The Source of Magic (Xanth, #2) by Piers Anthony

Ksantas cikla otrā grāmata. Pagaidām necenšos lasīt visas pēc kārtas uzreiz. Tas tādēļ, lai saglabātu savu veselo saprātu. Būtu diezgan nopietni pat man izlasīt trīsdesmit astoņas šīs sērijas grāmatas pēc kārtas. Nezinu pat, cik daudziem no mana bloga regulārajiem lasītājiem būtu prieks lasīt kārtējo Ksantas cikla grāmatas aprakstu.

Tātad Binks pēc saviem piedzīvojumiem atgriezies atpakaļ savā dzimtajā ciemā, apprecējis Hameleonu un dzīvo laimīgs. Taču kādu vakaru viņam jāierodas pie karaļa Trenta uz balli. Vakara gaitā Binks tiek pie uzdevuma noskaidrot Ksantas maģijas avotu. Līdzi viņam dosies Labais Mags Hampfrijs un kareivis Krombijs un kentaurs Česters.

No sieviešu viedokļa šī grāmata varētu likties totāli šovinistiska. Visi ceļotāji ir laimīgi tikt prom īstā kvestā, jo viņu sievieši viņiem ir nedaudz piegriezušies. Binka sieva gaida bērnu un tāḑēļ ir tik nepanesama, ka Binks labprātāk dzīvojas ārpus mājas. Krombijs vispār ir sieviešu nīdējs, katra sieviete ir drauds viņa neatkarībai, un, godīgi sakot, visā stāstā sievietes ir tikai tādas dekorācijas.

Pat stāsts un neko īpašu nepretendē. Sižeta līnija ir vienkārša, nav nekādu sazvērestību vai paralēlu notikumu. Viss notiek no Binka perspektīvas, un tā lielākoties ir: ejam, redzam, darām. Nekādas plānošanas un stratēģijas. Varētu teikt ceļojums īpaši bīstamā lauku reģionā. Ksantas mežonīgā daļa pēc savas būtības ir diezgan naidīga vide, ka šādā vai citādā veidā vēlas ceļotājus iegūt par savu maltīti. Tad nu lasītājam vienīgā izklaide paliek šīs maģiskās zemes biotopu apraksti.

Jo vairāk es lasu šo sēriju, jo vairāk domāju, vai ir vērts tajā investēt savu laiku. Stāsti vairāk ir domāti pusaudžiem, galvenais uzsvars tiek likts uz notikumiem nevis uz grāmatas varoņiem. Pat priekš smadzeņu košļenes grāmata ir nedaudz par vāju. Un kas ir vistrakākais šāda tipa sērijai, tā neizraisa atkarību, izlasot grāmatu nemaz nerodas interese par to, kas notiks tālāk. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Šķiet, ka pārējām septiņām nāksies gaidīt vēl pāris gadus līdz izlasīšanai.

Адмирал южных морей by Артем Каменистый

Cikla „Devītais” ceturtā grāmata. Vienkārši nevarēju nenoturēties neizlasījis, kā bija iespēja dabūt grāmatu savos nagos, tā tūlīt ķēros klāt pie lasīšanas. Vispār jau viņa ir plāniņa, un pietika vien lidojumam no Rīgas uz Milānu.

Tātad Dans savu grāfisti ir atkarojis no demiem un varētu dzīvot cepuri kuldams. Tomēr ir problēmas, nav nekādas tehnoloģiskās bāzes, un cilvēku ar pamaz. Viena kauja ir vinnēta, bet var sekot nākošās. Tā nu Dans nolemj doties izpētes braucienā uz savu tuvāko ienaidnieku teritoriju. Viņam ir veselas divas galeras, un tā jau ir nopietna flote.

Autors turpina attīstīt notikumus sev raksturīgā ironiskā stilā. Pat galvenais varonis, lai ar cīnīsies par savu vietu zem saules līdz pēdējam, izprot situācijas absurdumu. Viņam tikt atpakaļ uz Zemes ir nereāli, te nav sasniegts nepieciešamais tehnoloģiju līmenis, bet viņš pats nav nekāds superspeciālists, kas lēnā garā patstāvīgi izveiks kodolprogrammu. Arī viņa reids pie demiem ir tikai mēģinājums nospert tiem pāris tēraudliešanas meistarus, lai varētu savā grāfistē uzsākt nopietnu ieroču ražošanu.

Visa grāmata ir viens liels piedzīvojums, kur sakopotas visas „papadancu” žanra klišejas. Ienaidnieki muļķi, veiksme, kas nekad nebeidzas. Visiem mākoņiem tādas sudraba maliņas, ka tie velkas pa zemi. Jo tālāk lasu, jo mazāk kļūst skaidrs par esošās pasaules uzbūvi. Dans ar pēkšņi piemirsis savas supervaroņa spējas un klimst pa jūru kā parasts mirstīgais, tik vien kā salauztu kāju dziedē ātri.

Šķiet, ka autors vairs īsti nezina, ko ar šo ciklu iesākt, lasītāji (mani ieskaitot) prasa turpinājumus, bet īsti ideju nav. Tad nu tiek piedāvāts tāds mazs kvestiņš lasīšanai, lai tiktu vaļā no saviem faniem.

Kopumā lasāms gabals, ja vien lasītājs nesagaida kaut ko jaunu un nebijušu. Te viss jau ir reiz kaut kur lasīts un redzēts. Galvenais, kas vēl ir palicis interesants, cik daudz grāmatas galvenajam varonim vajadzēs, lai izgudrotu vietējo atombumbu vai kādu tās analogu. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

Sniega bumba. Vorens Bafets un dzīves bizness by Elisa Šrēdere

Kā jau katru cilvēku, kurš labprāt kļūtu par miljardieri, bet tai pat laikā šīs lietas sakarā neko nav darījis, arī es ilgi un dikti gatavojos izlasīt šo grāmatu. Tagad, kad uzzināju, ka Zvaigzne ABC „Sniega bumbu” ir izdevusi latviešu valodā, man vairs nebija argumentu, es padevos un izlasīju.

Vorens Bafets savulaik esot atraidījis daudz rakstnieku, kuri vēlējušies uzrakstīt viņa biogrāfiju. Tomēr Elisai šrēderei paveicās, un viņai tika dota atļauja rakstīt Bafeta biogrāfiju, piekļuve viņa personīgajam arhīvam un runāt ar Bafeta tuviniekiem. Kopumā autore esot pavadījusi aptuveni 2000 stundas pētot Bafeta privāto arhīvu un rakstot šo grāmatu. Visa šī darba rezultātā viņai, manuprāt, ir izdevies parādīt Vorenu Bafetu kā visnotaļ īpatnu un interesantu personību.

Bafets mīl kritizēt kapitālismu, bet tai pat laikā ir izmantojot to ir nopelnījis miljardus. Viņš uzskata, ka bagātajiem ir jādara vairāk nabadzīgo cilvēku labā, bet pats nemaz tik ļoti ar labdarību nenodarbojas. Viņš ir speciālists šaurā jomā, kā nopelnīt vairāk naudas, bet tai pat laikā viņu neinteresē ne māksla, ne literatūra; tā vietā viņam daudz saistošāka lasāmviela šķiet GE finanšu pārskats.

No sākuma varētu šķist standarta stāsts kā no sīktirgotāja dēla kļūt par miljardieri. Tomēr šajā gadījumā noteicošais ir bijis ilgs un grūts darbs. Vorens jau no bērnu dienām ir bijis apsēsts ar ideju kļūt par miljonāru, viņš ir darījis visu iespējamo, lai tikai palielinātu savu kapitālu. Mācoties vidusskolā viņam jau piederējusi ferma, kuru viņš iznomājis, spēļu automātu bizness, un no rītiem viņš vēl izvadājis avīzes. Vēlāk viņš veidojis daudzas partnersabiedrības, ar kuru palīdzību piesaistījis investoru kapitālu.

Pirms-elektroniskajā laikmetā Bafeta plāns bija pavisam vienkāršs – atrast uzņēmumu, kura akcijas tirgus vērtē zem tā bilances vērtības, uzpirkt, pagaidīt līdz tirgus ievieš korekcijas un pārdot vai arī iegūt kontrolpaketi uzņēmumā un iztirgot tā aktīvus. Tomēr ar laiku Vorena uzkrātais kapitāls bija kļuvis tik liels, ka bija jāiesaistās arī riskantākos pasākumos, un līdz ar to arī piedzīvojot neveiksmes.

Tomēr, ja kāds šajā grāmatā mēģinās atrast veidu kā ātri tikt pie lielas naudas, viņam nāksies vilties. Te nav ātru recepšu, kā kļūt par miljonāru. Galvenā mācība ir ziedo visu savu dzīvi mērķim, un dari tikai tās lietas, kuras tu saproti, neskaties uz pārējiem un ienākumus no investīcijām investē atkal. Arī, ja vēlēsies uzzināt visas Bafeta investīciju nianses, tad te tās nav, tas man bija neliels pārsteigums, jo šāda biezuma grāmatā, jau varēja ielikt pāris labas situācijas analīzes. Izbrīnīja arī fakts, ka nekur netiek minēti darījumi ofšoros, kaut kā negribas ticēt, ka Bafetam nav neviena instrumenta, lai samazinātu savus nodokļus.

Laba grāmata, 8 no 10 ballēm, labi atklāj Bafeta personību un viņa ietekmi uz cilvēkiem. Tai pat laikā tas, ka biogrāfijas rakstītāja strādā pie Bafeta, man lika uz daudziem faktu izklāstiem skatīties nedaudz skeptiski, bet nekur īsti piesieties es nevarēju. Un, ja kāds šaubās par Bafeta panākumiem šodien, tad atliek vien atvērt iepriekšējo Economist numuru un pārliecināties, ka viņa impērijas centrālā kompānija Berkshire Hathaway joprojām ir pasaules lielāko kompāniju top 10 ar tirgus vērtību ~280 miljardi USD. Viņu pārspēj tikai Apple, Exxon un Google.

23 lietas ko mums nestāsta par kapitālismu by Hadžūns Čangs

Parasti, kad ieraugu grāmatu ar šādu vai līdzīgu nosaukumu, es viņu ielieku atpakaļ grāmatu plauktā un meklēju ko citu. Ir pavisam viegli kritizēt kādu ekonomisko sistēm, nolīdzinot to līdz ar zemi, tai pat laikā nepiedāvājot neko vietā. Nolikt jau mēs visi mākam, tādēļ jau nav jālasa grāmata. Tomēr šoreiz nolēmu izdarīt izņēmumu, jo par „Sliktajiem samāriešiem” biju dzirdējis labas atsauksmes. Paldies Zvaigznei ABC, ar kuras gādību tiku pie šīs grāmatas latviešu valodā.

Pasaule nebūt nav uzbūvēta tik vienkārši, kā mums to apgalvo ziņu raidījumos vai žurnālos. Tas, ka sanāk labs stāsts nebūt nenozīmē, ka tā ir patiesība. Kapitālisms ir tieši tāds pats labs stāsts. Šī ekonomiskā sistēma sevi ir apliecinājusi uzvarot komunismu, brīvais tirgus ļāvis pasaulei zelt un plaukt, un pat krīze, kurā pasaule ierauta patlaban, neatstāj uz cilvēkiem tik graujošu iespaidu kā agrākās krīzes. Tādēļ būtu labi visu pasauli pievērst šai ekonomiskajai sistēmai, ļaujot visas problēmas risināt brīvajam tirgum. Skaidra lieta, ka šāds skatījums uz pasauli noder tikai makroekonomikas un mikroekonomikas eksāmenā. Tad visu var salikt smukos vienādojumos un visas problēmas atrisinās.

Dzīvē gan viss notiek pavisam savādāk, un par to tad ir šī grāmata. Tā ir vairāk neo liberāla kapitālisma kritika. Tāda kapitālisma, kur visu nosaka tirgus, un valsts loma tirgus regulācijā ir nevēlama lieta. Pēc būtības tieši šādu kapitālisma politiku propagandē Pasaules Banka un Starptautiskais Valūtas Fonds, vismaz tā uzskata daļa pasaules iedzīvotāju.

Lai lasītājam viss būtu skaidrs, autors ar piemēriem parāda, kādēļ šāda politika ir neefektīva un kādēļ tā bieži vien rada papildus problēmas tirgus dalībniekiem. Katra grāmatas nodaļa ir veltīta vienam šādam piemēram. Katra problēma tiek iztirzāta lasītājam saprotamā valodā un ar skaidri argumentētiem secinājumiem. Tiek apgāzti daudzi pieņēmumi, piemēram, racionāli tirgus dalībnieki, brīvā tirgus labvēlīgā ietekme uz jaunatīstības valstīm, ASV top menedžeru efektivitāte un postindustriālā laikmeta labumiem.

Kas pozitīvi autors grāmatas beigās piedāvā arī savu risinājumu kā uzlabot esošo brīvā tirgus kapitālismu. Nedaudz palielināt valsts kontroli pār tirgu, regulēt investīciju plūsmu, nevairīties no protekcionisma un patiešām palīdzēt jaunattīstības valstīm. Atmest cerības, ka bagāto nopelnītā nauda izsūksies atpakaļ uz nabadzīgajiem slāņiem un saprast, ka tāds brīvais tirgus nemaz dabā neeksistē.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Domāju, ka arī Latvijas iedzīvotājam šis grāmatas izlasīšana nāks tikai par labu. Tas ļaus saprast, ka Latvijai, iespējams, vajadzētu nedaudz nopietnāk piestrādāt pie sava tirgus protekcionisma.

Breasts: A Natural and Unnatural History by Florence Williams

Šī grāmata amazonē nomētājās manos ieteikumos vismaz gadu. Beigās nolēmu intereses pēc izlasīt. Galu galā tiek solīts apskatīt visai nopietnu tēmu. Tā nu sanāca, ka grāmatai pieķēros tikai astoņus mēnešus pēc tās iegādes, un arī tikai tāpēc, ka nekas cits vairs nebija atlicis ko lasīt.

Varu apliecināt nosaukums pilnībā atbilst grāmatas saturam, te gan jāpiebilst – bilžu nav. Patiešām, te ir rakstīts par krūtīm un ne tikai sieviešu. Autore šajā salīdzinoši īsajā grāmatā cenšas apkopot visu, ko viņai savas izpētes rezultātā ir izdevies uzzināt. Sākot ar idejām, kādēļ krūtis vispār radušās, implantiem, zīdīšanu, mātes piena sintezēšanu un beidzot ar krūts vēža problēmu. Temats ir ļoti plašs, autore ir centusies, lai visa grāmata nepārvērstos par nenopietnu atgadījumu atstāstu, kur interesantumam ziedots saturs.

Sākumā mums tiek dots ieskats krūšu vēsturē, izrādās, zinātniekus vienmēr ir interesējis jautājums, kādēļ no zīdītājiem tieši cilvēkiem krūtis ir vislielākās. Apņēmīgi pētnieki ir noskaidrojuši pāris faktus, ja vīrietim parāda foto ar kailu sievieti, viņa skatiens visilgāk aizkavējas tieši pie krūtīm. Tas viņiem ļauj pārliecinoši apgalvot, ka krūtis ir evolūcijas rezultāts, kur galvenais faktors ir vīriešu uzmanības noturēšana. Grāmatas autors šo ideju uzskata par šovinistisku un priekšroku dod teorijai, kur bez vīriešu pievilināšanas nozīme ir arī bērna zīdīšanai un daudziem citiem faktoriem.

Lielākā grāmatas daļa tiek veltīta barošanai ar krūti. Mūsdienu ekoloģiskie apstākļi nebūt nav tie labākie, piesārņojums ir visur, un arī mātes piens nav palicis neskarts. Mūsdienu bērnelis ar mātes pienu saņem ne tikai visas augšanai nepieciešamās vielas, bet arī visu ķīmisko vielu bagāžu, kuru māte uzkrājusi savā organismā, ieskaitot kancerogēnus un dažādus ķīmiskos savienojumus, par kuru ietekmi uz cilvēku nevienam nav ne jausmas. No otras puses īstas alternatīvas mātes pienam arī nemaz nav. Lai cik dārga nebūtu ražotāju izveidotā formula, tajā nebūs ne puse no tā, kas pieejams mātes pienā.

Krūts vēzis te tiek apskatīts grūtniecības un zīdīšanas kontekstā. Viens no galvenajiem krūts vēža iemesliem ir tas, ka sievietes krūts šūnas dabū diezgan norauties. Visa tā dalīšanās pie katrām mēnešreizēm par labu nenāk, un kļūdas ar laiku akumulējas. Pēc zīdīšanas pārtraukšanas savukārt liekās šūnas tiek no organisma izvadītas ārā, un, šķiet, tas varētu būt iemesls, kādēļ sievietēm, kas zīdījušas savus bērnus, risks saslimt ar krūts vēzi ir mazāks.

Grāmata ir izklaidējoša bagāta ar faktiem, uzzināju daudz kā jauna. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Domāju, ja interesē krūtis, tad grāmatu noteikti ir vērts izlasīt.

The Ocean of Life: The Fate of Man and the Sea by Roberts Callum

Tagad jau ir grūti atrast populārzinātnisku grāmatu, kurās apskatītais temats jau nebūtu apskatīts citās iepriekš lasītajās. Tas pēdējā gada laikā man ir padarījis problemātisku populārzinātniskās literatūras izvēli. Divdesmito grāmatu par astrofiziku lasīt kaut kā netīkas. Tagad esmu nonācis līdz sekojošam grāmatas izvēles algoritmam: 1. Izlasīt visas grāmatas par zinātni, kas tikušas līdz Royal Society Winton Prize shortlistam. 2. Izlasīt tās grāmatas, kuru apraksti man patikuši Economist žurnālā. 3. Izlasīt tās grāmatas, kuras nejauši iekritušas man acīs (pārnestā nozīmē).

Šī ir grāmata par ekoloģiju un mūsu civilizācijas mijiedarbību ar jūru. Šķiet, okeāni ir milzīgi, un tos sagandēt nudien nav cilvēka spēkos. Tomēr cilvēku ir daudz, un mūsu mazās un lielās neģēlības, ko jau esam paspējuši sastrādāt, ir novedušas pie nopietnām sekām. Uzturā lietojamo zivju daudzums ir katastrofāli samazinājies. Ūdens ir piesārņots ar visiem iespējamiem ķīmiskajiem savienojumiem. Globālā sasilšana vairs nav tikai pieņēmums, bet jau noticis fakts. Daudzas unikālas sugas ir pakļautas izzušanai, un, iespējams ,koraļļus mēs jūrās redzam pēdējo gadu desmitu.

Vienu vārdu sakot, grāmata mums skaidri un gaiši pasaka – viss ir slikti. Dzīvo jūras krastā – vari sākt domāt, kā uzstutēt savu māju uz pāļiem, lai vismaz savai dzīvei pietiek. Par cik un kā celsies jūras līmenis neviens vēl īsti nezina, bet, ka celsies, tas ir noteikti. Garšo suši, labu apetīti, lasis un tuncis, kā jau plēsīgām zivīm pienākas, ir pilnas ar dažādām toksiskām vielām. Audzēts zivju audzētavā, izrādās, ka arī te zivis baro ar citām zivīm, kas noķertas okeānā. Gribi atstāt ko paliekošu aiz sevis, paņem un uzraksti vēstuli, ieliec to Mangaļu minerālūdens pudelē, iepako rimi maisiņā un iemet jūrā, ja paveiksies, tad tavs vēstījums nonāks kādā no Atlantijas okeāna peldošajuem plastmasas atkritumu laukiem. Te gan jāuzmanās, lai kāds bruņurupucis vai valis tavu vēstījumu nesajauktu ar savu barību. Tie jau nemaz neskatās, ko rij.

Bet nav jau tā, ka autors visu grāmatu būtu veltījis tikai žēlabām. Viņš nāk klajā arī ar priekšlikumiem, kas situāciju varētu uzlabot. Viņš gan nav tik optimistisks, lai uzskatītu, ka visa cilvēku sadarīto varētu izlabot pavisam. Pirmais ir nozvejas kvotu samazināšana, izveidot atsevišķas vietas okeānos, kurās jebkāda zveja būtu aizliegta. Tas ļautu zivju sugām atsperties un nostabilizēt savu populāciju. Vēlams būtu arī atcelt tralēšanu kā zvejas veidu. Jo tās nodarītais posts ekosistēmai ir daudz lielāks nekā papildus noķerto zivju vērtība. Nepieciešams samazināt piesārņojumu, un te jau vajadzīga visas pasaules valstu iesaistīšanās. Un galu galā ir veidi kā tikt galā ar jau esošo piesārņojumu.

Kopumā grāmata pilnībā apskata visu tēmu. Autors ir reālists un saprot, ka cilvēku populācijai pieaugot ir bezcerīgi gaidīt, ka pēkšņi situācija pati no sevis sāks uzlaboties. Tādēļ ar savu grāmatu viņš cenšas pievērst šai problēmai pēc iespējas lielāku auditoriju. Lasīt ir interesanti, un man beidzot arī pieleca, kas tur īsti ir ar to skābekļa piesātinājumu ūdenī. Lieku 9 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē ekoloģija un/ vai garšo zivis.

Дети Силаны. Паук из Башни by Илья Крымов

Ak vai cik sen nebiju lasījis neko no Fantastiskā bojevika. Iesākumā apskatījos visus savus iemīļotos autorus, kas zina, varbūt kāds ko jaunu uzrakstījis. Diemžēl nekā. Tad vienkārši meklēju starp pēdējā pusgadā izdotajām kaut ko ievērības cienīgu. Neteikšu, ka bija viegli, lielākai daļai bija tik graujošas atsauksmes, ka aizbaidīja pat mani – rūdītu lasītāju. Beigu beigā nosliecos par labu šai grāmatai.

Meskijas Impērijas galvaspilsētā Starkrarā sākušās dīvainas slepkavības. Sākuma nogalinātu atrod kādu augsti stāvošu valstsvīru ar visu viņa ģimeni. Slepkavības veids un iemesls nezināms. Sāk pazust slepenie aģenti, iespējamie liecinieki, tā vien šķiet ka noziedznieku mērķis ir gāzt pašu Imperatoru. Vienīgais, kurš vēl ir spējīgs cīnīties ar noslēpumaino pretinieku, ir Brians l’Moria –tenkriss, pirmais Impērijas izmeklētājs.

Grāmata ir tipiska fantāzija ar steampunk elementiem. Maģija dominē, bet ir parādījušās pirmie tvaika dzinēji, kas kopā ar dēmoniem rada iespaidīgus sasniegumus. Starkrara ir piebāzta ar visdažādākajām rasēm. Tās pēc būtības ir standarta komplekts, kas pārsauktas citā vārdā. Bet pati galvenā rase un valdošā ir tenkrisi, tad vēl ir cilvēki, lupusi (vilkači), ratlingi (tādi goblinveidīgie) un vēl kādas desmit. Notikumi risinās vienas pilsētas ietvaros un diezgan strauji.

Sākums nedaudz lika vilties, viss notika diezgan paredzami. Nezināmais mastermainds lēnu garu iedzen Impērijas galvaspilsētu haosā. Galvenais izmeklētājs neko nespēj padarīt, tikai skraida no viena notikuma uz otru. Būvē dažādas teorijas, vienu vārdu sakot šeptējas, bet jēgas no šīs darbošanās nekādas. Vietām autors ir iestiepis sižetu, nekas globāls nenotiek, l’Moria nododas pārdomām, strīdās ar saviem konkurentiem un apmeklē balles.

Tikai uz beigām galvenais varonis nedaudz atdzīvojas un sāk darboties dikti aktīvi. Es pat teiktu, ļoti aktīvi un, ja ņem vērā, ka tenkrisu sabiedrībā uzvarētājus nesoda, tad situācijai atbilstoši. Protams, ka viss atrisinājums bija triviāls un nedaudz vilka pēc meksikāņu seriālu beigu sērijas.

Kopumā lasāma grāmata, pasaule pārbāzta ar maģiskām un nemaģiskām rasēm tā, ka neviena ekosistēma nevarētu radīt tādu kokteili. Autoram ir skaidrojums, bet ceru, ka turpmākajās grāmatās viņš to nedaudz izvērsīs. Ja godīgi neticas, ka radījumi, kas pēc būtības pārtiek no tās pašas barības ķēdes, spētu vienlaicīgi tādā daudzumā evolucionēt. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ja autors vēl ko uzrakstīs, izlasīšu.

Vēstule pudelē by Jusi Adlers-Olsens

Jā, kārtējais kriminālromāns. Sāk šķist, ka es kļūstu par kriminālromānu cienītāju. Paskatījos savā izlasīto grāmatu vēsturē šovasar, esmu pievārējis jau veselus divus kriminālromānus. Tomēr, kad ieraudzīju grāmatu ar nosaukumu “Vēstule pudelē”, man uzreiz bija skaidrs, ka arī šī grāmata man ir jāizlasa.

Viss sākas kā īstā piedzīvojumu romānā, Skotijā tiek atrasta pudele, kurā atrodas vēstule. Vēstule sākas ar vārdu Palīgā!. Sākumā tas liekās tāds puišeļu joks, tomēr izanalizējot vēstules saturu Q nodaļas komisārs Karls Merks nonāk pie secinājuma, ka šī vēstule ir liecība par reālu noziegumu, kas deviņdesmitajos gados noticis Dānijā. Jautājums ir tikai, kas ir šie nolaupītie zēni un kādēļ neviens par to nav ziņojis policijai?

Šī grāmata nav klasiskais kriminālromāns, kur autors aprakstot izmeklēšanas gaitu, laiku pa laikam pamet kādu noderīgu informācijas gabaliņu, kas ļauj lasītājam kopā ar izmeklētāju risināt noslēpumu. Ar noziedznieku lasītājs tiek iepazīstināts uzreiz. Lasot var paralēli sekot gan noziedzniekam , gan izmeklētājam. Manuprāt, stāsts no šāda stila tikai iegūst. Tas ļauj iepazīt arī noziedznieku, standarta krimiķī noziedzniekam tiek veltītas tikai pāris nodaļas grāmatas beigās. Kur viņš vai nu atzīstas nodarītajā noziegumā, ieskicējot savus motīvus, vai arī jātic izmeklētāja dedukcijai.

Komisārs Karls pilnībā atbilst žanram, ar sievu dzīvo atsevišķi, viņa nodaļa nobāzta pagrabā tālāk no visu acīm, darbinieki, lai ar spējīgi, ir nedaudz dīvaini. Sīrietis Asads, kurš ne visu stāsta par savu pagātni, un arī par viņa dzīvi ārpus darba laika, Karlam ir maz informācijas. Roza – sieviete ar asu prātu, bet neparedzamu uzvedību. Lai vai kā, kopā šī komanda spēj atrisināt vissarežģītākos noziegumus.

Pēc grāmatas izlasīšanas man sāka šķist, ka autoram vismaz rakstot grāmatas ir pārliecība par cilvēku nevainojamu racionalitāti. Tas ir – cilvēki nolikti noteiktas izvēles priekšā un attiecīgos apstākļos vienmēr rīkosies racionāli. Tādēļ arī šeit galvenais ļaundaris ir auksts aprēķinātājs, viņam nekas nepaliek nepamanīts, viņš vienmēr zina iespējamo apkārtējo reakciju. Viņš spēj prognozēt visu, viņu neviens. Nenoliedzami, šāds noziedznieks ir īsts atradums, tomēr dzīvē viss tik gludi nenotiek.

Grāmatas centrālā tēma ir sektas. Stāsts ir par ģimenēm, kur cilvēki ir aktīvi sektu locekļi. Tās ir izkropļojušas gan šo cilvēku pasaules uztveri, gan bērnus, kas šajās ģimenēs aug. Viņi ir pašizolējušies no apkārtējiem, un tieši tas viņus padara par viegliem mērķiem. Šeit cilvēki ir pieraduši neuzdot citiem jautājumus par to ģimenes dzīvi, kamēr vien tā ir sektas ticībai atbilstoša. Tādēļ arī neviens nepamana, ja kāds bērns pēkšņi pazūd, ģimene vienmēr varēs pateikt, ka viņš ir ticis izraidīts.

Grāmatu ielieku kategorijā „klusais slepkava tev līdzās”. Cita ādā jau neielīdīsi, un ko lai zina kādi tie kaimiņi uz ielas pretimnācēji ir patiesībā, ko viņi dara un domā. Drošs vari būt tikai pats par sevi. Lieku 8 no 10 ballēm, izlasās uzreiz pēc atvēršanas subjektīvajā realitātē, objektīvajā – kā vakarā sāc, tā neizlasījis nost nenoliksi.

Strange Maps: An Atlas of Cartographic Curiosities by Frank Jacobs

Nolēmu nedaudz sava laika investēt grāmatās, kuras veltītas kartēm. Nesen izlasīju nedaudz par kartogrāfijas vēsturi, un lai nepārietu uz tīru ģeodēziju un citām lietām, kas saistītas tieši ar kartēšanu, nolēmu izlasīt arī šo grāmatu.

Strange Maps manā grāmatu plauktā stāv jau vairākus gadus. Pirmajā reizē es aprobežojos tikai ar interesantāko karšu aplūkošanu un aprakstiņu izlasīšanu. Tad nāca citas grāmatas, un šī tālāk par pašķirstīšanu nekad tālāk netika. Beidzot arī viņai pienāca kārta, un domāju, ka tas iepriecināja visas manā grāmatu plauktā atrodošās grāmatas, viešot viņās pamatotas cerības tikt izlasītām.

Grāmatas autors ikdienā raksta blogu, no kura tad arī nāk viss grāmatas saturs. Man par laimi es šo blogu nekad lasījis netiku, un tādēļ man viss bija interesanti. Grāmatas uzbūve ir pavisam vienkārša – karte un tai sekojošs vienas vai vairāku lapaspušu aprakstiņš par to, kas tad šajā kartē ir tik dīvains. Kartes ir visdažādākās, lielākoties tās atspoguļo reālo pasauli, bet bieži ir kāda mākslinieka iedomas auglis.

Kā jau tas nākas, pašas interesantākās lietas atrodas grāmatas pirmajās lapaspusēs. Sākumā mums parāda gan seno laiku kartes, gan aizpērnā gadsimta uzskatus par kalnu salīdzinošajiem augstumiem, parāda Kaliforniju kā salu. Vēlāk ir dažādas mākslinieciskas izpausmes, piemēram, visas pasaules pilsētas ar metro apkopotas kartē kā virtuāla vispasaules metro līnijas ar pilsētām kā stacijām. Daudz karšu ir par ASV kartogrāfijas kurioziem, robežu nenoteiktībai, dažādiem štatu anklāviem un mēģinājumu izveidot no ASV kartes varenu ērgli, kas realitātē izskatās pēc baloža.

Kopumā aizraujoša skatām un lasāmviela. Jālasa gan dozēti, lēnā garā citādi iestāsies piesātinājums, un viss apniks. Bet ja nekur neskrien, tad var labi palasīties par visādiem anklāviem anklāvos. Nemaz nezināju, ka pat Beļģijai un Nīderlandei ir anklāvi vienai otrā. Nemaz nav jārunā par Indijas un Bangladešas robežu. Interesanta ir arī Karpatijas Ukrainas valsts karte, ja par to neko nezini, neuztraucies, šī valsts nepastāvēja pat diennakti.

Lasīšanai gan viņa pēc dimensijām nav diez cik parocīga, kā jau atlasam pieklājas. Aizņem daudz vietas, arī daļa no karšu reprodukcijām varētu būt labākas kvalitātes, dažas izskatījās vienkārši pastieptas lielākas ar visiem pikseļiem. Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, tiešām neparastu karšu atlass, tādu, kuras neviens normālā atlasā iekšā neliks, bet kurām ir ko pavēstīt par mūsu pasauli vai tās vēsturi.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …