Banks ir viens liels negantnieks, izlasīju viņa pirmo Kultūras sērijas grāmatu un sagribējās man izlasīt viņas visas. Otro sāku lasīt bezmaz vai tūlīt pēc pirmās pabeigšanas. Tā sakot, kamēr vēl nav katlā tvaika spiediens nokrities.

Kāds kultūras iedzīvotājs Gurgeh ir vislabākai spēlētājs kāds vien jebkad visumā bijis. Protams, no tiem, kuriem saprāta koeficients ir 1. Viņam vissarežģītākās spēles noteikumu iemācīšanās aizņem vien pāris dienas. Un pēc neliela treniņa viņš ir praktiski neuzvarams. Tomēr ar laiku tāda dzīve viņam kļūst garlaicīga un sāk pietrūkt īstu spēļu. Taču salīdzinoši nesen Kultūra ir sastapusies ar kādu impēriju, kurā pats galvenais ir spēle Azad. Tikai no tavām prasmēm Azad spēlē ir atkarīgs katra impērijas iedzīvotāju stāvoklis sabiedrībā. Gurgeh tiek piedāvāts uzspēlēt.

Tā kā kultūrā valda pilnīga laimība un saticība, mākslīgo intelektu stingrā uzraudzībā. Katrs var nodarboties ar visu, ko viņš vien vēlas, galvenais nekaitēt citiem, resursi ir neierobežoti, un visi dzīvo kā miljardieri. Kad lasīju, tad man prātā ienāca doma, tad tāda būs Rīga, kad pie varas tiks Ēlerte un ieviesīs robottehnoloģijas. Bet vispār vilka pēc sen bērnībā lasītiem attīstīta komunisma ieskicējumiem. Autors gan nav gājis tik tālu, ka apgalvo, ka te katrs strādā tāpat vien, jo viņam to nosaka iekšējā pārliecība. Te cilvēki lielākoties cītīgi slaistās. Tomēr tie, kuriem ikdiena ir apnikusi vienmēr var iestāties kontaktu nodaļā un censties pārliecināt citas civilizācijas pievienoties Kultūrai. Gurgeh gan nav tāds laimes meklētājs, tomēr arī viņu var piespiest darboties Kultūras interesēs.

Pats Azad spēles apraksts autoram ir sanācis labu labais. Nav pateikts nekas konkrēts, nav iztirzāti likumi vai figūriņas, lasītājam tiek ļauts iztēloties spēli pašam, un tas ir vislabākais. Viņam, lasītājam, pietiek zināt, ka tā ir ļoti grūta un pat trīs gadu laikā viņš neiemācīsies pat mazu daļu no tās likumiem. Arī paši spēļu apraksti ir aizraujoši, gandrīz it kā lasītu reālus notikumus. Autoram ir izdevies radīt arī trīsdzimumu hominīdu rasi, kur ir skaidri saprotams, ko kurš īsti dara pēcnācēju radīšanai. Tradicionāli zinātniskajā fantastikā autori šādā gadījumā iztiek ar “sepulas” analogu.

Kopumā labs lasāmais, interesanta sociālpolitiska sistēma, kas balstīta uz indivīda prasmi spēlēt kādu noteikti spēli. Dzimumu līdztiesība vai precīzāk nelīdztiesība trīsdzimumu rasē. Pārdomas vai šādā veidā izraudzītie labākie līderi nerada sabiedrību, kas ir orientēta uz katra indivīda totālu dominanci pār pārējiem zemāk stāvošajiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Patlaban labākais no cikla darbiem ko lasījis. Iesaku izlasīt jebkuram zinātniskās fantastikas cienītājam, var droši lasīt nelasot pārējo ciklu.