Nesbē ir pamanījies iekļūt manu lasāmo autori listē, ja runājam par detektīviem. Autoram izdevās piesaistīt manu uzmanību ar grāmatu “Sniegavīrs“. Visu Harijam Holam veltīto sēriju gan neesmu lasījis, detektīvi tomēr nav mana pamatlasāmviela. Bet jaunumiem latviešu valodā gan sekoju līdzi. Tādēļ pēc “Leoparda” iznākšanas ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie sava grāmatas eksemplāra, un, sākoties maija brīvdienām, man lasāmais jau bija nodrošināts.

Pēc maniaka notveršanas “Sniegavīrā” Harijam beidzot pietiek. Viņš aizbēgu uz Honkongu, lai aizmirstu par visiem un, cerams, arī pārējie aizmirstu par viņu. Tomēr pasaulei atsevišķa indivīda domas neinteresē, un drīz vien Norvēģijas policijai rodas nepieciešamība Hariju atrast. Ir parādījies slepkava, kurš savus upurus nogalina pavisam dīvainā veidā, viņi visi ir noslīkuši savās asinīs, tomēr nav skaidrs ne motīvs, ne slepkavības ierocis. Šoreiz notikumu ģeogrāfija aptver veselus trīs kontinentus Āziju, Eiropu un Āfriku.

Vispār jau uz grāmatas vāka daudzo slavinājumu vietā nāktos uzrakstīt ar lieliem sarkaniem burtiem brīdinājumu: “Ja esi detektīvu un trilleru cienītājs, never vaļā grāmatu pirms gulētiešanas”.  Man šāds uzraksts lieti būtu noderējis. Citādi sanāca sākt palasīties vienpadsmitos vakarā un nolikt malā pusčetros no rīta. Tas man nedaudz sagandēja nākamās dienas plānus, jo nespēju laikus izrausties no gultas, bet, protams, tas bija tā vērts. Dainim no bloga ar neizrunājamu nosaukumu gadījies līdzīgi.

Fakts, ka galvenais varonis Harijs ir alkoholiķis, nav nekāds noslēpums, visi detektīvi detektīvstāstos tādi ir. Tomēr tagad viņš savu cīņu pret atkarību paceļ pavisam citā līmeni, viņš lieto opiju. Kādēļ autoram šāds risinājums ienācis galvā, to es nekādi nespēju saprast! Arī pati dzeršana patiesībā, ja paskatās loģiski, ir nodeva žanra tradīcijām, jo maksimāli viņas uzdevums ir izraisīt apkārtējo nepatiku, radīt atlaišanas iemeslu vai radīt iedvesmu (šīs lietas arī ir žanra klasika). Jā, tas nenoliedzami padara Harija tēlu nedaudz sarežģītāku, bet tādi jau tie ģēniji ir. Ja nācies lasīt iepriekšējās grāmatas, tad Harijs būtiski mainījies nav, ne rīcībā, ne uzvedībā. Tāds pats bezkompromisa taisnības cīnītājs. Vienīgi tagad viņš papildus tiek ievilkts karā starp divām konkurējošām policijas struktūrvienībām. Tā kā Hariju par politiķi ir grūti nosaukt, visa šī konkurence izmeklēšanai par labu nenāk.

Patieso noziedznieku atkodu uzreiz, tiklīdz viņš parādījās grāmatā. Nē, te pie vainas nebija mans superintelekts, vienkārši, ja pietiekoši daudz izlasa viena autora darbus, viņa stils un paņēmieni manipulējot ar lasītāju kļūst pamanāmi. Tādēļ arī atminēt vainīgo nebija grūti, bet, lai saprastu noziedznieka motīvus gan nācās lasīt grāmatu līdz beigām. Tomēr tas man netraucēja ar aizrautību lasīt vienu grāmatas lapaspusi pēc otras. Ir taču interesantu uzzināt, kas pamudina nogalēt cilvēkus tik eksotiskā veidā, daži slepkavības veidi ar izdomu neizcēlās. Vispār noziedznieku ir grūti aprakstīt, lai nesarakstītu spoilerus. Žēl tikai, ka lai visu izskaidrotu cilvēkiem, kas lasījuši īpaši neuzmanīgi, autors tomēr pievēršas vecum vecajam paņēmienam – Ļaunā noziedznieka beigu runai. Tā ir patosa un atklāsmju pilna, trūka tikai dēmonisku smieklu. Tā jau ir cilvēks sev spēs attaisno jebkuru savu rīcību.

Otrā plāna varoņi ir rūpīgi izveidoti. Viņu mērķis ir novest lasītāju neceļos, liekot turēt aizdomās pēc iespējas vairāk cilvēkus. Tie ir labi ieskicēti un pat nejauša pieminēšana ļauj tos lasītājam uztvert kā cilvēkus. Slepkavības ieroči Nesbē grāmatās diezgan bieži nav tikai ikdienišķie nazis vai šaujamais. Autoram nenoliedzami patīk nestandarta rīki. Šajā grāmatā sastopamais nogalināšanas instruments ir visdīvainākais, par kādu man nācies dzirdēt.

Vienīgais, kas grāmatā man nepatika, ir lieta, kuru pie sevis dēvēju par, komisāra Katāni (tā no itāļu seriāla Astoņkājis) sindromu. Noziegumos pamazām tiek iepīti visi Hola paziņas, draugi un radinieki. Reizēm šķiet, ka grāmatas Norvēģijā vieglāk būtu novākt visus cilvēkus, ar kuriem Harijs Hols kontaktē, lai izvairītos no jauna maniaka rašanās.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, jau sen nebija gadījies tik biezu grāmatu izraut cauri vienā rāvienā. Kur nu vēl detektīvu! Domāju, ka lasītājiem, kas jau lasījuši Nesbē iepriekš, šo grāmatu izlasīs ar prieku. Tomēr arī tiem, kas domā, ka detektīva augstākā virsotne ir Čeizs vai Kristi, ieteiktu pamāģināt šo darbu. Tagad esmu reālas dilemmas priekšā, nopirkt visas Hola sērijas grāmatas angliski un izlasīt tūlīt, vai paciesties līdz viņas iznāks latviski!