Myth Conceptions (Myth Adventures #2) by Robert Lynn Asprin

Turpinu pārlasīt Mīta sērijas grāmatas. Tā kā grāmatiņas ir salīdzinoši īsas, tad lasās viņas drausmīgi ātri. Tā arī vēl neesmu izlēmis, līdz kurai grāmatai šo sēriju lasīšu un cik bieži pie tās atgriezīšos. Ir aizdomas, ka pārāk daudz lasot vienu un to pašu autoru, viņš var nedaudz piegriezties.

Aahz nolemj, ka pietiek viņiem ar Skīvu tupēt savā tavernā, un būtu vēlams pieņemt vietējā karaļa piedāvājumu kļūt par galma burvi Possiltum karalistē. Ir taču skaidrs, ka nav labāka amata kā būt galma burvim, darbs daudz pūļu neprasa, jo tā taču ir tikai tāda reprezentatīva amata vieta. Vai ne? Tomēr te gadās misēklis, darbs, izrādās, ir visai nopietns. Jaunajam galma burvim un viņa palīgam tiek izmaksāts avanss piecu zelta gabalu apjomā, un viņu uzdevums ir apturēt karaļvalsts iekarošanu. Armija jau īstam burvim tāds nieks vien ir, tā ir paspējusi iekarot tikai pus pasauli.

Šoreiz Asprins ironizē par kariem un karotāju motīviem. Nav jau tā, ka visiem cilvēkiem to vien gribas, kā nosist savu kaimiņu un pievākt viņu zemi, pretī riskējot saņemt to pašu. Visi labprāt sēdētu mājās pie sievas un bērniem, bet gadās, ka lieta iegrozās tā, ka nav citas izejas. Skīvs no savas puses izceļas ar pienākuma apziņu, viņš, lai ar mazākumā, darīs visu iespējamo, lai pretiniekus sakautu. Kā to izdarīt? Protama lieta, ar fantāzijā pārbaudītu paņēmienu, rūpīgi izvēloties savus ceļa biedrus. Komandas salasīšana šajā grāmatā ir visu klišeju klišeja. Tiek ievērotas žanra labākās tradīcijas, salasītā komanda ir totāli nejēgas, tomēr katram piemīt kāda īpašība, kas kopā dod izcilu sinerģijas efektu.

Komanda ir raibu raibā (domāju, ka šādi izteikumi man ievazāti no nesen lasītā Dievs. Daba. Darbs). Šeit ir klasiskais rasols, kurā piedalās dažādu rasu pārstāvji. Pūķis Glīps (jauns pūķulēns, kas vēl neko nejēdz no dzīves), gremlins (neviens nevar apgalvot, ka viņu būtu redzējis), Ajakss (leģendārs loka šāvējs, bet ar tendenci aizsnausties), gargorilla Gas (aizbēgusi no vietējā makdonalda ekvivalenta, bonusā līdzi ir pašam sava salamandra), Imps Brockhurst (viņam gan ir veci rēķini ar Skīvu un Aahz, bet īsts profesionālis jau neies visu personīgi uztvert), slepkava Tanda (viņa patīk visiem).

Kopumā grāmata ir nedaudz labāka par iepriekšējo un diezgan labi ieskicē fantāzijas žanra kara vešanas galvenās tendences, ironizējot par to. Kāda jēga no liela karaspēka, ja pareizi atlasīta varoņu grupa var tikt ar tiem galā? Cik viegli ir uzturēt lielu karaspēku un ko darīt, lai tas sevi atpelnītu? Ironija nav skarba, bet ar humora piesitienu, un autors to nemaz neslēpj no lasītāja. Ja esi cītīgs fantāzijas lasītājs, tad šī grāmata ir labs saldais ēdiens. Lieku 8 no 10 ballēm.

Tumšā puse by Sallija Grīna

Bija noticis tā, ka man ilgi nabija nācies neko lasīt par labo un ļauno cīņu mums paralēlajā pasaulē. Mani standarta autori, pie kuriem es šajā gadījumā vēršos, neko jaunu izdevuši nebija un Zvaigznes ABC izdotā “Tumšā puse” nāca tieši laikā. Palasījos citu blogeru atsauksmes un sapratu, ka šī grāmata ir tieši tas, kas man tagad vajadzīgs.

Lielbritānijā viss nav tā, kā tas izskatās. Skaidra lieta, tur mašīnas brauc pa nepareizo pusi, bet patiesība ir daudz skarbāka. Šajā valstī jau daudzus gadus notiek cīņa starp burvjiem, kas sevi sadalījuši divas grupās – baltasiņu un melnasiņu. Baltasiņu burvji uzskata, ka maģijas piekopējiem ir vēlams sadzīvot ar tukšasiņiem. Melnasiņu, savukārt, ka nav ko ķēpāties ar niekiem un dzīvot tā, kā burvja sirds tiem liek. Neitans Birns piedzimst kā jauktasiņu burvis, tēvs ir ar melnasinis (ne jau šāds tāds, bet pats Markuss, stiprākais no visiem), māte -baltasine. Bērnībā palicis viens, dzīvo kopā ar vecomāti un pusmāsām Džesiku un Deboru un pusbrāli Aranu. Māte viņam ir mirusi, tēvs nav redzēts jau labu laiku. Baltasiņu burvju padome nolemj izmantot Neitanu kā Markusa neitralizācijas instrumentu. Nabaga puišelim tajā visā ir jācenšas izdzīvot, saprast savas spējas un kļūt par īstu burvi.

Jāatzīmē, ka grāmata man deva tieši to, ko no viņas biju sagaidījis. Spraigu sižetu, interesantu vēstījumu un jauki izveidotu alternatīvo realitāti. Skaidrs, ka fantāzijas subžanrā – burvju karos jau sen nav redzēta kāda spoža un jauna ideja. To arī no šīs grāmatas sagaidīt būtu lieki. Te ir izmantoti visi standarta paņēmieni, kas nepieciešami žanrā. Divas opozicionāru grupas, kuru mērķis ir panākt totālu dominanci. Šeit nav nekādi godīgas spēles noteikumi, jo acīmredzot liela burvju daļa ir orientēta uz totālu apstākļu kontroli, iespējams, tas ir viņu spēju pamatā. Puisēns, kas izmainīs pasauli, kura liktenī ieinteresētas abas puses ir obligāts priekšnosacījums. Maģijas sistēma, kas definē iespējamo un neiespējamo grāmatas ietvaros. Autore ir pacentusies, lai visas šīs komponentes saliktu sakarīgā stāstījumā un piešķirtu galvenā varoņa dzīvei kaut kādu jēgu.

Pozitīvais ir autores spēja noturēt lasītāju pie sižeta, un radīt interesi par jautājumu, kas notiks tālāk. Ja cilvēks neko daudz vēl nav lasījis no šī žanra un sižeta iespējamos risinājumus vēl nav redzējis daudzas reizes. Lasīšana varētu izvērsties interesanta un beigas negaidītas. Grāmata arī sniedz to, ko lasītājs vēlas – labu atpūtu no ikdienas. Jā, varbūt tur ir par daudz vardarbības un bieži vien nepamatotas, bet salīdzinājumā ar pasakām nav nekas īpašs. Līdzīgas lietas mēs varam lasīt ziņās vai katru dienu.

Šādā ar autoriem pārpildītā žanrā un Harija Potera dominances laikā, grāmatai panākumus var nodrošināt tikai labi nostrādāts galvenais varonis, tāds, kas iegūs lasītāja simpātijas, citādi viņai nav cerību. Neitans šādā ziņā ir laba izvēle, ne jau tādēļ, ka bārenis. Vairāk tādēļ, ka viņam ir grūta bērnība un viņam dara pāri. Katram ir gadījušies tādi brīži, un tas nedaudz noskaņo lasītāju Neitanam par labu. Līdzjūtību izraisa arī vide, kurā viņš tiek audzināts un pusaudžu gadu pavadīšana būrī izraisīs līdzjūtību pat viscietākajās sirdīs. Jā, viņš ir pusanalfabēts un burtiski krātiņā audzēts, bet tomēr viņš ir salīdzinoši racionāls cilvēks, kura mērķus var saprast.

Ar otrā plāna varoņiem ir daudz švakāk, tie ir tādas tipiskas stāsta dekorācijas. Viņi ir tīri funkcionāli, dažiem parādās emociju izpausmes, bet par dziļiem tēliem viņus nenosauksi. Baltasiņi visi kā viens ir apņēmušies kļūt par melnasiņu medniekiem. Vienīgā novērotā alternatīva ir mājsaimniecības. Melnasiņu burvjiem mīļākā nodarbe bez savu radinieku nogalināšanas ir baltasiņu nogalēšana. Tā nu viņi tur visi maļas savā sulā un tīri vai izaicina lasītāju iedzīt burvju populāciju kādā modelī un paskatīties, vai pie šādas mirstības viņi vispār spētu izdzīvot. Un ir arī skaidrs, ka visa tā balto un melno birku karināšana ir nosacīta lieta, jo galvenais ir vara.

Maģijas sistēma ir balstīta uz simpātiju. Tas ir, ja kāds var manipulēt ar gabaliņu no tava ķermeņa, tad rezultāts atsauksies arī uz tevi. Katram burvim ir viena unikāla spēja, kas viņam ir no dzimšanas. Tad vēl papildus prasmes tiek iegūtas burvja iesvētīšanas rituālā. Ja gribas vēl kādu specspēju, tad jānogalina cits burvis ar šādu spēju un jāapēd tā sirds. Prieks, ka maģijas sistēma ir labi pārdomāta un neparedz pentagrammas un dēmonu piesaukšana. Lai gan brīnumzāļu pagatavošana ir atstāta no tradicionālajām raganu lietām.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Papildus bonusu viņa nopelnīja pateicoties tam, ka no krūmiem praktiski netika izstumtas nevienas nopietnas klavieres. Bija daži neskaidri momenti, bet tie, domājams, atrisināsies nākamajās grāmatās. Ieteiktu lasīt tiem, kurus interesē ļauno un labo cīņa par varu pasaulē. Ja tādas grāmatas esi jau lasījis desmitiem, tad no šīs neko jaunu nesagaidīsi.

Dievs. Daba. Darbs by Anna Brigadere

Šo grāmatu izlasīju tikai pateicoties faktam, ka biju publiski nosolījies grāmatu izlasīt, ja tā nokļūs Lielās lasīšanas Top 100. Grāmata simtniekā iekļuva, un es nolēmu izlasīt grāmatu, kura pamanījusies iekļūt daudziem cilvēkiem mīļākās statusā. Blogā komentāros man Fledis apskaidroja, ka šajā gadījumā neskaitīsies tikai Anneles stāstu izlasīšana. Tas, cik noprotu, ir tāds PSRS laiku cenzūras kondensēts triloģijas pirmās daļa izvilkums. Tika pieņemts lēmums lasīt visu triloģiju: “Dievs. Daba. Darbs”, “Skarbos vējos” un “Akmeņu sprostā”.

Annele pēc būtības ir pati autore, kas grāmatā atstāsta, apraksta savas bērnības un pusaudžu gadu spilgtākos notikumus. Annele kalpu ģimenes jaunākā atvase, tēvs un māte par savu likteni nesūrojas un darba nebaidās. Darba tikums tiek audzināts arī meitai jau no mazām dienām. Un, teiksim godīgi, perspektīvā Annelei nekas dzīvē spožs nespīd. Te nelīdzēs ne gaišā galva, ja nav naudas un laika, lai bērnu laist skolās, tad nekas cits te nelīdzēs. Annelei ir bagātīga iztēle, labas novērošanas spējas, cieņa pret dabu un nedaudz paļāvība uz Dievu. Katru grāmatas nodaļu var lasīt kā atsevišķu stāstiņu. Grāmata uzrakstīta pārsteidzoši mūsdienīgā un, nebaidīšos teikt, skaistā valodā.

Sākumā grāmatu lasīju tikai tādēļ, ka biju nosolījies to izlasīt. Bet lasīšanas gaitā domas par grāmatu man mainījās, un atzinu to par visai lasāmu grāmatu. No sākuma kaitināja uzsvērtie, poētiskie dabas apraksti, runāšanās ar dabu reprezentējošajiem objektiem un subjektiem. Anneles pašas bērnības stāsti mani īpaši neaizrāva. Nenoliedzami, uzrakstīts labi, bet man kā lauku bērnam tā dabas apjūsmošana šķita nedaudz dīvaina. Bet ej nu sazin, kā Ulmaņlaikos cilvēki uz to skatījās.

Tomēr daži labi grāmatas stāstiņi, kas ļauj paskatīties uz sabiedrības iekārtu un vēstures notikumiem Anneles kontekstā ir lasīšanas vērti. Piemēram, par gripas epidēmiju un tās sekām Latvijas teritorijā. Par mazturīgo atbalsta tīklu, pienākumiem un kārtību. Par žīdu vietu tā laika sabiedrībā kā informācijas avotu un tirdzniecības nodrošinātājiem. Par kārklu vāciešiem un to mēģinājumiem izkalpoties kungu acīs. Šādas informācijas drumstaliņas mani motivēja lasīt grāmatu tālāk un gūt nelielu ieskatu mūsu senču dzīvē gadsimtu senā pagātnē (labi ap 140 gadus atpakaļ).

Pozitīvi ir arī tas, ka sieviete – cietēja, šīs grāmatas sarakstīšanas laikā vēl nebija tik uzsvērts tēls kā mūsdienu literatūrā, lai gan aizmetņi jau novērojami. Te šī lieta tiek uzskatīta par pašsaprotamu, un neviens par to īpaši neiespringst. Tāds jau to māšu, sievu un meitu liktenis Latvijā ir.

Šo grāmatu es diez vai vairs kādreiz pārlasīšu, taču izlasīšanu nenožēloju, tagad varēšu proponēt, ka Anneles stāsti ir tikai triloģijas pirmā daļa, un obligāti jālasa visi trīs, citādi var padomāt, ka grāmata tikai par pasauli ar maza bērna acīm vien ir.

Grāmata izrādījās tīri tā neko. Vai es viņu liktu sev par mīļāko darbu? Nē! Par daudz fatālisma un peldēšana pa straumi, tie gan bija tādi laiki. Arī uzstādījums – kapā kamēr elpo, meklē prieku dabā un paļaujies uz Dievu mani īpaši neuzrunā. Lieku 7 no 10 ballēm.

Ļeņina harēms by Viljams Bērtons Makormiks

Teikšu kā ir – pirmo reizi ieraugot grāmatu ar šādu nosaukumu, man nemaz negribējās to lasīt. Domāju, vai mani interesē Ļeņina, visu bērnu drauga un proletārieša vadītāja, attiecības ar sievietēm? Protams, nē! Kuru gan kas tāds varētu interesēt? Tomēr pēc kāda laika grāmatblogeru blogos sāka parādīties labas atsauksmes par šo grāmatu, un cik varēja noprast par Ļeņinu nemaz tik daudz tur nebija rakstīts. Nolēmu grāmatu “Ļeņina harēms” izlasīt arī pats.

Viktors Rūks dzimis Latvijā baltvācu ģimenē, un nākotne viņam paredzama visnotaļ spoža. Tomēr 1905. gada revolūcija izjauc visus plānus, viņa ģimenei nākas pamest savus īpašumus un bēgt no pašu zemniekiem. Iespējas atgūt zaudēto pilnībā pārsvītro Pirmā pasaules kara sākšanās. Viktoru iesauc krievu armijā, un tagad viņš ir spiests cīnīties pret saviem tautiešiem. Notikumiem attīstoties Viktors kļūst par sarkano strēlnieku, dod savu artavu komunistu varas stiprināšanā Krievijā. Tomāt kā jau baltvācietis, viņš nav savējais nedz latviešiem, nedz komunistiem.

Romāns aptver notikumus no 1905. gada līdz Latvijas okupācijai 1941. gadā. Ir diezgan neparasti lasīt grāmatu, ko par Latvijas vēstures peripetijām ir sarakstījis ārzemju autors. Parasti ar šo visai sarežģīto un pretrunīgo tematu izmanto pašmāju autori, lai lieku reizi atgādinātu lasītājiem par mūsu tautas sūro likteni. Grāmatas autors esot vairākus gadus pavadījis vācot materiālus šai grāmatai, un jāatzīst viņam ir sanācis diezgan labi. Vēsturiskais fons ir attēlots gana precīzi, lai pret to nerastos nekādas pretenzijas. Man sākumā bija šaubas par ķīmisko ieroču izmantošanu Latvijas teritorijā, bet tas izrādījās robs manās zināšanās nevis autora kļūda.

Baltvācietis kā grāmatas galvenais varonis nenoliedzami ir visai interesants risinājums. Parasti, rakstot par šo laika posmu, autori izvēlas kādu latviešu zemniekpuiku, kas cīnās pret kungiem par savu valsti. Tagad lasītājam ir iespēja paskatīties uz notikumiem no pavisam cita skatupunkta. No tāda cilvēka, kas pēc būtības skaitās ienaidnieks gan latviešu, gan vāciešu acīs.

Nedaudz par grāmatas varoņiem. Viktors Rūks ir vislabāk izstrādātais tēls grāmatā. Lasītājam ir iespēja uzzināt viņa uzskatus, principus un sekot līdzi tēla izaugsmei visas grāmatas garumā. Kā no cilvēka, kuram nav lāga saprašanas par apkārt notiekošo, viņš kara gaitā kļūst par ciniķi, tai pat laikā paliekot par normālu cilvēku. Tādu, kuram tomēr vēl ir kaut kādi principi, un kurš nav akls ideoloģijas pārņemts bandinieks un kurš galu galā nestāda savu mērķi augstāk par citu dzīvībām. Pārējie ir tikai tādi ieskicēti personāži. Viktora brālis Otomārs, cilvēks, kuram vienmēr ir izstrādāts plāns, viņš vienmēr spēj pielāgoties jebkādiem apstākļiem. Gribējās, lai autors būtu vairāk izvērsis šo tēlu. Citādi viņš pilda sižeta atrisinātāja lomu, kas izbīdīts priekšplānā, kad šķiet cita atrisinājuma vairs nav. Arī Viktora sieva Kaiva, šķiet ir radīta tikai, lai ilustrētu faktu, ka komunistiskajā režīmā ar laiku viļas pat kvēlākie tā atbalstītāji.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Izlasās vienā rāvienā, sižets risinās uz priekšu raiti, garlaicīgi nav nevienā brīdī. Autoram ir izdevies sabalansēt vēsturiskos notikumus un savu varoņu dzīvi tā, lai tās nenomāktu viena otru. Domāju, ka lasītājiem, kurus interesē vēsturiskie romāni, šo grāmatu ir vērts izlasīt.

Grāmatu izlasīšanai man laipni piedāvāja izdevniecība Zvaigzne ABC.

Another Fine Myth (Myth Adventures #1) by Robert Lynn Asprin

Atgriešanās bērnībā, nu labi, studiju gados. Tā nu sanāca, ka šīs sērijas pirmās desmit grāmatas izlasīju tai laikā, kurā man vajadzētu gatavoties eksāmeniem. Asprins man vienmēr ir bijis cieņā, un vislabāk man patīk viņa rediģētā grāmatu sērija, kas veltīta Zagļu pasaulei un Sanktuārijas pilsētai. Tīri sagadīšanās pēc pēdējā laikā man nācās sastapties Mīta grāmatu sērijas pieminēšanu dažādos avotos, tas viss mani uzvedināja uz domu pārlasīt, ja ne visu sēriju, tad vismaz pāris grāmatas noteikti. Un atšķirībā no pirmās reizes – angļu valodā.

Skeeve (turpmāk – Skīvs) ir aktīvs maga māceklis. Apzinīgs puisis pāris gadu laikā apguvis prasmi levitēt priekšmetus un gandrīz jau aizdedzināt sveci. Viņa skolotājs Garkins ir visnotaļ apmierināts ar sava audzēkņa sasniegumiem. Vēl augstāk viņš vērtē Skīva spējas sarūpēt ēdienu. Skīvs savukārt vēl nav atmetis ideju par zagļa karjeru, jo tā izskatās ar lielāku perspektīvu nekā maģija . Klah dimensijā tas nodrošinātu viņam ienākumus un reputāciju. Taču idille izjūk, algoti slepkavas nogalina Garkinu, un skolotāja vietā Skīvs dabū dēmonu vārdā Aahz.

Te nu varētu sev tikai pārmest, nu kādēļ jau pirmajā reizē es nelasīju šo grāmatu oriģinālvalodā? Kas man lika atvēzēties uz krievu valodas tulkojumu? Oriģinālā viss ir pavisam savādāk un labāk. Te ir daudz vārdu spēles, kas tulkojumā pazudušas. Tā es nemaz nezināju, ka Skīva dimensijas iedzīvotāji citās dimensijās tiek saukti par Klahds (tas, manuprāt, pie pareizas izrunas varētu nozīmēt stulbeņi). Aahz ir no Perv dimensijas, kas citur tiek saukti par Pervertiem, Pervektiem. Grāmata ir sarakstīta, lai radītu lasītājā prieku viņu uzjautrinot, iemetot pa asprātīgam jokam. Dimensiju savstarpējais atšķirīgums nodrošina plašu stereotipu klāstu, no kura autoram smelt un smelt idejas.

Šeit grāmatas ideja nav novest lasītāju līdz dziļām filozofiskām pārdomām par dzīvi un tās jēgu. Te pasaule kalpo kā greizais spogulis, kas parāda mūsu pašu pasaules atspulgu. Tādēļ autors nekautrējas vajadzīgā brīdī izstumt no krūmiem klavieres un atrisināt visas problēmas vienā paņēmienā, tā ka par varoņu likteņiem var neuztraukties, viss viņiem izdosies. Dialogi ir visa grāmatas vērtība, un katras nodaļas sākumā atrodamais citāts vien ir ko vērts.

“In times of crisis, it is of utmost importance not to lose one’s head.”

-M. ANTOINETTE

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm un noteikti veltīšu laiku vēl pāris sērijas grāmatu izlasīšanai. Vismaz līdz tai, kur Skīvs jau būs ieguvis nopietnu maga reputāciju. Ja līdz šim vēl nav nācies lasīt, tad silti iesaku. Ir jau tāda vairāk uz jauniešiem orientēta grāmata. Iespējams ar pārāk vieglu sižetu, bet arī šādas grāmatas šad tad vajag lasīt.

Te atrodams Spīganas apskats veltīts šai grāmatai.

Un kalni atbalsoja by Hāleds Hoseinī

Jāatzīstas, ka iepriekšējos autora darbus neesmu lasījis. Man vienmēr bija šķitis, ka Hoseinī panākumi vairāk ir mārketinga nevis autora nopelns. Reizēm man tādi ne ar ko pamatoti aizpriedumi pret kādu autoru uznāk. Tomēr redzot, ka latviski iznāk Hoseinī jaunākā grāmata “Un kalni atbalsoja” , nolēmu dot autoram iespēju un grāmatu izlasīt. Par grāmatu paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC.

Abdullāhs un viņa māsa Parī dzīvo kādā mazā Afganistānas ciematiņā. Ciematiņš neatrodas auglīgā ielejā, un ziemas te ir bargas. Mazajam Abdullāhā māsa ir viss, kas ir palicis no iepriekšējās ģimenes. Tēvs vairs nav tāds kā pirms mātes nāves, un pamātei vairāk rūp pašas bērni. Nav jau tā, ka viss būtu slikti, vienkārši dzīve ir diezgan pasmaga sevišķi Afganistānā pārmaiņu laikos. Tādēļ mazā Parī tiek atdota audžu vecāku gimenē ar cerību, ka vismaz viņas dzīve būs labāka. Šis ir stāsts par ģimeni un tās locekļu likteņiem Afganistānas vēstures kontekstā.

Autors prot izveidot savus varoņus. Lasītājam ir viegli viņus iepazīt un saprast to iekšējos motīvus. Tekstā nav liekvārdības, tiek pateikts tieši tik daudz, cik ir vajadzīgs, tomēr varoņi sanāk kā dzīvi. Tai pat laikā autors izmanto pārbaudītu metodi, lai piesaistītu lasītāja uzmanību. Bērni dzīvo salīdzinoši laimīgā bērnībā, īpaši nesatraucoties par nākotni un tad lielie pasaules notikumi to sagrauj. Katram dzīvē ir savs ceļš ejams un ģimene tiek izmētāta pa visu pasauli . Kādam dzīve ir laimīgāka, citam ne tik. Autors lasītājam ļauj ielūkoties savu varoņu dzīvēs no viņu pašu vai kādas trešās personas skatu punkta. Visa grāmata tiek veltīta tam, lai šīs dažādās dzīves izskaidrotu un piešķirtu tām jēgu. Tas viss kopā rada interasantu stāstu, no kura lasītājam ir grūti atrauties.

Mūsdienās jau grūti ir kādu pārsteigt ar daudziem varoņiem un viņu daudzajām stāsta līnijām. Parasti autori katrai no tām izveido loģisku nobeigumu, vai arī grāmatas beigās atkal savieno visas atsevisķās vienotā sižeta līnijā. Šoreiz gan ir nedaudz citādi. Dīvaini, ka tik slavens autors tomēr nav bijis spējīgs atmest visu grāmatai lieko. Te ir atrodamas pāris sižeta līnijas, kuras neko stāstam papildus nedod. Markosa stāsts, lai ar viens no labākajiem grāmatām, šeit tomēr īsti neiederas. Iespējams, ka viņš šeit atrodas tikai tādēļ, ka sanācis tik labs. Rošanas stāsts ir labs, lai ilustrētu sadzīves nežēlību un vardarbību ģimenēs, bet kāda tam ir jēga stāsta kontekstā, ar’ nav īsti skaidrs. Tā vien šķiet, ka autors ir atstājis visu, kas sanācis labs, iespējams grāmata ir bijusi daudz plašāka savā vēstījumā un tas ko mēs redzam ir neveiksmīgas redaktora darbības rezultāts?

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Pieskaitu pie tām, kas emocionālākiem ļaudīm “rauj ārā sirdi no gūžām”. Domāju, ka tiem, kuriem autora iepriekšējie darbi jau patīk patiks arī šis. Noteikti ar laiku izlasīšu arī iepriekšējos autora darbus, cik noprotu, tie ir bijuši vēl labāki.

S. by J.J. Abrams, Doug Dorst

Šī ir no tām grāmatām, kuras aprakstu ieraugot žurnālā, man uzreiz bija skaidrs, to man vajag tūlīt. Vajag man viņu papīra formātā, un nekādā gadījumā kā iPad aplikāciju. Te sanāca nedaudz noņemties, izrādās, grāmatas pirmais izdevums jau bija izpārdots un abebooks atrastais pārdevējs mani uzmeta, naudu iekasēja un pēc trīs nedēļām atgrieza, jo nebija iespējams izpildīt pasūtījumu. Galu galā amazon.co.uk parādījās informācija, ka grāmatai tiks izdots papildizdevums, un pasūtīju tur. Lai arī kā nebūtu, grāmata manos nagos nonāca – četrdesmit mārciņas un pusotru mēnesi vēlāk.

Jauna sieviete nejauši atrod aizmirstu grāmatu. Tās iepriekšējais lasītājs ir cītīgi izlicis savas pārdomas uz grāmatas lapu malām. Viņa komentētāja domas papildina ar savām un grāmatu noliek atpakaļ. Tā sākas dīvaina sarakste grāmatā starp Dženiferu un Ēriku.
Grāmata “Ship of Theseus” stāsta par kādu dīvainu kuģi, kuru apkalpo vēl dīvaināka komanda. Galvenais varonis ir zaudējis atmiņu par iepriekšējo dzīvi, taču ar to, ko viņš ir pieredzējis pēc atmiņas zuduma pietiek, lai pieņemtu lēmumu.

Šī ir pēdējā novele, kurus sarakstījis noslēpumains autors V.M.Starka. Viņa darbi ir plaši zināmi, bet nekas nav zināms par to autoru. Starka ir revolucionārs, kuru labprāt atrastu daudzas korporācijas un valdības. Viņš tiek turēts aizdomās par slepkavībām un terorisma aktiem, tomēr neviens nezina, kas viņš ir patiesībā. Viens cilvēks vai autoru grupa?

Lasītājs grāmatā nav viens, bez viņa grāmatu lasa arī Ēriks un Dženifera. No viņiem ir iespējams uzzināt domas par grāmatā un viņu dzīvēs notiekošo. Un redzēt, kā lēnām lasītāji iepinas lietā, kura ir ne tikai noslēpumaina, bet arī bīstama. Starka jau neinteresē literatūrzinātniekus vien.

Prieks par grāmatu sākas jau tās saņemšanas brīdī. Beidzot arī grāmatu lasītāji var aprakstīt grāmatas izpakošanas procesu. Grāmatai par noformējumu uzreiz dodu miljons punktus no desmit. Sākumā viss ir iepakots smukā melnā vāciņā ar uzrakstu S. Tad tu atplēs uzlīmīti un no kastītes izņem jau pavisam citu grāmatu ar nosaukumu “Ship of Theseus”. Grāmata izskatās kā no bibliotēkas nākusi. Viņa ir mākslīgi novecināta, lapas ir nodzeltējušas, vāks nedaudz apbružāts uz muguriņas bibliotēkas uzlīme. Iekšā vākos saspiesti zīmodziņi, kad grāmata paņemta lasīšanai un atgriezta. Un, protams, blakus tekstam sarakstītās citu lasītāju anotācijas. Bet viss jau nebeidzas tikai ar anotācijām, grāmatā ir saliktas iekšā piezīmju lapiņas, avīžu kserokopijas, vēstules, atklātnītes un pat kāds mistisks šifrēšanas disks. Tas viss kopā rada iespaidu, ka tu tiešām esi atradis sveša cilvēka mīļāko grāmatu.

Arī pati grāmata pēc satura neliek vilties. S. stāsts ir aizraujošs, un, iespējams, tieši šeit ir iešifrēta Starka patiesā identitāte. Varonis sāk no nulles, un viņa personības attīstību varam novērot tieši. Kā no cilvēka bez atmiņas un pagātnes S. kļūst par revolucionāru, slepkavu un teroristu. Par biznesa aklumu pret cilvēku ciešanām un naudas varu pār cilvēkiem. Jau šī stāsta dēļ vien ir vērts grāmatu izlasīt. Lasītāju komentāri ir paralēla grāmata, viņi te risina ne tikai savas attiecības, bet mēģina atminēt to, kas ir Starka. Atšķirībā no manis, viņi ir lasījuši arī pārējos Starkas darbus, viņu pasaulē šim autoram ir veltīti daudzi raksti un konspirāciju teorijas. Lasītājam no malas ir jāiztiek ar šīm pamestajām zināšanu drumstalām, lai kaut nedaudz censtos līdzdarboties šajā pētniecības procesā. Un tad vēl ir grāmatas tulkotājas Filomenas vēstījums Starkam, autoram, kuru viņa ir mīlējusi lielu sava mūža daļu. Viņas vēlme pavēstīt autora, kurš tad ir nodevis viņa identitāti, un kas ir noticis patiesībā. Tas viss ir nošifrēts zemsvītras piezīmēs. Lai lasītājam būtu vieglāk savienot visus grāmatas pasaules gabaliņus kopā, te palīgā nāk grāmatā ieliktās pastkartes, vēstules un uz salvetes uzzīmēta karte.

Pats lasīšanas process ir diezgan nogurdinošs, esmu paradis uzreiz izlasīt visu, kas rakstīts lapaspusē un tad doties tālāk. Ja ar pamattekstu problēmas nav, tad ar komentāriem gan ir grūtāk. Jo vienā lapaspusē var atrasties dažādos laikos ierakstīti komentāri un var gadīties, ka tu vēl nemaz īsti nesaproti kontekstu. Tad tu nedaudz pašķir uz priekšu vai atpakaļ un tiec skaidrībā (vai arī netiec), kā tāds kuģis, kur vējš pūš, tur arī kuģo. Sākumā bija grūti ielasīties, bet ar laiku lieta aizgāja.

Vispār iesaku izlasīt visiem, kuriem ir interese arī par grāmatu, kas nav sarakstīta tīri pēc tradicionālas modes un ir gatavi veltīt laiku tam, lai atrastu tekstā slēptās nozīmes. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. No tām, kuras man tik drīz neaizmirsīsies, un ļoti iespējams, ka pēc kāda laika pārlasīšu, lai atrastu to, ko esmu palaidis garām. Lasīšana sagādāja patiesu prieku.

P.S. J.J. Abrams ir tas pats cilvēks, kas pielicis savu roku pie Lost seriāla. Tēseja kuģis ir apzīmējums paradoksam par to, kāda lieta ir uzskatāma par oriģinālu un, kas ir kopija. Tā ka grāmatas nosaukums nav vienkārši smukumam izvēlēts. Ar mītu par Tēseju gan nekādas dziļas paralēles nespēju saskatīt, tās kas bija varētu pielāgot vēl pusei no mītiem. Un man nelikās, ka grāmatā būtu jau iepriekš paredzējusi tās komentētāju dzīves, jo tās atsauksmes un asociācijas pret viņu dzīvi ir ļoti nedefinētas.

P.S.S. Būtu superīgi, ja kāda no Latvijas izdevniecībām izdotu šo grāmatu latviski. Šeit gan daudz izšķirtu tulkojums, un tam būtu jābūt perfektam.

The Bedside Book of Death by Robert Wilkins

Kārtējo reizi nevarēju izvēlēties, ko lasīt. Nolēmu patīrīt savus vecos krājumus un izlasīt kādu no grāmatām, kura sen iegādāta mētājas pa plauktiem un netiek lasīta. Tam gan bija vairāki iemesli , galvenais, kopš grāmatas nopirkšanas par šo tēmu ir lasītas jau pāris grāmatas, un bija aizdomas, ka neko jaunu man viņa pavēstīt nevarēs.

Grāmatas autors uzskata, ka cilvēki mīl galējības, un arī nāve nav izņēmums, to vai nu pilnībā ignorē, vai arī uztraucas par to. Tad nu viņš nolēmis lasītāju iepazīstināt ar dažādiem nāves aspektiem, lai, kad pienāk lasītāja pēdējā stundiņa, viņam nebūtu nekādu satraukumu. Šī mērķa sasniegšanai, lasītājam grāmatā tiek pavēstīts par dažādiem ar nāvi un miršanu saistītiem aspektiem.

Grāmatas sākumā galvenais uzsvars tiek likts uz bailēm tikt apbedītam dzīvam. Šīs bailes mīt daudzu cilvēku prātos, jo diez kas nav pamosties šaurā kastē un netikt ārā. Šai leģendai ir liels spēks, tas nekas, ka pierādījumu šādiem notikumiem nav daudz. Tiek gan izteiktas aizdomas, ka kaut kas tāds varētu atgadīties holeras epidēmiju laikos, kad pa burzmu varēja aprakt ne tikai nomirušos, bet vēl mirstošos. Nodaļa ieskicē vispārējās idejas, tomēr, ja interese ir dziļāka, tad iesaku izlasīt šo grāmatu Buried Alive by Jan Bondeson.

Neizpaliek arī kapu aplaupīšanas problemātika. Savulaik dažādi likumi aizliedza preparēt cilvēka ķermeni, un tādēļ tie tika zagti no kapsētas. Londonā, Edinburgā un Parīzē šī lieta bija tīrā sērga, un aizgājēja radiniekiem nācās nopietni papūlēties, lai savu aizgājēju nosargātu. “Augšāmcelšanas” metodes nenoliedzami ir interesanta lasāmviela. Par tiem, kas labāk dakterim aizstiepa nevis nelaiķi no kapiem, bet paša sarūpētu, domājams zina visi. Arī šeit es labāk ietektu izlasīt Cranioklepty: Grave Robbing and the Search for Genius by Collin Dickey.

Neizpaliek arī dažādu metožu apraksti, kas tiek pielietotas, lai saglabātu līķi svaigā paskatā vismaz līdz apbedīšanas brīdim. Agrāk cilvēki aizrāvās ar mumifikāciju, un tas bija diezgan darbietilpīgs process, arī normāli balzamēt cilvēkus apbedīšanas industrija iemācījās salīdzinoši nesen. Bonusā apraksts, kā pareizi izkaltēt pretinieka galvu līdzi nēsāšanai un dažādu tautu apbedīšanas paražas. Senajā Grieķijā izrādās mirušos kremējuši, izņemot bērnus, kuriem vēl nav izdīguši zobi. Un līķa kaltēšana uz trepēm pa Toresa šauruma aborigēnu modei ir visdīvainākā lieta ko esmu lasījis.

Tad ir sadaļa par dažādu slavenību nāvēm, teikšu atklāti garlaicīgs lasāmais. Vai tad nav vienalga kā kurš karalis nomiris? Interesantāk bija lasīt par dažādiem ekscentriskiem pašnāvību veidiem. Itālis, kurš pats sevi piesita krustā un procesā izkāra sevi ar visu krustu pa savas mājas logu ir iespaidīgas apņēmības apliecinājums. Pašnāvība gan ir tāda modes lieta, atliek kādam pakārties pie kāda āķa un tad visi tur karās, kamēr āķi kāds attapīgs cilvēks nenoņem. Sieviešu pašnāvību uzliesmojumus kādreiz apkaroja, līķi pēc pašnāvības kailu izvelkot cauri ciemam, tas lika daudziem cilvēkiem pārdomāt. Vispār risks, ka tavs līķis pēc pašnāvības tiks apgānīts vai pret viņu necienīgi izturēsies tiek uzskatīts par labu prevencijas līdzekli. Tādēļ arī visas apbedīšanas krustcelēs, galvas nogriešana utt.

Nodaļa par pēdējiem vārdiem arī bija interesanta. Cilvēks jau nekad nezina savu nāves brīdi un bieži vien gadās, ka rūpīgi gatavotie pacilājošie teksti netiek aizmirsti un cilvēks galus atdod runājot par ēšanu. Vai arī ar tekstu: “Viņi no turines mums gribēdami netrāp…”.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Labs dažādu interesantu stāsteļu apkopojums, bez dziļākas analīzes. Daža laba lieta šķiet ir pilnīga fikcija, bet labu stāstu jau ar taisnību nav ko maitāt. Ja gribas vieglu un nenopietnu lasāmo par nāves tēmu, tad šī grāmata ir lasāma.

Reinjona IV

10. Jūnijs

Šodien atkal piedzīvojumiem bagāta diena – brauciens pa austrumu piekrasti. Rītu sākam ar braucienu no le Tampon uz St Joseph pa kalnu ceļu. Ļoti interesants, bet salīdzinoši lēns brauciens – mazi miestiņi un pa vidu cukurniedru lauki. Protams, ka neizpaliek līkumaini ceļi. Matīsam tas tā ne visai, bet tā kā vēl ir rīts, tad puika nepiktojas. Ernestam ir rīta guļa, tāpēc viss mierīgi. Pirmā pieturas vieta ir Langevin ūdenskritums, kas ir viens no Reinjonas must see. Ļoti skaists ūdenskritums ar daudzām tērcītēm; no bildēm šķita, ka nav visai augsts, bet dzīvē tiešām deviņstāvu mājas augstumā. Diemžēl nofotografēt ar standarta kameru to ir praktiski neiespējami, jo nav īsti vietas, kur atkāpties, lai visu dabūtu kadrā. Savukārt dažas tērcītes galīgi nesniedz to iespaidu, ko vajadzētu. Apbrīnojam, ka daži cilvēki pat nebaidījās peldēties zem ūdenskrituma. Pēc tam dodamies minipārgājienā pa upīti uz leju. Patiesībā jau ejam pa asfaltētu ceļu, lai atrastu kādu baseiniņu, kur nopeldēties.

Peldvietu gan neatrodam, bet apskatāmies, ko vietējie stāda ģimenes dārzos. Pārsvarā jau banānkokus. Un, kad ķekars sāk gatavoties, tam uzliek zilu maisu virsū. Kāds tam iemesls, tā arī neuzzinām. Bija arī daži ananāsi un citi labumi, kurus mēs īsti nespējām identificēt. Dodamies atpakaļ pa šauro ceļu, kur vienā posmā ir tāds serpentīns, ka pirms katra līkuma jāuztaurē, citādi var kādam uzskriet virsū. Par laimi ceļš nav pārslogots – tikai vietējie un tūristi, kas dodas uz ūdenskritumu.

Nākamais objekts ir Cap Mechant jeb ļaunais rags. Ar auto var piebraukt gandrīz pie pašas jūras, bet turpat atrodama arī ļoti skaista palmu birzs. Mūs jau brīdina par sievieti, kas nāks klāt un brīdinās par to, ka velns ir pārņēmis pasauli, un tiešām – nepaiet ne minūte, ka viņa jau ir klāt. Kaut kā vaļā tiekam, jo nekomunicējam ar viņu.

Bet pozitīvais – jūras viļņi sitas pret klintīm un šļakatas ir pamatīgas. Varētu vērot visu dienu, cik augstu kuram vilnim izdosies uzsist. Matīss reāli sabīstas no okeāna un skrien atpakaļ uz mašīnu. Neko darīt, vectēvs dodas pakaļ. Ernestam atkal ļoti patīk.

Kad viļņu spēles apskatītas, pienāk laiks uztankoties. Piedāvājums ir izmēģināt kreolu virtuvi. Turpat netālu ceļa malā ir ēstuve, kur izvēlamies cūkgaļu ar pupiņām un rīsiem. Teikšu godīgi, nebiju lielā sajūsmā. Laikam garšvielu dēļ. Bet vietējā citronu limonāde Cot gan iepatikās. Limonādi ar tik īsu sastāvdaļu sarakstu gandrīz pilnīgi bez E nav nemaz tik viegli atrast. Kola, protams, arī netika aizmirsta, lai varētu ceļojumu turpināt.

ainse des cascades - udenskitumu pludmale

Lai gan es uzskatīju, ka mums vajadzētu doties atpakaļ, lai izvairītos no bērnu histērijām, neviens man netic, ka tādas būs, un pierunā doties tālāk uz austrumiem. Austrumu puse ir tā, kur vulkāns ir īpaši aktīvs un ik pa laikam maina salas reljefu ar jaunu lavas devu. Ceļš iet cauri pavisam svaigiem lavas laukiem, kur knapi kāda papardīte izdīgusi. Tad ir tādi posmi, kas ir senāki, kur jau var redzēt krūmus. Katrā ziņā ceļš pēc katra izvirduma tiek atjaunots. Tā kā sijā lietus un migla, tad ārā no mašīnas nekāpjam. Aiz lavas laukiem piestājam pie baznīcas, kuras durvju priekšā lava brīnumainā kārtā ir apstājusies. Pēc tam kādu stundu pavadām pludmalē ar nosaukumu Anse des Cascades. Par pludmali klasiskā izpratnē to grūti nosaukt, jo visa jūras mala ir klāta ar lieliem akmeņiem, bet turpat pie jūras ir stāvas klintis, no kurienes tek nelieli ūdenskritumiņi. Pa vidu iestādīta palmu birzs, kas kļūst par skriešanas trasi un fotografēšanās vietu uz kādu pusstundu.

Kad liekais tvaiks nolaists, tad dodamies tālāk uz St Anne pilsētu, kas slavena ar savu baznīcu, kur vietējie skolēni apgleznojuši katrs pa vienam ķieģelītim. Klāt arī vakars, un dodamies pa salas vidus ceļu atpakaļ uz mājām. Tas aizņem vēl kādu 1.5 stundu, un mājās nokļūstam ap 19.30, gandrīz visu šo laiku dziedot Ernestam visādas dziesmas. Tautasdziesmas nekad nenāk par skādi atkārtot.

Tieši uz gulētiešanas laiku arī sākas histērijas no pārguruma. Matīss kliedz, ka guļot viņu šūpo, un viņš gulēšot tikai mašīnā. Abi ar vectēvu dodas uz mašīnu iemigt un ar trešo piegājienu puiku izdodas aiznest no mašīnas uz gultu, kur viņš noguļ visu nakti. Domāju, ka tā bija laba mācība tiem, kas neticēja, ka bērnu nedrīkst visu dienu vazāt pa kalnu ceļiem.

Rakstu vācēja ceļš by Jānis Valks

Manā lasīšanas listē latviešu fantāzijas autoriem vienmēr ir rezervēta īpaša vieta. Ja kāds darbs iznāks, un es to pamanīšu, tas uzreiz nonāks saraksta augšgalā. Šīs grāmatas iznākšanu es pamanīju laikus un, pateicoties Zvaigzne ABC, tiku pie “Rakstu vācēja ceļa” eksemplāra ātri.

8000 gadu tālā nākotnē zeme ir sadrumstalota daudzās sīkās valstiņās. Vienā no tām Impērijā valsts centrālais uzdevums ir rakstu vākšana. Tiek vākta informācija no visām pasaules malām, un iegūtās zināšanas tiek glabātas milzīgā tornī, kas slejas tuksneša vidū. Tas atrodas pilsētā Literā, kurā valda bibliotekāri. Informācijas iegūšana tiek uzticēta rakstu vācējiem, kas savā ziņā ir profesionāli ceļotāji, karavīri, nedaudz burvji un slepenie avoti. Labākajam no tiem Tagobertam tiek uzdots pavisam dīvains uzdevums – pārbaudīt kādu senu leģendu par dīvainu informācijas nesēju un atgādāt to uz Impēriju.

Nevienu no iepriekšējiem autora darbiem man vēl nav nācies lasīt. Šo grāmatu es liktu pie kvesta žanra, kurā sajauktas gan fantasy, futuroloģija un zinātniskā fantastika. Galvenajam varonim ir uzdevums un ceļojums uz galamērķi. Ceļojumu autors izmanto, lai iepazīstinātu lasītāju ar savu pasauli. Pasaule izveidota tīri tā neko, daudzas un dažādas valstis, slepeni un vēl slepenāki ordeņi, kas vada vēstures gaitu. Piedzīvojumi uz katra stūra, un pat pieredzējušam rakstu vācējam, kas daudzus gadu desmitus pavadījis ceļojot, nākas sastapties ar vēl neredzētiem un nedzirdētiem brīnumiem.

Grāmatas lasīšana ir aizraujoša, izlasīju to vienā paņēmienā. Uztvēru kā fantastikas ceļojuma aprakstu, kurā dots ieskats dažādās eksotiskās zemēs ar dažādu tehnoloģiju attīstības līmeni. Slepeno portālu sistēma ir tehnoloģija, kuru vajadzētu ieviest arī mūsu pasaulē.

Galvenais varonis Tago kā personība ir visai vienkāršs. Dara, ko liek, mērķis pāri visam. To var izskaidrot ar Impērijā valdošo verdzības iekārtu, un arī Tago reiz sācis karjeru kā parasts vergs. Cik var, cenšas netieši ietekmēt progresu. Viņam nācies ceļot un redzēt citas zemes, kur dzīve ir daudz labāka. Impērijas bibliotekāri savukārt cenšas progresu dozēt un iesaldēt valsti noteiktā attīstības līmenī – vēlīnos viduslaikos. Grāmatas beigās gan viņa pasaules uzskats mainās, bet pārsteidz, ka tik vēlu.

Mans ieteikums autoram būtu nākotnē nedaudz vairāk piestrādāt pie savas pasaules sīkumiem. Manas galvenās iebildes ir, ja zeme tagad ciestu atomkarā, tad daļa enerģētisko resursu nemaz nebūtu tik viegli pieejami kā mūsu senčiem. Slepenā ordeņa cenšanās ierobežot progresu, noslepenojot no citurienes iegūtās zināšanas ir bezjēdzīgs process, jo pārējās valstīs nekas no tā nemainās. Cik var noprast Impērija neskatoties uz savu nosaukumu, ir tikai puteklītis kopējā kartē. Tāda izolēšanās no progresa ātri iznīcinātu Impērijas varas pamatus. Neskatoties uz visu to pasaule man patika un lidojošās pilsētas, nemaz tik bieži nav sastopamas pat fantasy žanrā, kas nespecializējās fejās.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labs lasāmais. Ja patīk ceļojumi un piedzīvojumi pa izdomātām pasaulēm, izlasīsies ātri un gribēsies vēl. Autoram gan vajadzētu piestrādāt pie saviem varoņiem, lai tie šķistu dzīvelīgāki un nebūtu kā figūriņas, kurus bīda pa laukumu. Daudz ko arī atdotu, ja autors būtu ielicis grāmatas iekšējos vākos savas pasaules karti ar Tago ceļu. Es jau saprotu, ka tā ir vesela māksla izveidot reālistisku karti, bet tās vienmēr lasītāju priecē. Autora mājaslapa atrodama šeit.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …