Nu jau labu laiku klausos Neil deGrasse Tyson Startalk Radio Show, un tādēļ šī autora domu gājiens man nav svešs. Reiz, kad man bija uznācis brīdis, kad nebija ko lasīt, nopirku šo grāmatu. Pirms tam bija nācies lasīt arī “Pluto files”, un tā man patika.
Grāmatā ir apkopoti dažādi autora raksti, kurus viņs publicējis laikrakstos un žurnālos. Tos vieno tēma: ASV kosmosa pētniecības pagātne un nākotnes perspektīva. Kad ASV valdībai atkal būs tehnoloģija, kas atļaus pašiem nogādāt kosmonautus orbītā? Kad beidzot mēs būsim uz Marsa? Tiek apskatīti arī zinātnes galvenie dzinuļi, tā ir konkurence un kara draudi. Tikai tādēļ ASV bija pirmā, kas nokļuva uz Mēness, bet no tā laika nekāda progresa vairs nav bijis. Uz šo progresa trūkumu autors sniedz atbildi, kādēļ tas tā noticis. Tiek analizēts arī kādēļ kosmosa izpēte ir nozīmīga ekonomikas, drošības un sabiedrības attīstībai un cik smieklīgi maz tas patiesībā maksā.
Ja esi cītīgs Startalk podkāsta klausītājs, tad es ieteiktu šo grāmatu nemaz nepirkt, jo visu šeit minēto būsi dzirdējis jau agrāk. Ir jabūt arī gatavam uz to, ka daudzos rakstos atkārtosies vieni un tie paši fakti un argumenti. Daži no tiem atkārtosies pat piecas sešas reizes. Tas var nedaudz lasītāju satracināt, sak, to jau es lasīju, kādēļ tu man to stāsti vēlreiz? Šeit nebūs arī nekā par lidojumiem uz zvaigznēm un dzinējiem, kas ļaus gaismas gadus pieveikt sekundēs. Te vairāk būs par ASV zūdošo lomu kosmosa izpētē, par to ka liela daļa no vadošajiem zinātniekiem ir importēt,i un liela daļa no tiem atgriežas savās tēvzemēs, jo ASV viņiem vairs nav ko darīt.
Ir arī skarbi fakti, kurus droši var attiecināt uz Latviju. Ja valsts neiegulda zinātnē, tad nav ko cerēt uz jauniem izgudrojumiem un tehnoloģiju attīstību valstī. Neviens komersants nekad neieguldīs naudu pasākumā, kurā nav acīmredzams nākotnes ieguvums. Tādu lietu dara tikai valsts. Neviens tak izdomājot radaru nedomāja, ka radīs pie reizes arī mikroviļņu krāsni. Tāpēc, katru reizi, kad mums pa TV kāds sāk muldēt par izcilo sagaidāmi Latvijas lēcienu tehnoloģiju jomā un zinot, cik daudz mēs patiesībā zinātnei atvēlam, es šo cilvēku ierindoju idiotu kategorijā. Tā turpinot mums tāpat kā ASV visi būs labi juristi, finansisti un mārketinga speciālisti. Ja valsts neiegulda zinātnē, ar laiku sāk pietrūkt dažādu nozaru speciālistu, sāk sabrukt infrastruktūra, un parādās lietas, kuras pati valsts nespēj uzražot. Izrādās, ka ASV tāda problēma jau pastāv.
Grāmatu vienā teikumā varētu izteikt kā, ja negribam zaudēt cilvēkus ar degsmi pētīt un atklāt, investējiet zinātnē! Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autora humors ir labs un uz tīru moralizēšanu ar’ viņš nepavelkas. Ceru, ka viņš reiz saņemsies un uzrakstīs kādu nopietnu kosmosa izpētes vēsturei veltītu grāmatu, nepiemirstot sev piemītošo humoru.
Ap astoņpadsmito novembri nolēmu nedaudz izglītoties Latvijas neatkarības karu vēsturē. Uz to mani pamudināja izdevniecībā Zvaigzne ABC izdotā grāmata „Latvijas neatkarības karš 1918.-1920.”. Vēstures tēmas mani ir saistījušas vienmēr. Es arī diezgan labi saprotu, ka tas kā vēsture tiek pasniegta ir atkarīga no laika, kad tā tiek apskatīta un, kurš ir apskatītājs.
Neatkarības kara laiks Latvijai ir bijis gan valsts pamatu likšanas laiks, gan laiks, kurā Latvijas teritorijā ir karojušas vai atradušās visdažādākie militārie spēki. Katram no šiem spēkiem bija savas intereses, kāds gribēja saglabāt Baltijas guberņu, cits izveidot Padomju Latviju, citi cīnīties pret komunistiem Krievijā. Grāmatas autors ir visus šī laika notikumus sakārtojis viegli uztveramā veidā un īsumā paskaidro lasītājam, kas kur, pret ko, un kāpēc karojis.
Vispār jau grūti par tik mazu un plānu grāmatu uzrakstīt apskatu. Vēlētos izcelt pāris būtiskas lietas, kas šajā grāmatā atrodamas. Pirmkārt tajā īsi aprakstīti visi galvenie notikumi, kas risinājušies Latvijas teritorijā šai laika posmā. Otrkārt autors mums dod nelielu ieskatu visu iesaistīto pušu ideoloģijā un motivācijā. Treškārt te ir īsumā aprakstīta Latvijas armijas rašanās vēsture. Nebija jau tā, ka valsti nodibinot mums uzreiz bija kaujas spējīgas karaspēka vienības. Vietām nebija pat vienotu uniformu par apbruņojumu nemaz nerunājot. Ceturtkārt izlasot šo grāmatu lasītājs uzzinās pietiekoši daudz par šo Latvijas vēsturei tik svarīgo laika posmu, lai varētu pateikt ko vairāk par standarta: „nu tad latvieši cīnījās pret vāciešiem un krieviem”. Patiesībā jau cīnījās vēl arī pret citiem latviešiem un ne tikai viņi vien.
Ņemot vērā grāmatas apjomu, te neatrast sīkas un detalizētas kauju shēmas un aprakstus, tomēr vispārēju priekšstatu šeit var iegūt diezgan labu. Tas viss iekļauts raitā stāstījumā un grāmatu var izlasīt vienā rāvienā no vāka līdz vākam. Papildus bonuss ir daudzās publicētās fotogrāfijas, kas ļauj ieskatīties tā laika karavīru dzīvē. Personīgs prieks, ka pieminēti bruņuvilcieni, kas tajos laikos tautas un karavīru uztverē, bija kaut kas līdzīgs mūsdienu aviobāzes kuģim.
Vispār jau Latvijai šis vēstures posms bija ļoti sarežģīts un patiešām ir brīnums, ka mūsu senčiem savu neatkarību izdevās vispār izcīnīt. Man cilvēkam ar diezgan lielu pieredzi stratēģiju datorspēlēs nāktos izcīnīt uzvaru šādā situācijā, tad ļoti šaubos, ka man tas viss sanāktu ar pirmo reizi. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē Latvijas neatkarības iegūšanas vēsture un kuri grib uzzināt ko vairāk par „latvieši tad cīnījās pret krieviem un vāciešiem”. Ja vēl interesē Latvijas vēsture šai laika posmā tad pērngad par šo tēmu izlasīju interesantu grāmatu „Atbrīvojot Baltiju” , kas apskatīja britu flotes nozīmi Baltijas valstu atbrīvošanā.
Par Kultūras ciklu zinu jau samērā sen. Nekādi nespēju saņemties un uzsākt lasīt kārtējo Kosmiskās operas žanra darbu. Bet nesen atkal bija brīdis, kad nebija ko lasīt, un šī grāmata gadījās tieši pa rokai. Patlaban liekas, ka, iespējams, izlasīšu visas desmit šajā ciklā iznākušās grāmatas. Bet neko jau nevar zināt – Gvinas Hainiš ciklu tā arī nepabeidzu, neskatoties uz nopietno startu.
Tātad galaktikā ir karš. Karā ir ierautas neskaitāmas planētas, cilvēku upuri miljardiem, netiek taupītas ne planētas, ne zvaigznes. Iridiani karo dēļ Ticības, visus, kurus var pakļaut ir jāpakļauj, ja neizdodas tad jāiet bojā mēģinot. Kultūra cīnās par savu eksistenci, šī civilizāciju grupa nav karojusi ļoti sen, jo viņu pamatā ir katra individuālā brīvība un neagresīvas ietekmes metodes. Te kopā dzīvo gan mākslīgie intelekti, gan neskaitāmas humanoīdu rases. Šajā karā pa vidu ir čeindžers Horza, algotnis, kura simpātijas ir iridanu frakcijas pusē. Viņa uzdevums ir sagūstīt kādu avarējošu Prātu, kas atrodas uz planētas, kurā ne Kultūrai, ne Iridianiem nav tieša pieeja.
Kosmiskajās operas lieki būtu meklēt, notikumu loģiku, tās kalpo, lai parādītu autora fantāzijas lidojumu. Arī šajā gadījumā lidojums ir iespaidīgs, kur vēl mums tiek aprakstīti galaktiskie kari principu pēc. Nu labi, citās kosmiskajās operās. Pasaule ir aizraujoša, skaidra lieta, ka pati Kultūra nevar būt spraigu notikumu arēna, jo te katrs dzīvo kā grib un nevienam netraucē. Resursi ir neierobežoti, un cilvēki viens otram netraucē, ja pārāk sāk traucēt, tad Prāti (mākslīgie intelekti) var iejaukties un izdarīt tā, ka viss ir kārtībā. Tādēļ visa darbība notiek kā Kultūras pārstāvju sadursme ar apkārtējo ne kultūras pasauli. Te notiek konflikti un neskatoties uz pacifismu Kultūras pārstāvji nebūt nav bezzobaini kucēni. Ja vajadzēs, viņi arī uzspers gaisā veselu planētu ar visiem tās iedzīvotājiem.
Horza kā grāmatas galvenais varonis ir visai interesants. Es gan lāgā nesapratu, no kurienes viņam visa tā principialitāte. Varbūt viņa asteroīds par ilgu atradies Iridianu ietekmes sfērā? Viņam pienākums ir galvenais un to pildot viņš pamanās izvadāt lasītāju pa visu galaktiku. Apmeklēt planētas nolemtas iznīcībai, novērot spēles, kur cena ir cilvēku dzīvības, apskatīt dažādus citplanētiešu sasniegumus un izcelties ar kosmisku stūrgalvību.
Viņa pretiniece Kultūras pārstāve, nebija autoram diez ko izdevusies, nekādas pretdarbības jau īsti nebija, jo, kur nu bioloģiskajām rasēm uzveikt galaktikas superprātus, kuri daļēji atrodas hipertelpā. Viņa vairāk kā novērotājs ar misiju, bet bez entuziasma.
Autoram piemīt Upīša cienīga liekvārdība, grāmata ir pilni ar spilgtiem aprakstiem un acīmredzamā konstatāciju. Vai tas mani atbaidīja? nē, es labprāt klejoju pa visumu līdzi Horzas algotņu komandai, īpaši necenšoties rēķināt līdzi fizikas likumiem un notiekošā loģikai. Tā arī nesapratu ko Iridianiem dotu Prāta notveršana, tas pat nebija nekāds superprāts, vienkāršs kuģa intelekts. Tomēr nez kāpēc abas puses uzskatīja, ka šis panākums noteiks kara gaitu. Bet kā un kāpēc, man tiešām nepieleca.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, izskatās, ka pirmā grāmata ir tāds tīzeris, lai ievilktu lasītāju Kultūras pasaulē. Šķiet sastiķēta no daudzām iecerēm, bez īsta plāna kā to jauki realizēt.
Grāmatu blogeri tagad iesākuši jaunu tradīciju uzrakstīt ne tikai par izlasīto, bet arī par to, kādēļ viņi lasa un cik tas izmaksā. Nenoliedzami, ka jautājums – cik tas maksā, vienmēr būs aktuāls. Sibillas un Spīganas ierakstus jau varam izlasīt un uzzināt viņu hobija graujošās sekas ģimenes budžetos. Spīgana, piemēram, tērējot vidēji mēnesī 30 LVL (kas ir aptuveni tikpat daudz, cik pieredzējis alkonauts iztērē savas ikmēneša dzeramā iegādei), Sibilla ir pieticīgāka un iztiek ar divreiz mazāku summu (protams, nevaram izslēgt, ka viņa rūpējas par savu radinieku psihoemocionālo stāvokli un tādēļ vilto ciparus). Tas viss arī mani pamudināja apkopot savas domas par to, kādēļ es lasu un kā tas ietekmē manu dzīvi.
Piebilde – ieraksta struktūru nosperšu no Spīganas, jo viņai tas ir dikti lādzīgs sanācis.
Kāpēc Asmodejs lasa?
Domāju, ka šis būtu analogs jautājumam, kādēļ cilvēks elpo. Es vienkārši nevar iedomāties sevi nelasot. Nevaru un viss. Varbūt pie vainas ir audzināšana, bet līdz ko iemācījos burtus savirknēt vārdos, es biju kritis lasīšanai par upuri. Iespējams, ka man pašam ir ierobežota fantāzija, un man patīk dzīvoties pa citu autoru pasaulēm.
Kur Asmodejs dabū grāmatas un/vai naudu to iegādei?
Grāmatu ieguvei man ir divi galvenie avoti (pirmais un otrais).
Sadarbība ar izdevniecībām, patlaban es par brīvu saņemu grāmatas no Zvaigznes ABC un Jāņa Rozes Apgāda. Tā ir jauka un, cerams, abpusēji izdevīga sadarbība. Es izlasu, ko vēlo,s un uzrakstu par grāmatu, ko domāju. Tas man ietaupa diezgan daudz naudiņas, jo lielāko daļu no šim grāmatām būtu nopircis tik un tā. Negarantēju tikai, ka latviešu valodā.
Grāmatas, kas nopirktas grāmatu veikalos. Lielākoties manas iepirkumu vietas ir Amazon.com un Litres.ru. Amazonē iepērku populārzinātnisko literatūru un grāmatas, kuras man vajag izlasīt tūlīt un tagad. Litresā iepērku smadzeņu košļenes jeb fantastsikos bojevikus. Daži no tiem patiešām ir fantastiski.
Grāmatas cenšos pirkt un nespert no neta, ja paslīd klikšķis un izlasu ko nelegāli iegūtu, un, ja grāmata ir laba, es viņu nopērku, lai vēlāk nebūtu sirdsapziņas pārmetumu.
Naudiņas kalendārajā mēnesī iztērēju ap 60 latiem. Reizēm gadās, ka tu, cilvēks, vakarā ieklīsti amazonē un pēc stundiņas esi krietni patērējies. Man jau šķiet, ka iztērētā summa ir adekvāta maniem ienākumiem, un neviens mani no mājas vēl nav solījis mest ārā. Protams, ka tas rada situāciju, kad veidojas grāmatu uzkrājumi. Tas ir grāmatas nopirktas lasīšanai un palikušas nelasītas. Ar to es regulāri cīnos grāmatas lasot. Tomēr patlaban es zaudēju.
Epizodiski es grāmatas iegādājos arī grāmatveikalos. Ja esmu ārzemēs, es vienmēr cenšos ieiet kādā grāmatu veikalā tikai paskatīties. Tagad lielākoties tas aprobežojas ar kodu skanēšanu un to read saraksta papildināšanu. Bet bija laiki, kad puse no manas bagāzas atpakaļceļā ir bijusi grāmatas.
Kad es lasu?
Tagad es lasu no rīta braucot uz darbu un vakarā no darba. Reizēm nedaudz pirms gulētiešanas, bet tas vienmēr ir riskanti, jo galvā var rasties ideja izlasīt grāmatu līdz galam jau šonakt. Tas viss man dienā dod aptuvenu lasīšanas laiku 1.5 vai 2 stundas. Kādreiz, kad studēju, nestrādāju un nebija ģimenes, tad lasīšanai veltīju daudz lielāku savu dienas daļu – ap sešām stundām.
Praktiski nelasu brīvdienās, ja nu vienīgi kurinot pirti, tad rodas kāda stundiņa lasīšanai. Jāpiezīmē, ka arī datorspēles ir diezgan liels konkurents lasīšanai.
Vispār nemaz nevaru iedomāties, ko es citu vilcienā varētu darīt, ja nebūtu lasāmā. Ir gadījies, kad pēkšņi vairs nav ko lasīt. Grāmata beidzas, un tu sēdi kā tāds losis, skatīties pa logu garlaicīgi. Urbināt degunu? Cik ilgi? Blenzt uz blakussēdētājiem ar nav nekāda opcija, tad nu sēdi un dirni.
Cik daudz Asmodejs lasa?
Tagad gadā vidēji izlasu 100-120 grāmatas, tas ir ap 45’000 lapaspusēm. Manuprāt, tas nav daudz, sevišķi paskatoties uz vidusskolas un augstskolas laiku bibliotēku kartiņām, kur 200+ grāmatas nebija nekāds brīnums. Ātrums man varētu būt ap 100 lpp stundām, bet tas atkarīgs no teksta.
Mani nebaida grāmatu biezums, mani baida tas, ka tā var būt garlaicīga. Lasot pieturos pie principa „no one is left behind”, ja sāku, tad izlasu. Tā, ka ja kāds uzrakstījis savu grāmatu un piedabū mani pie lasīšanas, lai ar cik švaka tā nebūtu, es viņu izlasīšu.
Kādās valodās es lasu un kādus žanrus?
Man no tēva ir iedzimta spēja lasīt visās pasaules valodās (nu gandrīz). Tomēr no izlasītā es saprotu tikai latviešu, angļu, krievu un vācu valodā. Jāatzīst arī, ka vāciski esmu izlasījis tikai pāris grāmatas. Un pēdējoreiz to darīju pirms septiņiem gadiem. Angliski es lasu galvenokārt populārzinātniskās grāmatas un to autoru darbus, kurus man vajag izlasīt tūlīt. Krieviski fantastisko bojeviku. Latviski es lasu visu pārējo.
Bērnībā es spiedu uz zinātnisko fantastiku, un tagad manī mīt īgns onkulis, kas visus mūsdienu šī žanra darbus salīdzina ar klasiku. Katru reizi nonāku pie secinājuma, ka vecmeistari ir bijuši labāki kā mūsdienu autori. Fantāziju kā žanru es ilgu laiku nemaz neuzskatīju par lasīšanas vērtu, bet par laimi šīs domas man pārgāja. Detektīvus izslimoju vidusskolas gados, es pat esmu izlasījis visu Vollesa sēriju un ar to lepojos. Populārzinātniskās grāmatas lasu kopš bērnības, tās mani pamudināja mācīties krievu un angļu valodas. Labi, atzīšos, zinātniskā fantastika mani ar spieda mācīties lasīt angļu valodā. Un tā valodu mācīšanās ar nemaz tik grūta nebija, pāris mēneši ar lapiņām izrakstot nezināmos vārdus un vedot govis ganos atkārtojot jaunos vārdiņos.
Te neliela atkāpe – savulaik man bija ideja sakolekcionēt visas sērijas „Фантастический боевик” grāmatas. Tas prasīja daudz laika un ne mazus kapitālieguldījumus, jo dažas grāmatas skaitījās retums un varēja piķot ap 7 LVL viena. Varonīgi sakrāju gandrīz visas, kas bija iznākušas, kaut kur ap 500. Bet tad es sapratu, ka drīz mans mājoklis pārvērtīsies par bibliotēku, kurā lielāko daļu sastāda apšaubāmas kvalitātes grāmatas. Nolēmu mest savam hobijam mieru un grāmatas atdevu kādam labam draugam. Cik noprotu, viņš tagad īsti nezina, ko ar viņām pasākt.
Papīrs vai e-grāmatas?
Pirms četriem gadiem būtu teicis, ka papīrs un tikai papīrs. Bet tad nopirku e-lasīkli, un pamazām manas domas mainījās. Tagad es teiktu, ka man pēc būtības ir pilnīgi vienalga. Elektroniskās grāmatas pērku tikai tādēļ, ka mazāka ņemšanās. Es zinu, tā ir zaimošana grāmatas pirkšanas un izvēles procesu saukt par ņemšanos. Par to cilvēku var iespundēt vietā, kur vienīgais lasāmais ir tikai ķīniešu alus pudeļu etiķetes.
Grāmatveikalos man joprojām patīk izcilāt grāmatas, nedaudz palasīties tās, novērtēt smagumu un papīru. Tai pat laikā ar visām varītēm cenšos neizskatīties pēc tipa, kas kaut ko taisās nospert vai arī tikko ir iznācis no kāda medicīnas iestādījuma. Ciest nevaru, ja kāds/kāda man nāk veikalā klāt un piedāvā palīdzēt. Grāmatas izvēle ir dziļi personisks process, tur nekādu palīdzību no malas nevajag.
Tomēr grāmatu veikalā, lai arī cik izcils viņš būtu, nav tā izvēles klāsta, kas interneta grāmatu veikalā. Agrāk es visu pirku tikai papīrā, un pats grāmatas izvēles process pat internetā bija jauks. Tomēr šeit bija viens liels mīnuss, tu esi noskatījis grāmatu, kas tev pavēstīs par atalgojuma sistēmu Karaliskajā flotē, tomēr grāmata līdz Latvijai nāk veselu nedēļu. Pēc tam tā divas nedēļas vai mēnesi pavada Latvijas Pasta dzīlē, un tikai tad par sevi pavēsta pasta kastē ar paziņojumu ierasties pēc sūtījuma. Paziņojums parasti tiek numurēts kā trešais, lai gan tu to nolādēto pastkasti esi čekojis visu laiku. Pa ceļam vēl aptaujājot kaimiņus vai šiem nav nejauši kas iemests. Būsim godīgi, tas reāli bendē nervus, kuri jau tā man nav visai stipri. Un kad grāmata beidzot atnākusi, viņa tevi vairs neinteresē, jo ir citas aktuālākas tēmas. Nemaz nerunāšu par gadījumiem, kad tu esi grāmatu pasūtījis pirms iznākšanas, lai ātrāk izlasītu un pēc tam divas nedēļas skaties uz viņu grāmatbodē, lādēdams sevi par stulbumu un ticību pasta pārvadājumiem.
Tomēr līdz e-grāmatu parādīšanās brīdim es nekur citur nespētu iegādāt grāmatu par tēmu: zirnekļu tīklu aušanas māksla vai katastrofu risku analīzi. Nācās vien sūtīt, gaidīt un cīnīties ar pastu.
Līdz ar e-lasīkli mana dzīve šajā jomā kļuva ievērojami vieglāka: atrod, izvēlies, nopērc un lasi uzreiz. Pie tam šādas grāmatas neaizņem mājā vietu, bet par to vēlāk.
Kur es lieku izlasītās grāmatas?
Izlasot grāmatu es par to uzrakstu nelielu atsaucīti savā blogā un tad domāju. Kādreiz es visas nopirktās papīra grāmatas liku grāmatu plauktos. Kad rocība bija maza, arī plaukti bija mazi. Tad pārvācos uz Rīgu, īrēju dzīvokli, tur man vesela istabas siena bija atvēlēta grāmatu skapjiem. Bet pat tur grāmatas bija jāglabā trijās kārtās. Tad pārcēlos uz Jūrmalu un sapratu, ka nevar visu māju pārvērst par bibliotēku, lai cik tu tās grāmatas mīlētu, tāpat lielu daļu vairs otru reizi nelasīsi.
Tad es nolēmu bez žēlastības no lielākās daļas grāmatu šķirties atdodot tiem, kas gatavi ņemt pretī. Tādu cilvēku jau nemaz tik daudz nav. Sevišķi ja runa ir par 500 „Фантастический боевик” sērijas grāmatām maksimas, rimi un stokmena maisiņos. Arī grāmatas, kuras saņemu no izdevniecībām, lielākoties pāc izlasīšanas nododu tālāk saviem radiem lasīšanai, nav jau lielas jēgas ļaut viņai nomirt savā grāmatu plauktā. Bet ir grāmatas, kuras es nevienam neatdošu ne par kādu naudu, tās veido manu pašreizējo grāmatu plauktu. Viņu nav vairāk par 300, un lielākoties tās ir populārzinātniskās, un ceru, ka man viņas vēl reiz noderēs. Un vēl man mājās stāv rezerve ap 100 grāmatām, kuras lasīt kritiskos brīžos, kad nav ko lasīt.
Ar e-grāmatām šādu problēmu, protams, nav, tajos agregātos var sabāzt tūkstošiem grāmatu.
Secinājumi
Būt par cītīgu grāmatas lasītāju nemaz nav viegli. Ja cilvēki uzzina, ka tu gada laikā izlasi ap 100 grāmatu, viņiem ir tikai pāris izvēles iespējas – melis (labākajā gadījumā), tu visu laiku to vien dari, kā lasi grāmatas.
Tomēr, ja esi cītīgs grāmatu tārps, tad ir jābūt gatavam uz tādām lietām kā:
– Salīdzinoši daudz cilvēki sarunās par grāmatām atminas klasiķu darbus un cenšas iztaujāt tevi par to saturu. Ja tu atzīsties, ka tev nav ne jausmas, par ko tajos rakstīts, tad paceļas jautājums, ko tad tu īsti lasi, romānu vai? Bet nu tas nāk no tādiem praktiskākiem cilvēkiem. Daudz grāmatas nozīmē, ka tu esi izlasījis visas grāmatas.
– Cilvēki domās, ka izlasot grāmatu tu viņu arī perfekti atceries, vēlams no galvas. Pat ja zināsi, kur ko atrast, tā tiks uzskatīta par šmaukšanos.
– Obligāti kāds tavs ģimenes loceklis būs dzirdējis par to, cik kaitīgi ir ēst un lasīt vienlaicīgi.
– Ja tev ir brilles, tad acis tu esi sabeidzis lasot grāmatas (Tā gan varētu reizēm arī būt taisnība).
– Cilvēki var nošokēties, ja tu neesi sajūsmināts par jaunāko dižpārdokli, kaut ko muldot, ka pirms astoņiem gadiem lasījis tekstu ar līdzīgu uzbūvi un sižeta risinājumu.
– Vairāk lasot daiļliteratūru, tu ar laiku atklāsi visus iespējamos sižeta pavērsienus un žanra galvenās vadlīnijas. Jo vairāk lasīsi, jo vairāk salīdzināsi. Savukārt, ja būsi lasījis tikai „Velna Kalpus” vai „Bībeli”( starp citu esmu izlasījis kādas trīs reizes visu (bez Svētā Gara vadības, tas gan)) , tad katra nākamā grāmata tev noraus jumtu ar savu unikalitāti. Un par to es mazlasītājus apskaužu, un te arī ir tā atkarības galvenā iezīme. Jo tu vairāk lasi, jo lielāku dozu tev vajag.
– Ja tu nonāksi vietā, kur nav ko lasīt, tu lasīsi visu, kur ir uzrakstīti burti. Avīzes svešā valodā, etiķetes, sludinājumus. Ne jau par velti kādreiz lauka tualetēs pie sienas lika noplēšamos kalendārus. Cilvēks darīja savas lietas un izglītojās.
– Dodoties ceļojumā tu domāsi ne tikai kādas drēbes ņemt līdzi, bet arī ko lasīsi.
– Lai arī cik daudz grāmatu mājās nebūtu nelasītas, vienmēr būs problēma – nav ko lasīt.
Lasīšana vai nelasīšana ir katra cilvēka brīva izvēle, ja nepatīk šī nodarbe, nav problēmu -rambā datorspēles, skaties filmas, ķīlē mašīnas vai vienkārši skaties Panorāmu. Dzīve ir viena, un katrs dara to, kas viņam vislabāk patīk.
Mūsdienās aizbildināties par lasīšanu kā dārgu prieku ir visai smieklīgi. Tas nav dārgi, bibliotēkas ir visur, labi, ne visās ir pēdējie jaunumi, bet nopietns lasītājs tiks arī pie tiem. Protams, ir jau arī iespēja dabūt visu pilnīgi pa velti, bet tas jau uz katra paša sirdsapziņas. Man sava mūža laikā nekad nav bijusi problēma tikt pie grāmatas, kuru es patiešām vēlos. Jā, tas var paņemt zināmu laiku un nedaudz darba. Un nekad es par grāmatu neesmu maksājis vairāk par 40 latiem.
PS. Ja vēl kāds grāmatu blogeris uzrakstīs par šo dārgo un atkarību izraisošo hobiju, labprāt izlasīšu. Ja kāds patiešām spēja šo sacerējumu izlasīt līdz galam, tad nekaunieties komentāros par to paziņot J
Man, iespējams nepamatoti, ir šķitis, ka populārzinātniskās grāmatas latviski tiek izdotas daudz par maz. Un tādēļ man ir neviltota sajūsma ieraugot grāmatu veikalu plauktos kādu zinātnei veltītu grāmatu latviski. Ieraugot šo grāmatu, man uzreiz radās vēlmi to izlasīt. Pirmkārt tādēļ, ka tā bija latviešu valodā un otrkārt, viņa man labu laiku stāv izlasāmo sarakstā. Pateicoties Jāņa Rozes Apgādam es savā īpašumā ieguvu “Periodiskās fabulas” un lasīšanai klāt ķēros uzreiz.
Grāmatas pamatā ir ķīmisko elementu periodiskā tabula. Autors lasītājam pavēsta zināmu un ne tik zināmo elementu vēsturi. Savulaik jau cilvēki pazina tikai dažus elementus -zeltu, dzelzi, alvu, sēru, dzīvsudrabu, varu. Pārējie elementi bija pazīstami tikai savienojumu veidā. Ķīmijas pirmsākumi noteikti meklējami alķīmijā, cilvēku centienos jebkuru vielu pārvērst zeltā. Katra jauna elementa atklāšana radīja pavērsienu cilvēces attīstības vēsturē. Mākslinieki meklēja veidus, kā šo novitāti iekļaut savos darbos, jaunie elementi kļuva par modes simboliem un beigu beigās par sacensību elementu, lai noteiktu, kura sabiedriskā iekārta ir pārāka – komunisms vai kapitālisms. Dažādas ražošanas nozares savukārt iekļāva jaunos elementus savos ražojumos. Nekas nedod skaistāku zaļo krāsu par arsēnu, un hlors ir tīri labs pamats ķīmisko ieroču ražošanai.
Tā kā šāda tipa grāmatas es jau pāris esmu izlasījis, man grāmata lielāko devumu sniedza mākslas un kultūras vēstures kontekstā. Sākot ar to, ka alva reiz bija tāds pats stratēģiskais materiāls kā mūsdienās urāns. Ne visur zelts ir bijis vērtē, un reiz alumīnijs tika uzskatīts par jauno zeltu. Un tas ir tīri vai brīnums, ka cilvēkam indīgākie elementi rada tik spilgtas krāsas. Cinka un svina salīdzinājums namu apjumšanā un no kāda materiāla vislabāk izgatavot skulptūras. Daļu no stāstiem es jau biju dzirdējis – skābeklis un flogistons, Kirī pāris un viņu vājību pēc vakariņām vērot radioaktīvo elementu spīdumu, Mendeļejevs un viņa periodisko elementu tabula, Napaleons un arsēna krāsas tapetes , gallija karotes, tie ir tikai daži.
Autors pastāsta arī dažus savus eksperimentus, uz kuriem viņu ir pamudinājusi grāmatas sarakstīšana. Tad nu varam uzzināt kā no urīna iegūt fosforu vai no asinīm dzelzi.
Ja lasītājs neko no šī temata iepriekš nebūs daudz lasījis, tad šī grāmata viņam būs īsta zināšanu krātuve. Fakti un notikumi te tiek pasniegti interesantā un saistošā veidā. Te nav sausas zinātniskas valodas ar metālu kušanas temperatūrām un elektronu uzskaiti ārējās elektronu čaulās. Te viss tiek piesaistīts sadzīvei. Kas interesanti, daļu no metāliem, kuru nosaukumi šķiet eksotiski, patiesībā ikdienā mums ir visapkārt. Lasot šo grāmatu patiešām ir jāuzmanās, lai nekļūtu par elementu kolekcionāru. Tie ir cilvēki, kas cenšas iegūt savā īpašumā visus iespējamos elementus. Man šāda doma galvā iešaujas laiku pa laikam, bet pagaidām esmu tam turējies pretī.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē vēsture, ķīmija un ķīmiskie elementi. Jācer, ka reiz latviski tiks izdota arī grāmata „The Elements” by Theodore Gray uz kuru „Periodiskās fabulas” pāris reizes atsaucas.
Arī šī grāmata man jau vismaz gadu stāvēja izlasāmo grāmatu sarakstā. Bija radies priekšstats, ka viņa varētu būt visai aizraujoša un ka tajā atrodamās fotogrāfijas vien esot ko vērts. Kad uzzināju, ka grāmata izdota latviešu valodā, tad man beidzās visi iespējamie iemesli, kas varētu atlikt grāmatas izlasīšanu uz vēlāku laiku. Grāmatu „Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem” dabūju savos nagos no izdevniecības Zvaigzne ABC un pie lasīšanas ķēros nekavējoties.
Džeikobam ir sešpadsmit gadi, un nesen viņš ir zaudējis savu vectēvu. Vectēvs bija viens dīvains cilvēks, visu laiku pavadīja medībās, bet savam mazdēlam stāstīja stāstus un rādīja fotogrāfijas par kādu namu, kurā viņš glābjoties no kara bija pavadījis bērnību. Lielākā daļa izklausās pēc pasakām, par dažādiem dīvainiem bērniem, kas spēj lidot pa gaisu, celt lielus smagumus vai būt neredzami. Kad vectēvu atrod mežā nogalinātu, Džeikobs nolemj namu no vectēva stāstiem uzmeklēt un noskaidrot patiesību par šiem dīvainajiem brīnumbērniem. Nams atrodas uz Kairnholmas salas pie Velsas piekrastē, bet pāri palikušas ir tikai drupas.
Pamatideja šim stāstam ir ļoti spēcīga un intriģējoša. Bērni ar brīnumspējām, nomaļa bērnu patversme un, kas ir tā Mis Peregrīne? Kā un kādēļ bērni ir šajā namā nonākuši? Kādēļ Ābrahams Portmens, zēna vecaistēvs, aizgāja prom no šī nama? Kas ir šie briesmoņi, kas nogalināja vectēvu un kādēļ?
Grāmata lielākoties attaisno visas lasītāja cerības, sala atrodas Dieva pamestā vietā, kur enerģijas avots ir dīzeļģeneratori, salinieki lielākoties uzturas krogos, runājot par aitām. Par Namu te neviens lāgā nevar neko pastāstīt, tik vien, ka tāds te reiz ir bijis. Skaidra lieta, ka te ir kāds nopietns noslēpums, kuru tūlīt ar Džeikobu kopā atrisināsim. Tāpat cerības attaisno stāstu pavadošās fotogrāfijas, kuras it kā attēlo Nama iemītniekus. Tās piedod stāstījumam autentiskuma noskaņu, ir taču atšķirība, vai tu lasi kāda stāsta varoņa izskata aprakstu, vai arī tev parāda bildi ar viņu. Kā apgalvo autors, visas bildes ir praktiski autentiskas, tikai piemeklētas speciāli šai grāmatai no dažādām kolekcijām. Tā, ka ir visas iespējas aizmirsties un uztvert stāstu kā patiesu.
Tomēr kā jau lielai daļai grāmatu ar izcilu sākumu, lasītājs sāk vēlēties tikpat izcilas beigas. Tās, manuprāt, varētu būtu arī labākas. Lai gan vienīgais, kur varu piesieties, ir fakts, ka priekš tik laba darba viņas bija nedaudz par vienkāršām. Gribējās ko monumentālāku. Priecē fakts, ka grāmatai būs turpinājums jau 2014. gadā. Otra lieta ir galveno varoņu shematiskums, vienīgais nostrādātais tēls ir Džeikobs. Tāds egocentrisks tīnis, kas neieklausās apkārtējos un neizdara acīmredzamus secinājumus. Tomēr otrā plāna varoņi ir tikai kā tādi ietvari savām brīnumspējām. Lielākoties mēs par viņiem uzzinām tikai vārdus un viņu spējas. Bet nekā par to, kā ir 80 gadus nodzīvot kā bērnam, kā tas izmaina viņu domāšanu un pasaules uztveri.
Kopumā laba grāmata, kas domāta jauniešu auditorijai. Ar nepacietību gaidīšu grāmatas nākamo daļu, lai uzzinātu Džeikoba turpmākos piedzīvojumus. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ceru, ka autors noslīpēs savu rakstīšanas prasmi, un šis būs tas gadījums, kad cikla otrā grāmata būs spēcīgāka par pirmo. Jauniešiem noteikti patiks, ciniķi gan varētu teikt, ka šīs ir tikai variācija par „Pītera un Vendijas” tēmu, manuprāt ļoti izdevusies.
Ko nu te var teikt, es esmu atkarīgs no Prečeta Diskzemes. Un tur nu diez vai ko varēs mainīt. Patiesībā esmu tik atkarīgs, ka pirms-Kindles laikos ceļojot pa Austrāliju, man somā bija vismaz četras Prečeta Diskzemes grāmatas. Tāpēc katru gadu, kad ir novākti kartupeļi un biešu lauks ar’ noņemts, es gaidu jauno Diskzemes stāstu. Lai ar autors slimo ar Alcheimera slimību un šad tad runā par eitanāziju, viņa grāmatas joprojām turpina iznākt ar apbrīnojamu regularitāti.
Diskzemei ir pienācis laiks kļūt jaunai, un to nespēs apstādināt nekas uz pasaules. Ir pienācis laiks tvaikam un tvaika katliem. Gadsimtiem ilgi Diskzemes iedzīvotāji ir vērojuši, kā tvaiks paceļ katla vāku. Dažiem kalējiem pat ir ienācis prātā mēģināt šo tvaika spēku iegrožot. Līdz šim tas bija beidzies ar ķermeņa un katla daļu mētāšanos pa tuvāko apkārtni, kuras pēc tam kaimiņi salasīja spainī un apglabāja. Tomēr neviens no viņiem nebija Diks Simnels, kalēja dēls, kurš zina kā izmantot logaritmisko lineālu un kā ar sinusiem un kosinusiem paveikt brīnumainas lietas. Pat tirāns Vetinari saprot, ka šai lietai ir pienācis laiks. Un drīz vien daļai no Diskzemes iedzīvotājiem nebūs aizraujošākas nodarbes, kā ņemt rokās blociņu un stāvēt dzelzceļa malā.
Šī grāmata pieder pie tā saucamā Industriālā cikla un ataino Diskzemes sabiedrības industrializāciju. Pasts jau ir ieviests, strādā arī optiskais telegrāfs, iespiedmašīnas drukā grāmatas un avīzes. Pasaule mainās; vecajam dzīvesveidam šeit vairs nav vietas. Burvestības un maģija tiek atstāta speciālistiem, parastos ļaudis interesē tehnika. Un, kas var būt labāks biznesa inkubatora nodrošinātājs par Karali Hariju? Cilvēks, kurš nešķiro, vai viņa darbinieks ir golems, goblins, rūķis vai trollis. Galvenais, lai viņš labi dara savu darbu. Bet atkritumu bizness, lai ar’ ienesīgs, nenodrošina stāvokli sabiedrībā un Sūdu Karalis Harijs diez ko labi neskan viss. Viņam dzelzceļš ir iespēja radīt ko nebijušu. Vetinari dzelzceļā redz iespēju paplašināt savu politisko ietekmi un padarīt savus pavalstniekus apmierinātākus ar dzīvi. Moist von Lipwig, izbijis blēdis, vienkārši nevar neiesaistīties kārtējā avantūrā un ir gatavs pārstāvēt pilsētas intereses (vismaz piespiedu kārtā). Tikai rūķiem nekas nav labi.
Vispār jau grāmata apskata arī dažādas sabiedrības integrācijas problēmas. Cilvēku inerci un pieķeršanos veciem aizspriedumiem. Segregācijai un kādu rasu pārstāvju uzskatīšanu par nesaprātīgām būtnēm. Stāsts zināmā mērā balstās arī uz britu vēsturi. Savulaik, kad tur bija dzelzceļa bums, notiekošais daudz neatšķīrās no Diskzemes scenārija. Te kā marginālie elementi ir goblini, tikai nesen viņus atzina par tiesīgiem būt cilvēkiem un arī ne visur. Rūķi savukārt ir totāli konservatīvi, vismaz daļa no tiem un ir tāds kā lokālais Kukluksklans. Viņi ir gatavi darīt visu, lai pasaule nemainītos.
Kopumā aizraujošs stāsts, kas lasās ar interesi. Pirms lasīšanas sākšanas būtu ieteicams izlasīt visu industrializācijai veltīto ciklu. Citādi būs grūti saprast, kas tur kurš ir, un tās daudzās references uz iepriekšējiem notikumiem. Tomēr, manuprāt, visa šī industrializācija nokauj Diskzemes sākotnējo šarmu. Maģijas paliek arvien mazāk, briesmoņi palikuši tikai attālākajos nostūros un pieklust pat dievi. Tas viss rada iespaidu, ka Diskzeme lēnām kļūst par tādu kā Lielbritāniju industriālās revolūcijas priekšvakarā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Bet uz nākošajiem jaunajiem kartupeļiem labprāt sagaidītu Rincewind cikla turpinājumu.
Ar šīs grāmatas izlasīšanu man nemaz tik viegli nevedās. Pirmo reizi es viņu mēģināju izlasīt trīs gadus atpakaļ. Tad tikko biju piebeidzis lasīt The Name of the Wind, un šķita laba ideja lasīt vien tālāk. Tas nekas, ka grāmatai veselas tūkstoš lapaspuses. Tomēr man pēc kāda laika entuziasms noplaka un, ticis līdz kādai divsimtajai lapaspusei, metu grāmatai mieru. Otrā reize bija kādu gadu atpakaļ, biju nonācis situācijā, ka šī bija vienīgā grāmata, kuru bija iespējams dabūt un lasīt. Tie, kas lasa daudz sapratīs, ka dzīvē gadās situācijas, kad vienīgā alternatīva ir pudeļu etiķetes. Tomēr arī tad līdz ko man bija pieejamas citas grāmatas, es šo grāmatu nodevu un pametu pie piecdesmitās lapaspuses. Tomēr tagad laikā, kad latviski iznākusi grāmata “Vēja vārds”, man uznāca iedvesma un grāmatu izlasīju vienā rāvienā, tas ir, nedēļas laikā.
Sižets turpinās turpat, kur iepriekšējā grāmata beidzās, Kvouta krogā. Hronists joprojām grib uzzināt Kvouta īsto dzīvesstāstu, Basts savukārt izvilkt viņu no šīs nomales un veikt lielus darbus. Kvotam, šķiet, gan viss pašreizējā dzīvē apmierina, un viņš īpaši nekur neraujas. Tomēr stāstījumu viņš turpina, un lasītājs var uzzināt papildus pāris gadus no Kvouta iepriekšējās dzīves. Gan par Akadēmiju, par viņa došanos kalpot pie Vintas karaļa, par atkal satikšanos ar vienu no čandrian pārstāvjiem, viņa viesošanos Feju valstībā un, protams, cīņas mākslas apgūšana Ademā.
Kvouts arī šajā grāmatā ir tas pats iedomīgais tipiņš, kuram jūra ir līdz ceļiem. Viņš joprojām visas problēmas mēģina atrisināt tieši, īpaši nedomājot par sekām. Protams, pārliecība par saviem spēkiem ir laba lieta, taču kaut kādam mēram ar’ būtu jābūt. Tā kā grāmata tiek stāstīta no galvenā varoņa perspektīvas, tad visā grāmatā tā īsti nostrādāts ir tikai viens tēls. Pārējie ir vairāk kā stāstījuma dekorācijas, kuras autors izmanto, lai atdzīvinātu ainavu. Pati pasaule autoram ir padevusies izcila, tiešām pārdomāta gan no ekonomiskā, gan no ģeogrāfiskā viedokļa. Sabiedrība ir attīstījusies līdz vēlo viduslaiku, varbūt pat renesanses laika līmenim. Te gan jāatceras, ka šajā pasaulē valda maģija, un tādēļ viss ir nedaudz savādāk.
Pasaulei ir arī vēsture, nedaudzās tās detaļas, kuras mēs uzzinām no autora, liek domāt, ka agrāk šeit ir bijis īsts zelta laikmets ar varenām pilsētām. Taču šie laiki ir beigušies, un pēdējos pāris tūkstoš gadus pasaulē ir iestājusies stagnācija. Cik var noprast, pie vainas ir šie paši čandriani, kuri nez kādēļ nemīl, ja piesauc viņu vārdus. Pat nekautrējas ierasties personīgi, lai nogalinātu viņu vārdu pieminētājus. Un ir vēl kāds slepens Svētais Amiras Ordenis, par kuru liecības atrodamas tikai teiksmās, toties dokumentāli par viņiem nekas nav atrodams. Tas viss man liek secināt, ka tieši šie spēki kādā no sērijas grāmatām izpeldēs kā pasaules kārtību nosakošie. Citādi es neredzu, kā pasaule var saglabāt tādu pašu attīstības līmeni vairākus gadu tūkstošus.
Pašu grāmatu es raksturotu kā tādu, kurā nekas daudz nenotiek. Visi notikumi risinās lēnu garu un, kā jau labam stāstījumam pienākas, ar daudzām sīkām detaļām. Jā, tas palīdz iejusties autora pasaulē un pēc pārsimts lapaspusēm tev jau tā liekas nevis izdomāta vieta, bet netāla valsts. Tomēr cilvēkiem, kuri raduši pie raitāka sižeta attīstības, varētu šķist, ka grāmata ir nedaudz iestiepta, jo autoram vienkārši patīk rakstīt. Bet, ja kā šajā gadījumā lasītājam patīk viņa rakstīto lasīt, tad viss ir kārtībā.
Izlasot grāmatu, prātā ir tikai viena doma: kad būs nākamā? Pasaule iepazīta, galvenās konspirācijas ieskicētas. Skaidrs, ka ne viss ir tik vienkārši kā izskatās. Šī grāmata sagrāva arī dažas manas teorijas, kas bija radušās lasot pirmās grāmatas. Un tagad es ne mazāk kā Kvouts gribu zināt, kur dzīvo un kas ir čandriani, kur palicis slepenais ordenis un kādi ir tā mērķi un kas galu galā ir Dennas patrons (varu derēt, ka tas ir viens no tiem). Grāmatu gan autors sola tikai nākamgad, bet ņemot vērā, ka sākumā tā tika solīta šogad, tad būs labi, ja iznāks ap sešpadsmito gadu.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Šķita interesantāka par pirmo daļu. Deva cerības, ka autors neaprobežosies tikai ar trīs grāmatu izdošanu un, iespējams, ļaus padzīvot lasītājam Kvouta pasaulē vēl pāris grāmatas. Citādi kāda gan būtu jēga Kvoutu mēģināt izmānīt ārā no viņa kroga. Ne jau, lai nogalinātu turpat kaimiņu pilsētā.
Šis ir mana mīļākā rakstnieka Stīvena Kinga kopdarbs ar savu dēlu. Tā kā pats Kings ir augstās domās par sava dēla rakstītprasmi, kaut kādā intervijā pat lasīju, ka viņam nemaz nav bail mirt, jo viņa nepabeigtās grāmatas dēls mierīgi varēšot pabeigt. Tad nu nolēmu veltīt nedaudz laiku šai grāmatai, drīzāk jau jāsaka stāstam, kuru viņi abi sarakstījuši.
Stāstā ir knapi četrdesmit lapaspuses, bet tie, kas pazīst Kinga daiļradi, zinās, ka tik mazs lappušu apjoms viņam nav šķērslis lai izveidotu labu stāstu. Arī šis stāsts ir par kādu neparastu lauku, kurā skatoties no šosejas nekā interesanta nemaz nav – tik vien kā ļoti gara zāle. Tas ir līdz brīdim, kamēr tu nepiestāj šosejas malā un neizdzirdi palīdzības saucienus no šī lauka. Tad nu atliek doties palīgā. Tā gadās arī brālim un māsai Kalam un Bekijai.
Grāmatu nopirku arī tādēļ, ka tās anotācija atsaucās uz vienu no Kinga labākajiem īsajiem stāstiem N., apgalvojot, ka arī te ir kaut kas līdzīgs. Diemžēl jāatzīst, ka nav gan. Te lasot nav tās sajūtas, kad tu lasot stāstu lēnām vari sajukt prātā līdz ar pašu stāstītāju. Te stāsts, šķiet, ir vienkārši nokopēts no standarta šausmu filmas, kur lietas nebūt nav tādas kādas tās no malas izskatās. Varoņi ir izstrādāti labi, bet pati stāsta realizācija varētu būt labāka.
Tagad te būs Maitekļi: domāju, ka stāsts par cilvēkiem, kas iekuļas mežā vai laukā un pēc tam netiek no turienes ārā nav nekāds jaunums. Mēs taču katrs esam tādā vietā bijuši. Realitātei vistuvāk tas varētu būt kāds bērnības biešu vai kartupeļu lauks. Tas tev ir jāizravē, un tu apjaut, ka drīzāk te arī nosprāgsi nekā ieraudzīsi vagas galu. Nemaz nerunājot par visa lauka izravēšanu. Visas variācijas par šo tēmu jau bija izstāstītas jau brāļu Grimmu laikos. Tādēļ no šādas standartsituācijas es cerētu sagaidīt vismaz kādu interesantu pienesumu tēmas attīstībā. Šeit nekā tāda nav, lauka vidū ir kāds akmens, kas nelaiž ārā te iekļuvušos un viss lielais noslēpums. Pats stāsts ir banāla skraidīšana pa lauku ar garu zāli un lēna apjaušana, ka ārā tu vairs netiksi. Bet vai tas otrajā dienā jau noved līdz kanibālismam, nezinu gan. Ar to, šķiet, autors bija pārcenties.
Kopā grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Diezgan pašvaks Kinga stāstiņš par diezgan apzelētu tēmu šausmu žanrā. Varat droši nelasīt, lai ar izlasās ātri, nav lielas jēgas šim stāstam tērēt laiku. Tomēr, ja jums pie mājas ir līdzīgs lauks, tad iespējams atradīsiet, šādu tādu pamācību kā pārtikt no sprāgušām vārnām.
Populārzinātniskais žanrs viennozīmīgi ir mans mīļākais. Parasti lasu diezgan nopietnas grāmatas, kas veltītas mūsdienu zinātnes sasniegumiem un zinātnes vēsturei. Bērniem un pusaudžiem domātās grāmatas es neesmu lasījis kopš savas bērnības. Tādēļ, ieraugot Jāņa Rozes Apgādā izdoto grāmatu “Džordžs un Lielais Sprādziens”, nolēmu palasīties un saprast, kāda tad ir mūsdienu populārzinātniskā grāmata bērniem.
Šī ir trešā Džordža piedzīvojumiem veltītā grāmata. Džordžam ir uzdāvināts ruksis, kurš diemžēl ir izaudzis tik liels, ka viņu nākas aizgādāt prom no Džordža mājas. Puiku šāds risinājums neapmierina, viņš vēlas, lai viņa ruksim būtu vislabākā dzīves vieta visa Visumā, un tādēļ palīdzība tiek meklēta pie Annijas tēva Ērika. Ēriks ir zinātnieks, kuram ir pieejams superdators Kosmoss. Bet pasaulē bez Džordža problēmām ir arī vēl viena daudz lielāka organizācija, kas noskaņota pret zinātnieku centieniem atrisināt Visuma rašanās noslēpumu. Cilvēki, kuri vēlas, lai pasaulē nekas nemainītos, lai viss būtu pa vecam un progress apstātos. Viņi ir noorganizējuši milzīgu konspirāciju, kuras atrisināšanā negribot iesaistās Džordžs un viņa draudzene Annija.
Grāmatā ir viss, kas bērnu grāmatai nepieciešams, lieli piedzīvojumi un noslēpumi, vecāki, kas bērnus neierobežo un nedaudz izglītojošu faktu. Tas vis pasniegts tādā veidā, lai grāmata nesāktu izskatīties pēc mācību grāmatas. Bonusā vēl ir daudzi krāsaini attēli ar miglājiem, galaktikām un zvaigznēm. Laiku pa laikam grāmatā atbilstoši stāsta attīstībai ir atrodami zinātnisko faktu izklāsti, kas lasītājam apskaidro, kādas idejas attīstību vai zinātniskā termina nozīmi. Lielākoties šie fakti ir veltīti Visuma izcelsmei, tam ko mēs patlaban zinām par tā uzbūvi, kvantu fizikai, stīgu teorijai un tam ko ceram drīzumā atklāt.
Grāmatas mērķis nebūt nav padarīt jauno lasītāju par kvantu fiziķi un Lielā Hadronu Paātrinātāja detektoru uzbūves speciālistu. Uz to bērnam iedodot grāmatu nevajadzētu cerēt. Toties pašus Lielā sprādziena teorijas pamatus tā izskaidro diezgan labi. Vispār jau kvantu teorija ir tik neintuitīva, ka jebkurš skaidrojums būs tikai attāla analoģija. Vienīgā piezīme, ko varētu izteikt tulkotājam ir, ja jau reiz lietojam antihadronus, tad varbūt nevajadzētu ieviest pretmatēriju antimatērijas vietā.
Kopsavilkumā var teikt, ka grāmata patiešām varētu zināmu daļu no bērniem ieinteresēt par zinātn,i un varbūt pat radīt vēlmi uzzināt ko vairāk, un šajā ziņā grāmata noteikti sevi pilnībā attaisno. Man bērnībā viņa noteikti būtu bijusi mīļa grāmata, kuru izlasītu vairākas reizes. Nav arī obligāti jābūt lasījušam iepriekšējās divas grāmatas, šis grāmatas stāsts ir noslēgts pats par sevi, un visa nepieciešamā informācija lasītājam tiek dota. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ir bildes, gudras lietas un aizraujošs stāsts.
