Šī grāmata manā grāmatu plauktā nelasīta mētājās vismaz piecus gadus. No sākuma biju to pasūtījis kā Geimena grāmatu, bet tad ieraudzīju otru autoru, un kaut kā negribējās vairs lasīt. Tagad, kad uznāca vēlme izlasīt kaut ko īsu, bet, iespējams, labu, beidzot pieķēros šai grāmatai.

Džouijs Hārkers (Joey Harker) ir pavisam parasts pusaugu puika. Vienīgā viņa spēja ir apmaldīties pat pazīstamās vietās. Viņš absolūti neorientējas telpā, un pazaudēties pašam savā mājā viņam nesagādā nekādas problēmas. Taču kādu dienu viņš pavisam nejauši atklāj, ka spēj pārvietoties uz paralēlajām pasaulēm. Tās ne ar ko daudz neatšķiras no viņa paša Zemes, viņas ir tikai mazlietiņ savādākas. Taču cilvēki ar šādām spējām ir uz izķeršanu. Redz, tā Multiversa daļa, uz kuras atrodamas Zemes, saukta par Loku, ir ierauta nebeidzamā karā. Viens Loka segments pakļaujas maģiskiem likumiem un darbojas zem nosaukuma HEX otrs zinātnei Binary. Abas šīs civilizācijas mēģina iekarot visas Loka zemeslodes, tas nekas, ka tādu ir triljoniem. Lai to izdarītu, abām pusēm ir vajadzīgi enerģijas avoti, un Džouijs tāds ir.

Grāmatas pasaule ļoti atgādina Prečeta “Garo Zemi”, vismaz cik tas attiecas uz paralēlajiem visumiem. Pati ceļošana gan nav viegla, te pirms ieiet citā pasaulē ir jāšķērso InterWorld, un šis pasākums pats par sevi ir vesels piedzīvojums ar izkropļotu telplaiku un portāliem.

Sižets savukārt ir orientēts uz piedzīvojumiem. Te galvenais varonis nenododas dziļām filozofiskām pārdomām par ētikas un morāles jautājumiem. Viņš ir vienkāršs puika, kas dara, ko var, un kā sanāk, tā sanāk. Viņa rīcībā nav lielas loģikas, bet pāris galvenie principi viņam tomēr ir. No kuriem pats galvenais, kas nepieciešams katrā jauniešu romānā – ja tavi draugi ir briesmās, glāb tos, neskatoties uz neko. Varbūt tas tādēļ, ka viņa draugi patiesībā ir viņš pats, tikai no citas pasaules. Cik var noprast, Džouijiem ir palaimējies būt tiem, kuri piedzimst ar spējām staigāt pa paralēlajām pasaulēm bez maģijas vai zinātnes palīdzības, viņi to var izdarīt pavisam vienkārši. Tādēļ viņi reizē ir arī galvenais enerģijas resurss. Lai izbēgtu no akumulatora likteņa, viņi ir izveidojuši savu partizānu kustību, kas cīnās gan pret HEX gan pret Binary.

Spēju ziņā galvenais tēls grāmatas laikā pieaug diezgan nopietni no neveikla puišeļa līdz komandosam. Lasot visa tā izaugsme notiek tik dinamiski, ka nerodas nekādu problēmu ar jaunā censoņa pārvēršanos bezmaz vai supervaronī. Skaidrs, ka viņš no atstumtā kļūst par grupas līderi. Tā teikt, katram puišelim vai meitenei, kas lasīs šo grāmatu, pašapziņas līmenis nedaudz tiks pacelts un nenoliedzami iedarbināta fantāzijas par jautājumiem kā būtu, ja būtu.

Pārējiem grāmatas varoņiem diemžēl ir atvēlētas tikai dekorāciju lomas, kurās viņi pilda noteiktas funkcijas. Piemēram, tapt noķertiem. Palīdzēt grūtā brīdī, nedaudz parunāties, lai lasītājs labāk izprastu jauno pasauli.

Antagonisti savukārt ir pārņemti ar iekarošanas māniju, viņiem tas ir vienīgais dzinulis, sagrābt varu visā lokā. Lai to sasniegtu, viņiem ir vajadzīga liela enerģija. Cilvēkus līdzīgus Džouijam viņu uzskata tikai par baterijām. Lady Indigo – ir ragana, kas vēlas uzkalpoties vēl augstāk varas vertikālē un viņa ir vienkārši ļauna. Arī viņas tiešais priekšnieks Lord Dogknife izceļas tikai ar sadismu un ļaunumu. Tādējādi, galvenie ļaunie ir pasniegti visgarlaicīgākajā veidā kāds vien ir iespējams.

Lieku 8 no 10 ballēm, laba izklaide vienam vakaram, interesanta pasaule un varonis, kuram just līdzi. Tai pat laikā autori nav spieduši uz reālismu, un nevienā brīdī lasītājs neaizmirst, ka atrodas izdomātā pasaulē. Iespējams, ka grāmatai par sliktu nācis fakts, ka tā bijusi iecerēta kā televīzijas seriāls.