2013. gada atskaite

Kā jau katru gadu arī šogad uzrakstīšu par blogā paveikto. Kā jau ierasts, man blogā lielākoties dominē grāmatu apskati, šogad te ir apskatītas 115 grāmatas, faktiski izlasītas patlaban ir 118, bet nav bijis laika visām uzrakstīt apskatiņus.

Cik daudz tad īsti ir 115 grāmatas? Salīdzinot ar iepriekšējā gada 131 grāmatu, varētu domāt, ka esmu totāli palaidies slinkumā. Kā mēs visi zinām, ja ir pietiekami liels datu apjoms, tad pozitīvo vienmēr varēs atrast. Lai gan izlasīto grāmatu skaits man ir sarucis, toties izlasīto lapaspušu skaits ir pieaudzis no 46’261 lapaspusēm uz 48’489 lapaspusēm. It kā nav daudz, bet tas liecina, ka šogad esmu izvēlējies lasīt biezas grāmatas. Tas arī nozīmē, ka lasīšanai esmu patērējis veselu diennakti vairāk nekā pērn – veselas 25. Tas gan ir rādītājs, par kura pareizību es šaubos. Taču kādēļ lai Ekselis man melotu!?

Tāds pats teorētisks aprēķins liecina, ka, ja es norautu visām grāmatām vākus un sakrautu viņas kaudzē, tā būtu aptuveni 260 centimetrus augsta. Līdz Mēnesim vēl tālu, bet sākums būtu labs. Tas nozīmē, ja man viņas visas būtu papīra formā, man nāktos atrast tik lielu jaunu grāmatu plauktu.

Šogad totāli ir nobīdījusies manu lasāmo grāmatu valoda, ja agrāk dominēja angļu un krievu valoda, tad tagad parādījusies latviešu. Tas izskaidrojams ar faktu, ka latviešu mēlē parādījušās pietiekami daudzas interesantas grāmatas, kuras es vēl neesmu paspējis izlasīt kādā citā valodā. Otrs iemesls ir mana sadarbība ar izdevniecībām „Zvaigzne ABC” un „Jāņa Rozes Apgādu”.

Šogad beidzot sadzinu visas savas grāmatas Goodreads lapaspusē. Tas aizņēma kādu laiku, toties rezultāts fantastisks, varu redzēt izlasītā statistiku pa pēdējiem septiņiem gadiem. Par agrākiem laikiem gan vēl neesmu saņēmies, tas būtu milzīgs darbs un izlasīšanas gadi man jau sen izgaisuši no atmiņas.

Vēl šogad manam blogam pienāca septiņi gadiņi kaut kad oktobrī. Šķiet, ka blogiem tas jau ir riktīgs pensionāra vecums. Blogi, cik noprotu ir izgājuši no modes, un visi pārsviedušies uz twiteri. Bet par grāmatām grūti izteikties 140 zīmēs, tas liek izskatīties pēc klišeju atgremotāja. Bet nenoliedzami twiteris un feisbūks ir laba vieta, kur pareklamēt savu jaunāko rakstiņu.

Desmitajā martā blogā tika nopublicēts 600. grāmatas apskats, bet es to kaut kā palaidu garām. Uzskaiti veicu tikai reizi gadā, un tas atklājās pēc notikušā fakta. Patlaban blogā atrodami 691 grāmatu apskats, kas visi tapuši septiņu gadu laikā.

Un tagad nedaudz par manām gada grāmatām:

No cikliem visepiskākais bija „A Song of Ice and Fire”. Šo ciklu biju mēģinājis lasīt veselas trīs reizes, bet aizgāja tikai ar trešo. Pievārēju pāris nedēļu laikā un tagad gaidu, kad būs vēl.

No atsevišķām grāmatām Kinga „Doctor Sleep”. Tas ir „Mirdzuma” turpinājums, un galu galā man Kings ir ārpus jebkuras konkurences.

No nedaiļliteratūras žanra, kas tika lasīts nepiedodami maz, ir „One Summer: America 1927”, jo arī Braisons ir mana vājība.

No īsajiem Zinātniskās fantastikas stāstiņiem, šogad nav bijis neviens tāds, kas norautu jumtu ar veiksmīgu koncepciju, un būtu aizķēries atmiņā.

Kādi ir mani nākamā gada plāni vēl nezinu, bet domāju turpināt šādā pašā garā: nedaudz veltīt savu brīvo laiku lasīšanai un blogošanai.

Šogad ceļot ir sanācis apbrīnojami maz, esmu pabijis tikai Itālijā, Igaunijā un Šveicē.

Novēlu saviem bloga lasītājiem laimīgu Jauno grāmatu un daudzas foršas vēl nelasītas grāmatas!

Hugo Kabrē izgudrojums by Braiens Selzniks

Šī ir grāmata, kuras iznākšanu latviešu valodā es pat gaidīju. Nē, es neesmu redzējis filmu, vienkārši ir nācies lasīt daudzas labas atsauksmes par viņu. Sagaidīju grāmatas iznākšanu un ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie grāmatas “Hugo Kabrē izgudrojums”.

Hugo ir puišelis, kas mitinās Montparnasas dzelzceļa stacijā. Varētu teikt, ka dzīve viņam ir atņēmusi visu. Tēvs gājis bojā ugunsgrēkā, onkulis pazudis, ir palicis tikai viņš viens pats un mehāniskais cilvēks. Pa dienu viņš nodrošina visu stacijas pulksteņu darbību, bet pa vakariem viņš mēģina atdzīvināt mehānisko cilvēku, lai beidzot uzzinātu tā noslēpumu. Pārtiku un mehāniskā cilvēka remontam nepieciešamās detaļas viņš iegūst zogot. Tieši tā viņš iepazīstas ar rotaļlietu veikala īpašnieku Žordžu.

Vispār jau par grāmatas saturu daudz nevar stāstīt, jo tā vēl var pateikt priekšā visu sižetu. Grāmata ir visai bieza – ap piecsimts lapaspusēm. Tomēr lasās viņa ļoti ātri. Es arī, dabūjis grāmatu savos nagos, nolēmu tikai nedaudz apskatīties, kas tad tur īsti ir. Beidzās ar to, ka izlasīju vienā piegājienā. Tik ātri to var dabūt gatavu tikai tādēļ, ka grāmatā ir samērā maz teksta, bet diezgan daudz attēlu. Attēli un teksts viens otru papildina. Teksts pāriet attēlā un attēls tekstā. Attēli izveidoti kā notiekošā kadri, kuri seko viens aiz otra. Manuprāt, visai veiksmīgs risinājums sevišķi tiem, kuriem nepatīk lasīt uzreiz daudz teksta.

Mani grāmatā, protams, interesēja, kāda tad ir mehāniskā cilvēka funkcija. Ko viņš pavēstīs, kad būs salabots. Tieši šis mehāniskais cilvēks ir galvenais iemesls, kādēļ šo grāmatu vispār sāku lasīt. Mani no bērna kājas ir interesējuši visādi mehāniskie turki, automatoni un roboti. Un šāds agregāts nenoliedzami būtu īsts pulksteņmehānikas brīnums. Lasot uzzinaju arī par vienu no kino pamatlicējiem Žoržu Meljesu. Jāatzīst, ka pirms šīs grāmatas lasīšanas dažus viņa filmas kadrus biju manījis, bet viņa vārdu nezināju.

Ja esi pieaugušais, tad lasot obligāti ir jāņem vērā, ka šī ir bērnu grāmata. Tādēļ tekstā un raksturos īpašu dziļumu neatrast. Viss ir tāds vienkāršs un nedaudz melnbaltās kategorijās, sevišķi bildēs. Tomēr arī te var atrast iespējas sevi izklaidēt, raits stāstījums, var no nejauši pamestiem faktiem atšifrēt gan Hugo stacijas nosaukumu, gan precīzu gadu, kad norisinās visi notikumi. Pēc tam var palasīties par kino vēsturi un Žoržu Meljesu, mehāniskajiem cilvēkiem un pulksteņmehānismiem.

Kopā laba lasāmviela, lieku 8 no 10 ballēm. Pusaudžiem varētu patikt, un laba lieta, ko iedot bērnam, lai izlasa savu pirmo grāmatu ar piecsimts lapaspusēm, tas, iespējams, viņam ļaus turpmāk nebaidīties no biezām grāmatām.

Cold: Extreme Adventures at the Lowest Temperatures on Earth by Sir Ranulph Fiennes

Tā kā Latvijā ziema joprojām nav atnākusi, nolēmu palasīt grāmatu par īstu ziemu un polārajām naktīm. Izskatās, ka man polārpētniecība un tās vēsture ir tāds neregulārs hobijs vismaz lasīšanas jomā, jo pats aukstumu ciest nevaru. Grāmatu nopirku, jo man to ieteica visgudrā amazone, balstoties uz grāmatām, kuras es nemaz neesmu lasījis. Paskatījos, ka grāmata nav diez ko daudz lasīta, apžēlojos un nopirku.

Šajā grāmatā autors īsumā apraksta savu piedzīvojumiem bagāto dzīvi. Piedzīvojumus viņš ir izvēlējies pats, tādēļ par notiekošo tiek stāstīts ar lielu entuziasmu. Šeit tiek pastāstīts par viņa iespaidīgākajiem ceļojumiem. Apiešana apkārt zemeslodei pa Griničas meridiānu, Ziemeļrietumu jūrasceļa šķērsošana, Antarktikas šķērsošana bez jebkāda atbalsta no ārienes, mēģinājums solo nokļūt līdz Ziemeļpolam, mēģinājums solo nokļūt līdz Dienvidpolam, uzkāpšana Everestā, un Eigera pievārēšana. Papildus viņš vācis ziedojumus dažādām labdarībām un organizējis daudzas citas ekspedīcijas.

Grāmata nav tikai par autora piedzīvojumiem, viņš arī neaizmirst savus priekšgājējus un sāncenšus. Tādēļ katras nodaļas sākums ir veltīts Arktikas un Antarktikas izpētes vēsturei. Mūsdienu tehnoloģijas, materiāli un saprašana par dzīvības procesiem ļauj veikt tādus darbus, kas agrāk šķistu neiespējami. Tā pati GPS ierīce saīsina koordināšu noteikšanas laiku, nav jāpaļaujas uz kompasu, un nav līdz jāvelk teodolīts. Arī cinga vairs nenogalina cilvēku pēc ilgstoša C vitamīna trūkuma, rācija arī nav četrdesmit kilogramus liekais svars ar akumulatoriem, kas nobeidzas salā. Tas viss ļauj ceļotājam samazināt līdzi ņemamā aprīkojuma svaru un palielināt izredzes sasniegt mērķi dzīvam.

Autors cenšas atbildēt arī uz jautājumu, kāda tam visam ir jēga, izņemot personīgās slavas sasniegšanu. Izrādās ir gan: kur vēl citur varētu pētīt globālās sasilšanas ietekmi uz polārajiem apgabaliem. Kādam tak ir jāveic mērījumi, teiksim, par sniega segas un ledus biezumu uz peldoša ledus gabala. Tad kādēļ, lai to neveiktu kāds ceļotājs, kas apstākļu spiests vada pāris mēnešus tieši uz tāda ledus gabala. Tāpat var labi izpētīt cilvēka ķermeņa izturības robežas, laiku pa laikam paņemot asins analīzes un aprēķinot uzņemto kaloriju daudzumu.

Viens gan ir skaidrs, ja esi atspēries uz šādiem piedzīvojumiem, tad pāris pirkstu atsaldēšana ir mazākais, ko nāksies zaudēt. Pat mūsdienās daļa polārpētnieku iet bojā, nelaikā ielūstot ledū vai zaudējot telti un proviantu kādā plaisā. Cik var noprast, autoram viņa ceļojumi ir rezultējušies pāris rokas un kāju pirkstu zaudēšanā, viņa organisms vairs nepanes aukstumu, problēmas ar sirdi, hemoroīdus un nierakmeņus.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autoram ir labi izdevies sabalansēt savu personīgo pieredzi ar polārpētniecības vēsturi. Pieminēt daudzus interesantus faktus. Piemēram, kā pareizi ierīkot tualeti ziemošanas vietā, un kā pareizi čurāt pie mīnus piecdesmit grādiem. Iesaku visiem, kurus interesē ceļojumi un ceļotāji.

2013. gada Blogeru Ziemassvētku dāvanas

Pērngad sākās forša tradīcija gada nogalē grāmatblogeriem iedāvināt citiem pa grāmatai. Vai nu viņas kāds izlasīja vai ne, tas paliek uz katra apdāvinātā sirdsapziņas.

Tad nu apstaigāju savus grāmatplauktus, paņēmu grāmatas, kuras man šķistu šīs virtuālās dāvināšanas vērtas. Tagad par manām šī gada dāvanām:

MsMarii – grūti bija izvēlēties, bet nolēmu, ka Tev noderēs “Through the Language Glass: How Words Colour your World” by ~~Stephen Fry~~ Guy Deutscher. Man reiz to ieteica Lasītāja, un es biju sajūsmā. Sapratīsi, ka mums ar latviešu valodu vēl ir noveicies.

Lasītāja – grūti bija man Tev izvēlēties iedāvināmo grāmatu, jo tu, šķiet, visu labo daiļliteratūru jau esi izlasījusi. Nolēmu Tev iedāvināt kaut ko populārzinātnisku un nopietnu. “Uranium” by Tom Zoellner. Kas gan var būt nopietnāks par kodolieročiem?

Spīgana – šogad nolēmu iedāvināt kaut ko no steampunk, “Perdido Street Station” China Mieville. Iepazīsi kādu jaunu distopisku pasauli, sapratīsi, ka no sapņiem jāuzmanās un, ja iepatiksies šī, varbūt izlasīsi arī “The Scar”.

Sibilla – pēc kokaīna ir grūti atrast ko labāku, bet pacentos sagādāt ko līdzvērtīgu. “The Wavewatcher’s companion” by Gavin Pretor-Pinney. Neviens vilnis vairs nespēs Tevi pārsteigt nesagatavotu.

Doronike – kaut kas par ceļojumiem un apsēstību “The Lost City of Z” by David Grann. Izlasīsi, būsi Eldorado speciāliste!

Sisyphus – labākais, kas jebkad sarakstīts par alpīnismu, “The Ascent of Rum Doodle” by W.E. Bowman. Lai lasītu, nevajag būt alpīnistam.

Evija – iedomājos, ka Tev varētu patikt Umberto Eco “L’isola del giorno prima”. Daudz simbolu un citātu, un pārdomu par to, kas ir Dzīve, Nāve un Mīlestība. Bonusā varēsi stundām stāstīt, kā noteikt meridiānu ar naža un suņa palīdzību.

Baltais Runcis – lasa lielākoties latviešu mēlē, lai viņam tiek, Umbert Eko „Fuko Svārsts”. Šķiet tu viņu vēl neesi lasījis.

Durvjupele – domāju patiks tāds jestrs piedzīvojumu stāsts par diviem brāļiem, kapu aplaupītājiem, Hēgeli un Manfrīdu. “The sad tale of the brothers Grossbart” by Jesse Bullington. Viduslaiki visā to krāšņumā, nav “dziļa”, bet aizraujoša.

Didzis – Tu specializējies garīgajā literatūrā, vismaz man šāds priekšstats ir radies, tādēļ nolēmu Tev iedāvināt kaut ko ar šo tēmu saistītu “The Year of Living Biblically” by A.J.Jacobs. Tikai lūdzu neseko grāmatas piesauktajiem piemēriem un neeksperimentē ar čūskām!

Dainis – tā kā atvadāmies no lata, tad iedāvinu Tev lasāmo par eiro konkurentu. “Biography of the Dollar” by Craig Karmin. Uzzināsi, kur paliek vecie džinsi, un kādēļ dolāru drukāšana nekad nedrīkst apstāties.

Ja kāds nevar atrast nekur sev uzdāvināto grāmatu, lūdzu, sakiet man, un es noorganizēšu tās saņemšanu fiziskā vai elektroniskā veidā.

Jāatzīst, ka man pērn tika iedāvinātas labas grāmatas. Tagad ļaušos nostalģijai un viņas visas atcerēšos.

Lasītāja man iedāvināja Jasper Fforde “The Eyre Affair”- forša grāmata, literārais detektīvs, izlasīju jau tūlīt pēc iedāvināšanas. Nosolījos izlasīt visu ciklu, bet neizpildīju.

Evija man iedāvināja Džeroms K. Džeroms “Trīs vīri laivā”, bija jau lasīta, taču izmantoju iespēju to izlasīt vēlreiz oriģinālvalodā.

MsMarii iedāvināja „The Invisible Gorilla: And Other Ways Our Intuitions Deceive Us”, laba grāmata par cilvēka uztveres īpatnībām, biju sajūsmā.

Doronike man piedāvāja izlasīt Noa Gordons “Dziednieks“, jauka grāmata par viduslaiku medicīnu un kāda cilvēka vēlmi mācīties. Visu triloģiju gan nepievārēju, viņa man vēl stāv izlasāmo sarakstā.

Sibilla man iedāvināja R.R. Martin sāgu „A Song of Ice and Fire”, tā man paņēma daļu no jūnija, tās grāmatas ir tik biezas, ka pat man nācās iespringt, lai viņas visas pievārētu.

Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma by Umberto Eko

Umberto Eko viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem. Pirmo reizi ar viņa darbiem iepazinos, kad iznāca “Rozes Vārds”. Un pēc tam esmu izlasījis gandrīz visus viņa darbus. Uzzinot, ka Jāņa Rozes apgāds izdevis grāmatu “Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” latviešu valodā, nolēmu to beidzot izlasīt.

Galvenais varonis Džambatista Bodoni, saukts par Jambo, kādu dienu attopas slimnīcas palātā. Viss it kā ir kārtībā, tikai viņš nespēja neko atcerēties no tā, kas saistīts ar viņa personīgo dzīvi. Viņam ir enciklopēdiskas zināšanas par daudzām lietām, viņš var citēt tekstus no lasītām grāmatām, bet visas atmiņas, kurām ir bijusi kāda emocionālā sasaiste ar viņa dzīvi, ir zudušas. Viņš uzzina, ka iztiku pelnījis kā grāmatu tirgotājs, ka viņam ir ģimene, bērni un mazbērni. Cerībā atgūt atmiņu viņš dodas uz savām bērnības mājām Pjemontā, lai vismaz pacenstos, ja ne atcerēties, tad rekonstruēt savu bērnību.

Grāmata pēc manas saprašanas ir par to, kas ir cilvēka apziņa un atmiņa, un kā tās kopā veido cilvēka personību. Ja cilvēka galvā ir tikai bagātīgs faktu krājums, vai tikai tas spēs viņu padarīt par pilnvērtīgu personību? Vai izpētot visas grāmatas, kuras viņš lasījis bērnībā un pusaudža gados, mēs spēsim rekonstruēt viņa personību? Vai pats cilvēks, kurš ir zaudējis savu atmiņu, to spētu? Cik daudz mūsu personības ietekmē mūsu izlasītās grāmatas? Vai šādi rekonstruētas atmiņas būtu patiesība, vai tikai vēlamā uzdošana par faktu?

Uz visiem šiem jautājumiem autors cenšas atbildēt analizējot literatūru un periodiku, kas izdota Musolīni laikos. Tieši šajos gados pagāja Jambo bērnība un pusaudža gadi (un, cik noprotams, arī paša autora). Domāju, ka lielai daļai no ziemeļitāļu lasītājiem šī grāmata bija atgriešanās pie savas bērnības grāmatām un komiksiem. Latviešu lasītājam šī sasaiste nebūs tik liela, jo tikai daļa no visa piesauktā ir lasīta bērnībā, nemaz nerunājot par komiksiem. Man cilvēkam, kuram ir salīdzinoši liela izlasītā bagāža zināšanas, bija labi, ja par pusi no piesauktajiem darbiem. Autors par to ir padomājis un tādēļ, pat ja par kādu grāmatu uzzini pirmo reizi, tad lasītājs kopā ar Jumbo iepazīst to uz vietas.

Šie mēģinājumi atgūt atmiņu balstoties uz bērnībā lasīto man atgādināja vienu lietu. Mūsdienās ir cilvēki, kas cer saglabāt savu saprātu mūžīgi. Lai to nodrošinātu, viņi sev visur līdz nēsā kameru, kas ieraksta visu ko viņi redz un ko dzird. Ir cerība, ka ievadot visus šos datus pēc tam neironu tīklā būs iespējams atgūt viņu personību. Man gan personīgi šķiet, ka šāda lieta nekad nestrādās. Arī Jumbo nodarbojas ar līdzīgu lietu. Viņš cenšas rekonstruēt bērnību iztēlojoties, kā tā vai cita grāmata, mūzika vai apkārtējie notikumi viņu ietekmējuši. Lielāku cerību varētu likt nevis uz visa iemācīšanos vēlreiz, bet gan uz kādu mazu informācijas devu, kas parautu vaļā atmiņas vārtus.

Vēl tiek daudz filosofēts par galvenajiem pagrieziena punktiem katra cilvēka dzīvē un to ietekmi uz personību. Un tos nekāda bērnības grāmatu pārlasīšana nespēs atgriezt. Arī Jumbo ir viens dzīves centrālais tēls, kas vismaz viņam šķiet ir galvenais dzīves noteicējs.

Kopumā laba lasāmviela, kas rosina uz pārdomām. Neteiktu, ka šī būtu mana mīļākā Eko grāmata. Tomēr ņemot vērā autora erudīciju, šeit var uzzināt daudzas interesantas lietas par Itālijas vēsturi un populāro literatūru trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Grāmatu ir vērts izlasīt līdz galam, jo beigās mēs beidzot uzzinām to, kas ir patiesība.

Dzimis, lai izdzīvotu by Bērs Grills

Izdzīvošanas rokasgrāmatas, iespējams, ir viens no manis vismazāk lasītājiem žanriem. Tas nebūt nav tāpēc, ka es būtu izcils izdzīvošanas speciālists, bet vairāk tādēļ, ka man ātri apnīk lasīt gudrības par to, kā pareizi izveidot žagaru būdu. Tomēr ieraugot, ka iznākusi Bēra Grilla grāmata “Dzimis, lai izdzīvotu“, nolēmu nedaudz pievērsties šai tēmai. Vairāk tādēļ, lai saprastu, kādās situācijās man labāk nenokļūt. Grāmatu dabūju no izdevniecības Zvaigzne ABC un sāku lasīt.

Mūsdienu civilizācija cilvēkus ir izlaidusi līdz pēdējam. Cilvēkam nonākot sev nepierastā situācijā, viņš lielākoties iet bojā savas muļķības dēļ. Daži to pat pamanās to izdarīt pie ūdens un pārtikas pārpilnības. Ar nepierasto situāciju te jāsaprot nonākšanu viens pret viens ar dabu. Autors uzskata, ka, ja vien cilvēkam ir dzīvot griba, tad viņš var izdzīvot praktiski jebkur. Ja ne izdzīvot, tad vismaz paildzināt savu eksistenci līdz brīdim, kad ierodas glābēji. Grāmatā tiek apskatīts būtiskākais, kas jāzina par kalniem, džungļiem, tuksnešiem, jūru un ledājiem. Katrā no šīm nodaļām tiek apskatīta ūdens iegūšana, pārtikas atrašana, mājokļa iekārtošana, kā pareizi kurināt ugunskuru, indīgie dzīvnieki un augi un dažādi citi knifi, kas palīdzēs maksimāli paildzināt dzīvi. Katras nodaļas beigās ir galvenie secinājumi, kas autoraprāt lasītājam būtu jāspēj noskaitīt no galvas nakts vidū. Bonusā lasītājam ir pieejamas daudzas skaistas fotogrāfijas, kas labi ilustrē mežonīgus dabas apstākļus un daudz shematisku zīmējumu gan primitīva destilatora izgatavošanai, gan mezglu siešanas demonstrācijas.

Izlasot grāmatu, sapratu, ka visizdzīvotākspējīgākais es esmu bijis desmit līdz piecpadsmit gadu vecumā. Šajā laikā man vienmēr līdzi bija špičkas, sausais spirts, žilka ar āķiem un, protams, kabatas nazis. Ja gāju uz mežu, varēju paķert līdzi arī cirvi katram gadījumam. Ja tam visam klāt piemestu polietilēna maisiņu un izpletņa audumu, tad man būtu bijis viss nepieciešamais, lai ne tikai izdzīvotu jebkuros klimatiskos apstākļos, bet arī vēl nodrošinātu pieņemšanos svarā. Tagad man diemžēl nekā no tā vairs kabatās neatrast, un līdz ar to izdzīvošanai būtu jāpieliek ar turpat nokritušā lidmašīnā atrastajām mantām.

Otrs secinājums ir, ka man vislabāk būtu nedoties uz arktisko un antarktisko kliatisko joslu, tur izredzes izdzīvot man ir pavisam mazas. Paša sviedrus dziedzeri mani piebeigtu. Par Austrālijas tuksnešiem gan ir radies pavisam cits priekšstats, ir nedaudz karsts, bet, kamēr ir dzeramais, iztikt var. Toties viņu purvos gan negribētu nonākt, jo tie krokodili tur ir ka biezs, pats esmu redzējis.

Trešais secinājums, mūsu mērenā klimata joslā izdzīvot ir tik vienkārši, ka autors nav pat redzējis lielu jēgu apskatīt to atsevišķi, lai gan uguns iegūšanas un zaru būdas uzcelšanas prasmes mums lieti noderēs. Nemaz nezināju, ka vilkvāļu saknes ir ēdamas bez vārīšanas, tas nozīmē, ka Latvijā ēdamais ir praktiski uz katra soļa. Par pienenēm gan biju informēts. Katru pavasari Šveicē tās tiek pasniegtas kā salāti, pieneņu sakņu kafiju gan nav nācies dzert.

Un dažas interesantas lietas – no ziloņu mēsliem var iegūt dzeramo ūdeni, tuksnesī galvassegas mitrināšanai netērējiet ūdeni, bet izmantojiet urīnu, ja esat atsaldējuši kājas, tad labāk tās nemaz neatsildīt, bet doties līdz galam, jo pēc atsildīšanas viņas derēs tikai amputācijai. Sēnes labāk ir neēst vispār.

Patīkami, ka autors lasītājam silti iesaka neaprobežoties tikai ar teorētiskās zināšanām, bet trenēties gan iegūt uguni, gan celt žagaru būdas un tumsā siet mezglus. Ja pienāks brīdis, kad nāksies nodarboties ar izdzīvošanu, jums nebūs nekāda stresa no neziņas un nemācēšanas.

Jāpiezīmē, ka man ar izdzīvošanu nekad nav nācies nodarboties. Es visu laiku esmu atradies stingri kontrolētā vidē, un trakākais, kas ar mani ir noticis, ir iekrišana trīsdesmit grādu salā āliņģī netālu no mājām. Pat mežā nekad neesmu pavadījis vairāk kā desmit stundas no vietas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Skaisti ilustrēta, daudz patiešām vērtīgu padomu, un tiek izskaidrotas pat šķietami pašsaprotamas lietas. Tomēr ,ja nebūs vēlmes izdzīvot, tad nekādas zināšanas nespēs palīdzēt. Grāmatu droši var lasīt ikviens, kuram patīk pavadīt brīvo laiku mežos un kalnos.

Intervija ar vampīru by Anna Raisa

Te nu man jāatzīst, ka es patiešām šo grāmatu vēl nebiju lasījis. Filmu gan biju redzējis, bet nu mēs visi jau zinām cik „ļoti” filmā ir tas, kas rakstīts grāmatā. Tādēļ ieraudzījis, ka Zvaigzne ABC izdevusi grāmatu „Intervija ar vampīru”, nolēmu beidzot izlasīt vienu no vampīru žanra klasiskajiem darbiem.

Luijs, dzimis astoņpadsmitā gadsimta beigās, zaudējis savu brāli nelaimes gadījumā īsti vairs nezina, ko pasākt ar savu dzīvi. Tādu viņu satiek Lestats, kurš, tīri savtīgu motīvu vadīts, pārvērš Luiju par vampīru. Luijs kā vampīrs ir aizvadījis jau vairāk kā divsimts gadus, un nu viņš ir nolēmis izstāstīt savu dzīves stāstu kādam žurnālistam.

Šis darbs pamatoti tiek uzskatīts par žanra klasiku. Te vampīri baidās no dienas gaismas, un noteiktos apstākļos vampīra sakostais pats spēj kļūt par vampīru. Tomēr šie vampīri nebaidās no krustiem un ķiplokiem. Arī nogalēt tos nemaz nav tik viegli.

Es teiktu, ka Raisas darbs ir tāds kā starpposms starp pērnā gadsimta sākumā rakstītājiem gotiskajiem romāniem un mūsdienu vampīru sāgām. Ja romānos, kas radās pēc “Drakulas”, visi notikumi tika atspoguļoti no upuru un vampīru nedarbu cietēju skatupunkta, tad šeit mēs varam uzzināt, kā tas viss izskatās no vampīra perspektīvas. Nenoliedzu, ka, iespējams, kaut kas tāds ir bijis sarakstīts arī agrāk, bet to man diemžēl nav nācies lasīt.

Grāmatas galvenie tēli ir Luijs, Lestats, Armands un Klaudija. Luijs par vampīru tiek pārvērsts negribot. Kurš gan to grib pats. Kā cilvēks viņš bija neizlēmīgs, nepārliecināts un depresīvs. Kļūstot par vampīru nekas daudz nemainās, tikai papildus viņu sāk pārņemt riebums pret jauno sevi un savām spējām. Viņš nespēj nogalināt cilvēkus nepiespiesti, kā to dara Lestats. Viņš sev ir sabūvējis dažnedažādus ierobežojumus un to pamatošanai ir gatavs ieslīgt garā filosofēšanā. Tomēr visas viņa apņemšanās patiesībā nav ne graša vērtas, visas tiek pārkāptas. Neskatoties uz vēlmi sevi pasniegt kā tādu inteliģentu vampīru, viņš patiesībā nespēj turēties pretī saviem instinktiem. Bonusā viņš vēl ir profesionāls pa straumi peldētājs, un to viņš dara gadsimtiem ilgi. Viņā nav nekādas pašiniciatīvas, vēlmes pieņemt lēmumus. Šo viņa īpašību labprāt izmanto Lestats un Klaudija.

Lestats, savukārt ir īsts paraugvampīrs, viņam patīk savus upurus apburt, pat sadraudzēties ar tiem un nejust nekādu žēlastību savus upurus nogalinot. Luijs viņam ir tikai finanšu avots un drošības garants. Vampīriem ir vēlams dzīvot kopa pa diviem, tā ir drošāk. Un, tā kā Luijs ir viņa “bērns”, tad viņus vēl saista vampīriem raksturīgā mīlestība.

Klaudija, savukārt ir Luija “bērns”, un viņa ir radusies nejauši, Lestata un Luija ķildas rezultātā. Klaudija ir līdzīga Lestatam, nežēlīga aprēķinātāja, tomēr viņa ir ļoti pieķērusies Luijam. Ir jau grūti būt vampīram, kas nodzīvojis ap gadsimtu, un tai pat laikā visu laiku atrasties maza bērna izskatā.

Ja godīgi, tad galvenais tēls man nekādas simpātijas neradīja, esošā dzīve viņam nepatīk, tomēr pats sev galu arī viņš netaisās darīt. Ar attapību viņš īpaši neizceļas, un praktiski ar viņu spēj manipulēt visi, kam vien nav slinkums. Arī viss stāstījums tiek pasniegts no viņa skatu punkta, un ir skaidrs, ka tieši viņš – nabaga Luijs ir vislielākais cietējs pasaulē. Tāds viņš autorei ir sanācis ļoti labs.

Liels uzsvars grāmata ir likts uz vampīru savstarpējām attiecībām. Tās pasniegtas tādā viegli erotiska manierē, jo vampīriem tak pienākas būt apburošiem un pievilcīgiem. Jāatminas, ka grāmata rakstīta septiņdesmitajos gados, tādēļ nekāda seksa te nebūs, ir tikai mājieni.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ļoti labs vampīrstāsts, tīri vai gribās izlasīt arī otro daļu par Lestatu, kur varētu uzzināt šī vampīra viedokli par Luija stāstītajiem notikumiem. Man šķiet, ka tur viss varētu būt pasniegts daudz citādākā gaismā.

The Mammoth Book of SF Wars edited by Ian Watson, Ian Whates

Kārtējā rietumu autoru zinātniskās fantastikas darbu izlase. Te iekļauti veseli divdesmit četri stāstiņi par kara tēmu. Kari, protams, notiek tuvākā un tālākā nākotnē, un pretinieki ne vienmēr ir citplanētieši. Man jau patīk lasīt šādus stāstu krājumus, jo bieži vien gadās tajos atrast patiešām labus stāstus, kurus citādi būtu palaidis garām. Lasot ir arī nedaudz jāsaprot, kad zinātniskajā fantastikā kāda tēma kļuva aktuāla. Tas tādēļ, lai nesāktu vīpsnāt par kādu stāstu kā par totāli klišejisku, lai gan, iespējams, tieši šis stāsts ir bijis vesela žanra pamatlicējs.

Apskatīšu dažus stāstus, kuri man grāmatā patika īpaši.

The Peacemaker by Fred Saberhagen – stāsts, kuru biju lasījis jau padsmit gadus atpakaļ. Neliels stāstiņš no Berserker cikla. Kādai cilvēku apdzīvotai planētai tuvojas Besrekers, kura mērķis ir iznīcināt visu dzīvo uz galaktikā, kāds cilvēks piesakās vest miera sarunas ar mašīnu. Šis stāsts visticamāk paātrinās manu vēlmi izlasīt šo četrpadsmit grāmatu ciklu vēlreiz. Stāstam 9 no 10 ballēm.

Storming Hell by John Lampshead – steampunk kosmosā, superīga pasaule un metodes ceļošanai starp zvaigznēm, jauki ieskicēta alternatīvā vēsture un arī tas, kādēļ tieši no sievietēm sanāk vislabākie piloti. Ja autors uzrakstīs kaut ko papildus par šo pasauli, noteikti izlasīšu 9 no 10 ballēm.

The Liberation Of Earth by William Tenn – Zeme beidzot ir atbrīvota, nu jau vairākas reizes. Kā ir būt ierautiem karā, kuru iemeslus pat nenojaušat. Katru reizi uzrodas jauni atbrīvotāji, bet pati planēta paliek arvien neapdzīvojamāka. Laba un skaudra satīra 8 no 10 ballēm.

The War Memorial by Allen Steele – pavisam īss stāstiņš, bet, tā sakot, ļoti dziļš. Par to kādēļ vispār karojam un kāda ir zaudēto dzīvību jēga. 8 no 10 ballēm.

The Game Of Rat And Dragon by Cordwainer Smith, – vecs stāsts, starpzvaigžņu ceļošana nav vienkārša lieta, ceļā uzglūn briesmas, un liela daļa no ceļotājiem iet bojā. Tur vainīgi starpzvaigžņu telpā dzīvojošie „drakoni”, tomēr viņus var iznīcināt ar spilgtu gaismu. Cilvēki sadarbojoties ar kaķiem spēj viņus veiksmīgi atturēt. 8 no 10 ballēm.

Politics by Elizabeth Moon – nosaukums izsaka visu. Ko darīt parastam jūras kājniekam izmestam uz svešas planētas pildot idiotisku misiju? Un tas tikai politikas dēļ, lai izdabātu vienam superbagātam cilvēkam. 8 no 10 ballēm.

Kopumā labs stāstu krājums, bija jau arī pārisi švaki stāsteļi, kuru lasīšanai patiešām nav jēgas tērēt laiku. Daudz viduvēju stāstiņu, kas neizceļas ne ar oriģinalitāti sižetā, ne ar izpildījumu. Tā gan ir gaumes lieta. Laba lasāmviela, kur var atrast interesantas lietas 7 no 10 ballēm.

Pagrīdes impērija by Nelsons Džonsons

Tā nu ir sanācis, ka pēdējo gadu laikā diezgan daudz grāmatas esmu izlasījis par ASV vēsturi. Un arī šī grāmata nebūs nekāds izņēmums. Ieraudzījis, ka Zvaigzne ABC izdevusi grāmatu “Pagrīdes impērija“, nevarēju noturēties to neizlasījis. Gribējās beidzot saprsast, kas tur īsti ir ar to Atlantiksitiju. Līdz šim šo pilsētu biju sastapis pāris atsaucēs, un lielākoties tur bija piesaukta Boardwalk, pāris slaveni mafijas locekļi un ekonomiskais panīkums.

Domājams ka katras pilsētas vēsture sākas ar sapni. Atlantiksitijas pamatā bija sapnis par kūrortpilsētu bagātiem klientiem. Protams, ka realitāte ieviesa savas korekcijas, bet galu galā pilsētu nodibināja. Procesā vietējie zemes īpašnieki palielināja savu īpašumu vērtību, ierīkojot dzelzceļu un radot nekustamā īpašuma burbuli. Beigu beigās pilsētas ekonomika balstījās uz azartspēlēm, viesnīcām un bordeļiem. Pilsētas apmeklētāji nebūt nebija tik izsmalcināta publika, kā bija iecerēts. Tā kā bordeļi un azartspēles nebūt nebija likumīgi biznesi, realitāte noteica, ka Atlantiksitijā gangsteriem un politiķiem nācās iemācīties sadarboties kopēja labuma (pašu kabatas) vārdā. Šis process radīja tādus cilvēkus kā Nakijs Džonsons, Lūiss “Komodors” Kīnle un Frenks “Haps” Fārlijs. Tieši viņi bija tie, kuri izlēma Atlantiksitijas un tās iedzīvotāju likteņus.

Cik man līdz šim ir nācies sastapties ar šāda tipa grāmatām, tajās parasti tiek aprakstīta gangsteru vai mafijas locekļu savstapējās ķildas, uzdzīve un likuma sargu “neveiksmīgā” cīņa pret viņiem. Šī grāmata apskata visai netradicionālu vēstures šķautni. Korupciju visaugstākajā līmenī, jo tieši politiķi ir tie, kas spēj nodrošināt acu pievēršanu uz noteiktām lietām, pieņemt pareizus likumus un neaizmirst ņemt kukuļus visur, kur vien tas ir iespējams. Organizētajai noziedzībai nav cerību izdzīvot, ja viņi nemaksā nodevas pareizajiem cilvēkiem. Atlantiksitijas situācija radīja apstākļus, kas spēja nodrošināt korumpētas politiskās elites pārmantojamību. Tam tika izmantoti vēlēšanu rezultātu viltojumi, obligātie balsojumi pašvaldību darbiniekiem un, protams, rūpes par iedzīvotāju nabadzīgākajiem slāņiem. Republikāņu partija šajā pilsētā dominēja daudzus gadu desmitus, un vienmēr spēja nodrošināt savu pārvēlēšanu sev vajadzīgajos amatos.

Ja kādam šķiet, ka Latvijā viss ir slikti, tad izlasot šo grāmatu cilvēks varēs nomierināties, jo mums vēl tāls ceļš ejams, lai nonāktu līdz nopietnam līmenim. Interesanta bija nodaļa, kas bija veltīta afroamerikāņiem Atlantiksitijā gan laika posmā pēc pilsoņu kara, gan segregācijas gados. Tāpat beigu nodaļas, kas parāda Atlantiksitijas sabrukumu. Tās uzskatāmi pierāda, ka ilgtermiņā ar nelegālo biznesu pilsētas attīstību nebūs iespējams finansēt. Arī likumdošanas sakārtošana, sociālās aizsardzības sistēmas uzlabojumi samazina lokālo politiķu ietekmi uz mazturīgajiem vēlētājiem. Grāmata arī labi ilustrē, ka, lai cik korumpēta būtu konkrētā varas struktūra, tā neko nespēj padarīt reālas ekonomiskās krīzes apstākļos. Un pavisam traki ir, ja pilsēta ir orientēta tikai uz pakalpojumu sektoru.

Vienīgais, kas grāmatā nedaudz kaitināja bija autora centieni radīt klātbūtnes efektu, stāstot kā katrs juties, kā aizgājušos laikos viss izskatījies un vispārīgi apgalvojumi, kas laiku pa laikam sastopami tekstā. Bet tas jau ir atkarīgs no katra paša gaumes.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Laba pilsētas vēstures analīze, kas ļauj lasītājam saprast lietas vairākos līmeņos. Var pievērsties ietekmīgu cilvēku dzīvestāstiem. Var iedziļināties reģionu attīstības problēmās, makroekonomiskajos un mikroekonomiskajos aspektos. Var veikt salīdzinošo analīzi ar pašmāju pašvaldībām un izdarīt secinājumus.

Pēc grāmatas motīviem HBO ir uzņēmis seriālu “Pagrīdes impērija”, kuram nu jau iznākušas veselas četras sezonas.

Lāčplēsis. Atgriešanās by Valdis Rūmnieks

Jāatzīst, ka pašu eposu Lāčplēsis esmu lasījis tikai vienu reizi skolas laikos. Tad šis darbs bija obligātās literatūras sarakstā. Izlasīju vasaras sākumā, un kad pienāca laiks rakstīt sacerējumu par šo darbu, ielikos slimnīcā un veiksmīgi izvairījos no šī darba. Tomēr uzzinot, ka ir iznākusi grāmata, kurā aprakstīts iespējamais notikumu turpinājums, nolēmu šo grāmatu izlasīt. Tas nekas, ka viņa domāta bērniem, man jau ar’ vēl šis tas no bērna ir atlicies. Pie grāmatas “Lāčplēsis. Atgriešanās” tiku pateicoties izdevniecībai Zvaigzne ABC.

Lāčplēsis savā pēdējā cīņā ar Melno bruņinieku iekrīt Daugavas atvarā, un ar to beidzās Pumpura eposs. Šī grāmata sākas tur, kur eposs beidzas. Lāčplēsim izdodas izdzīvot un tikt no upes ārā. Tomēr viņš ir zaudējis savu spēku, jo ausis nocirstas un nākas samierināties ar to, ka viņš ir tikai parasta cilvēka vērtē. Nedaudz atguvies, viņš nolemj uz Lielvārdi atpakaļ nedoties. Ko gan viņš tur darīs – vadonis bez spēka? Tādēļ tiek nolemts apmesties uz dzīvi Dziļajā mežā. Tomēr pa ceļam uz savu jauno mītnes vietu Lāčplēsis satiek Rūsiņu – pusaugu zēnu, ar kuru dzīve apgājusies vēl trakāk kā ar Lāčplēsi. Tas liek viņam saņemties un turpināt savu cīņu pret jodiem, velniem un vācu bruņiniekiem. Un kas zina, iespējams, atgūt savu zaudēto spēku.

Lasot šo grāmatu es iemācījos sev ļoti nozīmīgu lietu. Nekad, nekad nelasi priekšā četrgadniekam grāmatu, kuru pats pirms tam neesi lasījis un kura domāta vienpadsmitgadniekam. Nav jau tā, ka viņš nebūtu dzirdējis brāļu Grimmu pasakas, bet nu šī, manuprāt, pārspēja pat tās. Ja jums liekas, ka Troņu spēles ir asiņains pasākums, tad, domāju, šī grāmata pārsitīs pat to. Vismaz sākumā noteikti. Tādu pēc pirmajām nodaļām man nācās iesaistīties diezgan smagā sarunā ar savu dēlu par nāvi, slepkavībām, vecāku zaudēšanām. Beigās novienojāmies, ka grāmatu turpināsim lasīt pēc pāris gadiem.

Sen nebiju lasījis bērnu grāmatas, un bija jau piemirsies, cik tās ir asiņainas, ja balstītas uz pasakām. Arī šajā ne nodaļa nepaiet bez kādas slepkavības vai izkaušanās. Nav jau tā, ka viņa propogandētu vardarbību. Cilvēki cīnās pret apspiedējiem un izmanto tādus pašus ieročus, kā viņu pretinieki. Ja tā padomā, lielākā daļa pasaku ir tieši tādas. Kur nu vēl runāt par maniem iemīļotajiem sengrieķu eposiem. Šeit viss ir kategorijās melns un balts, to nosaka mērķauditorija, kurai šāda pasaules uztvere vēl ir dominējoša. Arī beigas ir absolūti skaidras bez nekādām „ja nu”. Un Rūsiņš, protams, ir tēls, ar kuru puišelis labprāt identificēsies. Kuram gan nepatīk būvēt mežā zaru būdas, cīnīties pret mošķiem un šaut ar loku?

Kopumā grāmata, lai arī nav izcila, bet atzīstama par labu. Domāju, ka desmit gadu vecumā to būtu labprāt izlasījis un pēc kāda laika pārlasījis. Un nevajag satraukties par asinīm līdz ceļiem, kas sastopamas bērnu grāmatās, bērni ir pietiekoši gudri, lai atšķirtu izdomāto no realitātes. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …