Pagājis jau pusotrs gads no šī triloģijas otrās grāmatas izlasīšanas. Neatceros, kādēļ toreiz pametu sēriju līdz galam neizlasītu, bet nācās secināt, ka tā bija kļūda. Toties pēdējās grāmatas izlasīšanai mani pamudināja nesen lasīta intervija ar grāmatas autoru un triloģijas pasaules apskats.

Viss iet uz galu, šķiet, karo visa pasaule. Logens cīnās pret savu galveno ienaidnieku Ziemeļnieku karali. Glokta, lai ar pakāpies pa amata kāpnēm ir spiests lavierēt caur tik daudz kungiem kā vēl nekad. Bayaz nav atradis to, ko meklē, un nu viņam jādomā ko likt pretī savam ienaidniekam. Džezals ir nodomājis mest savu karavīra dzīvi pie malas un sākt nodarboties ar ko jēdzīgāku, bet kas viņam to ļaus. Savienībai ir pienākuši grūti laiki Impērija ir nolēmusi noslaucīt to no kartes.

Parasti autori pie trešās grāmatas ir izšāvuši visu pulveri, un galvenajiem varoņiem ir tikai dažas izvēles. Kļūt par neuzvaramiem pārcilvēkiem vai piedalīties seriālu cienīgos sižetu pavērsienos. Te autors ir pacenties no visa šī izvairīties. Varoņi ir izauguši, un viņu izaugsmei lasītājs ir bijis liecinieks. Logens sāk aizdomāties, ka varbūt viņam nemaz vajag būt cilvēku slepkavošanas mašīnai, Gloktam ir noriebušies visi viņa kungi, kas pēc būtības ar savām intrigām traucē inkvizīcijas darbu. Jezal prātā vairs nav tikai sievietes un kāršu spēles, nu jau viņš ir piedzīvojis nopietnus pārbaudījumus. Bayaz gan nav mainījies, viņš kā jau daudzus gadu simtus ir gatavs darīt visu, lai uzvarētu, pat ja viņam būtu dēļ tā jāpārkāpj magu likumi.

Grāmatas pluss ir tās pasaules un varoņu neperfektums, te neviens nav nedz labs, nedz ļauns. Katram ir vieta ambīcijām. Nav labo karaļu, kas balsta sērdieņus. Iebrucēji te ir tādi paši cilvēki kā tie, kuriem uzbrūk. Tās nav ļaunuma pārņemtas ordas, tie vienkārši ir zemnieki, kas sadzīti karaspēkā un pilda pavēles. Nav ļauno, kuru vienīgais prieks dzīvē ir kāda nogalēšana. Katram grāmatas varonim ir sava motivācija, daļai vēlme pēc lielākas varas un bagātības,  citam vēlme mainīties. Mainoties situācijai, mainās arī paši grāmatas personāži, autors labi māk izvilkt no tiem dvēseles tumšās puses un izlikt lasītājam apskatei. Bet labāk būs, ja es neuzskaitīšu, kā autors to panācis, citādi vēl nejauši samaitāšu kādam lasīšanas prieku.

Triloģijas beigas ir perfektas, gandrīz tieši tādas kādas es sagaidīju. Ne jau par velti autors visu laiku liek uzsvaru uz vēstures cikliskumu. Bonusā bija „last stand” epizodes, pilsētas aplenkšana, un tas kā beigās daži iemīļoti varoņi pārvēršas par totāliem maitas gabaliem. Par dažiem es neloloju nekādas cerības jau no paša sāku, bet dažu pārmaiņas man bija visai negaidītas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Viena no labākajām triloģijām, kuru esmu lasījis, katra grāmata ir perfekti nostrādāta, sižeta līnijas ir labis sarakstītas, notikumi noris labi ieturētā tempā, un lasītājam nevienu pašu brīdi nav garlaicīgi. Iesaku izlasīt visiem, kuriem ir apnikuši labie elfi un ļaunie orki. Un ja patīk Troņu spēles, tad patiks arī šī grāmata.