Pagājis jau pusotrs gads no šī triloģijas otrās grāmatas izlasīšanas. Neatceros, kādēļ toreiz pametu sēriju līdz galam neizlasītu, bet nācās secināt, ka tā bija kļūda. Toties pēdējās grāmatas izlasīšanai mani pamudināja nesen lasīta intervija ar grāmatas autoru un triloģijas pasaules apskats.
Viss iet uz galu, šķiet, karo visa pasaule. Logens cīnās pret savu galveno ienaidnieku Ziemeļnieku karali. Glokta, lai ar pakāpies pa amata kāpnēm ir spiests lavierēt caur tik daudz kungiem kā vēl nekad. Bayaz nav atradis to, ko meklē, un nu viņam jādomā ko likt pretī savam ienaidniekam. Džezals ir nodomājis mest savu karavīra dzīvi pie malas un sākt nodarboties ar ko jēdzīgāku, bet kas viņam to ļaus. Savienībai ir pienākuši grūti laiki Impērija ir nolēmusi noslaucīt to no kartes.
Parasti autori pie trešās grāmatas ir izšāvuši visu pulveri, un galvenajiem varoņiem ir tikai dažas izvēles. Kļūt par neuzvaramiem pārcilvēkiem vai piedalīties seriālu cienīgos sižetu pavērsienos. Te autors ir pacenties no visa šī izvairīties. Varoņi ir izauguši, un viņu izaugsmei lasītājs ir bijis liecinieks. Logens sāk aizdomāties, ka varbūt viņam nemaz vajag būt cilvēku slepkavošanas mašīnai, Gloktam ir noriebušies visi viņa kungi, kas pēc būtības ar savām intrigām traucē inkvizīcijas darbu. Jezal prātā vairs nav tikai sievietes un kāršu spēles, nu jau viņš ir piedzīvojis nopietnus pārbaudījumus. Bayaz gan nav mainījies, viņš kā jau daudzus gadu simtus ir gatavs darīt visu, lai uzvarētu, pat ja viņam būtu dēļ tā jāpārkāpj magu likumi.
Grāmatas pluss ir tās pasaules un varoņu neperfektums, te neviens nav nedz labs, nedz ļauns. Katram ir vieta ambīcijām. Nav labo karaļu, kas balsta sērdieņus. Iebrucēji te ir tādi paši cilvēki kā tie, kuriem uzbrūk. Tās nav ļaunuma pārņemtas ordas, tie vienkārši ir zemnieki, kas sadzīti karaspēkā un pilda pavēles. Nav ļauno, kuru vienīgais prieks dzīvē ir kāda nogalēšana. Katram grāmatas varonim ir sava motivācija, daļai vēlme pēc lielākas varas un bagātības, citam vēlme mainīties. Mainoties situācijai, mainās arī paši grāmatas personāži, autors labi māk izvilkt no tiem dvēseles tumšās puses un izlikt lasītājam apskatei. Bet labāk būs, ja es neuzskaitīšu, kā autors to panācis, citādi vēl nejauši samaitāšu kādam lasīšanas prieku.
Triloģijas beigas ir perfektas, gandrīz tieši tādas kādas es sagaidīju. Ne jau par velti autors visu laiku liek uzsvaru uz vēstures cikliskumu. Bonusā bija „last stand” epizodes, pilsētas aplenkšana, un tas kā beigās daži iemīļoti varoņi pārvēršas par totāliem maitas gabaliem. Par dažiem es neloloju nekādas cerības jau no paša sāku, bet dažu pārmaiņas man bija visai negaidītas.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Viena no labākajām triloģijām, kuru esmu lasījis, katra grāmata ir perfekti nostrādāta, sižeta līnijas ir labis sarakstītas, notikumi noris labi ieturētā tempā, un lasītājam nevienu pašu brīdi nav garlaicīgi. Iesaku izlasīt visiem, kuriem ir apnikuši labie elfi un ļaunie orki. Un ja patīk Troņu spēles, tad patiks arī šī grāmata.
Šo grāmatu man vajadzēja nopirkt tai pašā brīdī, kad ieraudzīju tās vāku un nosaukumu. Reizēm tā vienkārši gadās. Man kaut kā vienmēr ir šķitis, ka šāda tēma mani interesē. Faktiski par indoeiropiešu izcelsmes problēmām nav nācies daudz ko lasīt. Lai man autors piedod, bet pirms šīs grāmatas izlasīšanas par viņu neko iepriekš nebiju dzirdējis. Grāmata man mēnesi nostāvēja mājās nelasīta līdz sagaidīja savu kārtu.
Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kuras nosaukums tieši atbilst saturam. Viņa visa ir veltīta indoeiropiešiem un to pirmdzimtenei. Autors ir apkopojis bagātu faktoloģisku materiālu par šo tēmu un sastrukturējis to tā, lai arī plašāka publika spētu to saprast. Grāmatu varētu pat saukt gudrā vārdā par indoeiropiešu izcelšanās teoriju meta-analīzi. Te tiek salīdzinātas mūsdienās populārākās teorijas. Tās kopumā apskatot nākas secināt, ka patlaban nav cerības, ka tuvākajā laikā tiks izveidota kāda kopējā teorija, kas spēs sevī apvienot lingvistu un arheologu idejas par indoeiropiešu izcelsmi un sanskrita rašanos.
Pirms grāmatas izlasīšanas man par indoāriešiem viss bija puslīdz skaidrs. Latviešu valoda un sanskrits ir visai līdzīgas mēles. Senie balti savulaik izceļojuši no Indijas vai otrādi, un tad apmetušies Baltijas jūras krastos. Vēdām un latvju dainām ir daudz kā kopīga. Teiksim godīgi, man visas zināšanas balstījās uz kaut kur sagrābstītu informāciju, par kuras autentiskumu man nebija ne mazākās nojausmas. Rigvedu es, protams, nebiju lasījis ne oriģinālā, ne kādā no tulkojumiem. Par dažādām arheoloģiskajām liecībām saistītām ar šo tematu manas zināšanas bija niecīgas.
Neteikšu, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas man viss būtu salicies pa plauktiņiem. Patiesībā man galvā tagad valda diezgan liels haoss. Ar manām zināšanām nepietiek, lai patstāvīgi spētu kādu indoeiropiešu teoriju atzīt kā no pirksta izzīstu un izvēlēties pareizo, tādēļ runāšu par idejām, kas man grāmatā patīk.
Patīk, ka autors nav populists un nav nolēmis pasniegt kādu savu ideju smuku un noslīpētu kā tādu jauku stāstu. Tā vietā lasītājs bez ceremonijām tiek iegrūsts dažādu teoriju salīdzinošajā analīzē. Autors arī nepropagandē Indiju kā civilizāciju šūpuli un senu gudrības krātuvi. Man nekad nav patikuši fantasti, kas savus izdomājumus pasniedz kā īstenību. Domas sakrita arī pie latviešu un indiešu mitoloģijas salīdzinājuma. Arī man nekad nav bijusi skaidrība par latviešu dievību nozīmi un funkcijām, vēl jo vairāk par to, kā tās var izlobīt no visai nekonkrētajām latvju dainām.
Patiesība ir skarba, sanskrita pratējs un latvietis nespēs savstarpēji sarunāties bez problēmām. No kurienes nākuši indoeiropiešu senči, vēl precīzi neviens nezina. Nospraustais areāls ir liels, un katra pētījuma autors par āriešu (āriju) dzimteni bieži vien mēģina padarīt savu dzimteni. Arheoloģiskās liecības ir visnotaļ vispārīgas, un paies vēl daudzi gadi, līdz kāds tās sasistematizēs pienācīgi, lai visa teorija nebalstītos tikai uz kāda viena darbarīka formu. Lingvisti ir tikuši vistālāk, tomēr viņus bieži vien neviens par pilnu neņem. Lietai par labu nenāk arī tas, ka Indijā sāk dominēt ideja par Indiju kā visas civilizācijas šūpuli un skepse pret Rietumu pētījumiem un pētniekiem.
Interesanta ir nodaļa par Rigvedu un tās iespējamo izcelšanos vēdisko sanskritu un indoeiropiešu proto-valodas rekonstruēšanu. Pētnieki var tikai minēt, kad precīzi tapis šis darbs, jo tā pieraksts ir noticis salīdzinoši nesenā pagātnē. Daži pseidozinātnieki pat nekautrējas tās rašanos aizbīdīt pat līdz sešiem tūkstoš gadiem pirms mūsu ēras. Cik var noprast, mūsdienās seno valodu pētījumi piedzīvo norietu, un ar to aizraujas vien daži entuziasti, tādēļ daļa secinājumu jāizdara uz iepriekšējo pētnieku darbiem un tuvākajā laikā šai jomā varētu nekas jauns nespīdēt.
Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasītājam būtu vēlamas nopietnas zināšanas arheoloģijā un lingvistikā. Sarakstīšanas stils ir visai akadēmisks un vietām pasauss. Bet nopietnu pētījumu jau citādi sarakstīt nevarēs. Grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kurus patiešām interesē šī tēma.
Sen nav lasīts nekas no fantastiskā bojevika. Pareizāk sakot, kopš pērnā gada septembra. Šī atklāsme mani tik ļoti šokēja, ka nācās mest visu citu lasāmo pie malas un censties atgūt iekavēto. Pēdējā laikā esmu ļoti palaidies un šo žanru lasu salīdzinoši maz. Bet nu galīgu draņķību arī īsti negribējās lasīt. Tādēļ izšķirstīju pāris „Мир фантастики” žurnālus, lai atrastu ko sakarīgu. Ek, bija laiki, kad man ar tādiem niekiem nebija jānodarbojas, paņēmu grāmatu un sāku lasīt, neiedziļinoties ir vai nav vērts.
Kirils ir parasts nekromants, dzīvo Maskavā, strādā lielākoties naktīs. Viņa ikdiena ir saistīta ar tiem, ko parasti cilvēki sauktu par pārdabiskiem spēkiem – vampīri, zombiji, dēmoni un citi mošķi. Kā jau katrā amatā, arī šeit ir izvēle. Viegla nauda ceļot augšā zombijus un pārdot tos celtniecības darbiem vai arī ievērot kādus principus un censties būt godīgam pret savu sirdsapziņu. Kirils ir izvēlējies otro variantu, un viņa dzīve no tā vieglāka nekļūst. Principi jau ir tāda neelastīga lieta, un ko darīt gadījumā, ja vecākais pilsētas vampīrs vēlas, lai Kirils atsauktu no nāves kādu vampīru.
Ja ir gadījies lasīt ciklu „The Dresden Files”, tad šajā grāmatā atradīsiet daudz līdzību. Pasaule, kurā maģija ir ikdiena, parastie cilvēki to neredz vai ignorē. Burvji, mediji, nekromanti un vampīri cīnās par vietu zem saules. Ir salīdzinoši labie un ir sliktie. Visu laiku noris karš un tajā, ka pasauli nav pārņēmuši neradījumi, ir liels labo nopelns. Viņi izravē sīkos mošķus, kontrolē to populāciju, nedaudz iegrožo vampīrus, apkaro izlēcējus no pašu vidus. Nedaudz palīdz arī iekšlietu struktūru speciālās nodaļas, bet valdības iestādēm jau pašām ir savi mērķi.
Šī grāmata ir piedzīvojums ar nelieliem detektīva elementiem. Sižetā noslēpumu kā tādu nav. Acīgs lasītājs atkodīs visu pirmajās simts lapaspusēs, autors jau arī neko neslēpj. Kas netipiski, galvenais varonis ir labi nostrādāts. Viņa rīcību un motivāciju patiešām var saprast, liela daļa grāmatas veltītas viņa iekšējām pārdomām. Diezgan interesants tips, kurš nevēlas savā tuvumā nevienu. Viņam ir bēdīga pieredze no iepriekšējās laulības. Iekšējie dialogi atklāj nekromanta pasauli visā tās krāšņumā, cik viegli ir mēģināt kļūt visvarenam ejot pāri līķiem un kā no tā izvairīties. Par to, kas tad patiesībā ir mazākais ļaunums Kirila izpratnē un, ka principus tomēr reizēm var nākties pārkāpt. Par to, kas ir dzīvība un nāve no nekromanta skatupunkta, un kādēļ piecelt zombiju ir slikta lieta.
Kirils nav nekāds supervaronis, viņam nav nekāda fenomenāla talanta, lai gan reizēm viņam aizdomīgi veicas. Viņam arī mūždien ir bail, un to autors cenšas pasniegt kā konkurētspējīgu priekšrocību. Tas uz beigām sāka kaitināt pēc desmitās reizes, es jau tikpat labi, kā pats kirils apjēdzu, ja tur ir mošķis ir jābaidās un nevajag atslābt. Arī grāmatas fināls bija tāds nekāds, atgādināja meksikāņu seriālu, kur visa ģimene pēc gadu desmitiem beidzot atrod visus pazaudētos ģimenes locekļus.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba izklaide, ja iznāks vēl kāda grāmata šai sērijā un varu derēt, ka iznāks, tad noteikti izlasīšu arī to. Autoram viennozīmīgi ir potenciāls, un cerams, ka nākošā grāmata būs vēl labāka.
No šī autora es līdz šim biju lasījis tikai grāmatas, kuras veltītas izrakteņiem – dimantiem un urānam. Tādēļ biju visai izbrīnīts, ka viņa jaunā grāmata būs veltīta vilcieniem. Jo katru dienu nākas sastapties ar vilcieniem un to sastāviem. Nedaudz baidīja tikai fakts, ka, iespējams, šī grāmata man būs tikai jau iepriekšzināmo faktu atstāstījums bez nekādas pievienotās vērtības.
Šajā grāmatā autors ir centies aptvert vilciena kā transporta līdzekļa vēsturi, ietekmi uz industrializāciju, jaunu teritoriju apgūšanu un cilvēku ikdienu. Stāstījums mijas starp autora piedzīvojumiem ceļojot ar vilcienu, un atkāpēm, kas veltītas vilcienu vēsturei. Lielbritānijā, dzelzceļa dzimtenē, autors izmanto vilcienu, lai aizbrauktu no britu salas viena galējā punkta līdz otram. Pie reizes uzzinām, kā izgudrota lokomatīve, un kādi ir bijuši britu dzelzceļa zelta laiki. Indijā dzelceļš ir ne tikai transporta lidzeklis, tas pilda arī sociālās funkcijas gan kā darba devējs, gan subsidējot tos, kas nevar atļauties braukt ar vilcienu. Ķīna vilcienos redz savu pasažieru pārvadāšanas nākotni un instrumentu, lai izplatītu savu ietekmi. Te autors brauc ar vilcienu uz Tibetu. Daudz par korupciju un spēju pabeigt visu laikā. ASV savukārt vilciens ir aizmirsts, vismaz pasažieru, tas ir aizstāts ar automobiļiem, un federālās valdības tā arī nespēj vienoties, kur būvēt un cik maksāt. Peru valsts, kur vilciens grūti iedomājams. Lielākoties tiek izmantots izrakteņu transportam. Varētu pat teikt neliels brīnums, kā no veca nolaista dzelzceļa izveidot mūsdienīgu uzņēmumu. Krievija, kur dzelceļš nepieciešams, lai savienotu valsts nostūrus ar centru. Te autors vizinās pa Transsibīrijas maģistrāli, diezgan traks pasākums. Un visbeidzot Spānija ar saviem jaunās paaudzes ātrvilcieniem, kas savieno ne tikai Madridi ar Barselonu.
Pati grāmatas lasīšana diemžēl ir tāda pagarlaicīga. Gribētos spilgtākus autora ceļojumu aprakstus ar kaut kādu struktūru. Tagad diemžēl sanāk, ka viņš atstāsta visu, ko pieredzējis un tas lielākoties nāk no sarunām ar vilcienu pasažieriem. Savukārt informatīvā daļa, fakti, kas iegūti no dzelzceļa darbiniekiem, ir ļoti interesanti. Es pirms tam nekur nebiju lasījis par indiešu dzelzceļa sliežu īpatnējo izmantošanas veidu (vietējie to uzskata par tualeti). Par to, ka Ķīnas dzelzceļš uz Tibetu būvēts pa taisno uz mūžīgā sasaluma. Nedaudz gan kaitināja, ka viss tika mēģināts pasniegt atskatoties uz ASV. Cik var noprast ASV dzelzceļa lobijam neiet diez ko spoži, neviens nav gatavs valsts līmenī subsidēt pasažieru pārvadājumus, problēmas ar zemes iegādi un vecās infrastruktūras neatbilstība mūsdienu prasībām.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, sarakstīta diezgan labi, daudz interesantu faktu, autora personīgie piedzīvojumi gan ir tādi pabāli, un lielākoties nav diez ko aizraujoši. Ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē dzelzceļš. Bonusā uzzināsiet, kādēļ dzelzceļa atzara atvilkšana līdz kādam miestam negarantē ekonomikas uzlabošanos.
Arī šo grāmatu es dabūju grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas procesā, grāmatu man uzdāvināja Lasītāja. Tā kā nevienu no šī autora darbiem es vēl līdz šim neesmu lasījis, tad bija īsts prieks dabūt ne tikai jaunu grāmatu, bet arī iepazīties ar jaunu rakstnieku. Grāmatu uzreiz lasīt gan nevarēju, jo bija jāsagaida tās iznākšana – februārī. Februāri sagaidīju un grāmatu izlasīju.
X teritorija jau gadu desmitus ir atgriezta no pārējā kontinenta. Šķiet, ka daba ir izspiedusi civilizāciju no šīs vietas. Pirmā ekspedīcija, kas atgriezās no turienes, ziņoja par neskartu pasauli, otrās ekspedīcijas dalībnieki visi izdarīja pašnāvību, trešās ekspedīcijas dalībnieki apšāva viens otru, vienpadsmitā ekspedīcija atgriezās kā tukšas čaulas. Šī ir divpadsmitā ekspedīcija. Ekspedīcija ar tikai četriem dalībniekiem, antropologu, pētnieku, psihologu un biologu. Katram, pareizāk sakot, katrai no ekspedīcijas dalībniecēm ir savi noslēpumi un mērķi, kurus nezina pārējie.
X teritorija ir diezgan interesanta vieta, kas tur īsti notiek nezina neviens. Ekspedīcijas dalībniekus tā pārsteidz pilnīgi nesagatavotus, un vienīgās noteiktās lietas ir cilvēku neesamība, bāka, kas saglabājusies neskarta jau daudzus gadus un tās pretmets Tornis. Šeit ir kaut kas tāds, kas cilvēkus provocē uz atklātu konfliktu. Lai no tā izvairītos, ekspedīcijas organizatori veic noteiktus pasākumus, kurus labāk neatstāstīt, lai nesamaitātu lasīšanas prieku.
Neteiksim, ka notiekošā koncepcija fantastikas žanrā būtu kas jauns. Idejas jau kaut kur ir redzētas jau labu laiku. Ir lasīts gan par noslēpumainiem planētas nostūriem, gan par realitātes uztveres izkropļojumiem, gan biorobotiem, un, protams, iekarošanas mēģinājumi ir klasika. Autoram patīk spēlēties ar lasītāju, mēs par visu uzzinām reizē ar bioloģi, kura tad arī ir stāstītāja. Laiku pa laikam kāds notikums liek paskatīties uz iepriekš lasīto pavisam citādā gaismā. Patiesībā rodas vairāk jautājumu nekā atbilžu. Cik noprotu, ne man vienam, jo citādi jau uz X teritoriju netiktu sūtītas ekspedīcijas. Arī ar ekspedīcijām viss nav tik skaidri kā iesākumā šķiet, tāpat kā par X teritorijas pastāvēšanas ilgumu. Tā ari nekļuva skaidrs, kas ir tiešs agresijas izraisītājs, un kāda ir patiesā psihologa loma ekspedīcijā. Nebija jau arī īstas skaidrības par to, kas ir barjera, un vai tāda maz vispār pastāv.
Vispār jau stāstā dominē divi pasaules uzskati, kas acīmredzami arī ir notiekošā izpratnes atslēga. Nezināmo var mēģināt iznīcināt. Vienkārši paņemt visu, kas uzvedas mūsuprāt neadekvāti vai neizprotami nošaut, sadedzināt vai pierakt. Otrs veids ir censties saprast, kas patiesībā notiek. Paļauties nevis tikai uz savām maņām, bet mēģināt sasistematizēt zināšanas sev saprotamā formā. Iespējams, ka tādēļ cilvēku var nosaukt par pārbēdzēju, tomēr tad kāda jēga ir no pētniecības ekspedīcijas, ja tās dalībnieki, mēģina visu ierāmēt savas pagājušās pasaules rāmjos. Ne velti taču viņu trenniņu procesā ir pat atteikušies no saviem vārdiem, lai neietekmētu ekspedīcijas novērojumus. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ pirmais pasaules uzskats dominē. Tas vismaz patlaban diezgan konfliktē ar pašu ekspedīcijas dalībnieku sagatavošanas jēgu.
Plusi: Interesanta darbības vide; Labi pasniegta informācija un psiholoģiskās spriedzes pieaugums.
Mīnusi: Pārāk īsa grāmata; nenostrādātas beigas, kas gan nav nekāds brīnums triloģijas pirmajai grāmatai.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja dikti iedziļinās, tad lasītājam ir par ko pamežģīt smadzenes, bet nekas tāds, lai liktu teikt, tā tik bija viena brīnišķīga grāmata. Laba, un noteikti izlasīšu arī pārējās triloģijas grāmatas, kad tās iznāks.
Pērngad noskatījos filmu “Cloud Atlas” un nospriedu, ka grāmatu diez vai ir vērts lasīt. Filma mani patiešām neaizrāva, un nevarēju saprast, kas tur ir tik foršs, izņemot smukās bildes. Tad pienāca grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas, un es saņēmu šo grāmatu no Sibillas kā dāvanu. . Pavisam nesen izlasījis Spīganas apskatu par šo grāmatu, sapratu, ka grāmata ir daudz labāka par filmu, un ir pienācis laiks man viņu izlasīt.
Grāmata sastāv no sešiem atsevišķiem stāstiem, Katrs no tiem ir veltīts atsevišķam laikmetam cilvēces pagātnē un nākotnē. No deviņpadsmitā gadsimta līdz cilvēces bojāejai. Šos stāstus savstarpēji vieno kopēja tēma – cilvēku tieksme pēc varas. Varbūt mēs sevi uzskatām par civilizētiem ļaudīm, bet patiesībā esam palikuši mežoņu domāšanas līmenī.
Katrs no stāstiem kalpo kā pakāpiens, lai pa posmiem parādītu, kur kopējā notikumu attīstības tendence mūs var novest, ja vien mēs nesāksim uzvesties kā civilizēti ļaudis. Katrs stāsts pēc sava stila atšķiras no pārējiem, un reizēm pat grūti noticēt, ka rakstītājs ir viens un tas pats autors.
Pirmais stāsts mums vēsta par kāda amerikāņu notāra Adama ceļojumu no Kathemas salas līdz Havajām. Veltīts, lai ilustrētu balto cilvēku „pārākumu” par mežoņiem. Tie ir bērni, kas jāuzliek uz pareizā morālā ceļa, jāmāca strādāt un jāpievērš kristietībai. Tāds nu ir tas baltā cilvēka liktenis, rūpēties arī par mežoņiem un civilizēt tos. Bonusā stāsts par to, kā Maori savulaik paverdzināja Maoriori cilti. Šis stāsts manuprāt iezīmēja, cilvēka vēlmi dominēt un šķirot citus cilvēkus pēc to piederības. Neizpaliek arī ekspluatācija un korporācijas iedīgļu parādīšanās. Kā saka viens no varoņiem:
‘The weak are meat the strong do eat.’
Otrs stāsts ir par kādu biseksuālu mūziķi Robertu Frobišeru. Cilvēkam ir talants, tomēr viņa raksturs un dzīve ir novedusi viņu līdz situācijai, ka vienīgā iespēja talantu relizēt ir pieteikties par mācekli pie kāda slavena komponista. Šis komponists jau sen savu karjeru ir beidzis, tomēr parādoties Robertam viņš atsāk komponēt. Šeit ir nelielas atsauksmes uz pirmo pasaules karu un kara gaidām. Protama lieta, arī šeit ir ekspluatācija visos līmeņos. Nedaudz nodeldēts gan šķita pieņēmums, ka māksliniekam, lai radītu ko unikālu ir jāiziet cauri pārdzīvojumiem un, iespējams, sevi jāupurē tā vārdā. Te gan, protams, ir domāta arī pati cilvēce un tās progress.
Another war is always coming, Robert. They are never properly extinguished. What sparks wars? The will to power, the backbone of human nature. The threat of violence, the fear of violence, or actual violence is the instrument of this dreadful will. You can see the will to power in bedrooms, kitchens, factories, unions, and the borders of states. Listen to this and remember it. The nation-state is merely human nature inflated to monstrous proportions. QED, nations are entities whose laws are written by violence. Thus it ever was, so ever shall it be.
Trešais stāsts mums vēsta par kādu reportieri Luīzi. Viņas tēvs ir bijis slavens reportieris, un meita vēlas iet tēva pēdās. Šāda iespēja viņai rodas atmaskojot kādu korporāciju. Šeit centrālā tēma ir vara, korupcija un peļņa. Vēlme dominēt šeit noslēpjas aiz uzņēmumu fasādēm, pretinieku apspiešanas metodes ir kļuvušas bezpersoniskas. No ārpuses viss ir skaisti un jauki, galvenais netraucēt. Beigas gan tādas samākslotas kā parodija par vecām filmām.
Bigger forces than me. I just dispatched the bullet.
Ceturtais stāsts ir par kādu grāmatizdevēju Timotiju Kavendišu. Šis ir sīks blēdis, kas pārpratuma rezultātā nonāk pansionātā. Iesākumā nespēju saprast, kur šeit ir sakars ar grāmatas centrālo tēmu. Jā, šeit ir ilustrēts, kā cilvēkus samaitā vara. Arī tas, ka nevienu neinteresē, kas notiek ar cilvēkiem, kuri devušies pelnītā atpūtā. Bet kopā ar piekto stāstu, tam visam rodas daudz dziļāka jēga, tā nemaz nav komēdija.
Shame on you!
Piektais stāsts ir par klonu Sonmi~451, no viņas nekas daudz netiek sagaidīts, nostrādā divpadsmit gadus ēstuvē un ej pelnītā atpūtā. Tomēr viņai ir lemts cits liktenis. Šajā nākotnes Korejā brendi ir aizstājuši vārdus, apavus sauc par nike utt. Korporācijas beidzot ir pārņēmušas varu, patērētāju sabiedrība ir sasniegusi savu apogeju. Katram, lai noturētos savā sabiedrības slānī, ir jānodrošina noteikti ikmēneša tēriņi. Ja tu esi augšā, tevi diez ko neinteresē, kas nodrošina tev labu dzīvi. Tev pietiek, ja zini, ka visi darba darītāji saņem pelnītu atalgojumu beigās. Visspēcīgākais stāsts, kas reizē parāda distopisku nākotni, gan labu scenāriju kā dzīšanās pēc peļņas var attaisnot visu. Vai tad kloni maz ir cilvēki, vai tad nav tikai godīgi, ka viņiem sava eksistence jāatpelna.
No matter how many of us you kill, you will never kill your successor.
Sestais stāsts ir par civilizācijas norietu, darbība notiek Havaju salās, un galvenais stāstnieks ir kāds ielejas iedzīvotājs, kazu gans Zahrijs. Un tad pēkšņi ierodas kuģis un atstās salā sievieti vārdā Meronimu, kas dzīvos kopā ar ielejas iemītniekiem un pētīs to paražas. Šeit vairs nav korporāciju, un peļņas ir palikuši tikai civilizēti cilvēki un mežoņi. Pagātne ir kļuvusi par mitoloģiju, priekšteči, kas aiz sevis atstājuši artefaktus, tiek saukti par Vecajiem. Tomēr cīņa pēc varas nav izzudusi uz vecās civilizācija kauliem, iespējams, tiks uzbūvēta jauna, iespējams, ar visiem tiem pašiem trūkumiem, kas piemīt mūsējai. Šis stāsts ir tas, kas savelk kopā visus pārējos stāstus, bet to mēs apjēdzam tikai pēc grāmatas izlasīšanas.Visu grāmatas jēgu varētu ietilpināt šajā citātā.
The savage sat’fies his needs now. He’s hungry, he’ll eat. He’s angry, he’ll knuckly. He’s swellin’, he’ll shoot up a woman. His master is his will, an’ if his will say-soes “Kill” he’ll kill. Like fangy animals.
…
Now the Civ’lized got the same needs too, but he sees further. He’ll eat half his food now, yay, but plant half so he won’t go hungry ’morrow. He’s angry, he’ll stop’n’ think why so he won’t get angry next time. He’s swellin’, well, he’s got sisses an’ daughters what need respectin’ so he’ll respect his bros’ sisses an’ daughters. His will is his slave, an’ if his will say-soes, “Don’t!” he won’t, nay.
Grāmatā ir interesanta stāstījuma struktūra, katrs stāsts, izņemot, sesto apraujas pusvārdā, un tiek turpināts tikai pēc visu pārējo stāstu sākumu izlasīšanas. Pats autors apgalvo, ka visi šie stāsti ir savstarpēji saistīti kā tāds vienas dvēseles ceļojums. Nezinu, man šķita, ka tos vairāk saista cilvēces sociālo un morālo aspektu vēstījums.
Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Šī noteikti būs no tām, kur reiz pārlasīšu vēlreiz. Grāmata ir daudz pārāka par filmu, tās ir daudz dziļāka nekā filmā to vispār būtu iespējams parādīt. Teikšu, ka filma ir viduvēja grāmatas projekcija, un labi vien ir, ka nolēmu šo grāmatu izlasīt. Iesaku izlasīt visiem.
Mūsdienu pasaulē ģenētiski modificētie organismi ( turpmāk ĢMO) jau labu laiku kā ir realitāte. Tomēr mani vienmēr ir interesējis jautājums, kā tie ietekmē tos organismus (cilvēkus un lopiņus), kas izmanto ĢMO pārtikā. Pats es ĢMO nekā slikta nesaskatu, tāds nu ir mūsdienu tehnoloģiskais progress, un biotehnoloģijas jau nebūs tās, kuras paliks aizkrāsnē. Tādēļ uzzinot, ka latviski iznākusi grāmata veltīta šai tēmai, radās vēlme viņu izlasīt. Paldies Jāņa Rozes Apgādam par grāmatas nogādāšanu manās rokās.
ĢMO tādā veidā, kā tā pastāv tagad, ir milzīgs risks gan ekoloģijai, gan cilvēkiem. Vismaz tā uzskata šīs grāmatas autors. Tam ir daudzi iemesli, gēnu inženieri nebūt nezina, ko viņi īsti dara, viņi strādā uz rezultātu. Vajag augu, kas izturīgs pret noteikta tipa herbicīdiem, viņi to izgatavos. Tajā pat laikā par šī auga ietekmi uz apkārtējo vidi un gala patērētāju neviens īpaši neuztrauksies. ASV ir nolēmusi šajā procesā neiejaukties, ļaujot gala patērētājam pašam izdarīt savu izvēli. Eiropa, sevišķi Francija, ir pēdējais bastions, kas turas pretī neregulētai ĢMO ienākšanai mūsu ikdienā. Lai to panāktu, ir jāsakārto likumdošana, lielajiem bioķīmijas koncerniem ir jāveic nopietna savu izstrādājumu vispusīga testēšana, un tikai tad būtu pieļaujama to pārdošana. Šādu lietu nevar atstāt pašplūsmā. Tāds īsumā varētu būt grāmatas kopsavilkums.
Pirms lasīšanas man bija neliela deva aizspriedumu pret grāmatas autoru. Nav jau tik traki, ka es viņu uzskatītu par pūšļotāju un krāpnieku. Vienkārši nesenā pagātnē viņš publicēja pētījumu, kas it kā pierādīja ĢMO pārtikas kaitīgumu zīdītājiem. Tomēr viņš to izdarīja tik aizdomīgā veidā, ka faktiski diskreditēja pats savu pētījumu. Diez ko daudz nepalīdzēja ar izejas datu publicēšana, kas liecināja, ka autors ir nodarbojies ar datu piedzīšanu savai hipotēzei. Tā nu man bija visnotaļ negatīva attieksme pret autoru.
Grāmatas pirmā daļa, kas veltīta mūsdienu bioķīmijai un ģenētiskās modificēšanas metode, ir diezgan grūti uztverama. Es saprotu, ka grāmatu ir rakstījis speciālists savā nozarē, tomēr nenāktu pa sliktu nolaisties arī līdz tai paredzētās auditorijas līmenim. Mani glāba vienīgi tas, ka nesen biju izlasījis grāmatu par ģenētiku un gēnu manipulācijām. No otras puses autors jau pats atzīst, ja nav vēlmes iedziļināties, tad tās pirmās nodaļas var mierīgi izlaist.
Pārējā grāmatas sadaļa bija labāka, nekā es to biju iztēlojies pirms lasīšanas. Autors izklāsta savu satraukumu, kas balstīts uz problēmām ĢMO regulācijā starptautiskā un valstiskā līmenī. Nav noteikti strikti standarti, kas būtu jāievēro pirms šāda organisma laišanas apgrozībā. Pagaidām pietiekošs pierādījums produkta nekaitīgumam ir pāris testi ar dzīvniekiem, kuri ne to ilguma, ne izmanto metožu dēļ nesniedz viennozīmīgu atbildi par ĢMO kultūru. Par to, ka šie pētījumi neņem vērā gēnu mijiedarbību savā starpā un nepaskata iespējamos blakusefektus. Galu galā neviens tā arī īsti nav izanalizējis, vai graudaugs kurš ir noturīgs pret herbicīdiem un izstrādā pats savus insekticīdus, ilgtermiņā ir rentabls. Par gēnu patentēšanu, bieži vien šādas kompānijas mēģina patentēt jebkuru gēnu, kuras tās ir atradušas jau esošā organismā. Šai sadaļā es ar autoru esmu vienās domās, regulācijai ir jābūt, tā ir jāsakārto, un tai jābūt ne sliktākai kā farmācijā.
Ir jau arī daļa propagandas, var just, ka autoram personīgi nepatīk gēnu inženierijas industrijas milzis Monsanto, tās izstrādātā kukurūza un herbicīds Roundup. Reizēm velk uz standarta polemiku – lielās kompānijas interesē tikai peļņa, paralēles ar tabakas ražotājiem. Pērkamie politiķi un šo kompāniju lielais lobijs. Par to kā šīs kompānijas ļauj sēt savas sēklas tikai vienu gadu, jo katru gadu pa jaunam jāatjauno licence. Pret šo faktu man nav nekādu pretenziju, ja tu pērc sēklu un tev līgumā rakstīts, ka viņas drīkst lietot tikai šogad, un nākamai sezonai sēkla jāpērk no jauna, tad nevajag brīnīties, ka pēc līguma pārkāpšanas tevi sūdz tiesā.
Kopumā visnotaļ pamācoša grāmata. Lieku 6 no 10 ballēm. Ja autors būtu piestrādājis pie pirmās daļas, kurai būtu jānodrošina lasītāja izpratne par problēmas būtību, liktu vairāk. Daļai autora argumentu var piekrist, daļai var nepiekrist, tomēr viņa paustajā ir diezgan liela patiesības deva. ĢMO nav tā lieta, kuru sabiedrībai būtu jāignorē, jo, iespējams, no tās nākotnē būs atkarīga mūsu un mūsu bērnu veselība. Citiem lasītājiem, gan neieteiktu aprobežoties tikai ar šīs grāmatas izlasīšanu, bet veltīt laiku šī jautājuma padziļinātai izpētei. Nekautrējoties lasīt gan par un pret viedokļus un saprast, kuras lietas tad ir zinātniski pierādītas un, kuras ir tikai tukši antiglobālistu saukļi bez seguma.
