Arī šo grāmatu es dabūju grāmatblogeru Ziemassvētku apdāvināšanas procesā, grāmatu man uzdāvināja Lasītāja. Tā kā nevienu no šī autora darbiem es vēl līdz šim neesmu lasījis, tad bija īsts prieks dabūt ne tikai jaunu grāmatu, bet arī iepazīties ar jaunu rakstnieku. Grāmatu uzreiz lasīt gan nevarēju, jo bija jāsagaida tās iznākšana – februārī. Februāri sagaidīju un grāmatu izlasīju.

X teritorija jau gadu desmitus ir atgriezta no pārējā kontinenta. Šķiet, ka daba ir izspiedusi civilizāciju no šīs vietas. Pirmā ekspedīcija, kas atgriezās no turienes, ziņoja par neskartu pasauli, otrās ekspedīcijas dalībnieki visi izdarīja pašnāvību, trešās ekspedīcijas dalībnieki apšāva viens otru, vienpadsmitā ekspedīcija atgriezās kā tukšas čaulas. Šī ir divpadsmitā ekspedīcija. Ekspedīcija ar tikai četriem dalībniekiem, antropologu, pētnieku, psihologu un biologu. Katram, pareizāk sakot, katrai no ekspedīcijas dalībniecēm ir savi noslēpumi un mērķi, kurus nezina pārējie.

X teritorija ir diezgan interesanta vieta, kas tur īsti notiek nezina neviens. Ekspedīcijas dalībniekus tā pārsteidz pilnīgi nesagatavotus, un vienīgās noteiktās lietas ir cilvēku neesamība, bāka, kas saglabājusies neskarta jau daudzus gadus un tās pretmets Tornis. Šeit ir kaut kas tāds, kas cilvēkus provocē uz atklātu konfliktu. Lai no tā izvairītos, ekspedīcijas organizatori veic noteiktus pasākumus, kurus labāk neatstāstīt, lai nesamaitātu lasīšanas prieku.

Neteiksim, ka notiekošā koncepcija fantastikas žanrā būtu kas jauns. Idejas jau kaut kur ir redzētas jau labu laiku. Ir lasīts gan par noslēpumainiem planētas nostūriem, gan par realitātes uztveres izkropļojumiem, gan biorobotiem, un, protams, iekarošanas mēģinājumi ir klasika. Autoram patīk spēlēties ar lasītāju, mēs par visu uzzinām reizē ar bioloģi, kura tad arī ir stāstītāja. Laiku pa laikam kāds notikums liek paskatīties uz iepriekš lasīto pavisam citādā gaismā. Patiesībā rodas vairāk jautājumu nekā atbilžu. Cik noprotu, ne man vienam, jo citādi jau uz X teritoriju netiktu sūtītas ekspedīcijas. Arī ar ekspedīcijām viss nav tik skaidri kā iesākumā šķiet, tāpat kā par X teritorijas pastāvēšanas ilgumu. Tā ari nekļuva skaidrs, kas ir tiešs agresijas izraisītājs, un kāda ir patiesā psihologa loma ekspedīcijā. Nebija jau arī īstas skaidrības par to, kas ir barjera, un vai tāda maz vispār pastāv.

Vispār jau stāstā dominē divi pasaules uzskati, kas acīmredzami arī ir notiekošā izpratnes atslēga. Nezināmo var mēģināt iznīcināt. Vienkārši paņemt visu, kas uzvedas mūsuprāt neadekvāti vai neizprotami nošaut, sadedzināt vai pierakt. Otrs veids ir censties saprast, kas patiesībā notiek. Paļauties nevis tikai uz savām maņām, bet mēģināt sasistematizēt zināšanas sev saprotamā formā. Iespējams, ka tādēļ cilvēku var nosaukt par pārbēdzēju, tomēr tad kāda jēga ir no pētniecības ekspedīcijas, ja tās dalībnieki, mēģina visu ierāmēt savas pagājušās pasaules rāmjos. Ne velti taču viņu trenniņu procesā ir pat atteikušies no saviem vārdiem, lai neietekmētu ekspedīcijas novērojumus. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ pirmais pasaules uzskats dominē. Tas vismaz patlaban diezgan konfliktē ar pašu ekspedīcijas dalībnieku sagatavošanas jēgu.

Plusi: Interesanta darbības vide; Labi pasniegta informācija un psiholoģiskās spriedzes pieaugums.

Mīnusi: Pārāk īsa grāmata; nenostrādātas beigas, kas gan nav nekāds brīnums triloģijas pirmajai grāmatai.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja dikti iedziļinās, tad lasītājam ir par ko pamežģīt smadzenes, bet nekas tāds, lai liktu teikt, tā tik bija viena brīnišķīga grāmata. Laba, un noteikti izlasīšu arī pārējās triloģijas grāmatas, kad tās iznāks.