šajā pasākumā. Angļi savukārt viņā rada vilšanos, sevišķi tie, kas administrēja Gambijas aerodromu. Galvenais risks, izņemot avarēšanu, bija nonākšana arābu (mauru) gūstā. Tie tajos laikos specializējušies lidmašīnu notriekšanā un pilotu gūstīšanā.

Interesanti, ka arī visas melno afrikāņu ciltis tika uzskatītas par slēptajiem kanibāliem. Par dažiem Gambijas un Senegālas apgabaliem stāstīja briesmu lietas. Cik tur bija patiesības, nezinu, bet autors bija pārliecināts, ka šie dabas bērni spēs viņu arī apēst. Lai gan no otras puses pret iezemiešiem šis izturējās demokrātiski un bez nekāda augstprātīguma.

No otras puses, autoram nebija nekādas informācijas par vietu, uz kuru viņš dodas. Ko gan citu varētu teikt par cilvēku, kurš malārijas apsēstos džungļos dodas šortos, bez moskītu tīkla un riktīgiem zābakiem! Skaidra lieta, ka malāriju viņš dabūja un, lai ar hinīns ir laba lieta, bet pat mūsdienās to pilnīgi izārstēt, šķiet, nav iespējams.

Vispār jau šķiet, ka ja ne lidmašīnas motora tehniskās problēmas, tad lidotājam viss tas pasākums būtu bijis viens vienīgs plezīrs. Bet nu šajā jomā viņam bija melnā strīpa Renault nobira pēc Gambijas sasniegšana,s un vietā nopirktais Džipsijs ar bija rūpnīcas brāķis, kas rija eļļu uz nebēdu.

Kopumā grāmatai 9 no 10 ballēm, lasīt visiem, kuriem patīk ceļojumi, šis būs interesants divdesmitā gadsimta sākuma skatījums par aviāciju, Āfrikas tautām un zudušo Kurzemes koloniju Gambiju.

Inferno by Dan Brown

Pēc iepriekšējās Dena Brauna grāmatas izlasīšanas es nosolījos vairs nekad. Pagāja četri gadi, bet bija tik grūti atstāt šo grāmatu nenopirktu un neizlasītu. Kā jau var noprast, beigu beigās grāmatu nopirku. Pieklājības pēc nedēļu pamarinēju grāmatu plauktā un sāku lasīt.

Grāmatas galvenais varonis Robert Langdon attopas slimnīcas palātā ar šautu brūci galvā un absolūtu atmiņas trūku par pēdējām divām dienām. Šķiet, ka iespējamais slepkava nemīl darbu atstāt nepadarītu un Robertam nākas bēgt. Šķiet, ka Langdons ir nejauši atklājis kādu svarīgu noslēpumu, kas, iespējams, varētu izmainīt cilvēces nākotni. Tomēr ne visi vēlas, lai šis noslēpums tiktu atklāts pirms laika, tādēļ ir jābēg un jācenšas atcerēties aizmirstais.

Autors ir izvēlējies spēlēt uz vienām no mūsdienu cilvēku bailēm – bioterorisma. Kas notiktu, ja kāds traks zinātnieks spētu radīt vīrusu, kurš izkautu lielāko daļu cilvēces kā senos laikos mēris. Un varbūt kā tā arī būtu labāk, jo pēc mēra tak nāca Renesanses laikmets.

Šoreiz stāsta atrisināmās mīklas pamatā ir Dantes „Dievišķā komēdija”, visi noslēpumi un atslēgas ir atrodamas šajā darbā. Skaidra lieta, ka ja esi īsts Ļaunais, tad tev nekādu prieku nesagādās ļaunā darba izdarīšana un smiešanās vienam pašam istabā. Tu noteikti vēlēsies, lai kādam būtu iespēja tevi apturēt. Tādēļ Tu pa visu pasauli izmētāsi gudrus uzdevumus, kas īstam ģēnijam ļaus Tevi noķert. Šeit stāstā ienāk Roberts Langdons ar savām spējām un talantiem. Lai viss būtu sarežģītāk, viņš nemaz neaptver, kur iepinies un vienreiz izdarīto nākas darīt atkal.

Jāatzīst, ka autors šoreiz patiešām ir veicis „Dievišķās komēdijas” darbu izpēti. Vismaz nerodas iespaids, ka darba ideja ir nospiesta no kādas filmas, kā tas bija iepriekšējā viņa grāmatā. Pats rakstības stils gan autoram nav mainījies, viens pret vienu kā Da Vinči Kodā. Tāds pats trilleris ar simbolisma elementiem. Šoreiz gan te nav ne dieva dēlu, ne masonu. Bet par slepenu organizāciju trūkumu ar nevar sūdzēties. Ir arī nopietnas konspirācijas un vēl nopietnākas konspirācijas.

Lai vai kurš, bet Itālija būs pateicīga par šo darbu, jo Langdons bēguļojot no saviem vajātājiem paspēj apskatīt visas Florences, Venēcijas un Konstantinopoles slavenākās vietas un mākslas darbus. Tā kā grāmata daļēji ir uzskatāma arī par ceļojuma aprakstu un nelielu tūristu gidu. Domāju, ka šī grāmata, ja ne Venēcijai, tad vismaz Florencei papildus tūristu pieplūdumu nodrošinās noteikti.

Kopumā labs trilleris, lasīšana aizrauj. Stāsts arī īpaši nepretendē uz pārdomu radīšanu. Ja nu vienīgais tik daudz, cik cilvēkus cilvēce būtu gatava ziedot savas sugas saglabāšanai. Un ja būtu, tad kāds būtu vishumānākais veids. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Galvas tiesu labāka par „Lost Symbol”. Filma ar sanāks labu labā, jo viss sižets ir viena vienīga bēguļošana.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …