Pēdējā ceļojuma diena. Nekas īpašs nenotiek, vienīgi braucot uz lidostu dabūjam pusstundu nostāvēt korķī. Tie arī visi piedzīvojumi. Nododot mašīnu nevar atrast vietu, kur noparkot, jo šeit visi ir nodevuši mašīnu. Beigās atrodam brīvu vietiņu blakus stāvvietām un mašīnu tur atstājam. Atslēgu vienkārši iemetam atslēgu kastēm. Cik paši zinām, neko sadauzījuši neesam un šķiet, ka viss vēl arī darbojas.
Lidostā parastais process – aiziet palūgt, lai izdrukā iekāpšanas kartes, pāris suvenīru nopirkšana. Iekāpšanas gaidīšana un lidošana mājās. Latvijā līst lietus. Tas pēc Skotijā pavadītajām saulainajām dienām šķiet nedaudz nevietā.
– Maijs un arī jūnija sākums Skotijas apceļošanai ir gandrīz ideāls laiks, viss zied un arī statistika rāda, ka laika apstākļi ir vislabākie;
– Tas savukārt nozīmē to, ka ceļojums ir jāieplāno laikus, vēlams jau ziemā. Tā kā visā mūsu maršrutā vienīgā vieta, kur bija pieejamas viesnīcas ar ievērojamu numuriņu skaitu, bija tikai Invernesā, tad neiesaku paļauties uz veiksmi un naktsmājas sarunāt jau iepriekš. Mums likās, ka bed un breakfast bija visnotaļ laba un ekonomiski izdevīga izvēle, vienīgi tas nozīmē, ka rezervēšanā jāiegulda vairāk sava laika rakstot e-pastus un apjautājoties par pieejamību. Katrā ziņā visus tos B&B, kuros mēs pabijām, varētu ieteikt arī citiem ceļotājiem.
– Lonely Planet nemelo: vidējais ātrums uz ceļa nebūs liels, un tas nav tādēļ, ka segumam būtu slikta kvalitāte, bet tādēļ, ka mute pavērta no apkārt esošā skaistuma. Tā pat nav viena konkrēta vieta, bet viss maršruts sākot no Lohnesa dienvidu gala līdz pat pašiem ziemeļiem Durness.
– Visi mūsu pārgājieni ņemti šajā mājaslapā www.walkhighlands.co.uk pilnīgi par brīvu, turpat atrodamas arī daudzu B&B kontakti un saites uz mājaslapām.
Šodienas plāns ir pavisam plāns – jātiek atpakaļ līdz Aberdīnai. Tas nozīmē, ka gandrīz visu dienu sēdēsim mašīnā. Ceļamies agri, paēdam brokastis, tās pilnībā atbilst tam, ko esam izvēlējušies iepriekšējā vakarā. Sakravājam mantas un braucam prom.
Atpakaļceļš ir cits, nevis tādēļ, ka būtu plānā ko apskatīt, bet gan vairāk, lai neredzētu jau redzēto. Laiku pa laikam piestājam pie kāda kalnu ezeriņa, papētām apkārtni un atkal braucam. Brauciena laikā izlemjam apmeklēt Dunrobin castle. Tik daudz mums laika atradīsies. Šī pils savulaik ir bijusi lielākā māja Skotijā. Tās īpašnieks aizrāvies ar aitkopību, no zemēm patriecis daudzus savus zemniekus. Tomēr sliktie darbi viņam atpakaļ nav nākuši, un viņu dzimta ir topā joprojām.
Apskatot pili secinu, ka tā patiešām atbilst pils kategorijai. Tai nav nocietinājumu, jo tās būvēšanas laikā artilērija jau bija vispārzināma lieta. Toties ir ļoti daudz tornīšu un klasiskais pils dārzs, tāda miniatūra Versaļas dārza kopija bez kanāla. Sākam ar pils apmeklējumu, te apskatei atvērtas nedaudz pāri divdesmit istabām. Ja nu kādu interesē, tad šī bija pirmā vieta, kurā redzēju īstas autentiskas Čipendeila mēbeles. Uz aci gan neizskatās miljonus vērtas, smuks galds, nekas vairāk. Kā cītīgam grāmatu lasītājam, mani visvairāk tracināja grāmatu plaukti, kuriem netiek klāt. Visiem priekšā aizskrūvēts organiskais stikls. Jā, skaidra lieta, te liela daļa grāmatu ir antikvariāts, tomēr gribētos jau nedaudz pašķirstīt vismaz kādu. Nākas kompensēt to ar grāmatu nosaukumu lasīšanu. Nevar teikt, ka tie būtu dikti iedvesmojoši, sējumi par dzimtu vēsturi, vietējās floras un faunas apraksti, kāda grāfa medību teorijas un tamlīdzīgi nieki.
Blandāmies pa pili, kur starp citu nedrīkst fotografēt, jo privātīpašums. Maija saslavē vietējo uzraudzi par skaistajiem puķu pušķiem, un dabūjam noklausīties stāstu par to, kā tie ik pāris dienas tiek atjaunoti, un viss lielākoties ir no pašu dārziem. Citi atkal grābstās gar svečturiem un dabū rājienu no uzraugiem par sliktu uzvedību. Kā jau visos populāros tūrismu objektos, galvenā māksla te ir neuzdurties lielai pensionāru grupai, kā likums, vācu. Jo tad nevarēs neko paši apskatīt. Cik var dzirdēt no gidiem, tie nestāsta neko vairāk kā no lejā nopērkamās grāmatas. Tā kā to esmu izlasījis kāpdams augšā pa trepēm uz apmeklējamo telpu sākumu, neko jaunu neuzzinu.
Pils dārzs ir smuks, nekas grandiozs, vienkārši smuks, vietām pat nepļauts, bet nevarētu teikt, ka tas ko maitātu. Dārzā ir arī bonuss plēsīgo putnu šovs. Pēdējo reizi tādu redzēju Singapūrā. Te lieta nav tik industrializēta, šova vadītājs vanagu, ērgļu un piekūnu audzinātājs un dresētājs savai lietai nododas ar sirdi un dvēseli. Skatītājiem tiek pastāstīts par katru putnu, kas šovā piedalās. Par to dzīvesveidu un spējām, par to, ka pie viņa šie dzīvo cepuri kuldami, un ka labs putns var mierīgi apgādāt ģimeni. Ja gadās uz to pusi aizkulties, iesaku, nekad uz vanagu vairs neskatīsieties kā uz parastu putneli. Man kļuva skaidrs, kādēļ plēsīgie putni ir kā traki uz cālēniem. Tie viņam ir kā Red Bull aizstājējs. Cālēns, tikko izšķīlies, ir pilns ar vitamīniem un minerālvielām savām pirmajām dzīves dienām. Šovu skatoties, laiks rit nemanot, beigās iespēja fotografēties ar putniem, bet nu rinda tāda, ka dodamies vien atpakaļ.
Kā jau katrs pieredzējis publisko pasākumu apmeklētājs ir novērojis, pēc pasākuma beigšanās cilvēki sadalās praktiskajos un nepraktiskajos. Praktiskie zina sava pūšļa ietilpību un spēj stratēģiski izplānot savu virzīšanos uz tualetes pusi tā, lai nav sakrustojušam kājas jāstāv rindā pārdesmit minūtes. Nepraktiskie par to attopas tikai ieraudzījuši mērķtiecīgu baru dodamies uz iestādījuma pusi. Tā kā te cilvēki ir lielākoties vecāka gadagājuma, tad man īpaši jāsatraucas nav. Vispār jau vīrieša cilvēkiem viss tualetes apmeklējuma process norit ātrāk, un rindu pie durvīm praktiski nav iespējams novērot.
Nākošais pieturas punkts ir Inverness pilsēta, noliekam mašīnu vecpilsētā un sākam pilsētas apskati. Maijai ir ideja, ka jāredz slūžas un kanāls. Neko darīt, velkamies vien uz tām slūžām. Pa ceļam iečekojam vecpilsētas baznīcas torņus, tīri smuka pilsētiņa, bet ne ar ko īpaši neizceļas. Līdz slūžām ir labs gabals, bet beigās atrodam arī tās. Nav nekāda izcilā inženiertehniskā būve, pa gabalu nemaz nevar ieraudzīt. Pa ceļam gan ievērojama, ka visas B&B mājas ir forši sakoptas un ar uzrakstiem vietu nav.
Ejot gar kanālmalu iečekojam ķiršu kokus, kurus iespējams drīz varētu apciemot, ja sanāktu aizkavēties, papētām jahtu piestātni, cita te nekā nav. Ja vien neskaita ierāvušu puspliku, pusmūža vīru, kas kaut ko bļaustās un dikti grib komunicēt. Tā, ka neviens viņam nepievērš uzmanību, arī mēs viņu ignorējam. Šāda attieksme gan vīru aizkaitina, bet ko padarīs, ja sēž ne tajā kanāla krastā. Atpakaļ ceļā aplūkojam skotu dzīvojamos rajonus. Vienstāvu tipiskās mājas ar izbūvētiem bēniņiem, visas praktiski vienādas. Dārzi tie gan ir dažādi – no perfekti kopta desmit kvadratmetrus zāliena līdz tik pat pašam miskastes laukam. Tas iešanu padara ne tik garlaicīgu. Tikuši atpakaļ centrā, sākam šopingu. Gribās jau iepirkt pa kādam suvenīram, kuru pēc tam mājās ielikt stūrī un ļaut krāt putekļus. Es beidzot tieku pie sava Dark Souls II spēles eksemplāra, kas izmaksāja divreiz lētāk nekā mūsu zemē.
Tālākā dienas daļa ir visai vienmuļa, braucam uz Aberdīnu, un tās nomalē nonākam tikai ap vakara pusi, iekožam vakariņas, sakārtojam somas un liekamies gulēt.
Arī šī grāmata ir ilgdzīvotāja manu izlasāmo grāmatu sarakstā. Reiz jau viņu mēģināju lasīt, bet kaut kā nesanāca. Tagad Latvijā uznākušas saulainas dienas, nolēmu, ka ir īstais laiks palasīties par mūsu Sauli.
Grāmata sarakstīta divtūkstošo gadu sākumā, paši autori savā anotācijā saka, ka viņi esot vadošie Saules zinātnieki. Cilvēki pat ja ikdienā Sauli redz, par tās darbības principiem un ietekmi uz apkārtējo vidi daudz ko nezina. Tas ir tikai visspožākais objekts debesīs, autori ir nolēmuši šo lietu mainīt. Viņi ir gatavi izstāstīt pilnīgi visu, gan to, ko mēs varam redzēt ar acīm, ko uzzināt no speciāliem instrumentiem, kā saule darbojas, cik viņa ir liela, kas ir saules vējš un magnetosfēra. Par to kā īsti ir ar globālo sasilšanu un saules cikliem un par to, cik patiesībā mēs esam atkarīgi no saules.
Pamata koncepts nenoliedzami ir labs, kurš gan negribētu uzzināt visu par sauli, tomēr izpildījums ir visnotaļ viduvējs. Īsti nevar saprast, kādai mērķauditorijai ir domāta grāmata. Grāmatas autoriem ir novērojama tendence dažas lietas aprakstīt skaidri un saprotami (saules aptumsumi), taču runājot par citām – ielīst akadēmiskās debatēs par kādu lasītājam mazbūtisku lietu. Pēc pirmajām nodaļām radās iespaids, ka, iespējams, tā ir domāta, lai kādu spektrālās analīzes speciālistu pievērstu saules izpētei. Tik detalizētu un nevajadzīgi sarežģītu spektrālās analīzes vēsturi un pielietojumu es vēl nekur nebiju lasījis. Ja es par šo tēmu šo to jau nezinātu, domāju, ka neko no rakstītā nesaprastu. Saules gaisma, protams, ir galvenā viela, tomēr pārdesmit lapaspuses veltītas spektroskopijai ir nedaudz par traku.
Bija arī nodaļa, kas sarakstīta, lai uzpūstu grāmatas apjomu. Tā saturēja sīku un smalku aprakstu par nākotnē sagaidāmajām saules izpētes misijām. It kā svarīga lieta, bet izvēlētais apraksta formāts mani neuzrunāja. Grūti saņemties un lasīt piekto mākslīgā pavadoņa zinātnisko instrumentu aprakstu pēc kārtas.
Grāmatā bez teksta ir atrodamas arī bildes, dažas ir pat krāsainas. Tās lasīšanas procesu padarīja interesantāku. Un bonusā – nodaļā par aptumsumiem autors dalās ar informāciju, kā pareizi tos bildēt uz fotofilmiņas. Jāņem vērā fakts, ka desmit gadu zinātnei un tehnoloģiju attīstībai ir ļoti daudz. Liela daļa uz autora postulētājiem neatbildētajiem jautājumiem jau ir atbildēti, piemēram, par neitrīno trīs veidiem, un kā tie mainās no viena uz otru. Daļa no mākslīgajiem pavadoņiem, kas tika plānoti saules izpētei tā arī vēl nav realizēti. Par to man bija vislielākā bēda. Būtu arī interesanti šodien izlasīt viņu domas par Saules aktivitātes cikla dīvainībām (tas, ka tagad pašā maksimumā uz Saules nav atrodams neviens plankums).
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Tās sarakstīšanas kvalitāte mainījās no nodaļas uz nodaļu. Dažas no nodaļām, manuprāt, bija iestieptas. Ja būtu lasījis grāmatu gadā, kad tā iznāca, droši vien būtu uzzinājis daudz ko jaunu un aktuālu. Tagad lasīšana izvērtās zināšanu atsvaidzināšanā.
No rīta iekožam brokastis, arī te ir standarta komplekts. Papildus piedāvā arī putru, bet es nolemju lieki neriskēt, iztieku ar tostermaizītēm un ceptām olām. Taču jāatzīst, ka paēdu visai labi. Paēduši, samaksājuši sapakojam mantas un dodamies tālāk. Šodien aizspersimies praktiski līdz pašam Skotijas ziemeļu galam.
Pa ceļam gan mums ir citi plāni. Pirmais ievērības cienīgais objekts ir Ardvreck castle. Nav jau tā, ka speciāli uz turieni braucām, vienkārši gadījās pa ceļam. Šī pils reiz esot piederējusi Makleodu klanam. Tagad gan tur ir tikai daudz aitu mēslu un pussagruvuša torņa mūri. Nekur neredz arī piemiņas plāksni Dunkanam Makleodam – Nemirstīgajam, par kuru reiz Latvijas televīzijā rādīja seriālu. Netālu no pils redzamas arī kāda daudzstāvu nama drupas. Tas esot astoņpadsmitā gadsimta bagātnieku nams, saukts par Calda house. Pie pils ieejas infografiks mums stāsta, ka kāds ļoti slavens pareģonis par namu esot izteicies, ka pienāks diena, kad uz nama jumta izaugs koks, kura augstums sasniegs skursteņu augstumu, tad tuvumā būs baisā klope. Vietējiem paveicās, kad nams tika pamests, un tam jumts iebruka ātrāk nekā izauga koks.
Braucam tālāk pa kārtējo smuko ceļu (A894, ja gribam būt precīzi) ievērtējam tālumā redzamo klints atsegumu, kuram iespējamais vecums ir 3.5 miljardi gadu. Tā kā klints atrodas tālu pāri ezeram, palieku bez paraudziņa. Piestājam pie kāda tilta, kas šķērso Loch a Chrain-Bhain, cik noprotams, te kādreiz esot bijusi prāmju satiksme, bet jaunais tilts tai pielicis punktu.
Beidzot esam atbraukuši līdz dienas galvenajai atrakcijai – Tarbert. No šejienes mēs ar kuģīti dosimies uz Handa Island. Ja cilvēks ir ornitologs, tad par šo salu viņš jau noteikti būs dzirdējis. Ja būs tāds kā es, tad viņš par šādu salu neko nebūs dzirdējis. Sākumā samaksājam 12 mārciņas par biļeti un gaidām savu laivu. Jāgaida kādas padsmit minūtes, ievērtējams bēgumu, kas ir tikko sācies, no ciema praktiski nekā daudz nav, pāris mājeļu un tualete par brīvu.
Beidzot sākas izbrauciens, prātīgākie ieņem vietas laivas pakaļgalā, nepieredzējušākie sēžas priekšā. Visiem tiek uzvilktas glābšanas vestes, mēs ar šo uzdevumu tiekam galā veiksmīgi, pat palīdzam citiem. Sākas brauciens, priekšā sēdošie rij šļakatas, aizmugurē sēdošie smīkņā. Visi cītīgi fotografē. Beidzot ir klāt arī sala, tiekam izsēdināti pludmalē, kur smilšu vietā ir smalki saberztas gliemežvāku drupatiņas. Mūs sagaida rezidējošie ornitologi, ekskursantus izved pārsimts metru garā pastaigā līdz ofisam. Ofiss ir šķūnis ar betonētu grīdu un visai nemājīgs, vienīgās ērtības soliņi gar sienām. Tur mums nolasa lekciju par uzvedību salā. No takas nost nelīst un putnus netraucēt. Tā nu es uzzinu, ka šī ir putnu sala. Lielie putni var pat stulbu tūristu savainot. Gar klints malām neložņāt, neviens ārā neizvilks, nemēslot un uzvesties kulturāli. Fotografēt var cik lien, no žurku lamatām šokolādi neēst. Viņiem te esot atkal ieviesušās žurkas, un tās apdraud visu putnu populāciju. Deviņdesmitajos gados tās visas esot izdevies izķert, bet nu tās ir atpakaļ.
Noklausījušos lekciju, dodamies pārgājienā. Tā ieteicamais ilgums ir ap četrām stundām. Vienā vārdā sakot, fantastisks! Mums ir paveicies, jau kuro dienu spīd saule, redzam tālumā salas, debesis zilas, un ir pat cerības saskatīt delfīnus. Ja gadās nonākt tajā pusē, iesaku nepažēlot laiku un aizbraukt pastaigāt pa salu. Putni tur tiešām ir un daudz. Stāvkrastos viņi mitinās praktiski visās klinšu spraugās. Pēc smakas var noprast, ka arī guano tiek ražots milzīgos daudzumos. Skati ir viens par otru labāki, stāvkrasti viens par otru smukāki! Ir ko redzēt, cītīgākie ornitologi gan sēž ar saviem pusrokas garuma Canon objektīviem un mēģina nofotografēt sev vien zināmus putnus. Te ari pienāk brīdis, kad nožēloju, ka neesmu nopircis iepriekšējā dienā binokli. Nākamreiz bez tā uz Skotiju nemaz nedošos.
Uz salas pavadām vismaz četras stundas, kad esam redzējuši gan putnus (kuriem diemžēl nezinu nosaukumus), gan trušus un neatraduši nevienu žurku šokolādi, dodamies uz pludmali sagaidīt kuģīti, kas vedīs mūs atpakaļ. Īsinot laiku runājamies ar rezidējošajiem ornitologiem. Tie te brīvprātīgi strādā trīs mēnešus. Sestdienā viņiem iekritusi dežūra. Vīriešu kārtas ornitologs nav diez ko runīgs, bet sieviešu gan. Izprašņājam, ko viņi plāno darīt ar žurkām – mēģinās izķert, bet sala pa tuvu krastam, pēc laika atpeldēs vēl. Ko darīs ar zaķu populāciju, kas degradē augsni – tikšot galā ar žurkām, tad skatīsies, cerot gan, ka plēsīgie putni tiksi galā paši. Vai šogad jau redzēti delfīni – nav, šogad vēl neesot manīti. Ko viņi īsti dara, kad nevārtās pa pludmali – gredzeno un uzskaita putnus, šogad esot jāveic vienas sugas pilnīga uzskaite, būšot ko norauties. Ko dara ar tūristiem, kuri vakarā noteiktajā laikā neatnāk uz pēdējo laivu – ja tiem esot vīns un šokolāde varot gulēt tualetē, ja nav, tad VIP ceņņiks un laiva viņiem atbraucot pakaļ. Vai ir vērts braukt uz Orikneju salām – ir gan, sevišķi ja esi ornitologs, tikai, tad ir jābūt gatavam uz lielu vemšanu lielo viļņu dēļ.
Mēs VIP servisu neizvēlamies un, sagaidījuši laivu, dodamies atpakaļ. Jūrā sācies bēgums, jeb kā es saku, mukums, laivu piestātne jau ir pamatīgi virs ūdens. Sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz mūsu nakstmītni Durness. Durness ir totāli mazs miestiņš ar vienu veikalu, daudz B&B, diviem restorāniem un Smoo Cave. Sākumā apmeklējam veikalu, tur iepērkam našķus un dodamies uz alu. Mums par nelaimi alā ekskursiju laiks ir beidzies, un varam apskatīties tikai tās sākumu, ala ir iespaidīga. Protams, līdz Slovēnijai vēl tālu, bet kādas piecdesmit Gūtmaņalas tur mierīgi satilptu. Tai ir sena vēsture, lai ar tradicionāli, par pirmo tūristu tiek uzskatīts Sers Valters Skots. Tas nekas, ka kontrabandistiem tur senāk bijis midzenis. Savulaik tur pat slīcināti valdības ierēdņi. Tagad, cik noprotu, laiki ir mierīgāki, un nevienam vairs tur dzīvību neatņem. Maija par slēgto ekskursiju iespēju ir pamatīgi sapīkusi un šķendējas.
Kompensējot neizlocītās kājas, paejam no alas gar upes malu līdz jūrai. Arī te skats ir interesants, un vēl jaukāka ir doma, ka, ja skatās uz ziemeļiem, tad līdz pašam Ziemeļpolam nav cietzemes. Pablandījušies dodamies uz savu naktsmītni Wild Orchard Guest House. Tās saimniece mēģina mums savu iestādījumu nopārdot, klienti esot visu gadu, un ar astoņām istabām profits esot pietiekošs. Viņa te jau dzīvojāt daudzus gadus, bet vēlētos mest mieru. Mums diemžēl nav līdzi tik daudz naudas, nākas atteikt. Painteresējos par šejienes laika apstākļiem ziemā. Izrādās, ka te sniegs ir liels retums, bet vējš gan esot visu laiku.
Pienāk vakars, laiks atrast ko ēdamu. Pirmais restorāns ir ciet, un tāds būs vēl veselu stundu. Nekas, dodamies uz vienu dikti rekomendētu hoteļa restorānu. Aizbraucam, ejam iekšā, bet tur šķiet tiek svinēta kāda trešās līgas futbola komandas svētki. Viss pilns ar cilvēkiem līdzjutēju krekliņos, un galvenais ēdiens – alus. Cik var noprast, vietējiem nav latviešu apinīša vai Bocmaņa rūdījuma, jo grūti izprast, kā no alus var tā pielieties. Braucam atpakaļ uz pirmo ēstūzi, pasēžam bārā un iedzeram līdz restorāna atvēršanai.
Pēc paēšanas aizbraucam līdz vietējai pludmalei. Tur nodarbojamies ar gliemežvāku meklēšanu. Skaidra lieta, ka no smukākajiem atrodam tikai fragmentus. Tad apskatām vietējo kapsētu, kurā esot apglabāta pat Džona Lenona tante, un ar padarīta darba sajūtu dodamies mājās gulēt.
No rīta atkal esmu augšā ap pieciem, iesnas joprojām nav pārgājušas. Gaidot brokastis ap septiņiem, palasu grāmatu, sabrūvēju un iedzeru kafiju. Ap brokastlaiku ejam lejā uz ēšanu. Brokastis ir standarta angļu – tādas te būs praktiski vienmēr, tostermaizītes ar marmelādi, kafija, tēja, divas vēršacis, bekons, šaubīga paskata cīsiņi un black pudding pēc pieprasījuma. Pirmo reizi paprasu aiz ziņkārības. Izrādās, ka tā ir asinsdesa, super, žēl tikai, ka nav brūkleņu zaptes! Iztieku ar upeņu marmelādi. Arī tā nebija ne vainas. Paēduši un norēķinājušies par naktsmājām, sakraujam mantas mašīnā un braucam uz Ploktonu.
Ploktonā galvenais apskates objekts ir ezerkrasta promenāde – smuks skats uz jūru, tā pilna ar klinšainām saliņām. Var redzēt pāris laivas, ja jūties veiksmīgs, vari noīrēt laivu un doties skatīties roņus. Cik var noprast, ja roņu nav, tad nauda tiek atgriezta. Vispār ir dzirdēts, ka tepat netālu var redzēt arī delfīnus un pat vaļus. Mūs jūras zīdītāju vērošana neaizrauj, mani noteikti ne. Tādēļ ejam pa galveno ielu līdz vietai, kuru sauc An Fhrith Aird. Tas ir tāds klinšains paugurs, kurā varam uzkāpt augšā, no tā paveras smuks skats uz apkārtni. Ja cilvēku interesē redzētā vietvārdi, tad var izpētīt augšā novietoto instalāciju, kur katra klints un kalns nosaukta savā vārdā. Nedaudz uzkavējušies, dodamies atpakaļ. Mašīnā es nejauši uzmetu acis savām biksēm, tās man baltas kā Ostapam Benderam, jo ceļoju tikai baltā uzvalkā. Un ko tu domājies, pa to rāpo ērce! Man nav ne jausmas, kā te ar encefalītu vai Laima slimību, bet neriskēju – ērci izmetu pa logu. Skatos, tā nav vienīgā, beigās sev atrodu ap desmit ērcēm, visi pārējie arī ir aplaimoti, Maijai trāpījusies tāda badīga, kas jau paspējusi piesūkties. Atērčojamies un tinamies projām.
Tā kā te nekas vairāk nav redzams, sākam ceļu uz Melvaig, tur mums sagaidāms brangs pārgājiens pa nelielu zemesragu uz bāku. Lai līdz turienei tiktu, jābrauc garām vairākiem Lochiem (vietējie tā sauc savus ezerus) un fjordiem līdzīgus jūras līčus. Lielākā daļa no viņiem ir pelnījuši nonākt uz atklātnēm, bet daži ir īpaši smuki, pie tiem piestājam, pametam pīlītes. Normālu oli gan dabūt ir grūtības. Nesmādējam arī skatu vietas, tur cītīgi fotogrāfējamies un vienkārši skatāmies uz ainavu (smukāk jau būtu teikt – baudām ainavu). Brauciena sākumu gan aptumšo viena problēma. Izrādās, ka mašīnas bāka nav bezgalīga, un mums prognozē tikai četrdesmit jūdzes! Sākam meklēt benzīntanku. Pirmais, kuru atrodam, ir slēgts. Pavisam. Tad pāris ciemos nekā – tukšums. Nākas vien mest kaunu pie malas, demokrātiskā ceļā izvirzīt Maiju par savu emisāru nosūtīšanai uz tūrisma informācijas centru, lai iztaujātu tuvākā benzīntanka koordinātes. Tas izrādās ir nākamajā miestā – Kinlochewe (cik noprotu nosaukumā kaut kas par ezeru un avi). Tur uzpildāmies, cik vien var ieliet bākā. Benzīntankā ilgi štukoju, vai man varbūt saimniecībā noderētu nopietns binoklis. Nolēmu, ka nevajag, bet kļūdījos.
Gairloch miestā man ienāk prātā spoža ideja – uztankoties! Tas gan vairāk izpaužas kā čipsi un šokolādes. Iesim tak pārgājienā, un tas nav nekāds joks. Ja grib tikt uz bodi, tad vislabākā stāvvieta ir pie vietējās ciema padomes. Pirmā publiskā toča, kurā vīriešu nodaļā redzu bērna pārtinamo galdiņu.
Melvaig ir apdzīvota vieta ar pāris mājām un autosstāvvietu piecām mašīnām. Mums veicas, pāri palikusi vieta tieši mūsu mašīnai. Viss placis ir pamatīgi nospirots, var redzēt – aitas ir labi pastrādājušas. Sakravājam pārtikas mugursomu un dodamies ceļā.
Sākums ir pa asfaltētu ceļu, kur sākumā rakstīts, ja gribi braukt ar savu mašīnu, tad tu pats arī riskē. Neteiksim, ka ceļš būtu sliktas kvalitātes, bet pāris tiltiņi gan ir tādi šaubīgi. Tas viss iet gar tādu stāvkrastu, kas pats par sevi ir apskates vērts. Mūsu primārais mērķis ir bāka. Bez mums uz takas vēl ir pāris pensionāru grupas. Sākums nemaz nav nogurdinošs, laiku pa laikam fotografējam kādus interesantus krasta kritumus. Putnus un sienāžus ar nemaz nemanām, ja nedzirdētu pensionāru čalošanu, būtu absolūts klusums. Bāka bija tīri tā neko, taču klāt nelīdām, jo cik no ceļveža sapratām, pašreizējie saimnieki ciemiņus diez ko nemīlot.
Turpat netālu uzrīkojam pikniku un pamatīgi noplicinām ēdamā krājumus, tas priecē, jo nebūs vairs tik daudz jāstiepj. Tālāk pēc plāna jāraušas augšā kalnā gar krastu. Asfalts beidzas, nākas iet pa taku. UN pēkšņi pilnīgi negaidīti paveras superīgs skats uz pludmali! Tā atrodas kādus simts metrus zemāk, ar baltām smiltīm, interesantām klintīm un dzidru ūdeni. Nemaz neticas, ka esam Skotijā, vairāk izskatās pēc tropiem! Tad nu kādu pusstundu skatāmies uz pludmali un jūru. Kristapam šķiet, ka viņš redz delfīnus. Ar manu švako redzi tur varētu peldēt vesela zilo vaļu kolonija, es tik un tā neko neredzētu. Kad beidzot ir apnicies, dodamies tālāk, nu mums ir jāsasniedz mobilo sakaru tornis, kas nobāzēts valdošajā augstienē. Taču taka ar laiku pazūd un sākam maldīties.
Maldīšanās augstkalnu purvā ir diezgan aizraujošs pasākums. Visu laiku, lai izvairītos no apavu piesmelšanas, tu tiec motivēts parāpties augstāk. Taču uzlīdis augstāk, tu atklāj, ka arī tur ir purvs. Ar prātu jau saproti, bet ar sirdi grūti aptvert, ka tā vispār var būt, un tu lien vēl augstāk. Mani ceļabiedri nolemj neblandīties pa eksotisku slīkšņu un doties atpakaļ uz asfaltētu ceļu. Uz maniem izteikumiem, ka tā nevar, ja tornis, tad jāiet uz torni, ir tur taka vai nav, neviens nepavelkas. Nospļaujos un dodos izpildīt plānu viens pats.
Šī noteikti bija mana mūža aizraujošākā stundas pastaiga pa augstkalnu purvu. Primārais mērķis – tornis, sekundārais mērķis – takas atrašana. Laikam ritot tas pārmainījās – primārais mērķis – aizkulties līdz tornim pēc iespējas ātrāk, sekundārais – nepiesmelt botas. Vēl pēc desmit minūtēm, tas nomainījās uz – nekur neiemaukt tā, ka ūdens ir līdz ceļiem. Bet tas viss ir sīkums, patiesībā ir diezgan interesanti lēkāt pa ciņiem un meklēt apvedceļus maziem dīķīšiem. Pirmā pusstunda ir diezgn aizraujoša, pat atradu spēkus uzlīst augstākajos pakalnos, lai paskatītos, vai tur gadījumā augšā nav atrodams dīķītis, pavērot tālumā esošās salas un izstrādāt izdzīvošanas stratēģijas, ja reiz gadītos tādā vietā bez ēdamā. Ūdens te nav problēma, bet ēdamo purva zāļu saknes gan vajadzētu iemācīties. Pēc kāda laika piezvana ceļabiedri, viņiem apnicies mani gaidīt un došoties tālāk, nolemju forsēt notikumus un paātrinu tempu. Tad arī attopos, ka nejauši esmu paķēris līdzi somu ar paiku un ūdeni. Tā lēkājot un domājot esmu nonācis gandrīz pie torņa, te sākas problēma, šķiet, ka tornis uzbūvēts uz salas starp miljons dīķīšiem. Mana ceļa optimizācija kādas pāris reizes cieš neveiksmi, bet tad pēc pāris grāvju pārlēkšanas un pāris botu piesmelšanām esmu uz asfalta. Principa pēc mēģinu atrast taku, kas uzvestu uz šī ceļa, un kuru es nebiju atradis. Var jau būt, ka man acis bija aptumšotas, bet neko tādu es tur neredzēju.
Tā kā kalns veda uz leju nolēmu kolēģus panākt. Kādi desmit no plānotajiem četrpadsmit kilometriem jau bija noieti, man vēl bija visas iespējas. Pieliku soli un netālu no autostāvvietas viņus noķēru. Panācis vispārējos vilcienos aprakstīju, kādu brīnumaini daiļu ceļa gabalu viņi ir sev lieguši, un devāmies uz mašīnas pusi.
Naktsmājas mums bija rezervētas pilsētā, kuru sauc Ullapool. Tā atradās nieka 53 jūdzes tālāk. Šajā ceļojuma fāzē domas par slapjajām zeķēm, kuras vajadzētu izžāvēt, mijas ar idejām nopirkt salčuku un piedabūt kājas iešanas režīmā. Tādēļ skatu punktos vairs tik aktīvi ārā nelecām un ceļvedī vairāk pētīja Ullapool ēdnīcu piedāvājumus. Lai nebūtu ko palaiduši garām, izlēmām doties uz pašu krutāko zivju restorānu, kas tai miestā atrodams.
Sākumā gan iekārtojāmies B&B. Tā arī tipiska skotu māja, tikai šoreiz mums visiem tiek istabas augštāvā. Sarunājam brokastlaiku un dodamies uz savu vakariņu vietu. Te sākas problēmas, lai arī pilsētā ir vien pāris ielas, to nolāpīto ēstuvi nekur nevaram atrast. Adreses nevienam nav, uzprasīt neviens principa pēc nevēlas. Beigās ieejam grāmatveikalā, atrodam grāmatā adresi un dodamies. Skaidra lieta, ka iestādījums ir pārpildīts un brīvu vietu nav. Samazinām savas ambīcijas un dodamies un nākamo vietu pēc ranga. Arī te nav vietu, bet to sadale ir organizētāka, sākumā pasēžam bārā un iedzeram, kad pienāk mūsu kārta, mums piešķir galdiņu. Pasūtīšana gan nav kā pie mums, pašam vien jāiet pie pasūtījuma pieņēmēja un jāsaka, kas izvēlēts. Izskatās, ka Skotijā visi ir lieli runātāji, troksnis tāds kā bezdelīgu ligzdā, visi cītīgi mēģina viens otru pārkliegt. Joka pēc paņemu noprovēt steiku, bija diezgan labs. Pēduši devāmies mājās un likāmies uz auss.
Pateikšu uzreiz, par Latvijas jūrniekiem un jūrniecības vēsturi esmu lasījis ļoti maz. Un tas neskatoties uz faktu, ka netālu no manām mājām atrodas Krišjāņa Valdemāra dzimtās mājas. Tomēr vēl jau šīs lietas ir labojamas, tādēļ Egona Līva grāmata “Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem” bija pašā laikā. Paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC par grāmatu!
Grāmatā ir apkopoti Egona Līva sarunu transskripti ar jūrniekiem. Autora mūža interese ir bijusi jūra un jūrnieki. Redzot, kā vecie kapteiņi un jūrnieki no vecuma apmirst, viņš nolēmis nointervēt vēl dzīvi palikušos, lai kaut nelielu daļu no viņu dzīves gājuma atstātu nākamajām paaudzēm. Šajā grāmatā apkopotas desmit sarunas un divu latviešu jūrnieku atmiņas. Sarunu centrālais temats, protams, ir jūra, kuģi un latviešu liktenis divdesmitajā gadsimtā.
Grāmatas nosaukums viennozīmīgi atbilst saturam. Jūras vilkiem lielākoties ir pāri deviņdesmit gadiem ,un te jāņem vērā, ka liela daļa intervijas sniegtas astoņdesmitajos. Viņi pārstāv jau tajos laikos gandrīz izzudušu vēstures posmu. Laiku, kad latvieši brauca jūrā ar saviem kuģiem gan kā kapteiņi, gan matroži. Liela daļa no viņu biedriem jau sen ir miruši – jūrā, karā, lēģerī vai vienkārši no vecuma, bet daži vēl ir palikuši ar savu stāstu. Ir patiess prieks, ka laiku pa laikam Latvijā uzrodas rakstnieki un entuziasti, kuri šos stāstus pieraksta, tādējādi atstājot tos nākamajām paaudzēm. Jo citādi pēc cilvēka nāves nekas nepaliek, nomirst un pēc pārdesmit gadiem no tevis atceras tikai vārdu un uzvārdu, bet par tavu dzīvi, ja vien neesi slavenība, neviens neko nezina. Un vēl labāk ir tas, ka šos stāstus arī izdod grāmatās nevis noglabā arhīvu plauktos, kur tos izlasīs tikai pētnieki.
Ja skatāmies uz pašu sarunu saturu, nākas atzīmēt autora erudīciju jūrniecības lomā. Viņš šķiet zina visus ar Latviju saistītos kuģus un to kapteiņus. Reizēm, šķiet, pat labāk nekā paši stāstītāji. Ir patīkami lasīt sarunas, kuras nav īpaši rediģētas. Tas ļauj saglabāt sarunas dzīvīgumu. Ir taču saprotams, ka cilvēks, kuram jau pāri deviņdesmit, vienu un to pašu lietu pastāstīs vairākas reizes, ka šo to viņš vairs neatcerēsies un reizēm pazaudēs sarunu pavedienu. Tas rada autentiskumu un ļauj labāk iejusties stāstos.
Stāsti ir visdažādākie, te ir braukšana jūrā uz benzīna kuģiem (tankeru vectētiņi), dienests uz kuģiem kara laikā, stāsti par mācībām jūrasskolā un, protams, visi kā viens viņi ir apsēsti ar jūru. Dzīves stāstniekiem ir pavērsušās visdažādākās, daudziem jūra ir arī daudz ko atņēmusi, vienam kājas, citam draugus, cits ir labi iedzīvojies pēckara gados, citam ir nācies kādu laiku pavadīt izsūtījumā.
Vispār jau lasot stāstus neviļus pieķēru sevi pie domas, ka es jau nu gan latviešus par matrožiem neņemtu, viņi vienkārši ir tendēti mukt nost no kuģa vai vismaz dumpoties. Pie tam mukšanas iemeslus es tā arī īsti nespēju izprast, daļa pat nav tik pragmatiski, lai sagaidītu algas izmaksu. Un tad nu sanāk tā, ka jūrā esi bijis veselu gadu, bet tā arī neko neesi nopelnījis. Bet varbūt tieši šis impulsīvums un šķietami neracionālā uzvedība ir tas, kas viņiem ir palīdzējis izdzīvot līdz sirmām vecumdienām.
Domāju, ka šādai grāmatai prasītos arī komentāri, vai vismaz nopietns priekšvārds, kas lasītāju ievestu jūrniecības pasaulē un tās niansēs. Man, kā cilvēkam ar visai vājām priekšzināšanām, dažas lietas nācās uzmeklēt internetā, dažas tā arī neatradu. Piemēram, par kuģa “Linghust” eksploziju internets, šķiet, nezina neko. Bet Ādams Melngalvis par to izstāsta tik dzīvi, ka gribētos palasīt ko vairāk.
Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. ieteiktu lasīt visiem, kurus interesē jūrniecības vēsture un cilvēkiem, kuriem patīk interesanti stāsti par agrākiem laikiem.
No rīta esam pamodušies jau piecos pēc vietējā laika, tas varētu nozīmēt, ka aklimatizācija nav pagājusi pārāk veiksmīgi. Jūtos visai draņķīgi, iesnas neliek mieru, esmu pamatīgi apaukstējies, iedzenu iekšā Koldreksa devu. Saprotu, ka paracetamols jau neko neārstē, bet no simptomiem, gan gribas tikt vaļā. Laiku līdz brokastīm kavēju nedaudz pastrādājot un lasot grāmatu. Pie reizes uzzinu arī šodienas plānu. Brokastis viesnīcā ir labas, kakao var dzert cik grib, un kruasāni ar’ nav uz skaita. Cīsiņi gan ir visai neēdami. Tas gan vairāk tādēļ, ka Skotijā vēl nav atklāts cīsiņu un sardeļu noslēpums – samalt visu tik smalki, ka vairs nevar pateikt no kā izstrādājums gatavots. Viss pārējais gan ir ēdams.
Paēduši un izrakstījušies no viesnīcas, sākam ceļu. Mūsu pirmais objekts dienas plānā ir Lohnesa ezers. Jā, tas pats, kur daži cilvēki senāk esot redzējuši īstu pleizozauru. Pēc šiem laimīgajiem novērotājiem gan nevienam nav vairs nācis šo briesmoni sastapt. Ļaunas mēles gan melš, ka nekāda Lohnesa ezera briesmoņa nemaz nav, ka tas esot no cirka izmucis zilonis, ūdru bars vai pat, ka cilvēki to visu ir izdomājuši.
Kad biju mazs puišelis, Lohnesa briesmonim atradās vieta manā pasaulē. Lasīju dažādas pseidozinātniskas grāmatas par kriptozooloģiju un domāju, nez kāds tas ezers izskatās, kur tāds monstrs dzīvo? Šodien man izdevās apmierināt savu ziņkārību un ezeru ieraudzīt. Nekas īpašs – ezers kā ezers, tikai tāds garāks un šaurs. Ņemot vērā faktu, ka tam gar malā dzīvo cilvēki un ūdens klajumu cilvēki pārlūko visai bieži, nākas secināt, ka pleizozaurs ir izdomājums. Tomēr vietējie savas leģendas tik viegli nepamet, un te ir iespēja apmeklēt Nesijlendu!
Gar ezera krastu dodamies uz savu otro dienas apskates objektu Urqhart Castle. Tā kā esam čakli bērni, tad pie pils ierodamies pusotru stundu pirms atvēršanas. Par mums čaklāki ir tikai pāris ķīnieši. Pils aprakstos piesaukta kā romantiskas drupas ezera krastā. Vēsture viņai sena un bagāta jau no divpadsmitā gadsimta. Tās gan iemītnieki piedalījušies Skotu neatkarības karos četrpadsmitajā karā, gan cietuši no nelietīgajiem Makdonaldu (klana nosaukums tāds) uzbrukumiem. Beidzās tas viss ar to, ka septiņpadsmitajā gadsimtā Jakobīti uzspēra pili gaisā. Mēs gan pilī iekšā netikām, jo nevēlējamies gaidīt līdz tās atvēršanai. Nedaudz paslapstījušies gar žogu, pa spraugu palūrējām uz zemāk esošo pili un braucām tālāk. Pa gabalu jau drupas izskatījās smuki.
Tālāk dodamies Applecross virzienā, tur mums ir ieplānots pārgājiens ap lokālo sakaru torni. Pa ceļam gan piestājam pie kādas hidroelektrostacijas. Ir ideja pastaigāt pa šīs būves dambi, bet diemžēl, dambis šādām izklaidēm nav paredzēts un visur priekšā slēgti vārtiņi. Nedaudz pafočējam, tā jau pirmajās ceļojuma dienās ir, gribas nobildēt katru ceļmalas akmeni, tas ar laiku pāriet.
Pēc mazo HES apmeklēšanas braucam pa gleznainu kalnu ceļu, ar laiku sapratīsim, ka te praktiski visus ceļus var saukt par tādiem. Un ieraugām smuku akmens tiltiņu. Tā kā ceļojums ir tikai sācies un fāze nopētīt katru koku vēl nav beigusies, piestājam pie tiltiņa. Vieta saucas Glen Shiel, arī te kādreiz ir notikusi Jakobīņu kauja pret britu karaspēku. Uz vietas gan par šo notikumu nekāda papildus informācija nav atrodama. Cik noprotu te savulaik pāris tūkstoši vīri izcīnījuši kauju, un, ja labi pameklējot, vēl var atrast nocietinājumus no tiem laikiem.
Tā kā pirmās pils apmeklējums izgāzās, nolēmām to kompensēt ar Eilean Donan Castle apmeklējumu. Pils savulaik atradusies stratēģiski svarīgā punktā, no tās varēja kontrolēt veselu trīs Lochu tirdzniecības ceļus. Vieta bijusi apdzīvota jau no senseniem laikiem, ar laiku apmetne pārvērtās mūra nocietinājumā, un beigu beigās jakobīņi ņēma un uzspēra visu gaisā. Izskatās, ka viņiem bija vairāk pulvera nekā prāta. Tad pērnā gadsimta sākumā vietējie novadpētnieki nolēma pili atjaunot. Jāsaka tas viņiem izdevies visai labi, lai gan kura pils uz saliņas, kas savienota ar sauszemi tikai ar tiltu, varētu izskatīties slikti. Bonusā skatam pieejams arī normāls pārkings un vietējais ielu muzikants ar dūdām. Sākumā dūdu skaņas izklausās tīri tā neko, bet, kad esi klaiņojis pa apvidu stundu visu laiku klausoties dūdas, tas sāk pamatīgi piegriezties.
Pats pils muzejs ir iztērētās ieejas biļetes vērts. Pilī var piemērīt gan īstu divroku zobenu, nopētīt veclaiku tabakas dozes, izokšķerēt virtuvi un kambarus. Kā jau tā laika plānojumā pierasts, visas istabas ir caurstaigājamas, nezinu vai arī oriģinālā viņiem bija miniatūras trepītes uz katru lodziņu. Uz dīvāniem sēdēt gan neļauj, tie esot dikti veci un nolietoti. Vienīgā lieta, kas man nekļuva skaidra, kā viņi tās ēdiena mulāžas virtuvē izveidojuši. Mana teorija ir, ka tas ir reāls ēdiens ieparafinēts vai kā citādi nofiksēts. Vispār izskatījās diezgan šķebinoši. Pārdesmit gadus vecs vārīts kartupelis izskatās diezgan aizdomīgi arī ievaskots. Uz beigām pilī jau ir saradies diezgan iespaidīgs tūristu skaits, un saprotam, ka ir laiks tīt makšķeri. Iemetam aci suvenīru bodē, izpētām piedāvājumā esošos skotu dūdu ierakstus, pārdomāju, vai man nenopirkt ceļa spieķīti un dodamies prom.
Nākamā atrakacija mums ir ieplānota pastaiga dažu kilometru garumā Applecross pussalā. Cairns kalns gan nav diez ko augsts, bišķi nīgrāks par Gaiziņu, toties no īsta akmens. Lai nokļūtu līdz starta punktam, nākas nedaudz pabraukt pa serpentīniņiem, taču nekas nopietns. Laiks gan nav saulains, un viss ir tīts tādā vieglā migliņā. Noparkojamies un sākam braši soļot uz pirmo takas punktu – sakaru torni. No sākuma paņemu nedaudz pa ātru tempu un nedaudz aizelšos. Kamēr atvelku elpu, ieraugu vietējo putneli, kas no cilvēkiem nemaz nebaidās. Man tādi putneļi nepatīk, un nedaudz šo patrenkāju. Kā jau domāju, putnelis lidot arī māk, un lidojot viņš izdod mopēdam līdzīgu skaņu. Super! Klintis te ir ļoti interesantas, tomēr neizplūdīšu par tēmu – Skotijas kalnienes ģeoloģiskā izcelšanās un veidošanās process. Kalni ir veci un pamatīgi sadēdējuši, akmeņi jau ir sākuši jukt ārā pa plāksnēm. Vietām redzami mazi dīķīši, tajos šad tad iemetu pa kādam akmenim. Tā kā ūdens ir caurspīdīgs, tad varu redzēt, ka es neesmu vienīgais ar tādām tieksmēm, tas uzmundrina. Ienāk galvā arī ideja no akmeņiem salikt lielu uzrakstu Gambija, taču nolemju, ka tas jau nu būtu pārāk tūristiski. Lai visiem ieriebtu, kaut kur tālumā sāk kūkot dzeguze, mani tas nesatrauc, jo naudas maks ir manā kabatā.
Pašu taku iesaku iziet – grūtības pakāpe faktiski nekāda, ja vien var uzrausties kalnā. Jā, vietām ir bišķi jāuzmanās un ar rokām jāpieturas pie klints, lai norāptos pāris metrus zemāk. Ja nenoveicas var nokrist kādus pārdesmit metrus zemāk, bet tur nu būtu jābūt pālī, lai tā nenoveiktos. Pa ceļam uzrīkojam ari nelielu pikniku – iedzeram tēju no termosa uzēdam siera pīrāgus un līdzpaņemto maizi. Pie pēdējā kāpiena augšup Maija ar Aiju nospriež, ka viņām pietiek un līdz pašam Cairns viņi nemaz neies. Mēs ar Kristapu gan nolemjam iet, līdz galam cik tad tur palicies – puskilometrs. Aizejam, ievērtējam skatu uz Applecross, Isle of Skye un Ploktonas apkārtni, redzēt var diezgan tālu, un tie Skotijas ezeri no augšas nepavisam neizskatās slikti. Nedaudz atvilkuši elpu un pamatīgi visu nofotografējuši, dodamies atpakaļ. Es tā vietā, lai līstu atpakaļ kalnā, atrodu šortkatu, Kristaps varonīgi forsē kalna virsotni, jo mana taka viņam liekoties aizdomīga. Lēnā garā kuļamies atpakaļ. Tagad jau iešana ir vieglāka, jo lielāka daļa ir pa kalnu uz leju. Iztramdu vēl pāris mopēdputnus, un saprotu, ka pastaigas pa šo reģionu man ļoti patiks. Kur tu vēl vari iekulties purvā, esot kalna galā?
Pēc nopietnās pastaigas nolemjam iekost. Pēc plāna ēšana mums ir paredzēta Applecross inn restorānā. Te viss tiek pagatavots no vietējām zivīm, vismaz viņi paši to tā apgalvo. Redzams, ka vieta ir populāra, jo āra galdiņi ir pilni ar ēdājiem. Nākas doties iekšā. Pasūtīšana pavisam vienkārša, pieej pie bāra un pasaki ko vēlies, paņem savas valsts karodziņu, sēdies pie galda un gaidi. Es izvēlos tradicionālos fish and chips, jeb latviski zivi ar kartupeļu frī, citi ņem skallopus vai vistu. Ēdiens ir garšīgs, ja sanāk aizkulties uz turieni, iesaku aiziet paēst.
Tā kā diena jau sāk vilkties uz vakara pusi, nolemjam doties uz Ploktonas pusi. Tur netālu, nelielā miestā Drumbuie, atrodas mūsu naktsmājas. Arī šis pārbrauciens ir ļoti smuks, mēs arī nebraucam pa taisnāko ceļu, bet izmetam līkumu pa pussalu. No dzīvniekiem, ja vien tas nav briežu dārzs, mēs redzam tikai aitas. Tās te ir pieejamas lielā skaitā. No mašīnām viņas vispār nebaidās un mierīgi guļ ceļmalā ar visiem jēriem, nekreņķējoties par savu mirstību. Visādi citādi smuks ceļš gar jūras malu, tālumā redzamas arī salas.
Ierodamies savās naktsmājās, šoreiz mums ir B&B. Tomēr pareizās iestādes atrašana sagādāja zināmas problēmas. Lai noskaidrotu, kur mums īsti jādodas, Maija veic kāda ciemata iedzīvotāju īsu aptauju. Izrādās, ka ciems ir pareizais, atzīšos, es domāju, ka tā vis nav, tikai jāpabrauc vēl pārdesmit metru uz priekšu. Beidzot tiekam iekšā Skotu arhitektūras šedevrā. Mums ar Maiju tiek jumta istabiņa, Aija un Kristaps tiek izmitināti pirmajā stāvā. Interneta te nav, bet ir tējas vārīšanas komplekts. Domājam par vakariņām un nolemjam tās sarīkot kā pikniku jūras krastā.
Lai tiktu līdz krastam, ir jāiet pa pamatīgi nomēslotu lauku ceļu, tad pa taciņu un klāt esam. Atrodam piemērotu akmeni un sākam ēst. Izrādās, ka ne mēs vienīgie te esam ēdāji! Uzrodas arī moškas, kas ir dikti uzmācīgas. Izvairīties no viņām ir viegli, jāstāv tur, kur pūš vējš. Kad esam paēduši, pārējie nolemj, ka jādodas vēl vienā mazā pārgājienā gar jūras krastu, redz, kur esot taka. Mani šī ideja diez ko neiepriecina, jo jūtos visai draņķīgi, bet nekas, velkos nopakaļ un šņaucu puņķus. Krasta taciņa tiešām ir jauka, var skatīties, kā lēnām sākas paisums un mazās saliņas lēnām pazūd zem ūdens. Pati taka gan ir kūdraina, un vietām iekuļamies pamatīgos dubļos. Viss ir veiksmīgi līdz atduramies pie aizslēgtiem vārtiņiem, netālu no Portneora, Maija atzīst, ka viņai vairs nav ne jausmas, kur tālāk jāiet, griežamies atpakaļ.
Vakarā izvāru tēju, iedzeru zāles, noskatos britu talantu šovu, izlasu grāmatu un liekos gulēt.
Šodien ir pienākusi tā lielā diena, kad mēs beidzot dodamies uz Skotiju. Līdz šim man par šo britu salas nostūri bija visai ierobežotas zināšanas. Vispārējos vilcienos zinu viņu vēsturi, kā arī to, ka seriāla “Kalnietis” galvenais varonis Dunkans Makleods nāk no tā apgabala. Kā jau ierasts, ceļojuma plānošanu uzticēju cilvēkam, kas šo lietu pieprot vislabāk, tas ir, savai sievai. Man tā šķiet vislabākā stratēģija, jo tādā veidā man nav nekādu iepriekš pētītu bilžu, un visi iespaidi ir pirmie. Sākotnējais plāns mums bija nobāzēties Invernesā un tad apbraukāt tuvāko apkārtni ar vilcienu. Taču pieaugot ceļotāju skaitam plāni mainījās, un auto īre mums ļāva mums īsā laika sprīdī aptvert lielākas teritorijas.
Lidošana tagad ir izcila. AirBaltic aizvizina savus pasažierus līdz Aberdīnai un nav jātērē lieks, laiks lai aizspertos līdz Skotijai no Londonas, ja negrib lidot ar Ryanair. Lidošana gan notiek ar turbopropu, un tas noteikti nav mans mīļākais lidmašīnas tips. Nepatīk man propelleru dūkšana. Bonusā esmu saķēris baisās iesnas, un tas lidošanas procesu padara pavisam aizraujošu. Visu laiku pievēršu uzmanību savu deguna dobumu spiediena izlīdzināšanai ar lidmašīnas salona spiedienu. Ja neizdodas, sāk sāpēt bungādiņas un aizkrīt ausis. Paralēli lasu grāmatu (ko gan citu lai es darītu). Beigu beigās Aberdīnas lidostā ierodos ar aizkritušām ausīm un vienu izlasītu grāmatu.
Pašā lidostā nekādu ekstru nav. No lidmašīnas izkāpjam pa trapu, un lidostā mūs nemaz neviens iekšā nelaiž. Acīmredzot viņiem ieceļotāju pieņemšanas jaudas nav pietiekamas, lai pieņemtu uzreiz veselu divu lidmašīnu pasažierus. Tā nu aizdurvē pamazām gaidām līdz pienāks mūsu rinda. Pasu kontrole ar neko aizraujošu neizceļas, jau kuro reizi nodomāju, kā viņi pēc tās pases bildes mani vispār spēj atpazīt un nolemt, ka es patiešām esmu tā persona, kas pasē norādīta. Tikuši brīvībā dodamies uz mašīnu nomas kantori.
Mēs esam izvēlējušies Enterprise kompāniju, šie mums iešķieba Toyota Yaris ar 1’000 jūdžu nobraukumu. Ar mašīnu nomu ir gadījies visādi. Francijā esmu pat dabūjis mašīnu uz mācību tiesībām. Citur iznomātāji uzstāj, ka cilvēkam, kurš ir braucējs ir jāizmanto sava kredītkarte iznomājot mašīnu. Šeit viss ir vienkārši, viņiem ir vienalga, kurš ir braucējs un kurš maksātājs. Nauda ir – maksā un brauc. Arī pati procedūra aizņem neraksturīgi īsu laiku, neviens neprasīja atstāt ķīlā pirmdzimtos vai asins paraugu.
Aberdīnā mēs esam nolēmuši neapskatīt neko, kraujam mantas mašīnā un braucam uz Invernesu. Tā kā Skotijā ir tikai daži ceļi, mēs esam tik pārgalvīgi, ka esam mājās atstājuši Ivaru. Iztiekam ar senlaiku metodēm – Skotijas karti. Pilsētās ar tādu braukt ir tas pats, kā vadoties pēc Pamira paciņas lidot uz Maskavu, bet ja lasa ceļa rādītājus, tad skaidrībā tikt var.
Kristaps no sākuma nedaudz uztraucas, vai automātiski nesajauks ceļa puses un nesavārīs kādas ziepes. Bet nekā – maksimums, ko norāvāmies no citiem autobraucējiem, bija pīpināšana par nelielu iebremzēšanu turpat netālu no lidostas.
Pats pārbrauciens no Aberdīnas uz Invernesu ne ar ko īpašu neizcēlās. Vienā vietā gan bija cūku ferma, un tās apkārtne pāris kilometrus nodrošināja smaržas receptoriem vērā ņemamu slodzi. Apvidus vēl diez ko kalnains nav un vienīgā izklaide ir aitu, arhitektūras un akmens žogu vērošana.
Ar aitām viss ir skaidrs, ganās savā nodabā un apgādā savus saimniekus ar vilnu un haggis sastāvdaļām.
Arhitektūra ir apbrīnojami pelēcīga un vienveidīga. Ēkas lielākoties ir vienstāvu, pelēcīgā krāsā un divām jumta izbūvēm ar logiem. Tādas viņas tur ir – copy paste gar ielas malu. Ja īpaši paveicas var ieraudzīt namu ar trīs stāviem, kas arī ir tikai divstāvnieku palielināta kopija.
Ar žogiem lieta ir daudz nopietnāka. Standartā tie ir no akmens un dažādā sabrukšanas pakāpē. Cik var noprast līdz ar dzeloņdrāšu izgudrošanu šādi žogi ir kļuvuši nevajadzīgi.
Žogu izcelšanās iemesls kļūs skaidrs ikkatram, kas nedaudz paskatīsies uz lauka pusi. Pie mums akmeņu lasīšana no lauka ir normāls ik pavasara darbs. Akmeņi aug ne sliktāk par kartupeļiem, un ja tos laikā nenolasa, tad uz tiem var salauzt jebkādu lauksaimniecības tehniku. Skotijā šī liksta ir pacelta pāris līmeņus augstāk. Uz laukiem te ir tikai akmeņi, vismaz pašos ziemeļos. Te runa vairs nav par kartupeļu stādīšanu, te kaklu var nolauzt aita vai kāju zirgs. Cik esmu lasījis, ka savulaik pirms elektrības izgudrošanas pat kārtīgs lauksaimnieks nākot no mājas ir spējis nolauzt kaklu, paklūpot pret kādu akmeni. Lai uz lauka vispār augtu zāle, tad akmeņus nācās novākt. Tā kā stiept lielu gabalu prom no lauka nebija jēgas (jo cik tad bieži krausi no akmeņiem mājas un šķūņus?), tad tos izmantoja racionāli žoga veidā. Nenoslinkoju un sīkāk papētīju pāris žogus. Šķērsgriezumā tie ir veidoti kā trapeces, kur lielie akmeņi apakšā un mazākie augšā. Lai visa būve izskatītos šikāka, augšējā rinda salikta no plānākiem akmentiņiem, kas sastutēti vertikāli. Vecākiem žogiem viss ir izveidots bez nekādām saistvielām, jaunākajiem (lielākoties pilsētā) cilvēki nav kautrējušies virsējo slāni nocementēt.
Es gan vairāk sliecos domāt, ka visa tā žogu būvēšana no akmeņiem ir notikusi pirms-Lego laikmetā, kad cilvēkiem vienkārši nebija citu klucīšu, ar kuriem spēlēties.
Pa ceļam uz Invernesu piestājam tikai vienu reizi benzīntankā, lai iepirktu pārtiku vakariņām. Pēc pāris stundas ilgas braukšanas esam sasnieguši savu hoteli, kas nes nosaukumu “Holiday Inn”. Viesnīcai nav ne vainas, blusu un blakšu nav, ir pat televizors un wifi pa brīvu. Recepcijā mūs uzreiz pabrīdina, ka, ja no rīta vēlamies paēst bez grūstīšanās, tad vēlams ierasties pirms pusastoņiem, jo esot atbraucis pensionāru desants, kas nākšot brokastīs.
Apsildījuši degunus, aizbraucam uz tuvāko iepirkšanās centru Tesco un iepērkam provīziju visam ceļojumam. Apskatāmies lietas, kuras nopirksim atpakaļceļā, un liekamies gulēt.
Šī grāmata manā grāmatu plauktā nelasīta mētājās vismaz piecus gadus. No sākuma biju to pasūtījis kā Geimena grāmatu, bet tad ieraudzīju otru autoru, un kaut kā negribējās vairs lasīt. Tagad, kad uznāca vēlme izlasīt kaut ko īsu, bet, iespējams, labu, beidzot pieķēros šai grāmatai.
Džouijs Hārkers (Joey Harker) ir pavisam parasts pusaugu puika. Vienīgā viņa spēja ir apmaldīties pat pazīstamās vietās. Viņš absolūti neorientējas telpā, un pazaudēties pašam savā mājā viņam nesagādā nekādas problēmas. Taču kādu dienu viņš pavisam nejauši atklāj, ka spēj pārvietoties uz paralēlajām pasaulēm. Tās ne ar ko daudz neatšķiras no viņa paša Zemes, viņas ir tikai mazlietiņ savādākas. Taču cilvēki ar šādām spējām ir uz izķeršanu. Redz, tā Multiversa daļa, uz kuras atrodamas Zemes, saukta par Loku, ir ierauta nebeidzamā karā. Viens Loka segments pakļaujas maģiskiem likumiem un darbojas zem nosaukuma HEX otrs zinātnei Binary. Abas šīs civilizācijas mēģina iekarot visas Loka zemeslodes, tas nekas, ka tādu ir triljoniem. Lai to izdarītu, abām pusēm ir vajadzīgi enerģijas avoti, un Džouijs tāds ir.
Grāmatas pasaule ļoti atgādina Prečeta “Garo Zemi”, vismaz cik tas attiecas uz paralēlajiem visumiem. Pati ceļošana gan nav viegla, te pirms ieiet citā pasaulē ir jāšķērso InterWorld, un šis pasākums pats par sevi ir vesels piedzīvojums ar izkropļotu telplaiku un portāliem.
Sižets savukārt ir orientēts uz piedzīvojumiem. Te galvenais varonis nenododas dziļām filozofiskām pārdomām par ētikas un morāles jautājumiem. Viņš ir vienkāršs puika, kas dara, ko var, un kā sanāk, tā sanāk. Viņa rīcībā nav lielas loģikas, bet pāris galvenie principi viņam tomēr ir. No kuriem pats galvenais, kas nepieciešams katrā jauniešu romānā – ja tavi draugi ir briesmās, glāb tos, neskatoties uz neko. Varbūt tas tādēļ, ka viņa draugi patiesībā ir viņš pats, tikai no citas pasaules. Cik var noprast, Džouijiem ir palaimējies būt tiem, kuri piedzimst ar spējām staigāt pa paralēlajām pasaulēm bez maģijas vai zinātnes palīdzības, viņi to var izdarīt pavisam vienkārši. Tādēļ viņi reizē ir arī galvenais enerģijas resurss. Lai izbēgtu no akumulatora likteņa, viņi ir izveidojuši savu partizānu kustību, kas cīnās gan pret HEX gan pret Binary.
Spēju ziņā galvenais tēls grāmatas laikā pieaug diezgan nopietni no neveikla puišeļa līdz komandosam. Lasot visa tā izaugsme notiek tik dinamiski, ka nerodas nekādu problēmu ar jaunā censoņa pārvēršanos bezmaz vai supervaronī. Skaidrs, ka viņš no atstumtā kļūst par grupas līderi. Tā teikt, katram puišelim vai meitenei, kas lasīs šo grāmatu, pašapziņas līmenis nedaudz tiks pacelts un nenoliedzami iedarbināta fantāzijas par jautājumiem kā būtu, ja būtu.
Pārējiem grāmatas varoņiem diemžēl ir atvēlētas tikai dekorāciju lomas, kurās viņi pilda noteiktas funkcijas. Piemēram, tapt noķertiem. Palīdzēt grūtā brīdī, nedaudz parunāties, lai lasītājs labāk izprastu jauno pasauli.
Antagonisti savukārt ir pārņemti ar iekarošanas māniju, viņiem tas ir vienīgais dzinulis, sagrābt varu visā lokā. Lai to sasniegtu, viņiem ir vajadzīga liela enerģija. Cilvēkus līdzīgus Džouijam viņu uzskata tikai par baterijām. Lady Indigo – ir ragana, kas vēlas uzkalpoties vēl augstāk varas vertikālē un viņa ir vienkārši ļauna. Arī viņas tiešais priekšnieks Lord Dogknife izceļas tikai ar sadismu un ļaunumu. Tādējādi, galvenie ļaunie ir pasniegti visgarlaicīgākajā veidā kāds vien ir iespējams.
Lieku 8 no 10 ballēm, laba izklaide vienam vakaram, interesanta pasaule un varonis, kuram just līdzi. Tai pat laikā autori nav spieduši uz reālismu, un nevienā brīdī lasītājs neaizmirst, ka atrodas izdomātā pasaulē. Iespējams, ka grāmatai par sliktu nācis fakts, ka tā bijusi iecerēta kā televīzijas seriāls.
Pērngad izlasīju sērijas “Tumsas Ordenis” pirmo grāmatu “Laumu bērns” un atzinu to par labu esam. Uzzinājis, ka latviski iznākusi sērijas otrā grāmata, nospriedu, ka nav jēgas stiept gumiju un tā jāizlasa tūlīt. Par grāmatu jāsaka paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, jo tieši pateicoties viņiem, es tiku pie grāmatas „Vētras nesēji” eksemplāra.
Pasaules gala gaidas turpinās, ir 1453. gads, Konstantinopole ir kritusi, bērni dodas Krusta karā, un pasaule ir dīvainu zīmju pilna. Tumsas ordenis ir gatavs darīt visu, lai novērstu pasaules galu, taču, lai to izdarītu viņiem ir nepieciešama informācija. Galvenokārt viņus interesē mistiski, pārdabiski un neizskaidrojami atgadījumi, bet tādu atrašanu nevar uzticēt lētticīgiem ļautiņiem. Te ir vajadzīgs racionāls cilvēks, kas aiz māņiem spēj saskatīt lietu patieso būtību. Lukam ir jānovēro pasaulē notiekošais un redzētais jāpaziņo ordeņa vadībai. Viņš neceļo viens, viņam līdzi ir devies viņa bērnības draugs Freize, ordeņa pārstāvis Pēteris un Izolde ar savu kalponi Išraku.
Lasot šo sēriju, ir jāsaprot, ka šeit nav nekāds nopietnais viduslaiku detektīvs, lai gan pati viduslaiku atmosfēra ir diezgan labi atainota. Speciāli pārbaudīju vecās kartes ar vietu nosaukumiem, mājokļu iekārtojumu aprakstus un mazgāšanās paradumus. Tā kā ar šo sadaļu, vismaz pirmajā acu uzmetienā viss ir kārtībā.
Patīk, ka autore ir iepinusi savā stāstījumā reliģiskās dogmas. Jā, tās ir nedaudz virspusīgas, bet galu galā Luka jau arī nemaz nav iesvētīts garīdznieks, un ko gan no klostera izmukusi meitene saprot no teoloģijas niansēm. Taču tas nav liedzis autorei ielikt savā stāstījumā Bībeles iedvesmotu sižetu. Te ir atsauces uz Noa, uz Jonu un vali, uz jūras pašķiršanu un maizes un zivju dalīšanu. Vienubrīd pat sāku domāt, vai tikai tas viss nav kāda viltīga līdzība, kas nes sevī dziļāku jēgu, bet šķiet, ka nē. Toties sižetam tas piešķir savdabīgu dinamiku un pastiprina piedzīvojumu garšu īstā viduslaiku stilā un izpratnē.
Lai arī autore pēcvārdā apgalvo, ka šīs grāmatas notikumi ir pārkaluši varoņus par pieaugušiem cilvēkiem, es tam tomēr negribētu piekrist. Jā, viņiem ir vērojama izaugsme. Lukam acīmredzot drīz būs jāizvēlas starp mīlestību un pienākumu, Išrakai (viduslaiku arābu feministe) būs jāatrod vieta sabiedrībā, kurā viņa ir neticīgā un formāli skaitās savas draudzenes verdzene. Izoldei, šķiet, lielākās problēmas sagādā jautājums vai ieķerties mūka kandidātā ir grēks vai nav, un ko darīt ar savu greizsirdību pret draudzeni. Pēc varoņu problēmām ir skaidrs, ka šī ir pusaudžu literatūra, kurā galvenais uzsvars likts uz pirmo mīlestību un spraigiem piedzīvojumiem, kas satuvina galvenos varoņus. Nedaudz gan uzzinām par viņu pagātni un slēptajām vēlmēm, dažreiz viņi izpauž arī pa emocijai, bet tas viss notiek tikai stresa situācijās un izskatās nedaudz samāksloti.
Komanda nokomplektēta pēc žanra standartiem, Luka – analītiskais prāts, Freize – dzīvnieku draugs, Išraka – cilvēks – noslēpums, ja vajadzēs viņai vienmēr būs problēmas atrisinājums no Platona darbu citēšanas līdz austrumu cīņas meistara cienīgiem trikiem, Pēteris – cilvēks, kas notur jauniešus grožos un Izolde – Izolde te vairāk ir kā Lukas meitene (viņš gan pats par to vēl nezina), smuka dekorācija.
Sižets – viens vienīgs piedzīvojums, kuram, šķiet, galu neredz neviens. Jo Apokalipse var atnākt un var arī neatnākt. Līdz tai vēl jānodzīvo un, kas var būt labāks kā ceļot ar grāmatas varoņiem pa viduslaiku Eiropu. Grāmata nevienā mirklī nav garlaicīga un izlasās vienā paņēmienā. Labi, kāds pie tā varbūt vainos teikumu īsumu vai valodas vienkāršību, bet man patika. Laba izklaide un atslodze no ikdienas darbiem. Vienīgais ko autore vēl īsti nav apguvusi – pārliecinoši nobeigt kādu grāmatas varoni, tā, lai lasītājam nebūtu nekādas cerības viņu redzēt atkal.
Tātad pozitīvais – spraigs sižets, interesants laikmets un gandrīz autentiska pasaule.
Negatīvais – sižeta virzības maiņai nepieciešama iejaukšanās no ārienes, varoņu stagnēšana un tīri funkcionāla izmantošana sižetā, nespēju viņiem just līdzi, jo notikumi te ir interesantāki par varoņiem.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Normāli sarakstīts darbs, kas, iespējams, nepiedāvā neko fenomenāli oriģinālu, bet vienkārši interesantu piedzīvojumu. Skaidra lieta, ka lasīšu arī trešo sērijas grāmatu.