Kādu piektdienu stāvēju vilciena pieturā un gaidīju savu vilcienu. Lai kavētu laiku, lasīju jauno  Economist numuru. Tā nu ir sanācis, ka šajā žurnālā pirmais, ko es lasu, ir grāmatu apskati. Tur es ieraudzīju šīs grāmatas apskatu, un man bija skaidrs uzreiz – jāizlasa obligāti. Iegāde ar notika apbrīnojami ātri, dabūju Jāņa Rozes grāmatnīcā jau tai pašā dienā. Tā kā šis tas lasāms vēl bija iekrājies, grāmatai nācās pāris dienās pagaidīt savu kārtu.

Kādu dienu netālu no Damaskas Arkanzasas štatā kādas Titan II raķetes  tehniskās apkopes laikā nejauši nomesta uzgriežņu atslēga pārsit raķetes korpusu, un raķetes šahta sāk lēnām piepildīties ar degvielas tvaikiem. Kontrolpaneļos iedegas lampiņas tādā kombinācijā, kuru neparedz neviens manuālis. Tiek nolemts raķetes palaišanas centru evakuēt un sākas bardaks, kas rezultējas raķetes degvielas detonācijā. Šis piemērs tiek izmantots kā ilustrācija kārtībai, kāda eksistēja slavenajā Strategic Air Comand (SAC) institūcijā. SAC pārziņā atradās lielākā daļa no kodolieročiem, un tā bija atbildīga par kodoluzbrukuma īstenošanu.

Tā kā biju jau lasījis agrāk autora “Fast Food Nation: The Dark Side of the All-American Meal”, man jau pirms lasīšanas bija skaidrs, ka grāmatas pamatā būs rūpīgs izpētes darbs, kas lasītājam tiks pasniegts interesantā un aizraujošā veidā. Grāmatā ir divas paralēli stāstījumi. Viens ir Damaskas incidents, kas ilustrē SAC nespēju tikt galā ar neplānotiem notikumiem. Otrs tiek veltīts ASV kodolieročiem vispār, to ražošanas, uzglabāšanas un lietošanas kārtību.

Ja kāds domā, ka raķetes un bumbas tika slēptas aiz kodētām durvīm, kuras apsargā līdz zobiem apbruņoti jūras kājnieki, tad nāksies vilties. Bieži vien atombumbas glabājās pa roku galam, sevišķi tās, kas tika nodotas NATO partnervalstīm. Cilvēki, kas viņas apkopa un uzstādīja, bieži vien nebija pietiekami apmācīti, bumbas krita ārā no kravas kastēm, šad tad kāda lidmašīna nogāzās ar visiem kodolieročiem, un ir tikai brīnums, ka neviena no šīm avārijām neizraisīja kodolkatastrofu. Tas viss radīja diezgan bīstamu situāciju. Kā atšķirt nolaidības pēc detonējošoša kodolieroča sprādzienu no īsta kodoluzbrukma. Ienaidnieks jau, pirmkārt, mērķēs uz kodolieročiem, lai izvairītos no atbildes trieciena. Tā vismaz bija pārliecināti kodolkara stratēģi. Ja nogulēsi, nebūs vairs pat iespēja atriebties, taču, ja kļūdīsies, tad būsi kara izraisītājs.

Ja pirmās atombumbas bija ar roku izgatavotas iekārtas, kur daudzi materiāli nemaz nebija standartizēti, un savešana darba kārtībā prasīja veselu nedēļu. Urāna bāzes atombumbai viena no galvenajām detaļām tika izgatavota apliecot alumīnija plāksni kokakolas pudelei, elektrību padeva mašīnas akumulators, kas regulāri bija jālādē un, lai to izdarītu bija jānoārda pat pusatombumba. Vēlākie modeļi bija vieglāk pagatavojami, tomēr ar drošību tiem bija švaki, piemēram, teorētiski kodolieroci varēja detonēt zibens spēriens, ugunsgrēks vai vienkārši šāviens pa kodolgalviņu. Vecie ieroči taupības dēļ netika modernizēti, bet arī jaunos izgatavoja ar nepietiekamu drošību, un filmās redzētie agregāti ar daudziem cipariem parādījās tikai astoņdesmitajiem un ne visur.

Grāmata man atklāja daudz ko jaunu. Skaidrs, ka nav prāta darbs grozoties gar stratēģiskā bumbvedēja bumbām, paslīdot kājai ķerties ar rokām, kur pagadās. Tā viens nejauši norāva manuālo bumbas palaišanas kloķi, un bumba izkrita. Nav labi sēžot pilota krēslā to papildus nopolstorēt ar vatņiku, tā var zaudēt stratēģisko bumbvedēju ar pāris kodolieročiem un nejauši uzsākt kodolkaru. Un pats galvenais, neticiet valdībai, kas apgalvo, ka plutonija bumba, kas izjukusi virs tava tomātu lauka, ir absolūti nekaitīga.

Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem, kurus interesē Aukstais karš un ASV kodolieroču attīstības vēsture no to drošības aspekta. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Viennozīmīgi viena no interesantākajām non-fiction grāmatām, kuru šogad esmu izlasījis.