Šo grāmatu iegādāju, jo krusta kari mani ir interesējuši vienmēr. Kādreiz tā ir bijusi varen populāra nodarbe, un nav jau nekāds noslēpums, ka savulaik arī Latvijas pamatiedzīvotāji dabūja uz kakla krustnešus. Līdz šim tā nopietni biju lasījis tikai par Ceturto krusta karu, kas beidzās ar Konstantinopoles krišanu. Bet par pārējo krusta karu periodu, kas aptver laika posmu no 1095. līdz 1291. gadam, neko.

Grāmatas autors tiešām nav samānījies, grāmatā mums tiek vēstīts par krusta kariem. Viņš cenšas no lasītāju prātiem mītus, kas ir iesēduši mūsu galvā. Tas viss tiek pasniegts aizraujošā un interesantā veidā. Lasītājs nemaz nenogurst lasot par kārtējā kalifāta sultānu un vezīru savstarpējām nesaskaņām, par krustnešu kašķiem un krusta karu sociālajiem faktoriem. Ir daudz atsauču uz pirmdokumentiem, tie tiek arī savstarpēji salīdzināti, un neskatoties uz lasīšanas vieglumu apakšā ir nopietni akadēmiski darbi.

Grāmata ļauj lasītājam palūkoties uz krusta kariem no arābu skatu punkta. Arābiem šie notikumi lielākoties nemaz nebija tik svarīgi, kā mums tas varētu šķist. Tās lielākoties bija kaujas impērijas nomalēs un nebija būtiskas nedz islāmam, nedz sultāniem. Protams, izņemot tos, kuri dzīvoja šajā piekrastē. Tādēļ arī hronikās informācija par tiem ir pieejama diezgan maz. Vislabāk grāmatā ir aprakstīts tieši Pirmais Krusta karš, pārējie arī ir labi atainoti, bet Pirmajam ir pievērsta vislielākā uzmanība.

Protams, ir daudz interesantu faktu, gan tas kā tajos laikos tika organizēta loģistika, un cik lieli bija zaudējumi no slimībām vien. Top lieta ir bijusi pilsētu aplenkšana ar visām no tā izrietošajām sekām. Laiku pa laikam uzliesmoja reliģiskais fanātisms, bet dažreiz kā Pirmā krusta kara gadījumā, tas izglāba visu pasākumu ar laicīgi atrastu relikviju.

Grāmata atbild arī uz jautājumu, kādēļ beigu beigās kristīgās valstis pakāsa Jeruzalemi un visas savas krustnešu valstis. Un tā krusta karošana nemaz nebija tik lēts prieks, lai to varētu atļauties trešie tēva dēli. Parasti uz tiem devas īstie mantinieki, apķīlājot savus īpašumus un tas viss, lai saņemtu visu grēku atlaišanu. Te nu radās jautājums, kad tad tie grēki īsti atlaisti, liela daļa uzskatīja, ka grēki atlaižas sasniedzot Svēto zemi, un tādēļ pēc tās sasniegšanas daļa uzreiz devas mājās. Krustnešu valstis savukārt nekautrējās plēsties savā starpā pat kara laikā pret musulmaņiem. Tas viss noveda līdz tam, ka brīdī, kad piekrastē parādījās nopietns musulmaņu līderis, krusta karotājiem vairs nebija ko likt pretī.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm un domāju, ka izlasīšu vēl kādu autora darbu par krusta kariem, lai padziļinātu zināšanas. Lasīt ieteiktu cilvēkiem, kuriem patīk vēsture un kas nebaidās no biezām grāmatām.