Navigate / search

Melu tīmeklī. Lielā kara viltus vēsture by Marks Soloņins

Melu tīmeklī

Savulaik man Otrajam pasaules karam veltītās grāmatas bija iecienīta lasāmviela. Tagad gan tā nopietni par šo tēmu nebija nācies lasīt vismaz kādus piecus gadus. Nolēmu nedaudz atsvaidzināt savas zināšanas šajā jomā, un ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie “Melu tīmeklī. Lielā kara viltus vēsture”.

Grāmatas autors savā darbā ir nolēmis vērsties pret viņaprāt lielākajiem mītiem, kas viņaprāt ir saistīti ar Otro pasaules karu. Uzmanība tiek vērsta tieši pašam kara sākumam. Kādēļ Staļins, lai arī saņēmis ziņojumus par gaidāmo Vācijas iebrukumu Padomju Savienībā, neko nedarīja aizsardzības organizēšanai? Kā ir ar slepenajiem līgumiem starp gestapo un NKVD? Kur un kā Padomju Savienība pazaudēja lielāko daļu no tankiem kara pirmajās dienās? Cik galu galā bija dzīvā spēka zaudējumi kara rezultātā? Autors uzskata, ka mūsdienās ir savairojies liels daudzums pseidozinātnieku, kas dažādas konspirāciju teorijas štancē vienu pēc otras, neskatoties uz reālajiem faktiem. Tādēļ dažas viņš ir nolēmis atmaskot izmantojot loģiku, arhīva dokumentus un veselo saprātu. Viņa mērķis ir iemācīt lasītājam kritiski izvērtēt faktus un neļauties noticēt visam uz vārda.

Šādi vēsturisku notikumu apskati vienmēr ir bijuši vairāk vai mazāk subjektīvi. To nosaka daudzi faktori – autora orientēšanās notikumos, procesos, viņa tautība un avoti, kurus viņš izmantojis savā darbā. Šo atšķirīgo uztveri viegli var novērot arī dokumentālajās un ne tik dokumentālajās filmās. Ja filma ir no rietumiem, tad tur galvenie kara notikumi risināsies Klu sajā okeānā vai rietumu frontē. Ja no austrumiem, tad tas, protams, ir par PSRS uzvaru Lielajā Tēvijas karā.

Jāatzīmē, ka šī grāmata pārsteidza mani nesagatavotu. Par pāris no autora piesauktajiem mītiem es izdzirdēju pirmoreiz. Jutos pat neērti, ka tik daudzas lietas pēdējo gadu laikā esmu palaidis garām. Te gan jāpiezīmē, ka vēstures grāmatas es izvēlos tādas, kas ļoti nespiež uz konspirāciju teorijām. Tomēr daļu no piesauktajiem darbiem man bija nācies lasīt, un gluži tā nebija, ka absolūti nesaprastu, par ko ir runa. Lai arī autors pretendē uz faktu kritisku izvērtēšanu, tomēr arī viņam nav sveši frāžaini izteicieni, kas piesaista lasītāju uzmanību. Un ja lasītājs būs dikti uzmanīgs, tad viņš arī ievēros, ka autoram patīk iesākumā nolikt kāda “vēsturnieka” hipotēzi, bet pēc kāda laika pašam dragāt tādā pašā garā. Tomēr atšķirībā no Muhina, Suvorova un Isajeva, viņš atsaucas arī uz reāliem dokumentiem, tai pat laikā labprāt parokoties citu autoru iekļauto atsauču avotos un parādot, ka tās nebūt neattiecas uz kādu konkrētu citātu.

Ja Tev patīk vēsturnieku un vēstures diletantu savstarpējie kašķi, ja padziļināti interesējies par dažādiem Otrā pasaules kara aspektiem, ja spēj nakts vidū no galvas nosaukt visas armiju grupas “Centrs” divīzijas un to materiāltehnisko nodrošinājumu 1941. gada  22. Jūnijā, tad šī grāmata Tev ir obligāti jāizlasa. Kārtējo reizi sapratu, ka nepastāv viennozīmīga vēstures notikumu interpretācija un, ka mūsdienu interneta laikmetā jebkurš murgs pie pareizas “bīdīšanas” var nokļūt oficiāli atzītas teorijas godā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autors māk saistoši rakstīt, tulkojums arī ir labs, lai gan esmu pret Waffen SS tulkošanu kā Ieroču SS, tomēr tā arī ir tikai vienīgā vieta grāmatā, kur man radās iebildumi pret tulkojumu.

PS. Palasīju internetā Soloņina un viņa kritizēto autoru blogus, tur iet vaļā tāda polemika un savstarpējie aizvainojumi, ka maz neliekas.

Use of Weapons (Culture, #3) by Iain M. Banks

Use of Weapons

Šī jau ir trešā kultūras cikla grāmata, kuru esmu izlasījis. Nekas – vēl tikai septiņas palikušas. Piebeidzot šo grāmatu, sapratu, ka visticamāk mierā nelikšos, kamēr nebūšu izlasījis visu dekaloģiju (cerams, ka tā sauc desmit grāmatu sēriju).

Tātad Cheradenine Zakalwe viens no Kultūras Speciālo Apstākļu nodaļas labākajiem algotņiem ir nolēmis aiziet no nodaļas un uzsākt pats savu dzīvi bez Kultūras. Viņam ir apnicis, ka viņš tiek izmantots, ka viņu neinformē par uzdevumu mērķiem, ka viņš ne vienmēr ir uzvarētāju pusē. Tomēr Kultūrai viņš ir vajadzīgs vēl vienam darbiņam, kādā zvaigžņu kopā draud izcelties starpplanētu karš, un tikai Zakalwe varētu būt spējīgs to novērst.

Šeit autors bija nolēmis eksperementēt ar stāstījuma struktūru. Grāmata sadalāma divas daļās – viena no nosacītās tagadnes attīstās uz nākotni. Tā mums stāsta par Zakalwe tagadējo dzīvi, plāniem un mērķiem. Te nu viss ir skaidrs, tipiska kosmiskā opera, kur viens cilvēks var paveikt visu, pietam vēl ir ģeniāls taktiķis, un vispār ļoti daudzpusīgs cilvēks. Otra sižeta līnija mums vēsta par agrāko Zakalwe, kāds viņš bija pirms nokļūšanas Kultūras Speciālo Apstākļu nodaļā. Te nu stāstījums rit atpakaļgaitā, un šķiet, ka viņu būtu vēlams lasīt no grāmatas beigām uz sākumu. Jāatzīmē, ka no sākuma tas ir interesanti, kad mēs uzzinām arvien agrākus notikumus un iedziļināmies pagātnē. Tomēr, kad apjaušam, ka nekas tāds jau tur nav bijis, tad visa tā lieta sāk apnikties.

Grāmatu ieskaitītu pie tipiska fantastiskā bojevika, interesanti notikumi, eksotiskas lietas un mērķis, kuru saprast nav neviena spēkos. Papildus tu vēl nemaz nenojaut, kura puse patiesībā ir labā un vai vispār tāda ir. Kultūras pasaules pārāk daudz netiek apskatītas, jo , kas gan šai miera jūrā varētu notikt. Zakalwe ir tipisks karavīrs ar avantūrisma piesitienu, viņam ir savas vājības un savi pagātnes grēciņi.

Patīk tas, ka roboti un mākslīgie intelekti neko nav dzirdējuši par Azimova trīs robotikas likumiem. Ja visi striķi trūkst, viņi var uzspert gaisā arī visu planētu. Kosmosa kuģi viņiem ir milzīgi un piemītošā pašironija arī laba. Piemēram, “The ship was over eighty kilometres long and it was called the ‘Size Isn’t Everthing'”. Vietām tiek pat pieminēta zeme, netieši gan, tāda kā atpalikusi planētiņa ārpus Kultūras.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, patlaban švakākā sērijas grāmata. Man gan joprojām nav skaidrs, kā ir iespējams pārvaldīt tik lielu veidojumu, kas aizņem lielu daļu no galaktikas. Sevišķi, ja tajā nav tiešas pārvaldības. Un kāda velna pēc mākslīgie intelekti vispār krāmējas ar saprātīgajām būtnēm? Viņiem tad nebūtu nekā cita ko darīt?

Rūgtās sēklas (Milkweed Triptych #1) by Ian Tregillis

Rūgtās sēklas

Šo grāmatu biju plānojis izlasīt jau sen, bet, kā jau ar tiem plāniem ir, nebija sanācis laika. Bet kad pie manis vērsās Izdevniecības Prometejs pārstāvis ar piedāvājumu izlasīt šo grāmatu latviski, man laiks atradās uzreiz. Reti jau tā gadās, kad grāmata, kuru tu vēlies izlasīt, pēkšņi iznāk latviski.

Ir otrā pasaules kara priekšvakars. Britu spiegs Reibolds Maršs, mēģinājumā palīdzēt kādam vācu puses pārbēdzējam, Spānijas pilsoņu kara laikā novēro interesantas lietas – cilvēkus, kuri aizdegas kā sveces, un dīvainus cilvēkus, kuriem pie galvas pievienoti elektrības vadi. Ir skaidrs, ka kara gadījumā ar Vāciju šāds superierocis būs vērā ņemams spēks. Aizdomas pastiprina arī pārbēdzēja mantās atrodamā informācija. Britiem ar steigu ir jāatrod ierocis, ko likt pretī vāciešiem.

Vienkārši sakot, ir pārcilvēki (protams, vācieši) pret burvjiem (britu specialitāte). Ne pārcilvēki, ne burvji nav viegli pieejams resurss, bet viņu potenciāls ir milzīgs. Lai būtu balanss, katrai no pusēm ir savi mīnusi. Pārcilvēki ir atkarīgi no saviem enerģijas avotiem, bet burvjiem ir vajadzīgi upuri. Šeit nav ne labo, ne ļauno, katra puse no visas sirds vēlas uzvarēt. Un pielietotās metodes abām pusēm ir vienlīdz nežēlīgas. Ne katrs var kļūt par pārcilvēku, un viņu izaudzināšana prasa ilgu laiku. Burvjiem savukārt ir jāprot sarunāties ar eidaloniem – būtnēm, kurām neeksistē ne telpa, ne laiks. Cilvēki viņiem ir kā baktērijas, kas apgāna visumu, tomēr ja asins cena ir pietiekami augsta, tad viņi ir gatavi sadarboties.

Lai arī ideja ir autoram stiprā puse, paši varoņi viņam ir sanākuši tādi plakani. Reibolds, ir tipisks superaģents, kura iekšējā pasaule iekļaujas visās standarta klišejās. Vils – Reibolda draugs un, cilvēks, kas viņam atklāja burvju esamību, ir tāds pa straumi peldētājs un pienākuma upuris. Grētu – vācu gaišreģi mēs iepazīstam tikai viņas spēju dēļ, kā personība grāmatā viņa vispār neatklājas. Klauss – cilvēks, kas spēj iet cauri sienām un cilvēkiem, šad tad izrāda kādas cilvēcības pazīmes un izstrādātības ziņā līdzinās Reiboldam.

Tomēr ir jāatceras, ka šī grāmata ir veltīta alternatīvajai vēsturei nevis cilvēku iekšējo pārdzīvojumu aprakstiem, un šajā žanrā galvenā lieta ir vēsture. Grāmatā stāsta, kā notikumi, kuri līdz Spānijas pilsoņu karam ir saskanējuši ar mūsu vēsturi, pēkšņi novirzās no mums zināmā kursa. Parādīt to, ka visniecīgākā izmaiņas atstāj ietekmi uz vēstures gaitu. Man gan no sākuma lasot šķita, ka te būs atainots tāds slepenais pārcilvēku karš, kas ievirzīs notikumus mums zināmajā vēsturē, bet nekā nebija.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ļoti labs lasāmais, ideja izcila, pasaules ģeopolitiskās izmaiņas piesaista uzmanību. Patīkami, ka autors savus pārcilvēkus un burvjus ir ierobežojis, un tie nevar aci nepamirkšķinot saskaldīt zemi uz pusēm. Tas ļauj notikumiem attīstīties dinamiski, tai pat laikā neeskalējoties līdz absurdam. Prieks arī par jauku fantastikas grāmatu, kas pārtulkota, manuprāt diezgan labi, un izdota latviešu valodā. Tagad tik jādomā lasīt triloģijas nākamos darbus uzreiz vai paciesties līdz tos izdos latviski.

The Player of Games (Culture #2) by Iain M. Banks

The Player of Games

Banks ir viens liels negantnieks, izlasīju viņa pirmo Kultūras sērijas grāmatu un sagribējās man izlasīt viņas visas. Otro sāku lasīt bezmaz vai tūlīt pēc pirmās pabeigšanas. Tā sakot, kamēr vēl nav katlā tvaika spiediens nokrities.

Kāds kultūras iedzīvotājs Gurgeh ir vislabākai spēlētājs kāds vien jebkad visumā bijis. Protams, no tiem, kuriem saprāta koeficients ir 1. Viņam vissarežģītākās spēles noteikumu iemācīšanās aizņem vien pāris dienas. Un pēc neliela treniņa viņš ir praktiski neuzvarams. Tomēr ar laiku tāda dzīve viņam kļūst garlaicīga un sāk pietrūkt īstu spēļu. Taču salīdzinoši nesen Kultūra ir sastapusies ar kādu impēriju, kurā pats galvenais ir spēle Azad. Tikai no tavām prasmēm Azad spēlē ir atkarīgs katra impērijas iedzīvotāju stāvoklis sabiedrībā. Gurgeh tiek piedāvāts uzspēlēt.

Tā kā kultūrā valda pilnīga laimība un saticība, mākslīgo intelektu stingrā uzraudzībā. Katrs var nodarboties ar visu, ko viņš vien vēlas, galvenais nekaitēt citiem, resursi ir neierobežoti, un visi dzīvo kā miljardieri. Kad lasīju, tad man prātā ienāca doma, tad tāda būs Rīga, kad pie varas tiks Ēlerte un ieviesīs robottehnoloģijas. Bet vispār vilka pēc sen bērnībā lasītiem attīstīta komunisma ieskicējumiem. Autors gan nav gājis tik tālu, ka apgalvo, ka te katrs strādā tāpat vien, jo viņam to nosaka iekšējā pārliecība. Te cilvēki lielākoties cītīgi slaistās. Tomēr tie, kuriem ikdiena ir apnikusi vienmēr var iestāties kontaktu nodaļā un censties pārliecināt citas civilizācijas pievienoties Kultūrai. Gurgeh gan nav tāds laimes meklētājs, tomēr arī viņu var piespiest darboties Kultūras interesēs.

Pats Azad spēles apraksts autoram ir sanācis labu labais. Nav pateikts nekas konkrēts, nav iztirzāti likumi vai figūriņas, lasītājam tiek ļauts iztēloties spēli pašam, un tas ir vislabākais. Viņam, lasītājam, pietiek zināt, ka tā ir ļoti grūta un pat trīs gadu laikā viņš neiemācīsies pat mazu daļu no tās likumiem. Arī paši spēļu apraksti ir aizraujoši, gandrīz it kā lasītu reālus notikumus. Autoram ir izdevies radīt arī trīsdzimumu hominīdu rasi, kur ir skaidri saprotams, ko kurš īsti dara pēcnācēju radīšanai. Tradicionāli zinātniskajā fantastikā autori šādā gadījumā iztiek ar “sepulas” analogu.

Kopumā labs lasāmais, interesanta sociālpolitiska sistēma, kas balstīta uz indivīda prasmi spēlēt kādu noteikti spēli. Dzimumu līdztiesība vai precīzāk nelīdztiesība trīsdzimumu rasē. Pārdomas vai šādā veidā izraudzītie labākie līderi nerada sabiedrību, kas ir orientēta uz katra indivīda totālu dominanci pār pārējiem zemāk stāvošajiem. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Patlaban labākais no cikla darbiem ko lasījis. Iesaku izlasīt jebkuram zinātniskās fantastikas cienītājam, var droši lasīt nelasot pārējo ciklu.