M.Y.T.H Inc. in Action (Myth Adventures, #9), Sweet Myth-Tery of Life (Myth Adventures, #10) by Robert Lynn Asprin

Devītā un desmitā Mītu sērijas grāmata. Tā kā autors, šķiet, vairs nespēj sarakstīt grāmatu ar nobeigumu, tad loģiski ir lasīt šīs abas grāmatas uzreiz. Tādēļ arī apraksts par abām kopīgs.

Skīvs pirms došanās glābt Āzu uzticēja pārējai komandai veikt pasākumus, kas ierobežotu Possiltum karalistes ekspansiju. Devītā grāmata ir veltīta armijai un tās neefektivitātei. Viss stāstījums ir no Gvido skatu punkta. Te ir gan par līderu trūkumu, par civilajiem un karavīriem, sagādes jautājumiem un to, kādas problēmas rada paaugstināšana dienesta pakāpē. Ja es nebūtu lasījis Šveiku, tad varētu pat teikt, ka labs armijas humors. Patiesībā no šī humora ir visai vāja atblāzma, kurā tiek iesmiets virspusēji, laiku pa laikam nomainot tēmu. Kas gan tie ir par karavīriem, kas ar sapratni izturas pret kopējo lietu un komandieru idejām? Slēdziens ir viens, iejaucoties armijas organizācijā ar mērķi to padarīt vēl neefektīvāku ir riskants pasākums, jo armijas parasti atrodas to neefektivitāšu viszemākajā punktā.

Desmitā sērijas grāmata ir veltīta Skīvam, precībām un mīlestībai. Viss pasākums ir tāds pašvaks sitkoms, kur visi pārējie personāži iet pie Skīva un stāsta savus uzskatus par šo tēmu. Vispār pat latviešu klasiķiem kā, piemēram, Blaumanim šī lieta ir daudz labāk nostrādāta un pat smieklīgāka. Skīvs, protama lieta, ievāra dažas ziepes arī pats. Tās gan ir tikai nelielas novirzes no galvenās grāmatas sižeta līnijas – nekā nedarīšanas. Šī grāmata viennozīmīgi kandidē uz vissliktākās sērijas grāmatas statusu. Es viņu lasīju tikai tādēļ, ka būtu neloģiski ķerties klāt vienpadsmitajai.

Sākums ir daudzsološs karš – Possiltum karalisti ievedis ekonomiskajā krīzē, Grimbla un Banijas sarunas par krīzes novēršanas iespējām manu uzmanību piesaistīja uzreiz. Kur vēl izņemot Prečetu tu fantāzijas pasaulē sastapsies ar Pīenel P&L (Profit and Loss) iztirzājumu? Un par lielas armijas likvidēšanas administratīvajām problēmām? Diemžēl šim jaukajam tematam tiek veltītas tikai pirmās divdesmit lapas, tad seko lielais nekas. Pēc tam lasāmas ir tikai pašas beigas, kurā Skīvs pieņem lēmumu. Lēmuma pieņemšanai netiek izmantota grāmatā sniegtās daudzo otrā ešelona varoņu filozofiskās pārdomas un Skīva gūtā pieredze. Tam pietiek ar vienu sarunu pašās grāmatas beigās, pēc kuras notikumi strauji atrisinās. Tad arī lasītājam ir skaidrs – visa grāmata ir banāla gumijas stiepšana.

Sausais atlikums – no varoņiem papildus ieskats Gvido pasaules uzskatā, kas ir diezgan filosofisks ar mērķi izvairīties no lēmumu pieņemšanas. Desmitās sērijas grāmatas beigu lapaspusēs, nedaudz prātā pieņemas arī Skīvs, kurš beidzot saprot, ka nākas rīkoties tā, kā pats vēlas, nevis vienmēr skatīties pāri plecam, ko citi domā.

Negatīvais – autors sāk paļauties uz iepriekšējā cikla grāmatu slavu. Zudusi darba kvalitāte, sācis strādāt uz apjomu. Pēkšņā nespēja uzrakstīt tā, lai katra grāmata būtu lasāma atsevišķi. Tagad katras grāmatas beigās vairs nav nobeiguma, bet ir klifangeris, un sērijā ar deviņpadsmit grāmatām šāda lieta ir vairāk kā nožēlojama. Sevišķi zinot, ka tās savulaik iznāca ik pēc pāris gadiem. Grāmatu varoņi stāsta par iepriekšējo grāmatu notikumu tā, it kā viņi paši tās būtu lasījuši, un tāda lieta pat iedomu pasaulē ir nedaudz par traku un izskatās pēc banāla mārketinga.

Kopumā abām grāmatām nespēju likt vairāk par 6 no 10 ballēm. Nav jau tā, ka tīrā laika šķiešana, vietām grāmatas ir tīri interesantas. Taču šīs vietas ir apbrīnojami retas. Lielākoties mani vajāja doma, redz, autors ir nolēmis uzmest savus lasītājus un braukt cauri ar sērijas grāmatu iepriekšējo popularitāti. Nākamo sērijas grāmatu lasīšanas iespēju es vēl apsveru. Bet redzot, ka Spīgana to tomēr ir pievārējusi, iespējams, ka galīgi zemē metamas arī pārējās nav. Ja gribēsies ko ātri izlasāmu, tād šīs sērijas turpinājumu noteikti apsvēršu.

Books on Fire by Lucien X. Polastron

Skaidra lieta, ka grāmatai ar šādu nosaukumu es vienkārši nevarēju paiet garām. Tur jau nu man būtu trakam jāpaliek, lai nenopirktu grāmatu par grāmatu dedzināšanu. Gan grāmatas saturs, gan anotācija solīja man izcilu lasāmvielu.

Jebkurai bibliotēkai reiz pienāk gals. Tā tas ir bijis jau daudzus gadu tūkstošus. Bibliotēkas tiek nodibinātas, tajās tiek savākti tūkstošiem grāmatu un manuskriptu. Bet viņām visām ir viens liktenis, lai kad un kur tās nebūtu. Viņas visas beigās nodeg. Tā var būt ļaunprātīga, nejauša vai politiski motivēta. Neviena pasaules uzskatu maiņa nenotiek bez grāmatu dedzināšanas, tādi nu mēs, cilvēki, esam, iznīcinot grāmatas mēs domājam, ka iznīcinām zināšanas vai arī savus ienaidniekus. Sadedzinot grāmatas mēs, domājams, atbrīvojam kultūru no sārņiem un varam iedomāti sašķirot pareizo un nepareizo. Šis fenomens ir mūsu civilizācijas vēstures tumšā puse, un grāmatas autors piedāvā mums tajā ielūkoties.

Ko cilvēki parasti atceras, kad viņiem pajautā par senajām bibliotēkām (man gan neviens nekad par tām nav jautājis) – standartā mēs zinām, ka Aleksandrijā reiz nosvilināta pamatīga bibliotēka, varbūt var atminēties, ka pēc moru padzīšanas no Spānijas notika pamatīga bibliotēku revidēšana. Kāds varbūt atminēsies inku un acteku iznīcināto literatūru. Nu un varbūt vēl 1988. gadā nodegušo zinātniskās akadēmijas bibliotēku. Bet tā ir tikai maza mikroskopiska daļa no tā, kas ir noticis patiesībā. Bibliotēku galvenie ienaidnieki ir uguns, ūdens, zagļi un nāve. Tā kā šīs lietas mums netrūkst, tad viņas ir vienkārši nolemtas iznīcībai.

Grāmatas autors nenoliedzami zina daudz par nodegušām bibliotēkām, bet diemžēl viņa stāstījuma maniere varētu būt pievilcīga tikai rūdītam vēsturniekam. Milzīga faktu gūzma, kas sakārtota pēc ģeogrāfiskās lokācijas. Nedaudz tiek ievērota arī notikumi laikā, bet bieži vien notiek pamatīga lēkāšana pa periodiem. Tomēr viss šis faktoloģiskais materiāls ir pasniegts tik sausi, ka ir neiespējami šo grāmatu lasīt bez nopietna riska žāvājoties izmežģīt žokli. Negribas jau tā teikt, bet šī grāmata man šonedēļ trīs vakarus palīdzēja ātri iemigt. Viss ir perfekti, visam pieminētajam ir klāt oriģinālie avoti, un no anekdotiskajiem gadījumiem, kas ir reāla falsifikācija, minams vien kādam franču karalim piedēvēta dedzināšanas.

Lasot grāmatu brīžiem gribas bļaut – muļķi nevāciet vienkopus simts tūkstoš grāmatas, jums tūdaļ visa biblene nosvils, un pasaules kultūrvēsturiskais mantojums paliks nabadzīgāks. Nebiju aizdomājies, bet mūsdienās bibliotēku grāmatas arī tiek ravētas, šķirotas vērtīgās no nevērtīgākajām. Es labi zinu šo procesu, jo ar savu personīgo bibliotēku esmu tā izdarījies pāris reizes. Galvenie iemesli ir digitalizācija un vietas trūkums. Lielajām bibliotēkām ir tāda pati kaite, tomēr viņām sekas ir lielākas. Pasaulē bieži gadās, kad kāda biblene noskanējusi visus savus krājumus pa kluso izmet ārā savus septiņpadsmitā gadsimta grāmatu krājumus. Labākā stratēģija ir nodot makulatūrā, jo ja sāc izpārdot, to kādi grāmatmīļi uzož un nosūdz. Tad sanāk slikta publicitāte. Tad cilvēki, kuri bibliotēkai uzdāvinājuši savas personīgās bibliotēkas apvainojas, ja antikvariātā uziet savas grāmatas.

Lasot par jauno mūsdienu Aleksandrijas bibliotēku, uzzināju, ka tā izmaksājusi nieka 200’000’000 EUR, nez cik ir mūsu Gaismas pils reālās izmaksas un vai arī tā nebūs tikai čaula, kuras pamatfonds glabāsies noliktavas telpās?

Grāmata interesanta paliek tikai uz beigām, kur parādās autora attieksme, un lasīšana pēdējā trešdaļa ir patiesi aizraujoša. Lieku 7 no 10 ballēm. Iespējams, ka pārlieku sausajam izklāstam pie vainas ir neveiksmīgs tulkojums no franču uz angļu valodu, iespējams tādēļ, ka man nepatīk lasīt sarakstus, kas uzdoti par tekstu. Ja esi liels bibliotēku mīļotājs, un patīk grāmatas, tad var izlasīt. Un galvenais – atcerieties – viņas visas agrāk vai vēlāk nodeg.

Excession (Culture #5) by Iain M. Banks

Kārtējā kultūras cikla grāmata. Esmu sev nosolījies izlasīt visu sēriju, ja sanāks laiks. Daudz jau nav – tikai desmit, tā kā ir visas cerības.

Kultūra ir galaktiskā iekārta, kas pastāvējusi jau tūkstošiem gadu. Tā sevī apvieno gan milzīgus kosmosa kuģus ar mākslīgo intelektu, gan bioloģiskas izcelsmes saprātīgas būtnes. Un kādu dienu Kultūra sastopas ar Outside Context Problem. Tiek atrasts dīvains artefakts, kas tiek nosaukts par Excession. Tas ir vecāks par Visumu, un tā noslēpumu atklāšana dotu lielu izrāvienu Kultūrai. Sākumā šī informācija tiek turēta noslēpumā, taču ir kāds mākslīgais intelekts vai to grupa, kas atraduši veidu, kā šo fenomenu izmantot saviem mērķiem.

Grāmatā ir vairākas sižeta līnijas, kas katra risina savu problēmu. Pirmā – Ārpus Konteksta Problēmas līnija. Ja sabiedrība ir situācijā, kad tai nekā netrūkst, kad visu zināmo Visuma daļu pārrauga praktiski viszinoši mākslīgie intelekti (Kuģi). Tie uzmana, lai visiem būtu labi un nevienam nekā netrūktu. Kas šādu resursu neierobežotu sabiedrību varētu izsist no līdzsvara? Autors domā, ka jauna informācija, tāda, kas tās atklājējam dotu priekšrocību salīdzinot pret pārējiem. Kā šajā gadījuma ceļošanu pa paralēlajiem Visumiem, ko, iespējams, varētu piedāvāt Excession fenomens. Vai mākslīgais intelekts spētu turēties pretī kārdinājumam? Autora Visumā noteikti ne. Šeit Kuģi nav tīri altruisti, viņi sabiedrības labklājību ir gatavi veicināt tikai pāris tūkstošus gadu, tad viņiem iet pensijā, jo darboties pašu simulētos Visumos ir daudz interesantāk nekā pārraudzīt miljardiem saprātīgu būtņu. Tādēļ viņiem kas jauns fiziskā visuma izpratnē pavērtu jaunas iespējas un izklaides.

Otrā sižeta līnija – Dajeil un Genar-Hofoen mīlas stāsts. Vairāk sarakstīts tādēļ, lai ilustrētu attiecības Kultūras sabiedrībā. Te dzimumu ir iespējams mainīt gada laikā, grūtniecību var apturēt neierobežoti ilgi. Bērns var būt gan kolons, gan ģenētiski modelēts. Ģimene ir visai abstrakts jēdziens. Manuprāt, visneinteresantākā grāmatas sadaļa. No sākuma domāju, ka tai ir kāda nozīme kopējā sižetā, taču tā ir tikai blakus līnija. Galvenie varoņi te ir vēl nedzīvāki par Kuģiem. MAITEKLIS Pamatideja Dajeil uzzina, ka Genar-Hofoen viņu krāpis ar viņas draudzeni un mēģina to nogalināt. Tas neizdodas. Dajeil notinas uz attāla Kuģa GSV Sleeper Service, kur dzīvo tornī ar visām ērtībām četrdesmit gadus un sevi žēlo. Pie reizes atstājot sevi par mūžīgo grūtnieci. Kuģis saukts GSV Sleeper Service, to ar interesi vēro un gaida kā tas viss beigsies.

Trešā sižeta līnija – ko Kultūrai darīt ar tām civilizācijām, kas nevēlas pakļauties viņu pasaules uzskatiem. Iznīcināt, tas ir pret viņu principiem. Līdz šim viņiem ir veicies, kad ar šādiem problēmbērniem ir nodarbojušies citas Kultūras vai augstāka līmeņa civilizācijas, padarot netīro darbu viņu vietā. Tomēr arī šīm supercivilizācijām ar laiku apnīk fiziskais Visums, un viņas ar atrod sev citas prioritātes (neprasiet man kādas). Šāds no saites vaļā ticis pabērns ir Affront civilizācija, kas ir nedaudz tendēta uz sadismu un pakļaušanu. Daži Kuģi izdomā, kā izmantot Excession Affront problēmas atrisināšanai. Šī līnija paliek atklāta, jo viss kārtējo reizi tiek izdarīts ar citu rokām, pašai Kultūrai izvairoties no atbildības. Kultūras labākā ideja ir cerēt, ka iejauksies kāds no malas. Tas, manuprāt, ir visai nožēlojami no tik augsti attīstītas civilizācijas puses.

Pirmā un trešā sižeta līnija ir lasāmas un vietām pat interesantas. Otrā spēja tikai mani samulsināt, jo nekādi nespēju saprast, kādēļ tas ir vajadzīgs. Lai parādītu, ka Kuģiem ir šis tas no cilvēkiem? Ka nākotnes sabiedrība ir tāda pati kā mūsējā tikai bez trūkuma? No varoņiem autoram vislabāk ir iznākuši tieši Kuģi, tiem jūtams raksturiņš un personība. Cilvēki neskatoties uz visām to pārdomām ir tādi kartona tēli, kuri atšķiras tikai pēc vārdiem vai ar rakstura īpašībām.

Nedaudz kaitināja autora vēlme reālistiski aprakstīt komunikāciju starp Kuģiem, visas tās kodu rindas un aprautās jēgformas interesantas ir tikai pirmajā brīdī. Pēc tam tas piegriežas, un lasītājam nākas atsijāt lasāmo tekstu un izlaist nelasāmo. Man dusmas uz autoru uznāca pēc tam, kad viena no varonēm ir saņēmusi superslepenu informāciju no kāda Kuģa. Tad nu viņa kopā ar lasītāju iepazīstas uz vairākām lapaspusēm sarakstītu aprautu frāžu kopumu. Beigās paprasa citam Mākslīgajam intelektam, lai tas izskaidro uzrakstīto. Visa jēga ieliekama vienā rindkopā.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Izlasīju un nenožēloju, lai gan varēja būt interesantāka. Ja kāds lasa visu Kultūras ciklu, tad obligāta lasāmviela. Ja nē, tad gatavojies uz viduvēju fantastiku piecsimts lapaspušu apjomā.

Joyland by Stephen King

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu man bija ilgas pārdomas. Precīzāk bezmaz vai veselu gadu. Galvenais iemesls bija pataupīt grāmatu vēlākam laika, jo Kings taču ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem! Taču, nonākot situācijā, kad nevarēju izvēlēties, ko lasīt tālāk, man šī grāmata lieti noderēja.

Joyland ir kādas vasaras stāsts. Koledžas students Devin Jones atrod darbu izklaides parkā Joyland. Parks ir vienkāršs atrakciju parks, ne tāds kā Disnejlenda, mazāks un personiskāks. Visi darbinieki šeit ir savstarpēji pazīstami, daudzi no tiem nākuši no ģimenēm, kuras jau paaudzēm strādā atrakciju parkā. tādi kā Devins ir tikai parasti vasaras strādnieki, kas nāk un iet. Tomēr parkā kaut kad sen ir notikusi slepkavība, un runā, ka daži varot redzēt noslepkavotās meitenes spoku.

Grāmata izdota Hard Case Crime sērijā, un, cik noprotu, tas nozīmē detektīvu. Devins, kā jau visu Kinga grāmatu varoņi, ir noslīpēts līdz pēdējam, lasītājam būs ar ko asociēties, salīdzināt savu dzīvi un pasaules uzskatus ar Devinu. Viņš ir tipisks pozitīvais Kinga varonis, varētu teikt, ka pārāk pozitīvs, nu īsts paipuisītis, taču viņam tas sanāk dabiski. Ja vien nebūtu viņa pārdzīvojumu par savu pirmo nelaimīgo mīlestību, tad gandrīz varētu pārmest Kingam biorobota radīšanu.

Vispār jau klasisks Kinga stāts, varoņi interesanti, dzīvi, pat tie, kas tiek pieminēti garāmejot. Dialogi spilgti, un skatījums uz pasauli nedaudz savādāks. Arī standarta elementi te ir visi. Galvenais varonis rakstnieks atceras sen aizgājušus laikus. Par to, kā viens laika sprīdis var izmainīt un noteikt cilvēka turpmāko dzīvi. Pāris ekstrasensu. Nelaimīgs mīlas stāsts. Slepkavnieks, kas pats nezina, ko dara. Prieks, kuram līdzās mājo skumjas. Nekad neuzticies cilvēkiem, kuru uzdevums ir smīdināt publiku. Viss ir tik klasisks un iepriekš paredzams, ka nedaudz uzvedina uz pārdomām, vai tiešām es Kingu esmu lasījis jau pārāk daudz, ka visur redzu tikai atsauksmes uz viņa paša darbiem un sižeta līnijām.

Par to, ka grāmatu pieskaita pie detektīviem, man gan ir iebildumi. Jā, te ir krimiķa elementi. Bet kur redzēts, ka kriminālromānā, slepkavības izmeklēšana notiek pa roku galam. Pats Devins tajā praktiski neiesaistās. Noslēpums tiek atrisināts tik nejauši, ka rodas aizdomas, vai tikai Joyland simbols suns Howie patiesībā nav vecais labais Skubijs Dū! Visu darbu izdara otrā plāna varone, kas stāstā parādās epizodiski. Tātad te nav ko sagaidīt smalkas intrigas un viltīgus detektīvus un vēl viltīgākus noziegumus. Un it kā vēl nepietiktu ar “aizlapu” palīdzību, Kings ievieš papildus spēlētājus ar ekstrasensorām spējām. To uzdevums ir palīdzēt galvenajam varonim nodrošināt, lai labais tiktu atdarīts ar labu.

Kopsavilkumā šo darbu liktu pie viduvējiem Kinga stāstiem. Brīžiem rodas iespaids, ka autors nav lāga zinājis, ko ar stāstu iesākt, beigas sanākušas sasteigtas. Stāsts ir par īsu, lai tajā samauktu kopā jaunieša pasaules uzskata maiņu ar slepkavnieka meklēšanu. Tad nu ir sanācis ne šis ne tas. Lieku 7 no 10 ballēm.

Survivors: The Animals and Plants that Time has Left Behind by Richard Fortey

Man ar šo autoru ir visai dīvainas attiecības. Viņa grāmatas manos plauktos nelasītas stāv gadiem, un es zinu, ko no viņa darbiem sagaidīt. To nosaukumos vēstītais nebūt nebūs grāmatas centrālais temats. Lieta tāda, ka autoram ļoti patīk rakstīt par saviem ceļojumiem, tik ļoti, ka dažreiz grāmatas centrālais temats nedaudz paliek pamests novārtā. Tas mani kaitina, un ceļojuma apraksti autoram nepadodas. Toties tās informācijas drumstalas, ko izlobu no grāmatas atlikušās daļas ir pietiekoši interesantas, lai sevi pārvarētu un izlasītu vēl kādu šī autora darbu.

Šī grāmata stāvēja manā vēlmju sarakstā pāris gadus. Nepirku tādēļ, ka sākotnējā cena bija ap trīsdesmit dolāriem un priekš grāmatas, kuru es, iespējams, nekad neizlasīšu, tas būtu nedaudz par traku. Taču ieraudzījis Jāņa Rozes Grāmatnīcā par 8.47 EUR nopirku nešaubīdamies, šķita pieņemama cena, pat ja nekad neizlasīšu. Izlasījās viņa man ātrāk nekā bija cerēts. Pateicoties čupu metodei (uz palodzes tiek krauta kaudze no tikko nopirktām grāmatām, tam teorētiski vajadzētu mani motivēt lasīt ātrāk).

Dzīvība uz Zemes ir rodama jau no seniem laikiem, un ir interesanti, ka daži no mūsdienu sugu pārstāvjiem ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Vairumam tā ir tikai ārēja līdzība, taču dažas labs eksemplārs sevi ir nokonfigurējis tik labi apkārtējai videi, ka nav bijusi vajadzība daudz mainīties. Autors apceļo visu pasauli šādu izdzīvotāju meklējumos, te ir stromatolīti, kas atrodami Austrālijas krastos. Velveta tārpi, kas joprojām sastopami Jaunzēlandē. Pakavkrabji ASV, daudzi tos putrojot ar trilobītiem. Tādi izdzīvotāju patiesībā ir visai daudz, un dažus var pat sastapt ikdienā, piemēram tarakānus vai nēģus.

Šī grāmata sarakstīta autora stilā, plaši un gari ceļojuma apraksti, kuriem teorētiski vajadzētu atspoguļot autora piedzīvoto, mijas ar interesantu informāciju par senām un ne tik senām sugām. Lasīšana sanāk saraustīta, un man tāds stils, godīgi sakot, nepatīk. Lasot rodas tāda kā “Zaļās zemes” sajūta, dabas apraksti, noderīga informācija, ūdens, noderīga informācija. Tajā pašā laikā autors nekaunas laiku pa laikam iestarpināt, ka tēmā neiedziļināsies, ierobežotā grāmatas apjoma dēļ. Nezinu, ja izmestu ārā visus autora ceļojuma iespaidus, tad vieta noteikti atrastos.

Lai ar kā es nepukstētu, nākas atzīt, ka vērtīgās informācijas apjoms kompensē grāmatas trūkumus un grāmatai liekamas 8 no 10 ballēm. Pat, ja cilvēkus iznīcinās globālā sasilšana vai viņi paši kādā tehnogēnā katastrofā ies bojā, būs sugas, kas mūs pārdzīvos jebkurā gadījumā. Stromatolīti ir pieredzējuši ne tādas ziepes vien, un no medūzām arī nebūs tik viegli tikt vaļā.

Visaukstākais karš (The Milkweed Triptych, #2) by Ian Tregillis

Pēc grāmatas “Rūgtās sēklas” izlasīšanas man bija izvēle: ņemt un izlasīt visu sēriju uzreiz vai arī pagaidīt, kad nākamās grāmatas iznāks latviešu valodā. Nolēmu pagaidīt un nenožēloju. Labu lietas labāk baudīt pamazām. Grāmatu lasīšanai saņēmu no izdevniecības “Prometejs”, liels viņiem par to paldies.

Šī ir Asinszāles triloģijas otrā grāmata, kā jau otrajās triloģijas grāmatās pienākas, galvenie varoņi tiek izvietoti uz laukuma lielajam finālam. Rit 1963. gads, karš ar Vāciju ir beidzies, Padomju Savienība ir iekarojusi visu Eiropu. Eiropā tagad atrodama “draudzīga” sociālistisko valstu saime. Piemēram, Francijā vīns varbūt vairs nav tas, bet siers joprojām ir izcils. Lielbritānija ir kļuvusi par izolētu salu, un tās impērija lēnām grūst. No Ivanu iebrukuma viņu glābj tikai to bailes no burvjiem. Taču arī šī problēma ir atrisināma. ASV jau četrdesmit gadus slīgst depresijā un ne ar ko neatšķiras no mūsdienu Latīņamerikas valstīm. Tomēr ledus ir sakustējies, un krievi acīmredzot ir gatavi pacelt karu jaunā fāzē. Viņi savelk floti ap britu valdījumiem un pat nosūta pirmo misiju uz Mēnesi.

Iepriekšējās grāmatas varoņu dzīve ir izmainījusies – Vils nodarbojas ar fondu vadīšanu, kas stiprina attiecības ar Padomju valsti un mēģina aizmirst pagātni. Māršs nodarbojas ar dārzniecību un alkoholismu, šķiet, viņam viss ir beidzies. Taču, kad pēkšņi Londonā uzrodas Grēta ar savu dvīņubrāli Klausu, Vils un Māršs atkal kļūst vajadzīgi valstij.

Salīdzinot ar pirmo grāmatu, šī ir kļuvusi mērķtiecīgāka un tās varoņi detalizētāk izstrādāti. Nedetalizācija un plakanums mani pirmajā daļā kremta. Grāmata ir trilleris un bojeviks, un esmu patiesi pārsteigts, ka autors atkāpjas no žanra klišejām un pieķēries galveno varoņu tēlu noslīpēšanai. Parasti jau šādās grāmatā pa burzmu neviens i nepamana, ka galvenais tēls ir tikai kartona dekorācija, lielākoties visi ar to samierinās. Šeit galvenie varoņi ir ar pagātni, pārdomām, saviem iekšējiem dēmoniem. Tas viss ietekmē viņu plānus un rīcību, katrs no viņiem grib kaut ko sasniegt, aizmirst un, protams, izdzīvot. Vismazāk mēs uzzinām par Grētu, taču, ticiet man, tam ir nopietns iemesls, kura dēļ vien ir vērts lasīt šo grāmatu. Nevarētu teikt, ka viss izdevies perfekti, Vils man joprojām šķiet tāds memmītis, kurš nespēj racionāli novērtēt reālo pasauli.

Otrs lielais pluss ir sižeta attīstības spriedze, kas tiek uzturēta visā grāmatas garumā. Ja tu viņu iesāc lasīt, tad atrauties ir grūti. Grāmatu dabūju īpašumā pusdienas laikā un pusnaktī jau biju izlasījis. Tāpēc uzmanīgi. Sižeta asums netiek uzturēts ar neloģiskiem konfliktiem un cīņām, tās visas smuki ierakstās galvenajā sižeta līnijā. Varoņu spējas te neizpaužas sava diženuma izrādīšanai, nu labi, vienā gadījumā ir gan, bet gan mērķu realizēšanai.

Trešais pluss un reizē mīnuss ir grāmatas beigas (viss notiekošais pēkšņi maina perspektīvu, ja vien es varētu to uzrakstīt bez maitekļiem es to labprāt izdarītu) un lasītājs paliek ar to, ko sauc par clifhanger nobeigumu. Tādas beigas mani vienmēr tracina un atkal esmu izvēles priekšā lasīt turpinājumu jau tagad vai gaidīt trešās grāmatas iznākšanu uz gada beigām.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, cerot, ka trešā dabūs visas desmit. Iesaku lasīt visiem fantāzijas un fantastikas cienītājiem. Obligāti ir jāsāk ar cikla pirmo grāmatu.

Самый странный нуб by Артем Каменистый

Šis autors ir viens no maniem krievu fantāzijas favorītiem. Pirmais iemesls tam ir fakts, ka viņš pamanās sarakstīt pāris grāmatas gadā, otrais – vidējais grāmatas līmenis ir salīdzinoši augsts, un veģetēšana uz iepriekšējo grāmatu lauriem vēl nav novērojama.

Ross – parasts krievu emigrants, kas strādā kādā ASV laboratorijā; viss ir labi līdz notiek nelaimes gadījums darbā. No Rosa nekas daudz nav palicis pāri. Ārsti uzskata, ka tas vien jau ir brīnums, ka Ross palicis dzīvs un ir pat nācis pie samaņas. Tomēr nekādu jēdzīgo dzīvi viņam neviens nevar garantēt kā tikai gulēšana gultā kā paralītiķim. Ir gan viena iespēja – virtuālā realitāte, pasaulē populāra ir spēle “Otrā pasaule”, un ir zināmi gadījumi, kad cilvēks pieslēgts pie tās dzīvo pilnvērtīgu dzīvi spēles vidē, pelnot naudu sava ķermeņa un spēles pieejas abonementa uzturēšanai. Ross izvēlas otro opciju un nonāk virtuālajā spēlē, taču sev par nelaimi neizlasa „gaidu” un saliek sākotnējos atribūtu punktus greizi, tik greizi, ka jebkurš uz viņu paskatoties saprot, ka spēlētājs ir pilnīgs nūbs. Nu viņam visas vieglas peļņas iespējas ir nogrieztas, atliek vien paļauties uz paša izveicību.

Grāmata ir no žanra, kas saucas litRPG, jeb cilvēku valodā runājot, grāmata, kurā darbība risinās virtuālajā lomu spēles pasaulē. Žanrs nenoliedzami ir diezgan specifisks, un īstu atzinību ir cerības iegūt tikai RPG spēlētāju aprindās. Tā kā pats esmu diezgan liels RPG spēļu spēlētājs, tad uz grāmatu skatījos kā uz labu izklaides iespēju. Nezinu, vai normālam cilvēkam šķistu interesenta grāmata, kas daļēji sastāv no – Battlelogs (kauju apraksts, cik kurš kuram ar ko nodarījis pāri); iegūto priekšmetu specifikācijām un to ietekmi uz spēlētāja atribūtiku, sarunās dominē tēma, kā pareizi spēlēt autora izdomāto spēli. Cītīgam RPG spēlētājam te gan ir ko palasīties. Tomēr, lai šādā žanrā izceltos ir jāprot kas vairāk kā tikai uz WoW, Diablo III, Skyrim un Neverwinter Nights bāzes sintezētas spēles pasniegšana. Grāmatai ir jābūt arī ar jēgu.

Ar jēgu te ir, kā ir. Standarta situācija, pliks un nabags varonis cenšas izsities pasaulē. Šoreiz pasaule ir virtuālā. Pat nezinu, vai te maz kas ir glābjams, visos līdzīgos darbos dominē šī pati ideja, uzvarēt visus, ja iespējams, salaužot sistēmu. Tādēļ man centrālais intereses punkts ir, kā varonis pārspēs spēli. Autora izdomātais veids kā salauzt spēles pasauli neizcēlās ar oriģinalitāti. Pilnīgi vai ielidināju grāmatu stūrī – spēli katru dienu spēlē simtiem miljoni cilvēku, un pēkšņi mūsu varonis pliks un nabags izštuko bosu fārmošanas stratēģiju. Pie tam tā no RPG viedokļa ir tik acīmredzama un naiva, ka spēlē, kurā kas tāds būtu iespējams, par šādu stratēģiju tiktu bazūnēts forumos jau nākamajā dienā. Žēl, bet tik primitīvs spēles bags un tā eksploits man samaitāja visu lasīšanu.

No lasīšanas interesantuma viedokļa grāmata ir laba līdz pirmajai pusei, kamēr vēl Rosam nācās svīst par katru līmeni. Pēc tam, kad viņam sāka līt leģendāru lietu lietus, tad kritās arī stāstījuma kvalitāte. Viss jau ir skaidrs, mums ir kārtējais neuzvaramais pusdievs ar tādiem statiem, ka viens pats varētu iznest pusspēli, kur nu vēl parastos mobus, lai ar bosus.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. RPG spēļu nespēlētajiem – lasiet paši uz savu risku. Savukārt tiem, kuri vakarā vismaz stundu nokapā kādu online RPG iesaku pamēģināt, vismaz tajās dienās, kad pazudis internets. Tā kā grāmatas beigas izskatījās ar turpinājuma solījumu, tad nolēmu, ja autors izdos vēl ko no šīs zortes, tad izlasīšu.

Mistborn: The Final Empire (Mistborn #1) by Brandon Sanderson

Šis ir viens no tiem autoriem, kura darbus es vēlētos izlasīt visus. Diemžēl man šādi autori ir ap simtu, un ir ļoti grūti atrast laiku viņiem visiem un neļaut novirzīt savu uzmanību uz kaut ko jaunu. Nesen iesāku lasīt Sandersona “The Stormlight Archive” ciklu, bet tas diemžēl beidzās pie otrās grāmatas, pārējais vēl nav sarakstīts. Nācās meklēt viņa agrākos darbus, un nonācu pie Mistborn Triloģijas, kas ir daļa no lielāka cikla, kurā plānotas veselas trīs triloģijas plus vēl pāris grāmatas. Tātad vēl viena nebeidzami iestiepta sērija atrasta.

No debesīm krīt pelni, naktīs zemi pārklāj migla, kurā labāk cilvēkiem neaizkavēties. Pasaulē jau tūkstoš gadus valda Lord Ruler, un šī ir viņa Beigu Impērija (Final Empire). Runā, ka pirms Impērijas pasaule ir bijusi citādāka, bet to nevar droši pateikt, jo zināšanas ir pazudušas. Galvenais darbaspēks Skaa pēc savas būtības ir vergi, kurus Lord Ruler aizdevis augstmaņiem. Šāda kārtība ir bijusi jau tūkstots gadu, un šķiet, ka nekas to nespēs mainīt. Bet vienmēr jau atrodas kāds, kuram šķiet, ka viņš var izmainīt pasauli.

Man nu būtu vietā sūkstīties, ka tik ilgi esmu pametis novārtā tik labu rakstnieku.

Grāmatas plusi – kā jau visās autora grāmatās, ir prasmīgi izstrādātā maģijas sistēma. Tā piedod galvenajiem varoņiem dinamiku, tai pat laikā saglabājot skaidrus spēles noteikumus. Maģija šeit ir tikai ierocis, un tā funkcijas ir pietiekoši skaidras, lai autors, sevi iedzinis sprukās, nespētu uzburt vieglu risinājumu.

Pārdomāta ekonomikas sistēma fantāzijas pasaulē. Reti nākas lasīt grāmatu, kur cīņai pret tirānu tiek ņemta vērā ekonomiskās reālijas. Var jau teikt, kas tad feodālismam ar vergturu elementiem tur par sarežģītu ekonomisko sistēmu? Tā nu gluži nav bagātība, kas ļauj Lord Ruler noturēt savu varu pār augstmaņiem un tiem pār skaa.

Autors pret saviem varoņiem izturas visai nesaudzīgi, bet necenšas arī galēt tos nost uzreiz, šeit viņiem tomēr ir kāda loma stāstā, un tikai izpildot to viņi var tikt izsvītroti no dzīvo saraksta. Varoņu ciešanas un dzīves šausmas šeit nav pašmērķis. Galvenie varoņi te ir veseli trīs.

Kelsier – skaa leģenda, cilvēks, kurš ne tikai izdzīvojis Hatsinā (Hathsin), tāds kā vietējā gulaga analogs, bet arī pārņemts ar ideju atbrīvot visus skā no augstmaņu tirānijas. Viņš ir spējīgs Allomancers (vietējās maģijas paveids, kur mags pēc dažādu metālu skausējumu pārstrādāšanas savā organismā spēj veikt brīnumu lietas). Viņam ir personīgs naids pret Lord Ruler. Viņu nemaz nebaida tas, ka Lord Ruler varētu būt dieva daļiņa. Centrālais personāžs, tai pat laikā visa viņa izaugsme ir notikusi agrākos laikos, un to var nojaust tikai tad, kad autors stāsta par viņa pagātni.

Vin – zagle, kas savas maga spējas apzināti nemaz nebija apjautusi. Cēlusies kā skaa un augstmaņa bastards, kuru aizmirsuši nogalēt. Tā reizēm gadās, neviens tak nevēlas, lai augstmaņiem piemītošās magu īpašibas pārmantotu beztiesiska radība. Viņai autors velta vislielāko laiku, viņa patiešām izaug no iebaidītas zagles līdz cīnītājai, kas ir gatava stāties pretī jebkuram.

Pārējie ir vairāk kā statisti, kuri noteikti izpaudīsies nākošajās grāmatās. Bet te ir gan skaa zagļi, slēptie magi, inkvizitori un dažādi konstrukti, kas radīti ar maģijas palīdzību. Tas rada plašu pasauli un sniedz autoram plašas iespējas manipulēt ar saviem varoņiem un to pasauli.

Pie mīnusiem – autora varoņu jūtas un iekšējos dialogus nevarētu saukt par izciliem. Vismaz vēlākajās grāmatās viņš ir jūtami progresējis šajā jomā.

Galvenā varoņa viltīgais plāns ir pārāk sarežģīts, lai dziļas konspirācijas apstākļos spētu realizēties normal un pat maģiskā pasaulē.

Kopumā laba grāmata, kurai droši var likt visas 10 no 10 ballēm. Tā kā grāmata ir pirmā triloģijā, tad, šķiet, katra nākamā kļūs arvien globālāka un galvenajai varonei Vin pretinieki būs arvien stiprāki.

The Tale of the Dueling Neurosurgeons: And Other True Stories of Trauma, Madness, Affliction, and Recovery That Reveal the Surprising History of the Human Brain by Sam Kean

Grāmatas autors man jau labu laiku ir populārzinātnisko grāmatu rakstītāju topā. Esmu izlasījis viņa grāmatas par ķīmiskajiem elementiem un gēniem. Tagad ir pienākusi kārta neiroķirurģijai.

Kā jau var noprast pēc garumgarā nosaukuma grāmata lasītājam vēsta par neiroķirurģiju – kā dažādas smadzeņu problēmas laika gaitā mums ir ļāvušas saprast to, kā smadzenes īsti strādā. Pirms dažādu elektrodu un magnētiskās rezonanses laikmeta, smadzeņu darbības pētīšana bija visnotaļ nepateicīgs process. Patiesībā smadzenes tika uzskatītas par visnotaļ nevajadzīgu orgānu bez nekādas noteiktas funkcijas. Tomēr ar laiku novērojot dažādas traumas un noteiktu smadzeņu apgabalu bojājumus, ārsti un vēlāk arī zinātnieku lēnām ieguva priekšstatu par smadzeņu darbības īpatnībām un noteiktu reģionu funkcijām.

Autors grāmatā ir izvēlējies visspilgtākos atgadījumus no neiroķirurģijas vēstures, te sastopami Vesalius, Cajal, Golgi, Broca, H.M., Penfield un citi vīri, kas piedalījušies neiroķirurģijas attīstībā. Grāmata ir sadalīta pa nodaļām, kas vairāk vai mazāk ilustrē kādas smadzeņu daļas funkcijas un specializāciju. Te varam izlasīt, kā patiesībā mums strādā redze, valodas uztvere, īstermiņa atmiņa, seju atpazīšana, kāpēc sāp amputētās kājas un kur tad galu galā slēpjas mūsu „es”.

Grāmata ir sarakstīta ļoti dzīvā un saprotamā valodā, autoram ir talants labi izstāstīt stāstu. Tomēr šādam ļoti aizraujošam rakstīšanas stilam ir viens mīnuss. Viss izlasītais tikpat ātri aizmirstas. Tas, vismaz manā gadījumā, mani tracina. Man ļoti nepatīk aizmirst lietas, taču pāris dienas pēc grāmatas izlasīšanas jutos kā H.M. cilvēks, kuram eksistē tikai tagadne. Varbūt vajag piespiesties lasīt lēnāk, bet ir taču tik interesanti!

Katra grāmatas nodaļa ir kā mazs trilleris, piemēram, par smadzeņu slimību Papua Jaungvinejā. Tās izraisītāji ir prioni, un to var dabūt ēdot cita cilvēka smadzenes. Par H.M. cilvēku, kuram eksistē tikai tagadne, kurš aizmirst visu, kas nupat noticis. Par slaveno Phineas Gage, kurš dzelzceļa būvēšanas laika pamanījās sev cauri galvai izšaut lomiku. Interesants ir viņu operējošā ķirurga atstāsts, kurš izķeksējis visu bijāto masu ārā ar nagiem un salicis atpakaļ tos gabalus, kas izskatījušies labi. Lieki piebilst, ka tas viss darīts ar netīrām rokām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Labs lasāmais izklaidei, vairāk par vēsturi nevis par fizioloģiju un anatomiju. Mana vienīgā sāpe ir, tā lasās tik ātri, ka grūti sevi apstādināt!

State of the Art (Culture, #4) by Iain M. Banks

Pirms kāda laika atpakaļ biju atspēries lasīt kultūras sērijas grāmatas. Tomēr pēc pāris izlasītām grāmatā man entuziasms, kā jau vienmēr. noplaka. Tagad nolēmu nedaudz laboties un izlasīt Kultūras sērijas nākamo grāmatu. Visas šīs grāmatas var lasīt katru atsevišķi, īpaši neieciklējoties par kārtību, kādā tās sarakstītas, jo tās vieno tikai viena pasaule, un te nav nekādu galveno varoņu, kas spēj izdzīvot visas sērijas garumā.

Šī grāmata sastāv no astoņiem stāstiem. No tiem tikai divi ir veltīti Kultūras ciklam. Kādēļ tas tā, nemācēšu paskaidrot, noteikti kāds mārketinga triks, lai pelnītu uz veiksmīgas sērijas pamatiem. Tagad nedaudz par katru no stāstiņu.

Road of Skulls – īss stāstelis, kurā vairāk par interesantu noskaņu un mājienu uz vareniem notikumiem, nekā vairāk arī nav. Liktu 6 no 10 ballēm. Ja neesi lasījis, var īpaši nekreņķēties, nekas nav zaudēts.

A Gift of Culture – kultūras cikla grāmata. Par kādu Kultūras civilizācijas pārstāvi, kurš izlēmis dzīvot uz ne Kultūras planētas. Diez cik labi viņai neiet, jo te viss ir citādi nekā Kultūrā, piemēram, nauda, parādi un noziedzība. Lai izkļūtu no ķezas, ir jāizdara neliels pakalpojums vietējiem noziedznieku līderim. Varētu jau mukt atpakaļ uz Kultūru, bet lepnums un spītība neļauj. Manuprāt, īsumā parāda, ka saprātīga būtne, lai, kur nebūtu augusi, savā būtībā ir totāli neracionāls konstrukts, kas iet pavadā savām vājībām. Viduvējs stāsts, bet lasīt var, 7 no 10 ballēm.

Odd Attachment – par pirmo kontaktu starp divām civilizācijām. Tikai nelaime, ka Fropome, kokveidīga saprātīga būtne, ir pārāk aizņemta ar pārdomām par savām mīlas lietām, bet hominīds mīl papriekš šaut un tad runāt. Ironisks stāstiņš, laba izklaide, 8 no 10 ballēm.

Descendant – varētu saukt par žanra klasiku. Vientuļa astronauta izdzīvošanas mēģinājumi uz bezatmosfēras planētas. Ir tikai viņš un viņa saprātīgais skafandrs. Kurš ir kurš, īsti saprast reizēm nevar, bet tā jau ir ar to saprātu ekstremālos apstākļos, tas peld. Ja līdzīgi stāsti nebūtu jau lasīti, patiktu vairāk, lieku 7 no 10 ballēm, nekā unikāla, bet labi nostrādāts.

Cleaning Up – stila ziņā atgādināja Saimaka Zebru. Citplanētieši kļūdas dēļ savas kosmiskās fabrikas brāķus nenovirza viss uz Sauli kā plānots, bet uz Zemi. Lieki piebilst, ka Zemes iedzīvotāji par to ir sajūsmā. Kad šis fakts atklājas, nākas visu satīrīt. 8 no 10 ballēm.

Piece – kaut kas par reliģiskiem aizspriedumiem un zinātni. Nezinu, vai nebiju ko draņķīgu ieēdis, bet stāsts šķita nelasāms, pagājušas pāris dienas un es neko no viņa neatceros. 3 no 10 ballēm.

The State of Art – grāmatas galvenais stāsts aizņem lielāko daļu no tās. Kultūras kosmosa izpētes kuģis atrod Zemi. Mākslīgais intelekts nevar izlemt, paziņot tās iedzīvotājiem par savu klātbūtni, vai arī izmantot to par kontrolplanētu. Pirmā izvēle atpestītu Zemes iedzīvotājus no nejēdzībām, kas dominē tās primitīvo kultūru, resursu nevienmērīgs sadalījums, individuālo panākumu dominēšana pār kolektīvo stratēģiju. Otrā izvēle ļautu Zemes iedzīvotājiem iet savu ceļu un, iespējams, rast atbildi uz jautājumu, vai tiešām civilizāciju iekļaušana Kultūrā ir vislabākais scenārijs. Papildus izpētes kuģa komanda, blandās pa Zemi un mēģina izprast tās iedzīvotājus. Dažam no viņiem šķiet, ka vislabākais, lai atpestītu cilvēci no ciešanām būtu to uzlaist gaisā, citi lobē par planētas iekļaušanu Kultūrā. Autoram ir pāris labi argumenti un ironisks skatījums uz Zemi septiņdesmitajos gados. Tacu dažu personāžu spriedumi un rīcība ir maigi sakot neloģiska. Nu kā var tūkstošiem gadu vecākas civilizācijas pārstāvis atrast savā dzīvē Jēzu un nolemt palikt uz Zemes. Lieku 6 no 10 ballēm.

Scratch – man nav nekas pret eksperimentālo literatūru, bet šis stāsts nebija man. Nemaz nevērtēšu, ja nu gadījumā tā bija kāda augstā māksla.

Kopā lieku 6 no 10 ballēm. Ja vien neesi apņēmies izlasīt visu Kultūras sēriju, tad mierīgi var šo grāmatu ignorēt.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …