Проклятый горн (Страж #4) by Алексей Пехов

Esmu Pehova darbu fans un tur neko padarīt nevaru. Sarga sērija, manuprāt, viņam ir sanākusi vislabāk no visām. Ideja gan ir nosperta no Sapkovska Ragaņa, bet izpildījums kvalitātē neatpaliek no iedvesmas avota. Šī ir cikla ceturtā un, iespējams, arī pēdējā grāmata, par iepriekšējām cikla grāmatām var izlasīt te.

Pasaule iet uz galu, Tumšais kalējs grasās atvērt vārtus uz Elli, dienvidos plosās mēris, kas nogalina praktiski visus cilvēkus. Sargi, ordenis un Baznīca joprojām konkurē savā starpā un tikai nopietns apdraudējums cilvēku pasaulei liks viņiem apvienoties. Ludvigam, Ģertrūdei, Sludinātājam un Putnubiedēklim atliek tikai izlemt, vai piedalīties pasaules galā.

Cienījams tetraloģijas noslēgums. Beidzot visi nostājas savās vietās, un patiesi sākas jauna ēra. Ludvigs turpina meklēt Tumšo kalēju, kurš nez kādēļ vēlas atvērt vārtus uz elli. Sargu brālībai juku laikos neklājas viegli, jo cilvēkus vairāk interesē iespēja laupīt un nogalināt, nekā cīnīties pret tumsas spēkiem. Citādie (tas ir zemes iemītnieki, kuri te dzīvojuši pirms cilvēkiem) arī saoduši iespēju atgriezt savu seno varenību, vismaz daļā no cilvēku teritorijas. Tā nu visi vārās savā katlā, bet lieta lēnām virzās uz priekšu. Ne visiem pasaulē interesē tikai patlaban notiekošais, daži neuztraucas arī par nākotni.

No varoņiem par izstrādātu un dziļu varam saukt tikai Ludvigu, pārējie ir tikai viņa papildinājums un rīki sižetā. Te nebūs nekādu noslīpētu personāžu, arī pats Ludvigs visā tetraloģijas laikā nevarētu lepoties ar izaugsmi un kādas jaunas rakstura šķautnes atklāšanu. Viņš ir palicis tāds pats kā pirmajā grāmatā ar visiem saviem principiem un vēlmi labi darīt savu darbu. Ja vajadzīgs uzspļaujot noteikumiem. Ģertrūde sižetā tiek iepīta tikai tad, kad tas ir vajadzīgs, kā atbalstītājs ar maģiju. Sludinātājs vairāk tiek izmantots jautrībai un tam, lai Ludvigam būtu ar ko runāt ceļojumu laikā. Putnubiedēklim, protams, ir liela nozīme, bet par viņa īsto dabu mēs uzzināsim tikai pašās beigās. Tādēļ ar neko vairāk kā staigājoša putnubiedēkļa tēlu ar tieksmi uz vardarbību viņš mums atmiņā nepaliek.

Autoram ir oriģinālas idejas un visnotaļ oriģināli risinājumi. Pasaule izstrādāta diezgan detalizēti un labi sabalansēta. Lasītājam rodas skaidrība, kādēļ viss ir tieši tā, kā ir. Netiek daudz spiests uz politiku, bet vispārējās attiecības starp valstīm tiek ieskicētas. Ja tas nepieciešams sižetam, tad paskaidrojumi ir izvērsti.

Grāmatas mīnuss ir maģija, tās ir par daudz, un lasītājam nav nekādas sajēgas, vai tai vispār pastāv kādi ierobežojumi. Tādēļ daži risinājumi izskatās pēc no krūmiem izstumtām klavierēm. Pavisam pastāv vismaz trīs maģijas skolas, kuras savā starpā konkurē. Ja vajag autors pasviež kārtējo superburvestību. Beigās radās priekšstats, ka visa tā ķēpāšanās ar Elles vārtiem ir smieklīga, jo te bezmaz vai katrs mirstīgais to spēj izdarīt bez sarežģītiem rituāliem.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Man patika gan grāmata, gan visa sērija kopā. Laba atpūtai un izklaidei. Smadzenes nepārpūlē, bet sarakstīta labā valodā.

Turms, nemirstīgais by Mika Valtari

Līdz šim ne par šo grāmatu, ne par tās autoru neko nebiju dzirdējis, taču grāmatas nosaukums mani ieintriģēja. Jā, reizēm man, lai gribētos izlasīt grāmatu, pietiek tikai ar labu nosaukumu un smuku vāku. Sazinājos ar Jāņa Rozes apgādu un dabūju grāmatu “Turms, nemirstīgais” izlasīšanai.

Turms dzīvo piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras, grieķu-persiešu kari rit pilnā sparā. Turms nezina, kas viņš ir un no kurienes nāk, jo sevi atminas tikai no tiem laikiem , kad zibens viņam iespēra netālu no Efesas. Viņam nav ne jausmas, kas ir viņa dzimtene un vecāki. Tomēr savā jaunajā dzīvē viņš paspēj kļūt gan par tempļa dedzinātāju, jūras laupītāju, tempļu apgānītāju, izraidīto un pat par politiķi. Viss viņa dzīves laiks paiet sevis meklējumos un šis process patiesi nav viegls. Viņa liktenī nekautrējas iejaukties pat dievi.

Interesanta grāmata, kas it kā sarakstīta no seno laiku Vidusjūras reģiona dzīvojoša cilvēka skatupunkta. Par aprakstīto faktu un sadzīves autentiskumu neņemos spriest, bet visas vēsturiskās standarta lietas tiek pieminētas. Turms uz pasauli raugās kā uz nebeidzamu dievu spēli ar cilvēkiem. Viņš, lai gan vārdos cenšas būt loģisks (pat ateists), un uzskata, ka visi notikumi ir tikai sagadīšanās rezultāts. Tomēr tas neliedz viņam vētras izsaukšanai skrāpēt ar nagiem kuģa klāju kopā ar visiem. Neskatoties uz vārdiem, arī viņa ikdiena ir zīmju pilna, viņa dzīvē nekas nenotiek tāpat. Nākotne cilvēkam atklājas jau iepriekš, atliek tikai saskatīt pareizās zīmes. Zīme var būt gan dūjas spalva, gan sapnī redzēts briedis, gan ziņas kas iegūtas no sarunas ar orākuliem. To ka Turms nav vienkāršs cilvēks, atzīst arī citi. Viņi saredz Turmā ko tādu, par ko viņš pats pat neapjauš. Tādēļ sveši ļaudis izvairīgi runājot, dod viņam mājienus, ka viņi saprot ar ko viņiem ir darīšana, bet labāk viņam neiesvaidītam to nemaz neatklāt. Bet pēc nosaukuma mēs jau zinām, ka Turms ir nemirstīgais un šī nav nedz viņa pirmā, nedz pēdējā dzīve uz Zemes.

Turms, nezinot savu pagātni, nesaprot daudzas lietas. Kas viņā ir tik īpašs, ka viņu saviem darbiem izraugās dievi, tomēr viņš ir pietiekoši pragmatisks, lai nepakļautos tikai vienam no tiem. Par savu dzīvi viņš īpaši neuztraucas, jo ar viņu nekas slikts nevar notikt, galvenais ir nelēkt acīs un skatīties kā noris notikumi. Viņa draugi gan šo lietu nepieprot un tādēļ pāragri nonāk kapā. Doriējs – spartietis, kas cēlies no paša Hērakla dzimtas, ir pārāk ambiciozs un pārņemts ar savu dievišķo sūtību. Mikons- dziednieks, visādi gudrs vīrs tikai ar tieksmi bēgt no realitātes. Aristoja – Turma mīļotā reizē ir gan viņa dzīves prieks, gan sodībā. Tā reizēm gadās, ja vēlies paņemt kaut ko, kas jau pieder dieviem. Šī sieviete pilnībā attaisno teicienu, ka vīrs priecājas par sievu tikai divas dienas savā dzīvē – kāzu dienā un, kad to ved uz kapiem. Vispār jau Turmam ar sievietēm ir sarežģītas attiecības. Turmam ir skaidrs, ka sieviete pēc savas dabas nevar būt ļauna. Tas, ka daži viņas darbi tādi var šķist, ir dēļ sieviešu vieglprātības un pārmērīgām rūpēm par viņu. Lieki piebilst, ka sievietes to izmanto.

Lasot grāmatu nemaz nevar pateikt ka tā sarakstīta pērnā gadsimta piecdesmitajos gados, nemaz nejūt viņai aizgājušu laika darba piegaršu. Patiesībā jau sen nebiju lasījis tik labu darbu, kura pamatā ir mitoloģiskais pasaules skatījums. Turma dzīvesstāsts ir nopietns eposs, kur katrs galvenā varoņa lēmums atstāj milzīgu iespaidu uz apkārtējo pasauli. Turms ir atskaites punkts ne tikai sev, bet arī visai pasaulei. Viņa izraisītie kari uzliesmo ar nebijušu spēku un viņa pieņemtie lēmumi netieši ietekmē veselu pilsētu likumus. Šāda lieta var priecēt un var baidīt, taču Turms saprot, ka vislabāk ir likt cilvēkus mierā un neiejaukties to likteņos.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Kas to lai zina, iespējams, izlasīšu vēl kādu šī autora darbu. Grāmatu iesaku izlasīt tiem, kuriem patīk vēsturiski romāni, kuros ir liela mitoloģijas piešprice un, kuru galvenie varoņi visu laiku atskatās pār plecu uz dieviem.

PS. Nākamreiz ēdot ceptu ezi atcerieties: “Ezis ir vecākais no dzīvniekiem. Ziemai nākot, tas sačokurojas miegā un aizmirst laiku. Pavasarī tas atkal mostas no miega. Tāpēc ezis ir dievu ēdiens.”

Spillover: Animal Infections and the Next Human Pandemic by David Quammen

Nesen man iekoda ērce, un kamēr gaidīju analīžu rezultātus, lai uzzinātu par encefalīta esamību vai neesamību, nolēmu īsināt laiku ar kādu grāmatu, kas man pavēstītu ko jaunu par infekcijas slimībām. Šo grāmatu kādā vājuma brīdī biju iegādājies, bet tā arī nebija sanācis laiks to izlasīt.

Laiku pa laikam gadās tā, ka cilvēki pēkšņi sāk mirt no līdz šim nepazīstamas slimības. Lielākoties šādi gadījumi var palikt nepamanīti, ja valstī, kurā tas notiek, ir vāja medicīniskā aprūpe. Taču, laiku pa laikam pētniekiem paveicas, un viņi par jauno epidēmiju uzzina laikus. Hendra, Ebola un SARS ir mūsdienu biedi, kas tīri labi aizstāj mēri. AIDS savukārt ir kļuvis par ikdienu un nevienu pat īpaši nesatrauc. Taču no kurienes cilvēki dabū šīs jaunās iepriekš neredzētās slimības? Uz šo jautājumu mums mēģina atbildēt šis grāmata. Kopā ar grāmatas autoru mēs dodamies uz Kongo, lai apskatītu ciematus, kuros sācies Ebolas vīruss, uz Hongkongu, kurā laiku pa laikam uzrodas SARS, uz Austrāliju, kur zirgu fermās plosās Hendra un citur. Grāmatas autors neaprobežojas tikai ar vietu apmeklējumiem, viņš satiekas ar vadošajiem infekcijas slimību speciālistiem un mēģinās saprast, kas ir tie faktori, kas liek vīrusiem un baktērijām izvēlēties cilvēku par savu saimniekorganismu. Un galvenais, kura tad no šīm slimībām būs nākamās pandēmijas cēlonis.

Grāmata ir interesants lasāmais. Cilvēkam ar vāju nervu sistēmu tā var izraisīt arī paniskas bailes no sikspārņiem un pērtiķiem. Lasot var uzzināt, ka, iespējams, nav prāta darbs ēst džungļos atrastas nosprāgušas šimpanzes gaļu. Tā bieži vien sākas Ebola. Nav arī lāgā, blandoties pa Ugandas sikspārņu alām, lūrēt uz augšu ar pavērtu muti, sikspārņu urīns var saturēt interesantus vīrusus. Tāpat nav ieteicams pētīt guano ar tausti. Vēlams arī izvairīties no dažādām vietējām tradīcijām, kas paredz siekalu smērēšanu vienam otram acīs kā Bangladešā.

Lasot grāmatu neviļus radās iespaids, ka pie jaunajām epidēmijām galvenie vaininieki ir sikspārņi. Viņi parādās gandrīz pie katras slimības, vienā vietā viņu apsūkātie mango nonāk zirgos, citur viņu piešmucētā palmu sula – cilvēkos. Vīrusam sikspārnis ir labs rezervuārs, sikspārņi pārvar lielus attālumus, dzīvo kolonijās un ir saskarē ar daudziem citiem dzīvniekiem. Sikspārņu imūnsistēma atšķiras no pārējo zīdītāju imūnsistēmas, bet ne tik ļoti, lai vīruss nespētu adaptēties nonākot jaunā saimniekorganismā. Tomēr sikspārņi nebūt nav pie vainas, jo viņiem nav stratēģiska plāna iznīcināt cilvēci. Cilvēki paši vien ir pie vainas, sākot apdzīvot vietas, kurās nekad nav dzīvojuši un nonākot kontaktā ar citu sugu pārstāvjiem.

Katra jauna vīrusa atklāšana ir kā mazas detektīvstāsts, kur puzles gabaliņi kopā saliekas vairāku gadu desmitu laikā. Te ir vēsturiski fakti, vīrusu mednieki un pacienti. Autors šo atklāšanas procesu spēj pasniegt saistoši un interesanti. Vienīgais izņēmums bija HIV vīruss. Tur viņš nez kādēļ no faktiem novirzījās uz spekulācijām. Kā rezultātā radās lapaspusēm garš ne pārāk interesants stāstījums, par pirmo hipotētisko AIDS slimnieku un viņa grūto ikdienu.

Kādēļ būtu jāveltī grāmata un resursi vīrusiem, ar kuriem saslimšanas varbūtība ir minimāla? Autors to pamato, lai mēs būtu gatavi nākošajam lielajam vīrusam. Tādam, kurš potenciāli var izpļaut lielāko daļu no pasaules iedzīvotājiem. Lai cilvēki jau laikus zinātu visu par šo lielo nākamo epidēmiju, pirms tas nonāk cilvēkos no mērkaķa apsūkāta mango.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja interesē vīrusi, tad šī grāmata ir obligāti jāizlasa. Noderēs arī tiem, kas ceļojot jūsmo par dažādām vietējām tradīcijām un tās izbaudot neaizdomājas par higiēnu.

PS. Nemaz nezināju, ka kādreiz sifilisu ārstēja inficējot pacientu ar malāriju. Ja saķer ebolu, tad galvenais ir izvilkt 21 dienu. Honkongā vajag izvairīties ēst civetkaķu un sikspārņu gaļu. Parkos ērces ir vairāk tikai tādēļ, ka to ekosistēma ļoti vienkārša.

Words of Radiance (The Stormlight Archive #2) by Brandon Sanderson

Šī ir cikla The Stormlight Archive otrā grāmata. Pavisam autors ir plānojis sarakstīt desmit grāmatas. Tā kā patlaban viņas iznāk ar regularitāti viena divos gados, tad man ir visas cerības šo sēriju izlasīt divdesmit gadu laikā. Bet ko nu sūkstīšos par to, kas vēl nāks. Patlaban man ir paveicies , jo abas grāmatas izlasīju vienu pēc otras.

Rošar (Roshar) pasaule ir savdabīga, tajā ap planētu virzās milzīga vētra, kas nekad nenorimst. Cilvēki un daba šai parādībai ir pielāgojušies. Viņi dzīvo bunkuriem līdzīgās mājās, augi māk ievilkt zarus, fauna ir aprīkota ar biezām bruņām un vajadzības gadījumā spēj iekapsulēties akmenī. Bez cilvēkiem šeit ir vēl būtnes – Paršendi (Parshendi), kuras cilvēki izmanto kā vergus. Taču nesen cilvēki ir atklājuši kādu īpatnu Paršendi pasugu, ar kuru jau pāris gadus tiek aktīvi karots. Kaladins turpina savu ceļu, lai kļūtu par īstu the Knights Radiant (nemaz neriskēšu to tulkot latviski), spējas viņam attīstās, un ikdiena arī ir kļuvusi vieglāka, toties lēmumi gan jāpieņem arvien smagāki. Shallan – no topošās zinātnieces ir kļuvusi par veiksmīgu blēdi, kura īsti nevar saprast savu vietu pasaulē. Jaunās spējas mainīt izskatu viņai patīk, taču ko ar tām īsti pasākt, viņa nezina. Dalinars Kholins cenšas apvienot visus prinčeļus vienā valstī, tomēr tas lāga neizdodas. Saedas ir viltīgs pretinieks. Tā nu viņi visi virzās savās dzīvēs un uz mērķiem, taču līdz Everstorm ir palicis ļoti īss laika sprīdis, un pēc tās pasaule izmainīsies.

Episka fantāzija visā tās labākajā nozīmē. Daudz detalizēti izstrādāti varoņi, katram sava biogrāfija un laba savstarpējā mijiedarbība. Viņi neizskatās pēc dekorācijām, kas izmantotas, lai autors varētu izbīdīt cauri savas idejas, viņiem ir pašiem sava dzīve, kuru mēs novērojam it kā caur viņu acīm. Patlaban priecē, ka viņu superspējas vēl tos no cilvēkiem nav pārvērtuši par pārcilvēkiem, tas gan tikai tādēļ, ka viņi vēl neapzinās savu potenciālu. Vairāk par galvenajiem varoņiem var palasīties “The Way of Kings” aprakstā. šeit lielāku lomu sāk spēlēt Adolins – Dalinara dēls, viņam beidzot ir kur pielietot savas duelista spējas. Eshonai Paršendi tautas pārstāve, kura mums palīdz saprast paršendi motīvus un sniedz ieskatu paršendi sarežģītajā sabiedrības organizācijā un indivīda bioloģijā. Paršendi izrādās vētras laikā spēj mainīt savu formu (tādi kā skudras spēj specializēties noteiktam uzdevumam). Patlaban gan viņiem vēl nav daudz formu, jo lielākā daļa ir zudušas aizmirstībā, bet laiki mainās.

Pie grāmatas mīnusiem es pieskaitītu autora nespēju atbrīvoties no laba varoņa. Ja grāmatā pēc kāda laika kāds varonis tiek augšāmcelts, tas nedaudz čakarē visu lasīšanas procesu. Tas nozīmē, ka jebkurš, kas atdevis galus pāris nodaļas atpakaļ var tikt izvilkts gaismā un turpināt savus darbus. Šāda lieta man var lasot sakaitināt, ciest nevaru, kad miroņi sāk atkal staigāt. Autors šajā grāmatā pamanās izdarīt to veselas divas reizes. Tādēļ pārējo daudz maz galveno spēlētāju novākšanu es nespēju uztvert nopietni. Otra lieta, kuru es gribēju, lai autors pielikumā izvērš, ir Rošāras reliģijas un maģijas skaidrojums. Tas viss tiek veikts pārāk konspektīvi, lai varētu apmierināt manu ziņkāri.

Cienīgs pirmās grāmatas turpinājums. Everstorm un Desolation ir sākušies, pasaule ir gatava jaunam ciklam, tikai šoreiz viss ir pavisam citādi, ne tā kā iepriekš. Kaladin ir viena no labākajām pasaulēm, kuru esmu sastapis fantāzijas žanrā. Ir vērts lasīt 10 no 10 ballēm. Ceru, ka kāda izdevniecība saņemsies un izdos šo superīgo darbu arī latviešu valodā.

Осквернитель by Павел Корнев

Šī ir cikla Экзорцист ceturtā, un, šķiet, ka ne pēdējā grāmata. Man šis grāmatu cikls tīri labi patīk, tāds slepeno dienestu, maģijas un trillera mistrojums, interesanta pasaules koncepcija un interesants galvenais varonis. Grāmatu nācās iegādāties papīra formātā, jo vienkārši nespēju paciesties un sagaidīt elektroniskās grāmatas iznākšanu.

Grāmatas autors savu slavu ieguva ar ciklu Приграничье, kurā galvenie notikumi noritēja no pasaules atrautā pilsētā, kurā darbojās maģija un valdīja mežonīgo rietumu likumi. Ekzorcistā autors pievērsās pasaulei, kas atrodas attīstītā feodālisma fāze. Šeit dzīvo gan svētie, gan dēmonu apsēstie. Šajā pasaulē bez melnuma dvēselē ir tikai jaundzimušie, un ja tev ir pietiekoši daudz grēku, tad potenciāli tu vari kļūt par dēmonu mājvietu.

Grāmatas varonis Sebastjans Marts ir nedaudz citādāks. Arī viņam ir visas iespējas kļūt par apsēstu cilvēku, taču viņš pieprot šos dēmonus ieslodzīt savā dvēselē, padarīt par savu daļu. Ilgus gadus viņš kalpojis savai valstij kā īpašo uzdevumu agents. Kalpošana nav bijusi labprātīga, tomēr beigās tika panākta visām pusām pieņemama vienošanās. Pagājuši trīspadsmit gadi no pēdējā lielā darba, un Sebastjans šo laiku vadījis kūrējot vietējo noziedzīgo pasauli. Taču vienā dienā atvaļinājums beidzas, daļa no sadarbības partneriem mīklainos apstākļos iet bojā, priekšnieki tiek atbrīvoti no amatiem un Sebastjanu sāk medīt pa īstam.

Ja runājam par grāmatas varoņu detalizāciju, tad te ir izstrādāts tikai Sebastjans, pārējie cilvēki ir tikai dekorācijas, kuriem uzdevums ir palīdzēt, nodot un būt ienaidniekiem. Nav jau arī nekāds brīnums, jo grāmata veidota, lai piesaistītu lasītājus notiekošajiem notikumiem nevis dziļai personību analīzei. Šis ir trilleris; šeit nav vērts lietot standarta detektīva lasīšanas pieeju, te vainīgos nekad neuzminēsi. Tie iznāks grāmatas finālā no nekurienes un, lai kā iepriekš lasīto nepārdomātu, nākas vien secināt, ka pie dotās informācijas apjoma vainīgo ir nereāli uzminēt.

Pozitīvi, ka šajā grāmatā un visā ciklā autors necenšas sadalīt pasauli labajos un sliktajos, melnums jau dvēselē ir visiem. Sebastjans arī pēc savas būtības ir padrūms tips (tas gan ir raksturīgs visiem šī autora varoņiem), viņš nebaidās no roku smērēšanas, viņam ir savējie un citi. Bet ja savējais nodos, tad nazi nierēs dabūs arī viņš. Varētu pat teikt, ka šī grāmata ir par grūto mafijas bosa ikdienu pasaku valstībā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ir laba izklaidei, nekāda dziļāka jēga un uz eksistenciālām pārdomām rosinoša te nav. Toties ir interesanta pasaule un intrigas. Lasīt gan ieteiktu tikai tiem, kuri pievārējuši iepriekšējās trīs. Tā kā grāmatas lasīju to iznākšanas brīdī, tad lasīšana ievilkās četrus gadus. Tas savukārt noved pie tā, ka pirmās piecdesmit lapaspuses es cenšos izmisīgi atcerēties, kas kurš ir. Domājams, ka nākamā sagaidāma vēl pēc gada vai diviem, noteikti lasīšu.

Myth-Nomers and Im-Pervections (Myth Adventures #8) by Robert Lynn Asprin

Jau astotā Mītu sērijas grāmata. Ja nu kādam interesē, tad uz šodienu šajā sērijā ir iznākušas veselas deviņpadsmit grāmatas. Un ja mana apņemšanās noturēsies, tad visas viņas arī izlasīšu.

Skīvam patlaban ir divas lielas problēmas. Pirmā – viņa dzimtā dimensija, kurā kāda pārlieku agresīva karaliene cenšas sagrābt varu visā pasaulē. Otrā – Āzs ne no viena neatvadījies ir devies atpakaļ uz savu dzimto Pervas dimensiju. Skīvs met pārējās lietas pie malas un sadala spēkus abu problēmu risināšanai. Skīvs dodas meklēt Āzu, bet pārējā komanda centīsies izjaukt karalienes plānus.

Cik var noprast, autors šo grāmatu sarakstīja pēc ilgāka laika perioda. Jo priekšvārdā tiek gari un plaši stāstīts, kādēļ grāmatas nerakstās tik ātri, un ka faniem gaidīšana būs atmaksājusies. Sacīšu uzreiz, autors sarakstījis sērijā patiešām labu grāmatu. Skīvu vairs nevar saukt par kartona tēlu un Āzu arī vairs ne.

Tā kā grāmatas lielāko daļu Skīvs pavada svešā dimensijā viens pats, mēs beidzot uzzinām, kas viņam galvā darās. Kādēļ viņš rīkojas tā vai savādāk, kur pielaiž kļūdas utt. Viņš saprot, ka lēmumi ir jāpieņem pašam, lietas izsverot un pārdomājot. To, ka nevajag vienmēr vadīties tikai pēc apkārtējo reakcijas, tomēr tas nebūt nenozīmē, ka draugi ir enkurs, kas viņu attur no izaugsmes. Tā ir patīkama pārmaiņa pēc “vieglā” iepriekšējās sērijas grāmatu stila. Šeit galvenie vairs nav notikumi, bet paši varoņi. Tiek aplūkota arī Āza biogrāfija, līdz šim mēs par viņu zinājām pavisam maz, bet tagad var izlasīt arī daļu no viņa biogrāfijas. Piemēram, uzzināt, kādēļ viņš ir tāds skopulis un kādēļ viņam ir aizdomas pret investīciju projektiem.

Bonusā tam, ka Skīvs un viņa komandas biedri sāk izskatīties pēc saprātīgām būtnēm, grāmatā ir arī laba deva ironijas par Ameriku (ASV, ja gribam būt dikti precīzi). Neteiksim, ka ļoti dziļa, bet pamata mīti par šo valsti tiek apskatīti. Jaunais tēls džins Kalvins, kuram ir tieksme nodarboties ar psihoanalīzi un padomu sniegšanu, arī būs interesants tēls turpmākajās grāmatās, ja vien pareizi atceros. Sirdī iekrita arī autora apraksts par apkalpošanu veikalos. Arī no manis pārdevēji konsultanti cenšas izvairīties (nezinu kādēļ). Runājot par ēdināšanas iestādēm, tur mani šķiet neviens vispār nepamana, ja esmu ieradies viens pats, reizēm pieķeru sevi pie domas, ka spēju nejauši būt neredzams.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, man patika autora stila maiņa, ceru, ka tā tik ātri nepazudīs mēģinājumos paspēt grāmatas nodošanas termiņos.

Karstā ziema by Kaspars Misiņš

Ceļojumu grāmatas ir viens no maniem mīļākajiem literatūras žanriem. Tās man kopš bērnu dienām ir palīdzējušas iepazīties ar vietām, kurās, iespējams, nekad nenokļūšu un cilvēkiem, kurus nekad nesatikšu. To lasīšana nenoliedzami ir palīdzējusi man sagatavoties pašam saviem ceļojumiem, uzzināt vairāk par citu tautu kultūru un vēsturi. Tādēļ uzzinājis, ka Kaspars nolēmis sarakstīt grāmatu par savu pārbraucienu pa Indiju, uzreiz pieteicos par lasītāju.

Īsumā grāmatas vēstījums ir par to, kā trīs latvieši Kaspars, Una un Viesturs ceļo pa Indiju no Deli līdz Indijas dienvidu galam. Tas, īpaši nesteidzoties, viņiem aizņēmis vairākus mēnešus, un šajos mēnešos notikušais atspoguļots tādā kā ceļojumu dienasgrāmatas veidā.

Kaspara piedzīvojumiem varēja un var līdzi sekot viņa blogā kasparsmisins.lv un, ja būsi bijis cītīgs tā lasītājs, tad, iespējams, neko jaunu par Indijas ceļojumu nemaz neuzzināsi. Pirmais, kas mani kā ceļotāju, kas pieradis pie salīdzinoša komforta līmeņa, nošokēja pati ideja braukt tāpat vieniem pa Indiju. Es nemūžam ne uz ko tādu neparakstītos, ja arī ko tādu darītu, mani noteikti pavadītu vesela atbalsta grupa ar furgonu velosipēdu darbnīcu. Bet tas ir tikai dēļ mana konservatīvisma. Tomēr man vienmēr ir fascinējis lasīt šādus ceļojuma aprakstus, un analizēt, ko es būtu darījis citādi.

Pirmkārt, sākot lasīt grāmatu ir skaidri sev jānodefinē, ka šīs ir tādas pavisam vienkāršas ceļojuma piezīmes. Tās nepretendē uz Marka Tvena “Idioti Ārzemēs” līmeni. Otrkārt, grāmatas autoram šis ir pirmais liela apjoma darbs, tādēļ nākas secināt, ka tā ir nedaudz izvērstāka blogu ierakstu kompilācija tikai bez bildēm. Treškārt, autors, šķiet, ir lasījis salīdzinoši nedaudz ceļojumu aprakstu grāmatas, tādēļ viņa stāstījuma struktūra nedaudz nobīdās uz Maslova piramīdas zemākajiem pakāpieniem, paēst, pārnakšņot un atrast tīkla pārklājumu. Ceturtkārt, šī grāmata ir izdota nevis pēc gadu ilga darba, bet tūlīt pēc ceļojuma, kamēr iespaidi vēl ir svaigi. Piektkārt, pie grāmatas nav strādājuši nedz redaktors, nedz korektors. Ja visu šo ņem vērā, tad nekādas problēmas ar lasīšanu nevajadzētu būt.

Man grāmatas galvenais varonis nenoliedzami bija Kaspara ričuks. MAITEKĻI: Budžeta variants, kas tomēr par spīti manai sākotnējai skepsei, izturēja visu ceļojumu un aizbrauca nākamajā. No sākuma vīpsnāju, lasot sagatavošanos par ceļojumu. Domāju, nu zinies, uz parasta ričuka “kapās” simts kilometrus dienā un vēl vedīs bagāžu. Kad izlūza pirmais spieķis mans ļaunais „es” triumfēja. Domāju viss: “kaput!”, bet nekā ričuks saņēmās un turpināja ceļu. Vispār no ričuka līnijas man palika tikai viens neatklāts noslēpums ceļojuma beigu fāzē par asi un aprauto vītni. Beigās es jau biju gandrīz pārliecināts, ka nopietnam veloceļojumam, varbūt arī nemaz nevajag pirkt megasuperturbo ričuku ar titāna rāmi ar papildus izturību. Visādi citādi sarakstīta aizraujošā stilā, kur galvenais uzsvars likts uz braukšanu un pārbraucienu. Lasītājam visu laiku gribas uzzināt, kas notiks tālāk un tādēļ lasīšanas process iet uz priekšu milzīgā ātrumā.

No trešās piebildes izrietošā lieta ir, ka Kaspars ir izlaidis savā aprakstā veselu Indijas ceļojuma standartdimensiju. Cerot, ka autors atsauksmi lasīs, izvērsīšos plašāk. Indijas ceļojumos standarta tēma obligāti ir tualetes, tā ir žanra klasika. (Ja tās nav, lasītājs sāk pētīt vākus un domā, ka sajaucis valstis.) Indieši šo lietu dara nepiespiesti un vēlams uz sliedēm, baltie ļaudis kā pagadās, jo publiskās tualetes tur ir svešs jēdziens (gandrīz kā Rīgā). Viņiem piemetas dažādas vēderkaites un parazīti. Tad nu ceļotāji nonāk neērtās situācijās, lauž savus morāles un ētikas principus, un pēc pietiekoši ilga laika sprīža viņi kļūst par indiešiem.

Piebilstot pie ceturtā punkta, man tomēr pietrūka darbā pašas Indijas. Dienasgrāmata ir sanākusi nedaudz tāda kā rallija leģenda. Mēs uzzinām, kur un kā ceļotāji brauc, kāds ir ceļa stāvoklis, bet par pašām pilsētām un tās apskates objektiem un kaut nedaudz no vēstures praktiski nekā. Piemēram Goa – bijusī portugāļu kolonija, kurā joprojām ir liela portugāļu kultūras ietekme, bet nekas no tā grāmatā nav atrodams. Grāmatā daudz tiek piesaukta Indijas daudzveidība, bet kaut kāda komperatīvā analīze, kaut neliela noderētu. Varbūt pie vainas tas, ka par šo valsti esmu lasījis ļoti daudz un vispārējos vilcienos zinu tās vēsturi. Un tad man šķiet, kā tā var pieminēt, piemēram, pārlīšanu aiz dzelzceļa barjeras un aizmirst piesaukt faktu, ka Indijā šo dzelzceļa pārmiju kontrolē iesaistīti simtiem tūkstoši cilvēki. Un arī tas, ka infu par apkārtnē sastopamajiem objektiem ceļotāji apskatās tikai pirms iebraukšanas pilsētā.

Savukārt, ja esi atspēries veikt pats šādu ceļojumu, šī grāmata noderēs kā labs papildinformācijas avots, kas dos tīri praktisku ieskatu ceļojuma plānošanā. Izrādās, ka Mobilā telefona pieslēgumu Indijā ir dabūt grūtāk nekā pilsonību, un ka lauku rajonos cilvēki ne vienmēr sapratīs angļu valodu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autoram vēl ir, kur augt, jāpieslīpē stils, jāpalasa ceļojumu grāmatas, vietām jāiepin pa kādam faktam, sarunai ar cilvēkiem, detalizētāk jāapraksta uz ielas novērotais. Un, ja autors uzrakstīs arī par Malaizijas piedzīvojumiem, tad noteikti būšu lasītājs.

Ceļā uz Maču Pikču by Marks Adamss

Katram cilvēkam ir vismaz pāris eksotiskas vietas, kuras viņš savā dzīves laikā vēlētos apmeklēt. Ne vienmēr tas izdodas, bet tas jau neaizliedz sapņot. Man tāda vieta sarakstā jau no bērnu dienām ir Maču Pikču. Šīs seno Inku pilsētas drupas tiek piesauktas katrā grāmatā, kura veltīta Dienvidamerikas vēsturei. Tā kā aizbraukt vēl nav sanācis, tad patlaban to kompensēju ar citu ceļojumu aprakstu lasīšanu. Ieraugot, ka Jāņa Rozes Apgāds drīzumā izdos grāmatu “Ceļā uz Maču Pikču”, ar nepacietību gaidīju, kad tikšu pie grāmatas izlasīšanas. Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Hairams Bingens III 1911. gadā devas ceļojumā uz Peru un atklāja Maču Pikču. Tas acumirklī padarīja viņu par slavenību un inku ekspertu. Apstiprinājās arī pieņēmums, ka Peru džungļi ir pilni ar zudušām pilsētām, par kurām neviens Rietumos neko nezina. Maču Pikču atklājumam bija liela nozīme – Peru nopietni sāka pievērsties sava kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai un izpētei. Grāmatas autors savukārt savā mūžā piedzīvojumus praktiski nav meklējis. Viņš ir sūtījis žurnālistus uz interesantiem un mežonīgiem pasaules nostūriem, pats sēžot savā Ņujorkas ofisā. Kādu dienu viņš nolemj mest visu pie malas un sākt dzīvē darīt to, ko viņam patiesi vēlas, un dodas uz Maču Pikču. Tas nekas, ka kopš bērnības viņš nav gulējis teltī un par iešanu daudzdienu pārgājienos viņam ir tikai aptuvena nojauta.

Pārgājiens gan nav no vieglajiem, visu laiku nākas uzturēties augstkalnu apstākļos, pārtika un tualetes jāvelk līdzi uz mūļu mugurām, un līdzi jāņem pavadonis. Neviens mūļu dzinējs nekustēsies ne no vietas bez kokas lapām. Tad nu ceļojumam vēl jāsarūpē maišelis ar tām. Nevajag grāmatā saskatīt vien kokas lapu košļāšanas propagandu. Tā vienkārši Peru jau no seniem laikiem ir pieņemts. Vispār autors sniedz diezgan daudz praktiskus padomus, ja kāds atspertos sekot viņa gaitām. Vēlams būt labā sportiskā formā, lai varētu stiept smagas mugursomas, jābūt gatavam augstuma un klimata izmaiņām, parazītiem un dehidrācijai. Autors to visu izbaudījis uz savas ādas, un tādēļ viņa novērojumi ir diezgan pamācoši.

Autors ir malacis – viņš ne tikai izgāja Inku taku, kas ir tāds normāls piecu dienu pārgājiens, bet arī izgāja pa tūristu neiecienītu taku no Janamas uz Espiritupampu, kas prasīja pāris nedēļas. Pārgājienā notikušais ir dzīvi aprakstīts, un autors neaprobežojas tikai ar sevi, netiek aizmirsti arī viņa algotie mūļu dzinēji un pavadonis Džons Līverss. Džons skaitās, vismaz autora acīs, arī viens no lielākajiem Maču Pikču ekspertiem. Man gan tā Džona ekspertēšana aprobežojās tikai ar grāmatā aprakstīto – GPS kartēšana, fotogrāfiju uzņemšana un filmēšana.

Hairamam veltītās nodaļas atklāj viņu kā ambiciozu pētnieku ar bagātiem sievas radiem. Ir diskutējams jautājums, vai viņš tiešām uzskatāms par Maču Pikču un citu zudušo pilsētu atklājēju, ja par to eksistenci vietējie bija zinājuši vienmēr. Te vairāk var runāt par atklāšanu Rietumu pasaulei. Papildus viņa veiktie izrakumi un artefaktu izvešana uz ASV vēl joprojām ir strīda avots starp Jēlas universitāti un Peru. Tomēr viņš ar savām aktivitātēm novērsa nozīmīgu kultūras pieminekļu izpostīšanu un savā veidā padarīja Maču Pikču slavenu visai pasaulei.

Kas tad īsti ir Maču Pikču – inku valdnieku medību rezidence vai tomēr reliģiskas nozīmes centrs? Par reliģisko nozīmi liecina kaut vai Inku ceļš, pilsētā iešifrētais simbolisms. Valdnieku lauku rezidencei, par labu runā pilsētas novietojums pavisam dīvainā vietā. Gan jau, ka taisnība ir abām idejām. Uzreiz jābrīdina, ka pēc šādas grāmatas izlasīšanas, lasītājs var sajust mudinājumu pārbaudīt savu bankas konta atlikumu un aplēst, kad ērtāk būtu doties apskatīt Maču Pikču pašam. Autors tik labi apraksta Maču Pikču apkārtni, pārgājienus uz dažādām drupām un to vēsturi, ka neviļus gribas mest visu pie malas un lidot uz Kusko.

Grāmatā bija tieši tas, ko es sagaidu no ceļojumu grāmatas, smalki sabalansēts autora piedzīvojums, apmeklēto vietu vēsture un cilvēki, kas ceļā sastapti. Lasot gan jāsastopas ar latviešu valodā nesaprotamiem vai pārprotamiem vietu nosaukumiem, ja Vilkabamba vēl izskatās pēc latviešu vārda, tad Vajnapukaru jau ir grūti iegaumējama. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ieteiktu tiem, kas sapņo reiz nokļūt Maču Pikču.

Inventing the Enemy: Essays by Umberto Eco

Nenoliedzami esmu Umberto Eko fans, tādēļ, ieraugot grāmatnīcā viņa pērnā gadā iznākušo eseju krājumu par salīdzinoši nelielām naudiņām, pirku to nost uzreiz. Man vienmēr ir patikušas viņa rakstītās esejas, tajās autors vienmēr ir spējis paskatīties uz pavisam ikdienišķām sabiedrības norisēm no nestandarta skatu punkta.

Šajā grāmatā ir apkopotas četrpadsmit esejas, kas tapušas pēdējo desmit gadu laikā. Pirmā un, manuprāt, vislabākā no tām ir “Inventing the enemy” – tiem, kas lasījuši “Prāgas kapsētu” būs uzreiz skaidrs, ka Eko ienaidnieks kā nācijas un personas formētājs ir svarīga lieta mūsu sabiedrībā. Nekas nepalīdz mums tik skaidri definēt savus mērķus un vienoties uzskatos kā ienaidnieks. Pats ienaidnieks var būt jebkas, galvenais ir, lai viņš būtu.

“Treasure hunting” – arī aizskāra manu dvēseli. Braucot ceļojumos es ar interesi vienmēr apmeklēju baznīcas, lai apskatītu vietējos svēto pīšļus. Paši pīšļi paši par sevi jau ir tikai vien apkaltušas ķermeņu daļas vai pa kādam krusta gabalam. Jo neba viņi paši par sevi ir svēti, ticība ir tas, kas tos tādus padara. Man, protams, nav tik dziļas zināšanas Itālijas baznīcu relikviārijos kā autoram, bet šo to no viņa piesauktā esmu redzējis. Sapratu, ka man vēl obligāti jāapskata Jāņa Kristītāja galva no laikiem, kad viņam bija četrpadsmit gadi.

“No Embryos in Paradise” – par abortiem un dvēselēm. Par to, kā pirmdzimtais grēks nonāk no vecākiem auglī, un kad pēc katoļu baznīcas domām rodas dvēsele. Izskatās, ka Akvīnas Toma idejas īsti neiet kopā ar baznīcas pašreizējo nostāju, tāds labs un asprātīgs gabals. Tomēr šī diskusija nekādi netuvina mūsu dvēseles pestīšanai.

“Censorship and Scilence” – atkal par Berluskoni kontrolētiem mēdijiem un par to, kā ar troksni noslēpt patiesību. Par to, ka cilvēki ir kļuvuši tik stulbi, ka uzticas žurnālistiem savā vietā atlasīt vērā ņemamās ziņas. Cilvēki vienkārši vairs neprot izvērtēt ziņu svarīgumu, vadās pēc pieņēmuma, ja to publicē, tas ir svarīgi. Neskatoties, ne kurš, un ne kāpēc ziņa tiek rakstīta.

“Imaginary Astronomies” – par viduslaiku kartēm, par to, ka zemes lodveida forma nekad nav bijis noslēpums, par dobās zemes piekritējiem un citām tikpat aizraujošām astronomijas vēstures niansēm.

“Why the Island is never found” – viduslaikos ar navigāciju bija pavisam traki, un ne vienmēr reiz atklātu zemi varēja atrast pēc tam. Līdz hronometra ieviešanai ar šo lietu bija pavisam traki. Tad nu neliels ieskats mītiskās salās, kartogrāfijas un navigācijas problēmās.

“Thoughts on Wikileaks” – par šoku, ko piedzīvo sabiedrība, uzzinot, ka visi viņu valdību lielie noslēpumi, patiesībā ir vispārzināmas lietas, kuras cilvēki pārrunā virtuvē.

Kopumā labs lasāmais. Daļa no esejām mani uzrunāja ne pārāk – par Ullisu, Dantesu. Varbūt neesmu literatūrā tik dziļi iekšā, lai spētu rast interesi lasot neskaitāmus citātus no dažādu autoru darbiem un saprast to kultūrvēsturisko kontekstu. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk Eko interesantie un dziļie domu gājieni, kas nav rauti no zila gaisa, bet ir rūpīgi izsvērti.

M.Y.T.H. Inc. Link (Myth Adventures #7) by Robert Lynn Asprin

Septītā Mīta sērijas grāmata. Šeit autors ir izmantojis pavisam savādāku stāstījuma struktūru. Šī bija viena no retājām sērijas grāmatām, kurā notiekošo atcerējos arī pēc piecpadsmit gadiem.

Skīvs un viņa draugi ir nodibinājuši korporāciju, kura sniedz dažādus pakalpojumus. Varētu domāt, ka tie visi ir ar maģiju saistīti, taču, nekā, lietas ir daudz vienkāršākas. Izmantot Skīvu noliktavas apsardzībā būtu tas pats, kas šaut ar lielgabalu uz zvirbuļiem. Priekš sādām lietām viņam ir speciālistu komanda (pūķis, vampīrs, mags mehāniķis, grāmatvede, divi miesassargi), kura spēj tikt galā ar praktiski jebkuru lietu.

Labākā grāmata sērijā, kuru līdz šim nācies lasīt. Autors pievēršas arī pārējiem sērijas tēliem, ļaujot paraudzīties uz notikumiem ar to acīm. Gvido, Maša, Āzs un Glīps parādās kā personības, ne tikai grāmatas dekorācijas. Nav jau noslēpums, ka Asprins, ja vajag, spēj izveidot labus tēlus. Tas viss grāmatai piešķir papildus dimensiju, arī Mīta korporācijas dalībnieku savstarpējās attiecībās. Beidzot uzzinām, kā tad Skīvs pelna naudu. Te ir gan Hoteļa dekorēšana, noliktavas apsargāšana un rūpnīcas krājumu zagšanas noslēpums. Un man ļoti patīk Asprina joki par grāmatvežiem.

Kas to būt domājis, ka Gvido mīl vakaros pārlasīt klasiķus un viņam patīk darbs ar cilvēkiem. Viņš ir arī gatavs cīnīties par darbaļaužu tiesībām. Mašas vājība uz spīguļiem ir zināma, bet, kas to būtu domājis, ka viņa ir arī laba organizatore un dizainere. Glīps visu laiku šķita tikai tāds eksotisks Skīva mājdzīvnieks, taču palūkojoties uz pasauli ar pūķa acīm viss izskatās pavisam citādi. Papildus varam novērot, kā Skīvs kļūst par organizācijas priekšēdētāju. Kā viņš kā vadītājs iziet caur dažādiem vadības stiliem. No priekšnieka, kurš neko neasprot, līdz tādam, kuru interesē tikai peļņa. Lieki piebilst, ka tas viss rada saspringtas attiecības ar viņa draugiem.

Šai grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, par to, ka autors beidzot iesaista citus personāžus. Tie vairs nav tikai darbības dekorācijas, viņi katrs kļūst par personību un viss stāsts nekoncentrējas tikai uz Skīvu vien. Tas piešķir grāmatai daudz nopietnāku iespaidu, nav vairs tikai smieklīgas situācijas, kas prasa tūlītēju atrisinājumu, vēlam tikpat nejauši smieklīgā veidā.

Mīļakais grāmatas citāts ir: “What fools these mortals be.” -SMAUG

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …