Turpinu pārlasīt Mīta sērijas grāmatas. Tā kā grāmatiņas ir salīdzinoši īsas, tad lasās viņas drausmīgi ātri. Tā arī vēl neesmu izlēmis, līdz kurai grāmatai šo sēriju lasīšu un cik bieži pie tās atgriezīšos. Ir aizdomas, ka pārāk daudz lasot vienu un to pašu autoru, viņš var nedaudz piegriezties.

Aahz nolemj, ka pietiek viņiem ar Skīvu tupēt savā tavernā, un būtu vēlams pieņemt vietējā karaļa piedāvājumu kļūt par galma burvi Possiltum karalistē. Ir taču skaidrs, ka nav labāka amata kā būt galma burvim, darbs daudz pūļu neprasa, jo tā taču ir tikai tāda reprezentatīva amata vieta. Vai ne? Tomēr te gadās misēklis, darbs, izrādās, ir visai nopietns. Jaunajam galma burvim un viņa palīgam tiek izmaksāts avanss piecu zelta gabalu apjomā, un viņu uzdevums ir apturēt karaļvalsts iekarošanu. Armija jau īstam burvim tāds nieks vien ir, tā ir paspējusi iekarot tikai pus pasauli.

Šoreiz Asprins ironizē par kariem un karotāju motīviem. Nav jau tā, ka visiem cilvēkiem to vien gribas, kā nosist savu kaimiņu un pievākt viņu zemi, pretī riskējot saņemt to pašu. Visi labprāt sēdētu mājās pie sievas un bērniem, bet gadās, ka lieta iegrozās tā, ka nav citas izejas. Skīvs no savas puses izceļas ar pienākuma apziņu, viņš, lai ar mazākumā, darīs visu iespējamo, lai pretiniekus sakautu. Kā to izdarīt? Protama lieta, ar fantāzijā pārbaudītu paņēmienu, rūpīgi izvēloties savus ceļa biedrus. Komandas salasīšana šajā grāmatā ir visu klišeju klišeja. Tiek ievērotas žanra labākās tradīcijas, salasītā komanda ir totāli nejēgas, tomēr katram piemīt kāda īpašība, kas kopā dod izcilu sinerģijas efektu.

Komanda ir raibu raibā (domāju, ka šādi izteikumi man ievazāti no nesen lasītā Dievs. Daba. Darbs). Šeit ir klasiskais rasols, kurā piedalās dažādu rasu pārstāvji. Pūķis Glīps (jauns pūķulēns, kas vēl neko nejēdz no dzīves), gremlins (neviens nevar apgalvot, ka viņu būtu redzējis), Ajakss (leģendārs loka šāvējs, bet ar tendenci aizsnausties), gargorilla Gas (aizbēgusi no vietējā makdonalda ekvivalenta, bonusā līdzi ir pašam sava salamandra), Imps Brockhurst (viņam gan ir veci rēķini ar Skīvu un Aahz, bet īsts profesionālis jau neies visu personīgi uztvert), slepkava Tanda (viņa patīk visiem).

Kopumā grāmata ir nedaudz labāka par iepriekšējo un diezgan labi ieskicē fantāzijas žanra kara vešanas galvenās tendences, ironizējot par to. Kāda jēga no liela karaspēka, ja pareizi atlasīta varoņu grupa var tikt ar tiem galā? Cik viegli ir uzturēt lielu karaspēku un ko darīt, lai tas sevi atpelnītu? Ironija nav skarba, bet ar humora piesitienu, un autors to nemaz neslēpj no lasītāja. Ja esi cītīgs fantāzijas lasītājs, tad šī grāmata ir labs saldais ēdiens. Lieku 8 no 10 ballēm.