Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi by Deivids Mičels

Par Deividu Mičelu zināju tikai tik daudz, ka viņš ir sarakstījis grāmatu „Mākoņu atlass”. Grāmatu gan lasījis neesmu. Taču uzzinājis, ka ir izdota grāmata „Jākoba de Zūta tūkstoš rudeņi” nolēmu izlasīt kādu no šī autora darbiem. Tam bija vairāki iemesli. Mani vienmēr interesējusi Japānas pašizolācija un holandiešu Austrumindijas kompānijas darbība. Šī grāmata, lai arī romāna veidā, piedāvāja man ieskatu šajos notikumos, un skaidra lieta, ka es nevarēju no tā atturēties. Ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie grāmatas un faktiski uzreiz ķēros pie lasīšanas.

Jākoba de Zūta galvenais uzdevums ierodoties Dedžimas salā ir pavisam vienkāršs: sapelnīt nākamo piecu gadu laikā pietiekoši daudz naudas, lai varētu būt cienīgs līgavainis savai izredzētajai Annai. Jākobs ir vienkāršs klerks, kura uzdevums ir pārbaudīt iepriekšējā Dedžimas pārvaldnieka mahinācijas, tādēļ Dedžimā viņš nav diez ko gaidīts. Tomēr Jākoba dzīve izmainās iepazīstoties ar Orito Aibagavu, ārsta samuraja sakropļoto meitu un pilsētas ietekmīgā maģistrāta nama vecmāti.

Dedžima ir Austrumindijas kompānijas priekšpostenis Japānā, neliela sala netālu no Nagasaki. Te reizi gadā tika atļauts ienākt vienam preču kuģim, kura galvenā eksporta prece bija varš. Visa tirdzniecība notiek ar tulku starpniecību, un neviens nedrīkst mācīt ārzemniekam japāņu valodu. Edo laikmetā Japāņi centās izolēties no apkārtējās pasaules un tirdzniecības ar ārvalstīm, lai gan saprata, ka ilgi saglabāt savas tradīcijas viņi nevarēs.

Jākobs ir visai principiāls un apķērīgs personāžs. Viņam gan ir tendence rīkoties impulsīvi, un tas viņa dzīvi vieglāku nepadara. Austrumindijas kompānija līdz ar britu ekspansiju piedzīvo savu norietu. Visi tās ierēdņi ir korumpēti un augstāk par kompānijas likteni vērtē paši savu labumu. Te vairs nekas nav izmaināms. Jāatzīst, ka arī Nagasaki ierēdņi ir tādi paši, un ir tīri vai brīnums, holandieši nav bankrotējuši jau ātrāk. Runājot par Jākoba mūža mīlestībām, tās diez ko nepārliecina. Anna šķiet vairāk kā iedomāts ideāls, nevis reāls cilvēks. Un lai ar viņa ir galvenais iemesls, kādēļ Jākobs vispār atrodas pie Japānas krastiem, nekādas citas attīstības te nav. Orito ar vairāk izskatās pēc mirkļa vājībās, sak, bada laikā pat mušas ēdamas. Bet skatoties visu grāmatu kopumā viņi visi ir likteņa ieroči.

Orito – laikmetam neraksturīga sieviete, zinātniece, interesējas par medicīnu, asu prātu un mēģinājumiem pašai noteikt savu likteni. Tomēr arī viņa nespēj pretoties sabiedrības noteiktajām paražām, un pēc tēva nāves nonāk slēgtā klosterī ar visai īpatnām tradīcijām. Šajā klosterī ir šausminoši noslēpumi, meli un nolemtība. Te nu viņai ir jāizlemj – cīnīties vai padoties.

Autors noteikti māk izstrādāt savus grāmatas personāžus. Tie visi šķiet kā dzīvi, pat tie kuri ieskicēti ar pāris teikumiem. Manuprāt, šeit neviens tēls nav divdimensionāls radījums, te visiem ir pagātne, motivācija un plāni. Autors katram atrod vietu grāmatā, kurā tiek izstāstīts viņa dzīvesstāsts. Ne visi Austrumindijas kompānijā strādā labprātīgi, un ne katrs ir gribējis būt jūrnieks. Parasti autori visu savu sparu iztērē galvenajos varoņos un pārējie paliek tikai kā dekorācijas. Te gan tā nav. Lai piesaistītu lasītāja uzmanību, autors laiku pa laikam nodarbojas ar tā laika medicīnas prakses aprakstīšanu. Grāmata tā arī sākas ar dzemdību aprakstu, un tās ir visai komplicētas.

Kopumā jauks vēsturisks romāns, labi izstrādāti personāži, notikumi, cik nu es no vēstures zinu, atbilst tā laika vēsturiskajām reālijām. Izlasās ļoti ātri un ir grūti atlikt malā grāmatu neizlasītu. No sākuma lasīšanu var apgrūtināt japāņu vārdi, bet ar laiku aprod un viss ir labi. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Domāju, ka izlasīšu arī „Mākoņu atlasu”.

Piesmietais karavīrs by Aivars Kļavis

Ar šīs grāmatas izlasīšanu būšu pabeidzis vienu no šā gada mazajiem mērķiem. Proti, izlasīt visu ciklu “Viņpus vārtiem”. Par šo iespēju esmu pateicīgs Zvaigznei ABC, kas ir šo ciklu pārizdevusi. Ciklā ietilpst veselas četras grāmatas: “Adiamindes āksts “, “Rīgas kuprītis”, “Piesmietais karavīrs” un “Ceļojošā cirka gūstekņi”.

Šīs grāmatas notikumi noris XX gadsimtā. Centrālais tēls ir kāds Augusts Miķelsons. Augusts ir parasts latviešu puika, tēvs bērnībā gājis bojā jūrā. Patēvam un mātei nevajadzīgs, un tādēļ revolūcija un Sarkanie strēlnieki viņam šķita īstā izvēle. Pārliecināts komunists un kā jau īstam latviešu strēlniekam pienākas, pavēlēm klausa bez ierunām. Augusta dzīve nebūt nav viegla, tomēr viņš pats tādu izvēlējās un nodzīvoja. Viņš nepievienojās Gothardam un Tomasam Šulcam, lai nodarbotos ar netiešu latviešu vēstures ietekmēšanu. Tā vietā ņemaktīvu dalību revolūcijā, pilsoņu karā un revolūcijas ienaidnieku iznīcināšanā. Kā jau ierasts, ir arī sekundārās sižeta līnijas – Latvijas valsts dibināšanas notikumi, Livonijas pēdējā kauja un Reiņa Kaudzītes pēdējās dzīves dienas.

Vēsturisku romānu ciklu, kas aptvertu kādas tautas vēsturi, nemaz nav tik viegli uzrakstīt. Standartā tiek izmantots paņēmiens, kur tiek aprakstīta kādas dzimtas liktenis uz vēsturisku notikumu fona. Šajā ciklā autors necenšas iebāzt visus notikumus kādas dzimtas rāmjos. Būtiskākie Latvijas vēstures veidotāji gan laiku pa laikam parādās, bet viņi nebūt nav cikla galvenie varoņi. Cikls vairāk ir daudzu epizožu apkopojums, kuri savā starpā ir visai brīvi savienoti, un šis vienojošais faktors ir Skultes apkārtne.

Tā jau ir arī īstajā vēsturē, to rada visi cilvēki kopā, katrs ar savu dzīvi un darbiem. Katrs no tiem kopā veido vēsturi. Vēsturi neraksta lieli vīri ar saviem lēmumiem un runām, tiem lielākoties ar vēsturi nav nekāda sakara. Vienkārši (nākotnes vēsturniekiem) ir vieglāk tiem pakārtot notikumus un faktus, lai radītu gludu, nepārtarauktu un šķietami loģisku vēstures izklāstu. Tīri vai brīnums, ka autors nav padevies gadsimta sākumā valdošajam nacionālpatriotismam un kā savu centrālo tēlu izvēlējies pārliecinātu komunistu, kas gatavs darīt visu revolūcijas labā. Pārliecinātā komunista tēls man bija visai interesants, savulaik mans vecvectēvs ar bijis strēlniekos un arī piedalījies ”Ļeņina sargāšanā”. Ko viņš īsti tur darījis gan nezinu.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, nudien viens labs vēsturisks romāns. To pašu var teikt arī par visu ciklu kopumā. Jā, te nav latvieši – paņēma stroķus un gāja pret vāciešiem, krieviem cīnīties, bet ir parastu cilvēku dzīves un mēģinājumiem izdzīvot bada, kara un mēra laikos.

The Crusades: The Authoritative History of the War for the Holy Land by Thomas Asbridge

Šo grāmatu iegādāju, jo krusta kari mani ir interesējuši vienmēr. Kādreiz tā ir bijusi varen populāra nodarbe, un nav jau nekāds noslēpums, ka savulaik arī Latvijas pamatiedzīvotāji dabūja uz kakla krustnešus. Līdz šim tā nopietni biju lasījis tikai par Ceturto krusta karu, kas beidzās ar Konstantinopoles krišanu. Bet par pārējo krusta karu periodu, kas aptver laika posmu no 1095. līdz 1291. gadam, neko.

Grāmatas autors tiešām nav samānījies, grāmatā mums tiek vēstīts par krusta kariem. Viņš cenšas no lasītāju prātiem mītus, kas ir iesēduši mūsu galvā. Tas viss tiek pasniegts aizraujošā un interesantā veidā. Lasītājs nemaz nenogurst lasot par kārtējā kalifāta sultānu un vezīru savstarpējām nesaskaņām, par krustnešu kašķiem un krusta karu sociālajiem faktoriem. Ir daudz atsauču uz pirmdokumentiem, tie tiek arī savstarpēji salīdzināti, un neskatoties uz lasīšanas vieglumu apakšā ir nopietni akadēmiski darbi.

Grāmata ļauj lasītājam palūkoties uz krusta kariem no arābu skatu punkta. Arābiem šie notikumi lielākoties nemaz nebija tik svarīgi, kā mums tas varētu šķist. Tās lielākoties bija kaujas impērijas nomalēs un nebija būtiskas nedz islāmam, nedz sultāniem. Protams, izņemot tos, kuri dzīvoja šajā piekrastē. Tādēļ arī hronikās informācija par tiem ir pieejama diezgan maz. Vislabāk grāmatā ir aprakstīts tieši Pirmais Krusta karš, pārējie arī ir labi atainoti, bet Pirmajam ir pievērsta vislielākā uzmanība.

Protams, ir daudz interesantu faktu, gan tas kā tajos laikos tika organizēta loģistika, un cik lieli bija zaudējumi no slimībām vien. Top lieta ir bijusi pilsētu aplenkšana ar visām no tā izrietošajām sekām. Laiku pa laikam uzliesmoja reliģiskais fanātisms, bet dažreiz kā Pirmā krusta kara gadījumā, tas izglāba visu pasākumu ar laicīgi atrastu relikviju.

Grāmata atbild arī uz jautājumu, kādēļ beigu beigās kristīgās valstis pakāsa Jeruzalemi un visas savas krustnešu valstis. Un tā krusta karošana nemaz nebija tik lēts prieks, lai to varētu atļauties trešie tēva dēli. Parasti uz tiem devas īstie mantinieki, apķīlājot savus īpašumus un tas viss, lai saņemtu visu grēku atlaišanu. Te nu radās jautājums, kad tad tie grēki īsti atlaisti, liela daļa uzskatīja, ka grēki atlaižas sasniedzot Svēto zemi, un tādēļ pēc tās sasniegšanas daļa uzreiz devas mājās. Krustnešu valstis savukārt nekautrējās plēsties savā starpā pat kara laikā pret musulmaņiem. Tas viss noveda līdz tam, ka brīdī, kad piekrastē parādījās nopietns musulmaņu līderis, krusta karotājiem vairs nebija ko likt pretī.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm un domāju, ka izlasīšu vēl kādu autora darbu par krusta kariem, lai padziļinātu zināšanas. Lasīt ieteiktu cilvēkiem, kuriem patīk vēsture un kas nebaidās no biezām grāmatām.

Doctor Sleep (The Shining, #2) by Stephen King

Nesen pārlasīju Kinga grāmatu “Mirdzums” un biju patīkami pārsteigts, kad uzzināju, ka autors tieši šogad ir sasparojies un sarakstījis vēl vienu Denijam veltītu grāmatu. Piesaistīja arī grāmatas vāks, perfekti ataino grāmatas būtību. Grāmatu saņēmu tās iznākšanas dienā un gandrīz uzreiz arī ķēros pie lasīšanas.

Denijs Torenns ir izaudzis liels, un ar savu mirdzumu viņam tā arī nav izdevies sadzīvot. Tas nu ir novedis pie alkoholisma, pagaidu darbiem un klīšanas no vienas pilsētiņas uz otru. Tā tas turpinās labu laiku, līdz Denijs iekārtojas darbā pansionātā un kļūst par vecu cilvēku aprūpētāju. Šeit viņam ir visas iespējas likt lietā savu talantu, palīdzot cilvēkiem aiziet. Pansionāta iemītnieki viņu iesauc par Doctor Sleep.

Viss ir mierīgi līdz Denijs iepazīstas ar meitenīti vārdā Abra. Abras mirdzums ir daudz lielāks nekā Denijam, un tieši šī mirdzuma dēļ par viņu interesi izrāda cilvēku grupējums apveltīts ar paranormālām spējām saukts par True Knot. True knot ir pastāvējis jau kopš cilvēces pirmsākumiem, viņi klejo pa pasauli, meklē bērnus ar mirdzumu un ar tā palīdzību pagarina savu dzīvi. Abra viņiem ir ļoti vilinošs medījums.

Var teikt, ka šajā grāmatā ir visi Kingam raksturīgie elementi. Pefekti izveidoti tēli, ir skaidra gan viņu motivācija, gan notikumu loģika. Lasītāju piesaistošs un aizraujošs sižets maza meitenīte, liels onkulis un ļaundaru banda, kuriem bērnu nogalēšana sen neizraisa nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Kuram gan nav bijušas aizdomas, ka ar tiem pensionāriem, kas braukā pa pasauli savos kemperos, viss nav tīrs. Tas viss te ir tomēr grāmatai, ir arī daži autoram neraksturīgi trūkumi.

Ļaunie tēli ir tik pieslīpēti, ka viņi vienkārši nespēj pārliecināt par savu ļaunumu. Viņos nejūt to īsto ļaundara dabu. Rosa O’Hara, True Knot vadone, nerada iespaidu, ka cilvēks jau gadu simtiem vadījis savu ļaundaru bandu. Lai ar tiek uzvērta viņas spēja domāt stratēģiski un ilgtermiņā, tas kaut kā vairāk kā tikai sarunās neizpaužas. Otra lieta, autors ir pasācis žēlot savus varoņus, šajā grāmatā, protams, ir saspringti brīži, bet briesmu realitāte nedaudz iepaliek. Trešais, Denija alkoholisms, neteikšu, ka šī lieta stāstam piedod kādu pievienoto vērtību. Tik vien likt lasītājam nopūsties: “Denij, tu nu gan esi nolaidies” un laiku pa laikam padomāt par iedzeršanu. Pēc tam gan beigās izlasīju, ka uz alkoholisma takas Deniju uzlikuši citu ļaužu padomi. Ko lai saka? Autoram nevajag tos citus klausīt.

Visādi citādi izcils darbs, kas nelaiž lasītāju vaļā no pirmās lapaspuses līdz pēdējai. Labākā un skarbākā grāmatas daļa ir Abra pret True Knot, kur visi paranormālie ķēmi tiek sodīti pēc nopelniem. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kuri lasījuši “Mirdzumu”, varbūt īsti nebūs piemērots veļu laikam, bet, ja interesē, kas tad beigās notika ar Deniju, tad obligāti.

Trīspadsmit Amerikas by Lato Lapsa

Nevarētu teikt, ka esmu izlasījis pilnīgi visas Lato Lapsas grāmatas par ceļojumiem, bet lielāko daļu noteikti. Tādēļ, ieraugot šo grāmatu veikala plauktā, man nebija nekādu jautājumu, pirku vien nost.

Šajā grāmatā autors apmeklē Dienvidamerikas valstis, un cik noprotams, pat tēmējis uz Antarkdīdu. Šis nav arī standarta ceļojuma apraksts pa dienām: darīju to, redzēju to. Nē, šāda veida fragmentiņi te gan pavīd, bet šķiet, ka galvenais autora mērķis ir bijis pavēstīt par šo valstu (Argentīna, Beliza, Čīle, Ekvadora, Gvatemala, Hondurasa, Kolumbija, Kostarika, Nikaragva, Panama, Peru, Salvadora, Venecuēla) cilvēkiem, viņu pasaules uztveri, dzīvi un vēsturi.

Tiem, kas jau iepriekš lasījuši kādu no šī autora ceļojumu grāmatām, stils būs pazīstams. Lasītājam tiek pasniegtas visnegaidītākās vietējās kultūras šķautnes. Šīs grāmatas centrālais temats ir revolūcijas. Tas arī ir saprotams, jo neviena pasaules daļa nav tik slavena ar saviem revolucionāriem un revolūciju biežumu. Lato lapsa mēģina, cik nu iespējams izzināt, kas tieši ir tas, kas šos cilvēkus pavelk ticēt pustrakiem revolucionāriem un iet viņiem līdzi cīņā. Kas interesanti, viņš nav sevi ierobežojis ar standarta vispārzinām vēstures faktu apkopošanu. Te dzīvīgumu piešķir vietējo iedzīvotāju viedokļu uzklausīšana. Un kā jau pienākas, viedokļi ir visdažādāki no, teiksim, Čegevaras glorificēšanas līdz apsaukšanai par idiotu. Un kurā grāmatā vēl izlasīsi autentisku Čavesa bēru apmeklējuma aprakstu?

Ciešā saistībā ar revolūcijām ir arī cīņa pret ASV dominanci, dabas resursu apguves kompānijām un to, ka lielākoties vietējos iedzīvotājus par bagātiem nenosauksi. Streiki un to apspiešanas metodes, diktatori un genocīds pret kādu valsts iedzīvotāju daļu ir ne tikai vēsture, dažās valstīs tā joprojām ir tagadne. Un, kas ir visskumjākais, pasaulei lielākoties ir vienalga, kur nu pasaulei kaimiņciema iedzīvotājam ar. Bet nav jau tā, ka te lasāms tikai par skumjo un šausmīgo, te ir arī par šīs pasaules daļas cilvēku mūžīgo optimismu, neskatoties ne uz ko. Un, protams, cerību uz kārtējo revolūciju, kas visu noliks savās vietās.

Kā jau ierasts, grāmatas beigās ir autora padomi kā pareizi uzvesties ceļojot pa šo reģionu, kādas lietas ņemt vērā un par ko padomāt. Nav jau pasaulē tā, ka tevi tūristu uzreiz centīsie galināt nost vai aplaupīt, bet kaut kādu piesardzību tomēr vajag ievērot. Grāmatas vienīgais mīnuss tā beidzas par ātru, un tu attopies ar interesantu faktu kaleidoskopu galvā. Lieku 8 no 10 ballēm.

Command and Control: Nuclear Weapons, the Damascus Accident, and the Illusion of Safety by Eric Schlosser

Kādu piektdienu stāvēju vilciena pieturā un gaidīju savu vilcienu. Lai kavētu laiku, lasīju jauno Economist numuru. Tā nu ir sanācis, ka šajā žurnālā pirmais, ko es lasu, ir grāmatu apskati. Tur es ieraudzīju šīs grāmatas apskatu, un man bija skaidrs uzreiz – jāizlasa obligāti. Iegāde ar notika apbrīnojami ātri, dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā jau tai pašā dienā. Tā kā šis tas lasāms vēl bija iekrājies, grāmatai nācās pāris dienās pagaidīt savu kārtu.

Kādu dienu netālu no Damaskas Arkanzasas štatā kādas Titan II raķetes tehniskās apkopes laikā nejauši nomesta uzgriežņu atslēga pārsit raķetes korpusu, un raķetes šahta sāk lēnām piepildīties ar degvielas tvaikiem. Kontrolpaneļos iedegas lampiņas tādā kombinācijā, kuru neparedz neviens manuālis. Tiek nolemts raķetes palaišanas centru evakuēt un sākas bardaks, kas rezultējas raķetes degvielas detonācijā. Šis piemērs tiek izmantots kā ilustrācija kārtībai, kāda eksistēja slavenajā Strategic Air Comand (SAC) institūcijā. SAC pārziņā atradās lielākā daļa no kodolieročiem, un tā bija atbildīga par kodoluzbrukuma īstenošanu.

Tā kā biju jau lasījis agrāk autora “Fast Food Nation: The Dark Side of the All-American Meal”, man jau pirms lasīšanas bija skaidrs, ka grāmatas pamatā būs rūpīgs izpētes darbs, kas lasītājam tiks pasniegts interesantā un aizraujošā veidā. Grāmatā ir divas paralēli stāstījumi. Viens ir Damaskas incidents, kas ilustrē SAC nespēju tikt galā ar neplānotiem notikumiem. Otrs tiek veltīts ASV kodolieročiem vispār, to ražošanas, uzglabāšanas un lietošanas kārtību.

Ja kāds domā, ka raķetes un bumbas tika slēptas aiz kodētām durvīm, kuras apsargā līdz zobiem apbruņoti jūras kājnieki, tad nāksies vilties. Bieži vien atombumbas glabājās pa roku galam, sevišķi tās, kas tika nodotas NATO partnervalstīm. Cilvēki, kas viņas apkopa un uzstādīja, bieži vien nebija pietiekami apmācīti, bumbas krita ārā no kravas kastēm, šad tad kāda lidmašīna nogāzās ar visiem kodolieročiem, un ir tikai brīnums, ka neviena no šīm avārijām neizraisīja kodolkatastrofu. Tas viss radīja diezgan bīstamu situāciju. Kā atšķirt nolaidības pēc detonējošoša kodolieroča sprādzienu no īsta kodoluzbrukma. Ienaidnieks jau, pirmkārt, mērķēs uz kodolieročiem, lai izvairītos no atbildes trieciena. Tā vismaz bija pārliecināti kodolkara stratēģi. Ja nogulēsi, nebūs vairs pat iespēja atriebties, taču, ja kļūdīsies, tad būsi kara izraisītājs.

Ja pirmās atombumbas bija ar roku izgatavotas iekārtas, kur daudzi materiāli nemaz nebija standartizēti, un savešana darba kārtībā prasīja veselu nedēļu. Urāna bāzes atombumbai viena no galvenajām detaļām tika izgatavota apliecot alumīnija plāksni kokakolas pudelei, elektrību padeva mašīnas akumulators, kas regulāri bija jālādē un, lai to izdarītu bija jānoārda pat pusatombumba. Vēlākie modeļi bija vieglāk pagatavojami, tomēr ar drošību tiem bija švaki, piemēram, teorētiski kodolieroci varēja detonēt zibens spēriens, ugunsgrēks vai vienkārši šāviens pa kodolgalviņu. Vecie ieroči taupības dēļ netika modernizēti, bet arī jaunos izgatavoja ar nepietiekamu drošību, un filmās redzētie agregāti ar daudziem cipariem parādījās tikai astoņdesmitajiem un ne visur.

Grāmata man atklāja daudz ko jaunu. Skaidrs, ka nav prāta darbs grozoties gar stratēģiskā bumbvedēja bumbām, paslīdot kājai ķerties ar rokām, kur pagadās. Tā viens nejauši norāva manuālo bumbas palaišanas kloķi, un bumba izkrita. Nav labi sēžot pilota krēslā to papildus nopolstorēt ar vatņiku, tā var zaudēt stratēģisko bumbvedēju ar pāris kodolieročiem un nejauši uzsākt kodolkaru. Un pats galvenais, neticiet valdībai, kas apgalvo, ka plutonija bumba, kas izjukusi virs tava tomātu lauka, ir absolūti nekaitīga.

Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, kurus interesē Aukstais karš un ASV kodolieroču attīstības vēsture no to drošības aspekta. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Viennozīmīgi viena no interesantākajām non-fiction grāmatām, kuru šogad esmu izlasījis.

Galaxy’s Edge Magazine: Issue 4, September 2013

Nu jau esmu šī žurnāla regulārs lasītājs. Iznāk reizi divos mēnešos un satur sevī daudz man līdz šim nezināmu autoru darbu. Tomēr tagad vairs nevaru teikt, ka nākamo žurnālu gaidīšu ar nepacietību. Kopumā stāsti ir labi, bet sliktākie ir tik garlaicīgi, ka tie man bija jāizmoca cauri.

Out of All Them Bright Stars by Nancy Kress – uz zemes parādījušies citplanētieši, ko viņi īsti vēlas, neviens nezina, bet drošības pēc valdības pārstāvji viņus savāc. Tāds stāsts bez sākuma un beigām, mazajam cilvēciņam viņi vienkārši ir traucēklis un dzīves čakarētāji. 3 no 10 ballēm.

Sisters by Nick T. Chan –jauks fantasy, par magiem un viņu karali. Tāda interesanta maģiskā ekosistēma. 8 no 10 ballēm.

Correspondence With a Breeder by Janis Ian – labs stāsts par divu civilizāciju savstarpējo kontaktu, vai pareizāk sakot, lielu pārpratumu. Nekad nepalīdzi rakstīt citplanētu studentam studiju darbu. 9 no 10 ballēm.

The Prayer Ladder by Marina J. Lostetter – par lūgšanām un trepēm uz debesīm. Lūgšanas tiek piepildītas, galvenais viņas ir nogādāt līdz debesīm. 10 no 10 ballēm.

Amazingland by Tom Gerencer – ko jūs teiktu, ja uzzinātu, ka lielākā daļa zemes iedzīvotāju vismaz reizi ir bijuši nākotnes izklaides parkā, kur piepildījuši visus savus sapņus, bet tikai nevar par to mums pastāstīt? 8 no 10 ballēm.

Good News From the Vatican by Robert Silverberg – roboti un ticība. Visu cieņu Silverbergam, bet stāsts mani garlaikoja, neskatoties uz tēmas aktualitāti un diženumu. 5 no 10 ballēm.

I Am Lonely by Ed McKeown – reiz šis Mākslīgai intelekts bija visas cilvēces progresa iemiesojums, galaktikas pētnieks un neizsmeļamas informācijas piegādātājs. Bet laiki mainās, un šis projekts vairs nevienam nav vajadzīgs, uz Zemes nevienu neinteresē viņa atklājumi, jo zinātne jau attīstās. 8 no 10 ballēm.

Nekropolis by Maureen McHugh – mīlestība un klons musulmaņu sabiedrībā. Interesants koncepts, bet lasīšana man nekādu aizrautību nesagādāja. 6 no 10 ballēm.

Garuda Superior by Jeff Calhoun – tipiskais stāsts par kolonizāciju (šajā gadījumā planētas) un nevēlēšanās pieļaut faktu, ka te jau varētu būt saprātīga dzīvība. 6 no 10 ballēm.

The Pro by Edmond Hamilton – par zinātniskās fantastikas rakstnieku un viņa ietekmi uz savu dēlu. Viņa dēls dosies uz Marsu, bet tēvam prieks par to nav nekāds. 7 no 10 ballēm.

Kopumā krājumam lieku 7 no 10 ballēm, varētu būt labāk nokomplektēts, vismaz manai gaumei. Bet tā jau ir ar tiem krājumiem, tie ir kā lotereja, nekad nezināsi, kāds būs nākamais stāsts.

Rīgas kuprītis by Aivars Kļavis

Šī ir tetraloģijas „Viņpus vārtiem” otrā grāmata. Un skaidrs, ka izlasot pirmo, es gribēju izlasīt arī otro. Šai vēlmei bija vairāki iemesli, bet galvenais – redzēt, kā autors savu ne tik tradicionālo latviešu vēstures interpretāciju virzīs tālāk. Grāmatu „Rīgas kuprītis” ieguvu pateicoties tam, ka izdevniecība Zvaigzne ABC šo ciklu pārizdod.

Kuprītis Tomas Šulcs ir šīs grāmatas galvenais tēls. Bērnībā gandrīz gājis bojā lielajā ugunsgrēkā, kas radās Rīgas aizstāvjiem nodedzinot Maskavas priekšpilsētu, bet brīnumaini izglābts. Cena gan viņam bija jāmaksā visai augsta, kupris uz mūžu un vājas acis, kas nepanes saulesgaismu. Tomēr ja kādam tirgotājam vai rūpniekam vajadzīga naudiņa, viņš zina, ka jānāk ir tieši pie kuprīša. Varētu teikt parasts augļotājs, kas dzīvo deviņpadsmitajā gadsimtā, taču tā vis vienkārši nav. Augļošana ir aizsegs kā veikt savu misiju, kuras dēļ tad viņš uz zemi atsūtīts un no sava likteņa neviens nevar aizmukt.

Latviešu tautai savs liktenis nemaz nerūp, galvenais lai paēdis, dzīvs un nauda ķešā. Kungi nāk un iet, latvieši pie tā ir tā pieraduši, ka vairs pat neapzinās, ka varētu būt brīvi. Pat kļūstot brīvs, viņš nemaz nezin, ko ar šo brīvību pasākt un kā tas ir, kad par tevi neviens negādā. Tādi cilvēki kā Tomass ir nākuši, lai virzītu latviešus uz šo brīvību, ja vajag pareizi pavirzot notikumus, pasviežot pa idejai, palīdzot ar naudiņu vai parunājot ar īsto cilvēku īstajā vietā. Un tad , kas zina pēc gadsimtiem latvieši brīvi kļuvuši arī sapratīs, ko ar šo brīvību darīt.

Varētu teikt, ka autors izmanto stereotipus, kas mūsos iesakņojušies par latviešu tautu, kas septiņsimts gadus pavadījuši verdzībā svešzemnieku apspiesti. Uz to pamata tiek radīts mīts par alternatīvu Latvijas vēsturi. Vispārējās vadlīnijās tā pat izskatās tāda pati kā vēstures grāmatās rakstītā, taču autora izdomātie personāži šiem notikumiem piešķir pavisam citu interpretāciju. Kāds sūrāks nacionālistiski noskaņots lasītājs varētu pat apvainoties, ka viņa tauta ir atspoguļota no tik nepatīkam skatu punkta. Un, ka pat brīvība tai jāizcīna ar svešzemnieku palīdzību. Bet skatoties uz mūsdienu notikumiem, reizēm šķiet, ka autors nemaz no patiesības nav pārāk novirzījies. Valdību mēs lamājam it kā to mums kāds no Marsa būtu uz kakla uzgrūdis, joprojām slavinām tos, kas zog, bet dalās un sapņojam par stingru roku, kas mūs visus ieceltu saulītē.

Pats sižeta risinājums par personībām vēstures ietekmētājām gan nav nekas unikāls un savā lasīšanas pieredzē esmu sastapies ar to visai bieži. Tomēr autoram šo paņēmienu ir izdevies realizēt visai filigrāni un pārdomāti. Te nav Lāčplēšu, kas izlien no krūmiem un visiem sadod, šeit viss notiek it kā pa īstam. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, patika labāk par pirmo daļu, galvenais tēls te bija daudz apsviedīgāks un varētu pat teikt pragmatiskāks.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …