Aostas ieleja VI

17. jūnijs (Turīna)

Šorīt meteoprognozes nemaz nav iepriecinošas, visur sola lietu. Arī skats pa logu liecina, ka lietus jau ir sācis. Nedaudz apspriedušies izlemjam, ka nav ko mājās sēdēt, brauksim uz Turīnu. Pilsēta liela un smuka, gan jau būs, ko redzēt.

No mūsu miesta līdz Turīnai ir diezgan nopietns gabals, kādi simts četrdesmit kilometri. Ivars domā, ka divu stundu laikā tiksim galā. Vispār jau gabals ir diezgan pagarš, bērni var sākt niķoties no nekā nedarīšanas, bet nolemjam riskēt. Salādējam mantas busiņā un braucam. Braukšana ar neko īpašu neizceļas, maksas šoseja kā maksas šoseja. Var braukt ātri, ceļi taisni. Es lasu grāmatu.

Kad esam tikuši līdz Turīnai, rodas jautājumi, kur likt busiņu. Es izlemju, ka gan jau ka stāvvietas pie tās vecpilsētas būs atliku likām, brauksim vien uz centru un tad jau noparkosimies. Reizēm man ir idejas, par kurām vajag krāmēt pa galvu uzreiz. Man neviens pa galvu neiekrāva un piekrita braukt. Viss pasākams izvērtās stundas garā murgā, lai atrastu noparkošanās vietu. Ielas malā nereāli – viss pilns. Maksas stāvvietas vai nu pārpildītas, vai tādas, kurā mēs ar savu busiņu nemaz nevaram tikt iekšā. Ielas lielākoties ir šauras, un tām vēl abās puses noliktas mašīnas. Pāris reizes Zigfrīdam pat nācās pieliekt busiņa spoguļus, lai neaizķer stāvētājus. Galu galā nācās vien piekrist Maijas idejai nolikt mašīnu pilsētas nomalē un braukt uz centru ar metro.

Ārā no centra tikām visai veiksmīgi, un netālu no Turīnas motormuzeja atradām arī automašīnas stāvvietu -atklāto , kas bija pustukša. Blakus neliels tirgus un metro stacija ar pārsimts metru attālumā. Ir tikai viens mīnuss, kamēr mēs te kursējam pa Turīnu ar auto, ir sācies nopietns lietus. Visiem nākas dirnēt mašīnā, jo salīt nevienam negribas. Zigfrīds gan par tādiem niekiem kā lietus īpaši neuztraucas un aizdodas uz tirdziņu iepirkt augļus.

Kad lietus nedaudz pierimis, dodamies uz tuvāko metro staciju. Pats esmu priecīgs par šo faktu, jo tagad būs manā konta vēl viens metro, ar kuru esmu braucis. Un, protams, tīri latviska škrobe, ka pērngad Brešā šādu iespēju neizmantoju. Metro ir superīgs, tīrs un izskatās, ka viss jauns. Droši vien būs būvējuši uz olimpiādi. Mūs interesē brauciens uz centru. Nopērkam biļetes un gaidām vilcienu. Šķiet, ka te viss ir pilnībā automatizēts, jo metro vadītāju vilcienā neredz.

Runājot par pašu vecpilsētu prātā nāk tikai viens vārds – grandiozi. Lielākā daļa no celtnēm ir vienkārši ciklopiskas, laukumi milzīgi. Nekādos muzejos iekšā doties netaisāmies, gribam tikai pastaigāties pa pilsētu paskatīties, kas un kā. Pastaiga sanāk iespaidīga, pat Ernests nolemj daļu ceļa iet pats uz savām kājām nevis sēdēt par nesamo. Aizejam līdz Emanuēla pilij, ar nožēlu nākas secināt, ka pils dārzs ir slēgts. Labi, man kā nebotāniķim par to sirds pārāk nesāp. Nu jau esam pamatīgi noblandījušies, un cilvēki grib ēst.

Atrodam picēriju, kurā visi iekož. Man gan nesanāk, jo pēkšņi ir nedaudz jāpastrādā. Jāatzīst, ka ar mobilo telefonu mūsdienās var izdarīt ļoti daudz. Iestiprinājušies visi dodamies apskatīties Po upi. Pārejam pa tiltiņu tai pāri un nospriežam, ka laiks doties atpakaļ. Atpakaļ – tas nozīmē Turīnas motormuzeja apmeklējumu.

Ar metro aizbraucam līdz vajadzīgajai stacijai. Pāris kvartāli jānoiet ar kājām. Man nez kāpēc iestājas ģeogrāfiskā idiota sindroms, man visu laiku šķiet, ka ejam ne uz to pusi. Bet tā kā šodien manas idejas jau ir bijušas „izcilas”, turu muti un eju līdzi. Tavu brīnumu, patiešām izrādās, ka motormuzejs atrodas citu izvēlētajā virzienā. Māja ir liela, Fiati arī riņķī, ka biezs, laikam būsim pareizi atnākuši.

Nopērkam biļetītes, noliekam mantas ģērbtuvē, iepriekš ieķīlājot pasi par skapīša atslēgu, un dodamies iekšā. Te atrodama visa Itāļu autobūves vēsture, lielākoties automašīnu izskatā. Ernests ar Matīsu ir sajūsmā. Ir nedaudz jāuzmana, lai puikas kādu vāģi netīšām neapskādē. Es arī cītīgi pētu karietes, tvaika ratus un pirmos auto prototipus. Ja interesē automašīnu vēsture, tad šis muzejs ir obligāts apskates objekts. Jā, te nedaudz tiek spiests uz Fiatiem, bet ir arī daudz kas cits.

No ekspozīcijām man vislabāk patika F1 automašīnas evolūcijas stends. Te uz garas trases salikti aizgājušo laiku F1 automašīnas, var redzēt, kā formula ir ieguvusi mūsdienīgu formu. Pašā trases galā, protams, Šūmahera formula! Nav peļama arī ekspozīcija, kurā automašīna tiek izmantota kā mājokļa dizaina elements. Var redzēt mašīnā iebūvētu trauku mašīnu un ledusskapi. Mašīnas elementus dzīvojamā un guļamistabā. Var redzēt, ka te ir pacenties kāds dizaineris. Ferrari klāsts gan te ir daudz mazāks nekā biju sagaidījis, bet nu viss jau nevar būt perfekts. Puikām patika elektromobilis, kas izved ekskursijā pa tādu kā Fiat ražošanas rūpnīcu. Man personīgi diezgan interesanta šķita ekspozīcija, kur varēja skatīties aizgājušo laiku auto reklāmas. Sākot no divdesmitajiem gadiem līdz mūsdienām.

Pēc divām stundām viss ir apskatīts, un laiks posties mājup. Nedaudz iepērkamies suvenīru veikalā, tur var dabūt rotaļu mašīnītes ar 50% uzcenojumu, un dodamies pēc busiņa. Stāvvietu, kā par brīnumu, izdodas atrast ļoti viegli – uz pirmo. Maksājot par stāvēšanu pie automāta gan piesienas vietējā ubagojošā jauniete. Izliekos, ka neko nesaprotu, apmaksāju stāvvietu un dodos uz mašīnu.

Lai atpakaļceļa nebūtu garlaicīgi, piestājam pie ceļamalas iepirkšanās centra. Tur papildinām pārtikas krājumus, nopērkam mājupvedamos sierus. Tā kā es visu dienu neko neesmu ēdis, tad iepērku kaut kādu picveidīgu maizi, kuru, braucot mājās, ēdu nost. Nekā īpaša, pat ja esi pusbadā, knapi var dabūt iekšā. Mājās esam vēlu vakarā. Uz ātro pagatavoju vakariņas, paēdam un liekamies gulēt.

Karavelas iziet okeānā by Arturs Lielais

“Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas projekts turpinās. Nolēmu pārlasīt vēl vienu no savas bērnības iemīļota autora grāmatu. Šoreiz grāmata par slaveno Kolumba ceļojumu. Atceros, kā pirmo reizi šo grāmatu izlasīju ap astoņdesmito gadu beigām, biju nedaudz apslimis, bet no bibliotēkas šī grāmata bija paņemta. Pērnnedēļ beidzot tiku pats pie sava eksemplāra.

Piecsimts gadus atpakaļ Kristofors Kolumbs devas pāri Atlantijas okeānam trijās nelielās karavelās, lai sasniegtu Indiju. Indija tajā laikā cilvēku apziņā bija vieta, kur dārgakmeņi mētājās apkārt kā oļi, un zelts bija atrodams visur, neizpalika arī garšvielas. Indija tai laikā bija visvilinošākais tirdzniecības ekspedīcijas piedāvājums. Veiksmīga iznākuma gadījumā tā investoriem solīja daudzkārtīgu ieguldījumu atmaksāšanos. Kolumbs ar savu Indijas ideju jau bija vērsies pie portugāļiem, taču tiem bija zināšanas ģeogrāfijā, un viņi atteicās no Kolumba pakalpojumiem. Spānijā Kolumbs bija svešzemnieks, taču tas netraucēja viņam iegūt Spānijas karaļa labvēlību un beigās kļūt par Spānijas lieladmirāli un aizjūras koloniju vicekarali. Mūsdienās praktiski ikviens pazīst Amerikas atklājēju, bet kāds viņš patiesībā bija kā cilvēks un personība, un kā tad norisinājās viņa ekspedīcijas un atklājumi, par to var uzzināt šajā grāmatā. Darba sarakstīšanā autors izmantojis dokumentus, hronikas, laika biedru un vēsturnieku liecības, paša Kolumba vēstules un dienasgrāmatas palīdzējušas gan atainot lielo ceļojumu gaitu, gan raksturot lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetu.

Šī nu reiz bija grāmata, kuras bērnības atmiņas pilnībā sakrita ar tagad lasīto. Grāmata aizrauj mani joprojām. Jā, tagad es pievēršu vairāk uzmanības nevis piedzīvojumu komponentei, bet vēsturei un ekonomikai. Tagad kaut kā labāk saprotu, kāpēc karaļi var būt tik muļķi un neieguldīt naudu Amerikas atklāšani. Ir man arī nojēga par loģistikas un vadības problēmām. Šīs papildus zināšanas gan manus uzskatus par grāmatu nemainīja. Autors ļoti labi māk pārstāstīt piedzīvojumus, izmantot pieejamo informāciju, lai uzburtu tā laika dzīvi Spānijā un Amerikā.

Kolumbs nebūt nebija nekāds paraugcilvēks. Drīzāk otrādi, viņš prata pret sevi noskaņot padotos. Bija tāds knauzeris, ka nekautrējas uzdot sevi par Amerikas krastu atklājēju, lai pievāktu matroža pensiju. Laikā neizmaksāja saviem darbiniekiem algas un brīnījās, kādēļ šie dumpojas. Kā vadītājs viņš bija totāla nulle, vienīgais viņa trumpis bija riska vadības spējas. Taču viņš vienmēr mācēja apvārdot savus aizbildņus, lai tie viņam dotu vēl vienu iespēju. No otras puses Spānijai paveicās, ka Kolumbam nebija nekādas saprašanas par ģeogrāfiju, citādi viņš nemaz nemēģinātu izšķiest naudu nereālam projektam. Autors arī apgalvo, ka Kolumbs kā navigators ir bijis nekam nederīgs, viņa kalkulācijas kuģa žurnālā ir ļoti neprecīzas.

Ja pirms tam ir lasītas mūsdienu grāmatas par šo tēmu, tad var rasties izbrīns, kur gan buržuāzistiskie vēsturnieki noklusē Amerikas atklājēju asiņainos darbus, kuru rezultātā tika iznīcinātas veselas tautas. Es arī nemaz neatminos, ka būtu jelkad lasījis grāmatu par Amerikas iekarošanu, kurā nežēlība, iznīcība un vergu tirdzniecība būtu noklusēta. Nedaudz smīkņāšanas sanāk arī lasot Ļeņina un Marksa piemeklētos citātus. Tā acīmredzot ir laikmeta nodeva, šķiru cīņas aktualizēšanai un buržuju alkatības atklāšanai. Bet nu uz šo daļu es neieciklējos un komunistisko propogandu laidu gar ausīm.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ja šī grāmata ir atrodama grāmatplauktā un interesē Amerikas atklāšana, tad noteikti ir vērts ziedot vienu vakaru šīs grāmatas izlasīšanai. Lasot šīs grāmatas par vēsturi, nākas secināt, ka savulaik tomēr arī cilvēki ir rakstījuši labas grāmatas. Un, iespējams, ka mūsdienās Arturs Lielais ir nepamatoti aizmirsts autors.

Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage by Haruki Murakami

Ar Murakami grāmatām man ir tā, ka pāri grāvim pakaļ viņām nelēktu, bet, ja rodas iespēja izlasīt neatsakos. Par šīs grāmatas iznākšanu biju informēts jau labu laiku; pirms nopirkšanas grāmatbodē viņu biju vairākas reizes izcilājis. Mani ieinteresēja grāmatas anotācija, un pie sevis nospriedu, kad uznāks luste uz kaut ko tādu lēnu un mierīgu, noteikti izlasīšu. Luste uznāca, un tā kā egrāmata amazon maksāja nesamērīgi augstu cenu, čāpoju tepat uz vietējo grāmatu bodi, lai pirktu grāmatu papīra versijā.

Tsukuri Tazaki skolā bija četri draugi. Tā nu bija sagadījies, ka to vārdos bija krāsas. Zēniem Akamatsu – Sarkanā priede, Oumi – zilā jūra. Meitenēm, Shirane –baltā sakne, Kurono – melnais lauks. Tazaki vārdā gan nekādas krāsas nebija, un tad nu viņš bija tāds bezkrāsainais starp saviem krāsainajiem draugiem. Viss bija labi, līdz vienu dienu viņa draugi pateica, ka nevēlas viņu vairs redzēt un satikt. Tazaki bija neizpratnē, bet viņš arī neuzstāja. Tā nu palika samulsis viens lielajā pasaulē. Dzīve no tā laika viņam vairs nebija tāda kā agrāk. Bet tad viņš satika Sara, un pateicoties viņas pamudinājumam, saņēmās beidzot noskaidrot, kāds bija patiesais viņa atstumšanas iemesls.

Sākšu ar bēdīgāko, šī Murakami grāmata nav nekas oriģināls, sevišķi, ja ir lasītas viņa iepriekšējās grāmatas. Galvenais varonis Tzaki ir tipisks Murakami tēls, tāds pašatstūmies no sabiedrības vientuļnieks, kuram dzīvē tomēr viss ir labi. Sevi viņš nevērtē diez ko augstu un mīl reflektēt uz agrākiem laikiem “kad viss ir bijis kārtībā”. Taču Murakami grāmatu skuķiem tādi cilvēki patīk, un viņi kalpo kā katalizators dzīves izmaiņām. Ja vēlas, grāmatā var atrast i metaforas, i alegorijas, to nu viņam neatņemt. Neizpaliek erotiskie sapņi un fantāzijas. Kā jau ierasts, notikumi risinās gausi un nesteidzīgi, viena un tā pati lieta tiks apzelēta pāris reizes. Taču reizēm šādas grāmatas ir tieši laikā.

Ar ko šī grāmata atšķiras no pārējām? Te visiem personāžiem ir vārdi, pat galvenajam varonim. Te praktiski nav kaķu, kā fizisks radījums tie vispār netiek pieminēti. Arī kulinārie apraksti ir netipiski īsi un minimāli, nav pat neviena, kas jēdzīgi mācētu gatavot ēst. Toties šeit galvenā varoņa klikšķis ir dzelzceļa stacijas, viņam patīk stundām ilgi sēdēt un vērot vilcienu pienākšanu un atiešanu. Un tas neskatoties uz to, ka dienu viņš pavada projektējot dzelzceļa stacijas. Sižetā praktiski iztiek bez maģijas, izņemot stāstu par pianistu un stāstus par cilvēkiem, kuriem ir seši pirksti.

Kas patika – viņa sniedza tieši to, ko no viņas sagaidīju, tāds melanholisks darbs, kuru palasīties pa vidam standarta lasāmā plūsmai. Arī stāsts neskatoties uz savu paredzamību ir visnotaļ interesants.

Nepatika – autors ir kļuvis pārāk paredzams, varbūt esmu viņu salasījies jau pārāk daudz. Vispār man ir aizdomas, ka tulkojumā, iespējams, pazūd kāds jēgas slānis, kas saprotams tikai lasot viņu oriģinālā, un līdz nejapāņiem nonāk tikai tāds kā atšālējusies limonāde.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, patika un bija interesanti. Ceru, ka autors uzrakstīs atkal ko līdzīgu “Skarbajai brīnumzemei”. Murakami fani noteikti grāmatu izlasīs arī tāpat. Bet tie, kas domā šo grāmatu lasīt kā pirmo, tiem ieteiktu “Skarbo brīnumzemi”.

PS. Bonusā man grāmatā bija vesela lapa ar novelkamajām bildītēm, kuras izstrādājuši pieci japāņu dizaineri. Izdevēju ideja ir aplīmēt ar tām grāmatas vāku un piedalīties konkursā par labāko kompozīciju. Es gan savas pataupīju neizlīmētas.

Īsi par manu vēsturi by Stīvens Hokings

Hokings_IsiParManuVesturi_1Vaks_JanisRoze

Stīvens Hokings ir viens no maniem mīļākajiem populārzinātniskajiem autoriem. Viņa grāmatu „Īsi par laika vēsturi” izlasīju laikā, kad vēl gāju vidusskolā. Tās rakstīšanas stils bija atšķirīgs no tajā laikā pieejamajām populārzinātniskajām grāmatām, minimums formulu un diezgan vienkāršā valodā apskaidrotas lietas – par melnajiem caurumiem, notikumu horizontu, relativitāti un iespējamām laiktelpas objektu trajektorijām. Šo grāmatu esmu pārlasījis daudzas reizes. Uzzinājis, ka latviski beidzot ir izdota Stīvena Hokingsa autobiogrāfija „Īsi ar manu vēsturi”, man radās interese uzzināt ko vairāk par šo zinātnieku kā par personību. Paldies Jāņa Rozes Apgādam par grāmatas eksemplāru.

Grāmata ir autobiogrāfija. Hokings šeit stāsta pats par savu dzīvi. Par to, kā pavadījis bērnību, kā gājis skolā, kā izsities zinātnē. Lielākais uzsvars šeti tiek likts tieši uz akadēmiskajiem sasniegumiem, un par ģimeni informāciju lasītājs var uzzināt ļoti minimāli. Liela ietekme uz Hokingsa dzīvi ir viņa slimībai (amiotrofai laterālajai sklerozei), kura viņu piekala pie invalīdu ratiņiem. Tās rezultātā Hokingsa spējas komunicēt ar pasauli kļuva minimālas Taču, neskatoties uz to, Hokings ir precējies divas reizes un viņam ir trīs bērni. Tas arī nav liedzis viņam kļūt par slavenu zinātnes popularizētāju gan grāmatās, gan dokumentālajās filmās.

Sākšu uzreiz ar acīmredzamo, skaidra lieta, ka no cilvēka, kurš sazinās ar pasauli izmantojot balss sintezatoru, nevaram sagaidīt apjomīgu autobiogrāfiju. Hokingsam uzrakstīt teikumu nemaz nav tik viegli, tādēļ grāmatā mēs likumsakarīgi atradīsim tikai viņaprāt vissvarīgāko. Savai ģimenei viņš pievēršas tikai tā kā faktu konstatācijai, neieslīgstot detaļās. Tādējādi grāmata ir vairāk kā tāds dzīves kopsavilkums nevis pilnvērtīga autobiogrāfija. Te nebūs skolas gadu nebēdnības, mīlas dēkas vai skaļi skandāli. Lai gan, ja ticam britu skandālu avīzēm, tad Hokingsam būtu par ko mums pastāstīt. Žēl arī, ka nav dots dziļāks ieskats paša Hokingsa personībā, varbūt viņam būtu vērts atrast kādu savas biogrāfijas rakstītāju, kurš veiktu izpēti, intervētu cilvēkus un tādējādi atklātu Hokingsa personību no citu cilvēku skatu punkta.

Pat šajā neliela apjoma grāmatā liela daļa no teksta ir veltīta viņa teorijām. Taču grāmatas formāta dēļ šeit nav nedz zīmējumu, nedz paskaidrojošu diagrammu. Tas, manuprāt, nav labākais risinājums, jo, ja par melnajiem caurumiem es vēl spēju sekot līdzi, tad par stīgu izmantošanu laika mašīnas izgatavošanā man smadzenes atteicās palīdzēt, neskatoties uz to, ka nodaļu pārlasīju daudzas reizes. Katru vārdu atsevišķi sapratu, bet visu kopā ne. Iespējams, ka te pie vainas manas ierobežotās prāta spējas, lai gan līdz šim uzskatīju sevi par diezgan labi informētu cilvēku laika mašīnu jomā. Pret šo teoriju sadaļu man bija vislielākie iebildumi. Grāmatas ar viņa idejām mēs jau esam lasījuši un zinām, ka autors pie tām ir strādājis, tādēļ lapaspuses, kuras viņš varēja veltīt savai personībai , bet iztērējis savu teoriju kopsavilkumam, mani kaitināja.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Grāmata ir kondensēta informācija par to, ko autors ir paveicis aptuveni piecdesmit gadu laikā. Tā patiešām ir ļoti īsa. Pirms sāk lasīt, vienkārši ir jāpadomā par cilvēku, kas to sarakstījis, un cik ilgu laiku tas viņam ir aizņēmis, un es pat teiktu, ka, iespējams, atrāvis laiku no daudz svarīgākām lietām. Tad uz grāmatas šķietamajiem trūkumiem varēs paraudzīties tā: ja cilvēks grib, tad viņš tomēr var, neraugoties ne uz ko.

Aostas ieleja V

16. jūnijs (Courmayer)

Šodienas plāns atkal tiek izlemts no paša rīta, jo ielejās laika prognozes ir diezgan nepastāvīga lieta. Nākas skatīties pēc apstākļiem. Mūsu ielejā sola lietu, tātad Paradiso parks atkrīt, netālu no Monblāna laiks gan tiek solīts tīri tā neko. Sasmērējam maizes un kāpjam mašīnā.

Lai kur Tu Aostas ielejā nebrauktu, ceļš vienmēr latvietim būs smuks. Mūsu ideja ir pavisam vienkārša. Aizbrauksim līdz funikulierim un tad brauksim augšā kalnos, pēc iespējas tuvāk Monblānam. Funikulieris esot ciematiņā, kas saucas Courmayer. Izbraucam ciematiņam cauri un nekādu funikulieri neredzam. Vispār ir viens tāds liels, bet to, izskatās, vēl tikai būvē. Braucam līdz nonākam uz pavisam maza celiņa. Tajā vietām mūsu busiņam jau kļūst nedaudz par šauru. Nospriežam, ka būsim pabraukuši garām. Tagad tikai ir problēma atrast vietu, kur mašīnu apgriezt. Perspektīvās vietas parasti atrodas kādā serpentīna nepārredzamā līkumā. Beigās atrodam vienu meža celiņu, kur padot iekšā un tad jau kāpinoties atpakaļ tikt sev vēlamajā joslā. Atpakaļ braucot mēs beidzot pamanām necilu ieliņu, kurā ir norāde uz funikulieri. Pamanām, protams, par vēlu un atkal nākas meklēt, kur apgriezties.

Beigu beigās esam klāt. Iebraucam autostāvvietā, tā nedaudz patukša un sagatavojamies braucienam. Augšā būs jāsperas virs 3’000 metriem. Tā ka saģērbjamies biezāk. Maija, Ārija un Ernests nolemj, ka viņiem tādi augstumi nav vajadzīgi, un šie paliks pirmajā starpstacijā. Tur esot Alpu augu botāniskais dārzs un, iespējams, kādas taciņas. Mēs pārējie gan spersimies līdz augšai. Eju pie kases pirkt biļetes, pārdevēja man silti iesaka līdz augšai nebraukt, jo tur esot migla un ne velna nevarot redzēt. Nu nezinu, esmu optimists, pat ja neko neredzēšu, vismaz būšu uzbraucis pašā augšā. Tikuši pie biļetes atklājam, ka neesam samaksājuši par stāvvietu, izmantojām brīdi, kad barjera pacelta un iešmaucām iekšā. Nekas, nokārtojam saistības un ejam uz funikulieri.

Tā nu ir sanācis, ka ir nedaudz jāuzgaida – kādas piecpadsmit minūtes. Pa šo laiku pamatīgi izpētām autostāvietu, pametot skatu uz augšu Monblāna vietā patiešām ir redzams tikai mākonis, un izskatās, ka viss, ko mēs par kopīgi iztērētajiem deviņdesmit eiro redzēsim, būs tikai migla. Šodien funikulieris nav populārs, bez mums ir tikai vēl viens tūrists un vesela remontbrigāde.

Braukšana uz pirmo starpstaciju norit bez problēmām, var pētīt klintis apakšā un pilsētiņu lejā. Uz augšu nav vērts skatīties – mākonis. Starpstacijā pašķiramies, un mēs dodamies, lai brauktu augšā. Īsti jau tur darīt nav ko, ja vien neesi alpīnists, tur ir neliela taciņa, kas mūs uzvedīšot uz jauno staciju 150 m augstāk un viss. Lai tiktu līdz braukšanai kādas desmit minūtes jāpagaida, kamēr remontbrigāde sakrauj vagoniņā gultņus un citas saimniecībā noderīgas lietas. Pats brauciens ir totāli nekāds, migla un tikai migla. Sākumā gan pa nelielu spraugu var šo to pamanīt, piemēram, būvdarbus un botānisko dārzu.

Izskatās, ka vietējais pagasts ir dabūjis finansējumu jaunam funikulierim, tas, cik var redzēt no uzbūvētā, būs daudz glaunāks un šikāks par pašreizējo. Viss kalns ir piebāzts ar būvniecības tehniku, un neviļus rodas jautājums, kā divarpus kilometru augstumā var uzdabūt ekskavatoru, nebūs tak to veduši pa daļām. Gan jau, ka ir kāda kazu taka, bet to no augšas nevar sazīmēt.

Augšā no tūristiem esam tikai mēs. Vagoniņa operators mums parāda trīs durvis, pa kurām varam uzkāpt augstāk, iziet ārā un apskatīt veco kontroles centru. Mēs nolemjam kāpt augstāk. Izrādās, ka mūsu ieplānotā taciņa uz jauno stroiku ir pārvērsta par tunelī ietērptām metāla kāpnēm. Aukstums ir diezgan pretīgs, neesmu saģērbies kā nākas. Trepes arī šķiet bezgalīgi garas. Bet nekas, visi tās veiksmīgi pievārējam. Matīsu pretimnācēji slavē par cītīgo kāpšanu, un var redzēt, ka puišelis jūtas lepns par sevi.

Trepju galapunktā atrodam visnotaļ palietotu kalnu namiņu ar bāriņu. Var redzēt, ka ziemas sezona ir beigusies, un vasaras vēl nav īsti sākusies. Iesākumā aizeju uz labierīcībām, pūslis, laikam nav nokalibrējies pret retināto gaisu, un pēkšņi šī lieta kļūst aktuāla. Te sanāk ziepes, jo pēc ūdens noraušanas tas nodarbojas ne tikai ar skalošanas funkciju, bet arī ar kāju apmērcēšanas. Rezultātā slapjas botas. Aukstā laikā tieši tas, kas vajadzīgs.

Izejam ārā, un nākas vien bēdīgi konstatēt, ka te ir redzama migla Monblāna vietā, no kuras ārā redzams ceļamkrāns. Skats uz būvlaukumu, kur vīri šeptē gar jauno staciju. Nedaudz gan var redzēt uz otru pusi, bet ne tik labi, lai saskatītu Materhornu. Nedaudz pagozējamies saulē un dodamies atpakaļ lejā. Atkal trepes, tikuši lejā izejam ārā, joprojām nekas nav mainījies. Migla cītīgi nosedz visus labos dabas skatus. Iečekojam veco vadības centru, nekā diža jau tur nav – tīrā funkcionalitāte, bez vipendroniem. Nospriežam, ka pietiek saldēties un spersimies vien lejā.

Lejup braucot, ar nožēlu nākas secināt, ka laika apstākļi uzlabojas. Vienu brīdi pat starp miglas strēmelēm ieraugām Monblāna virsotni, tātad vismaz neesam par velti spērušies. Nobraukuši starpstacijā ejam meklēt savējos. Ernests ir priecīgs sastapt vectēvu. Pablandāmies pa vietējo veikaliņu, nekā ņemama te nav. Tad neveiksmīgi organizējoties nokavējam vagoniņu.

Matīsam uzmetas niķis, un nākas to ārstēt ar Botāniskā dārza apmeklējumu. Botāniskais dārzs ir tāda gaumīgi izveidota pļaviņa, kurā sastādīti dažādi alpu augi. Ja cilvēks ir cītīgs botāniķis, tad viņš tur var lasīt latīņu nosaukumus, pētīt lapas un nodarboties ar citām botāniķu lietām. Ja cilvēks ir mazs bērnelis, tad viņam tur ir īsts taciņu un akmeņu labirints. Tur Matīss pilda kvestus lasot smilgas un visādi citādi pavadot laiku. Ernests pa to pašu laiku ir nolēmis iet pats, un forsē vienu nabaga celiņu augšā lejā. Beidzot nospriežam, ka nu jau ir laiks tīties prom pa īstam un braucam lejā.

Lejā ir patīkami silts, un tā kā visiem vēl spēks ir, nolemjam iziet nelielu pārgājienu tepat netālu. Pārģērbjamies, sakāpjam busiņā un braucam pa to pašu ceļu, uz kura nevarējām apgriezties tālāk līdz ciematelim ar nosaukumu Plampinciex. Tur noparkojamies un paši dodamies pastaigā gar vietējo upīti. Iešana gan sanāk gar ceļa malu, un saule arī mūs nežēlo. Ceļu protams vietējie lopiņi ir bagātīgi nomēslojuši, bet tas nekas – skats uz kalniem ir ļoti skaists. Pēc kāda laika pamanu, ka saule ir izgaiņājusi visus mākoņus (patiesībā jau visa tā mākoņu un saules iedarbība kalnos ir daudz dinamiskāka un sarežģītāka), un pēkšņi ir redzams Monblāns. Skaidra lieta, ka tagad braukt augšā būtu bijis pats īstais laiks. Bet ko lai dara – kā ir, tā jādzīvo. Pastaigas gaitā uzrīkojam pikniku sēžot uz impregmētiem baļķiem, kas, manuprāt, nav prāta darbs. Pagājām pa ceļu līdz apnika un tad griezāmies atpakaļ.

Atpakaļceļam izvēlējāmies meža taku. Uz tās Matīss laiku pa laikam ierīkoja čekpointus, dīdīja visus kur katram jāiet. Iešana pirmajam ir ļoti svarīga lieta – vismaz bērnam. Tad uz liela akmeņa pēkšņi visi grib salīst augšā un fotografēties. Vēl dzirdējām kalnos pērkonu vai nogruvumu, dārdoņa bija pamatīga, lai gan, iespējams, kāds spridzināja jaunu tuneli. Tikuši līdz busiņam, dodamies atpakaļ uz Aostu.

Aostā man ir jādabū mobilā karte, lai beidzot tieku pie interneta par samērīgu cenu. Pusstundu nodirnam rindā, tad divdesmit minūtes kārtojam formalitātes, lai noformētu priekšapmaksas karti, tikai internetam. Paņemu 6 gigabaitus uz mēnesi, domāju, ka piecām dienām pietiks. Problēmas gan sagādā fakts, ka nezinu savu dzīvesvietas adresi un neko nesaprotu itāliski. Saprotu ko man prasa, bet atbildēt nemāku. Beigu beigās pie kartes tieku un velkos atpakaļ uz busiņu. Ernests jau ir izbesījies un niķojas. Matīss visiem stāsta, kā mums gājis un smejas, ka mēs nezinot savu adresi. Pats gan viņš zinot, vēlāk mājās nočekoju, tiešām mūsu miestā to ielu tā sauc.

Vakars – visiem pagatavoju jūras velšu zupu, pats gan neēdu, tikai pagaršoju vai sāls un garšvielas ir ok. Nezinu kādēļ man pašam šīs zupas negaršo, citi gan ēd kā traki. Bērni aizgāja uz spēļu laukumu, tagad arī tur bija parādījies WiFi, tā sakot vienkārši super. Vakarā izmantoju jauniegūtā interneta iespējas un uzsitu WoW pāris līmeņus.

Mortona piramīda by Anatols Imermanis

Vispār jau divu nedēļu laikā ķerties pie vēl viena Imermaņa romāna šķita nedaudz neprātīgi, ja ņemam vērā, ka iepriekšējie divi darbi man šķita diezgan pašvaki. Bet tā kā esmu apņēmies izlasīt visu sēriju, tad nācās vien šķirt grāmatu vaļā un sākt lasīt.

Grāmatas darbība risinās no 1970-tajiem līdz 2020. gadiem plus mīnus desmit gadi. ASV varu ir sagrābušas korporācijas, taču Mortona korporācija iegūst absolūtu varu. Korporācijas mantinieks Trīdents Mortons nemaz nav laimīgs cilvēks. Viņu nomoka domas par tēmu, cik daudz cilvēku ir gājuši bojā tikai tādēļ, lai viņš iegūtu bagātību. No viņa paša neviens neko daudz neprasa, šīm darbam korporācijā ir menedžeri. Reizēm tikai vajag pa parakstam, piedalīties kādā sēdē vai kalpot par reklāmas seju. Kompānijas pašreizējais vadītājs ar pseidonīmu Mefistofelis saprot, ka pēc viņa nāves korporācija var aiziet postā, un tādēļ viņš mēģina Tridentu piesaistīt savam jaunajam projektam Telemortonam.

Autors manās acīs ir reabilitējies. Ļoti laba distopija, kuras apskatītās problēmas ir aktuālas arī šodien. Piemēram, reklāmas ietekme uz cilvēkiem. Uz to, cik viegli patiesībā masu mēdijiem ir nozombēt parastu cilvēku, un kā no indivīdiem tos pārvērš par nedomājošu masu, kur katram indivīdam rūp tikai paša labklājība. Par ideālo sabiedrību, kur visi resursi ir ideāli sadalīti visiem iedzīvotājiem pēc to vajadzībām. Par to, kāda situācija rodas, ja šie resursi ir ļoti, ļoti ierobežoti. Bagātajiem jau pietiek, bet ko darīt nabagajiem?

Autors nākotnē ir paredzējis vietu arī skaitļojamām mašīnām. Te gan ir tikai viens milzīgs skaitļošanas monstrs, kas izvērtē pieejamos resursus un ir sasniedzis Mākslīgā intelekta līmeni. Taču, kas notiek, ja šis intelekts iespaidojas no saviem radītājiem un viņa galvenā premisa ir baltās rases saglabāšana. Un kā rīkoties šim intelektam, ja tā rīcībā esošie resursi neļauj piepildīt arī šo visai ierobežoto mērķi? Tagad cilvēki dodas uz anabiozi jau jauni, jo Mortona kontrolētā teritorijā visiem nepietiek vietas un resursu, tādēļ populācija ir jāsamazina.

Var jau, protams, visā saskatīt padomju ideoloģiju par pūstošo kapitālismu un kapitāla alkatību, bet būsim godīgi, tāda tomēr mūsdienu pasaule ir. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es autoru respektēju arī kā labu futūristu un cilvēka dabas pazinēju. Tas, par ko viņš raksta pirms četrdesmit gadiem, nu ir mūsdienas. Mēs neatraudamies vērojam „dzīvajā” karu un katastrofas tiešraidē. Virs pilsētām ASV un Eiropā dežūrē reportieru helikopteri, lai varētu jebkuru notikumu atainot TV skatītājiem. Katrs garāmgājējs var kļūt par mirkļa slavenību nofilmējot ekskluzīvus kadrus notikumu vietā. Gadās, ka cilvēki tā vietā lai zvanītu attiecīgajam dienestam, labprātāk sāk filmēt notiekošo.

Varbūt mēs nesmēķējam Mortona cigaretes ar marihuānu un, iespējams, telekompānijas pašas neinscenē karus (tos aizstājot ar realitātes šoviem, bet parastais cilvēks jūtas apmierināts, ja vardarbība un agresija viņam tiek nogādāta tieši mājās caur TV ekrānu. Galvenais ir maize un izklaide, ja tas ir, tad cilvēks jūtas laimīgs, un viņam pēc būtības ir vienalga, kurš vada valsti. Te gan jāpiemin neliela nobīde laikā, autora ASV tas viss notiek 70 desmitajos, un ziņas nav īsti tiešraide, viss tiek ierakstīts videokasetēs, kuras tad ved uz centriem. Vispasaules informācijas tīkls vispār grāmatas rakstīšanas brīdī bija tik fantastiska lieta, ka īsti neviens to mūsdienu veidolā tā arī neparedzēja. (Vismaz cik nu es par to zinu.)

Grāmata ir par meliem, politiku un naudas varu. Mortona piramīda nav tikai debesskrāpis, tā ir arī naida un lāstu piramīda, kurus pakļautie velta saviem saimniekiem. Taču informācija un propoganda ir viss, kas vajadzīgs, lai tos noturētu grožos. Laba grāmata 8 no 10 ballēm, tēmas aktuālas ir joprojām, interesanta distopija, un diemžēl autors daudzās lietās nemaz nav nošāvis garām.

Hirēna piramīdas noslēpums by Gļebs Golubevs

Kārtējā manā projektā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” izlasītā grāmata. Nezinu gan, cik ilgi man pietiks entuziasma tās visas lasīt, tomēr, spriežot pēc pašreizējiem tempiem, ir diezgan augstas izredzes šo sēriju pievārēt salīdzinoši īsā laikā.

Arheologs Zubarevs nodarbojas ar ēģiptiešu senlietu meklēšanu. Drīz tiks pabeigts Asuānas dambis, un daudzas vietas ar senajiem Ēģiptes kultūras pieminekļiem tiks applūdinātas. Lai aizmirstībā neaizietu potenciāli neatklāti apbedījumi, viņš un viņa kolēģi cītīgi pārmeklē applūdināšanai paredzēto rajonu. Zubavera darba lauks ir Hirēna piramīda. Tas ir viltus apbedījums, kas aplaupīts jau sen, kur palicis īstais Hirēns, neviens īsti nezina. Šķiet, ka šis būs viens no tiem noslēpumiem, kuru neviens nekad neatminēs. Taču pēkšņi Zubareva ekspedīciju apciemo slavena angļu arheologa dēls Vudstoks, kurš tā starp citu painteresējas, vai nav atrasts kas jauns. Zinot to, ka kapitālistu arheologi mīl savu darbu apvienot ar kapeņu izlaupīšanu, Zubarevs saprot, ka Hirēna īstā apbedīšanas vieta ir jāatklāj.

Grāmata ir arheoloģiskais detektīvs. Autors piesauc diezgan daudz senās Ēģiptes reālo faktu, un sniedz ieskatu vēsturiskajos notikumos. Padomju zinātnieki tiek pasniegti kā morāli spēcīgākas personas, kurām zinātne stāv pāri personīgām ambīcijām un mantkārībai. Viņi ir spējīgi atmest malā savu mūža darbu, ja tie tiek pierādīti kā maldīgi. Kapitālistu zinātnieki savukārt ir lielākoties alkatīgi nelieši. Tie, lai pirmie iekļūtu kapenēs, nesmādē nekādus līdzekļus – izmanto gan čūskas, gan radiāciju, iebiedēšanu un šantāžu. Viņi ir gatavi aptīrīt visu atrasto objektu, un pēc tiem pāri nepaliks nekas. Zinātnei zudums, personīgajām kolekcijām ieguvums. Diemžēl pasaule nav perfekta, un Ēģiptē šādas lietas ir iespējamas.

Paralēli risinās noslēpumainā faraona Hirēna tēma. Hirēns par kuru, notikumiem atklājot arvien vairāk faktus, kļūst par tādu kā antīkās tautas demokrātu un šķiru cīņas aizsācēju. Gāžot valdošo reliģiju un pieņemot savos līdzgaitniekos cilvēkus no parastās tautas (domāju tā ir nodeva PSRS ideoloģijai). Pētniecībā iesaistās padomju fiziķi un kibernētiķi. Jaunie fakti palīdz precīzāk lokalizēt iespējamo īstā kapa vietu. Šī sadarbība tā kā parāda arheoloģijas jaunākās metodes, kas zinātnei paver plašākas iespējas. Tai laikā tā tiešām bija novitāte, un arī uz mani bērnībā atstāja nopietnu iespaidu.

Pats sižets ir diezgan aizraujošs, tas gan nav ieturēts īstā detektīva stilā. Vienkārši mani vienmēr ir interesējuši arheoloģiskie atklājumi. Zubarevs kādu laiku nemaz nenojauš, ka par Hirēna kapa atrašanu ir kaut kāda sacensība. Visi notikumi risinās no viņa skatu punkta. Kā cilvēks Zubarevs ir nedaudz panaivs zinātnieks, kas tic labajam un komunismam. Kā tēls viņš nav diez ko noslīpēts un vairāk kalpo kā dekorācija ideālajm zinātniekam, viņā ir šis tas no cilvēka, bet tikai tik daudz, cik tas vajadzīgs sižetam.

Patika diezgan labā autora izpratne par arheoloģiju un seno Ēģipti. Pozitīvs moments ir vēršanās pret piramidologiem un viņu idejām. Tas gan notiek garāmejot, bet vienalga patīkami. Žēl, ka pats autors tomēr ir padevies leģendai par uzdīgstošajiem labības graudiem no faraonu kapenēm. Sižeta līnijas nav perfektas, daudzas lietas tiek atrisinātas kā ar cirvi noskaldīt. Ļaunie tēli parādās epizodisk,i un viņu rīcība lielākoties tiek aprakstīta kā noticis fakts. Nav nekāda viņu rīcības dziļāka analīze – alkatība un alkoholisms, tas viss.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, patīk man piramīdas un arheoloģija par to vien +1, patika, ka autors nepievēršas misticismam (tas gan vairāk saistīts ar laiku, kad sarakstīta grāmata). Detektīvs nav no spožākajiem, daži pavērsieni ir tipiski “klavieres krūmos”, toties kopumā interesanti.

Алхимик. За тенью ушедшего Алхимика (По следам Алхимика #1, #2) by Алексей Абвов

Sen nebiju neko lasījis no popodancu žanra, ja gribam būt precīzi, tad no paša jūnija. Tik ilga absistence no sava mīļākā fantāzijas žanra nebija pagājusi bez sekām. Paņēmu lasīšanai sev nezināmu autoru, balstoties pilnībā tikai uz grāmatas anotāciju, parasti tas nav prāta darbs, bet šajā žanrā tāpat jau ir skaidrs, par ko būs grāmata. Tā ka sērijā iznākušas jau divas grāmatas, tad nolēmu aprakstīt viņas abas uzreiz.

Alķīmiķi ir dīvaini ļaudis, maģijas pasaulē viņiem ir lielas iespējas, pat lielākas nekā kārtīgam magam. Viktoram gan par to nav nekādas nojausmas, jo viņa darbs ir slepenas kodolfiziķu pilsētiņas institūta apsargāšana. Pats reiz bijis fiziķis teorētiķis, taču kādā viņa eksperimentā uzgāja gaisā iekārta, un viņam nācās darbu mainīt. Pēkšņi kādā dienā viņš attopas pilnīgi svešā pasaulē, kurā valda maģija. Ko darīt Zemes cilvēkam? Sākumā vajag vienkārši izdzīvot, un tad jau redzēs. Izrādās, ka Viktoram piemīt diezgan iespaidīgas maga spējas un, šķiet, arī talants uz alķīmiju. Šajā pasaulē ar elfiem un rūķiem ir pavisam švaki, toties ir radioaktīvās zonas, no kuriem vietējie stalkeri stiepj ārā dažādus artefaktus.

Izlasot abas grāmatas var tikai konstatēt acīmredzamo, šī sērija nebūs nekāds žanra pīlārs. Te nav praktiski nekāda jauna pienesuma visai nolietotajā popadancu pasaulē. Rakstīšanas stils vairāk velk uz litRPG ar novirzi uz inventāru nekā uz nopietnu bojeviku ar piedzīvojuma elementiem.

Pasaule, kurā ir nokļuvis Viktors, neizceļas ar oriģinalitāti. Aizliegtās zemes – vieta, kas uz konkrētās planētas kalpo kā sava veida izsūtījuma zona, kura papildus dod peļņu tās uzraudzītājiem, nav nekas oriģināls. Arī galvenais biznesa veids – artefaktu vākšana no iepriekšējās kultūras drupām ir standarta risinājums. Pati pasaules sabiedriskā iekārta ir feodālisms ar totālu šķiru noslāņošanos, ja esi lords, tad lords, ja dzimtcilvēks, tad dzimtcilvēks. Uz augšu nekad netiksi. Reiz gan Alķīmiķis ir mēģinājis veikt revolūciju vietā, kur tagat atrodas Aizliegtās zemes, bet viņu nolika pie vietas. Taču tur radītie artefakti ir iekārojams guvums.

Runājot par pašiem artefaktiem un galvenā varoņa aprīkojumu, autors ielaižas lapaspusēm garos aprakstos. Lasot tos, uzzinām absolūti nevajadzīgus sīkumus par visu – no kalašņikova automāta pašreizējā stāvokļa un patronu skaita mugursomā līdz artefakta programmēšanas niansēm. No sākuma tas palīdz iejusties pasaulē, tomēr ar laiku apnīk, un es sāku garos aprakstus lasīt pa diagonāli. Cik tad var lasīt pēc katras kaujas iegūto trofeju aprakstus. Nepatikās arī stāstā izmantoto artefaktu jaudas eskalācija, ja sākumā visiem pieejams artefakts ir parasts drēbju tīrītājs, tad uz otrās grāmatas beigām bāzes minimums jau ir unikāls aparāts, kas spēj tā valkātāju padarīt neredzamu. Un tādi unikālie artefakti pēkšņi kļūst pieejami katram otrajam pretimnācējam. Sāku pie sevis smīkņāt, ka pasaules acīmredzot levelojas uz augšu līdz ar galveno varoni.

Galvenā varoņa kā personas attīstība praktiski nenotiek, visa viņa pieredze jau iegūta uz Zemes un šajā pasaulē viņš attīsta tikai savas maga un organizatora spējas. Nabadzībā viņš ilgi nesēž, jo, kā jau žanrā pieņemts, viņam “paveicas”. Par paveikšanos to gan ir grūti nosaukt, pār viņu nolīst vesels klavieru lietus. Viņš atrod retus artefaktus, nogalina dzīvniekus par kuriem neviens neko nav dzirdējis, iemanto koku labvēlību un vēl viņam ir pistole. Kam viņam vēl kaut kur augt, galvenais ieviest pasaulē savu kārtību? Vienu vārdu sakot, ja tava aizraušanās ir daudzdimensiju objektu grozīšana prātā, tad arī tu šai pasaulē izsitīsies augšā, ja vien tevi nenovāks. Viņa galvenais mērķis ir lauzt sistēmu un ieviest te savu kārtību, tā teikt, parādīt vietējiem, kur vēži ziemo, un veidot demokrātiju pēc savas saprašanas. Autoram nav gājusi secen mūsdienu Krievijas ideoloģijas princips – ja kaut kas valdībā nav kārtībā, tad tikai tādēļ, ka tajā atrodas seksuālās minoritātes.

Vietējās Zonas (tā patiešām ir Zona, no kuras aizmukt praktiski nebija iespējams, līdz neieradās mūsu varonis) likumi ir pavisam vienkārši, katram ir statuss. Statusa līmenis paredz noteiktu dzīves stilu un naudas apjomu. Ja naudiņas kļūst pārāk daudz, vietējās autoritātes naudiņu konfiscē un strādā tālāk. Visu kontrolē autoritātes (vietējie mafijas krustēvi), bez viņu ziņas nekas nenotiek. Skaidra lieta, ka pāris nedēļu laikā Viktors kļūst par autoritāti. Visi pārējie ir vergi, amatnieki, meklētāji (stalkeri), magi un vietējā kulta kalpi.

Maģijas galvenais avots ir siltums, pieredzējuši magi to ņem no gaisa, muļķi no ķermeņa. Autors ir pacenties aprakstīt sīki un smalki par dažādiem dzīvības kanāliem un seksa nozīmi maģisko spēju attīstīšanā un atjaunošanā, bet nekādas struktūras visā šai lietā nav. Galvenais, lai galvenais varonis varētu jebkurā brīdī izkulties no nepatikšanām. Maigi izsakoties, visa maģijas sistēma ir ļoti haotiska, nomināli pastāv dažādas magus kolas, bet visi kā viens nodarbojas ar mentāliem uzbrukumiem un gaisa cirvjiem.

Pirmajā grāmatā sižets attīstās kosmiskā ātrumā, galvenais varonis iepazīst pasauli, lietu kārtību un sitas uz augšu. Otrajā visa lieta tiek nobremzēta. Sākas mikromenedžments. Mēs sīki un smalki uzzinām mājas iekārtošanas nianses, kās salabot maģisko plīti, pāris reizes ejam nopirkt pārtiku, atjaunojam apsardzes sistēmu un ēdam. Šādus aprakstus lasot sāka, šķist, ka autors nedaudz aizraujas ar grafomāniju un uzpūš apjomu. Grāmatas pašas par sevi ir bez nobeiguma, stāstījums vienkārši apraujas, lai turpinātos nākamajā grāmatā. Tas rada jautājumu, kādēļ tad jāplāno sērija uz veselām trīs grāmatām.

Pozitīvais – interesanti konstruēta pasaule, lielākoties spraigs sižets un nelieli stīmpanka elementi.

Negatīvais – grafomānija, galvenā varoņa stagnēšana kā personība, klavieru pārpilnība krūmos.

Kopumā grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Nekā jauna, taču perfekta smadzeņu košļene. Izklaidei pašā laikā, sākot lasīt ir grūti atrauties. Lasi un saproti, ka te nekā jauna neatradīsi, un fināls ir paredzams, varonis praktiski jau ir ar dieva spējām, bet gribas zināt, kā tas viss tomēr beigsies. Izlasot šīs divas grāmatas gan vēl beigas neuzzināsim, te vēl jāpagaida trešā grāmata.

Aostas ieleja IV

15. jūnijs (Bard – Aosta)

Šodien ir Matīsa dzimšanas diena, tā nu rīts sākas ar nelielu jubilāra apsveikšanu. Ārā līst lietus, un arī laika prognozes nav diez ko cerīgas, lietu sola visu dienu. Nolemjam, ka nu reiz ir pienākusi tā diena, kad mums vajadzētu aizdoties uz Bardas cietoksni. Domāts darīts – sapakojam mantas un dodamies ceļā.

Pa ceļam varam novērot, ka patiešām laika ziņas nav melojušas, visu laiku līst lietus. Ne tā, ka gāztu ar spaiņiem, bet pasmidzina, palīst ar lielākām lāsēm. Šādā laikā nebūtu nekāds prieks vazāties pa kalnu takām, jo ātri vienu kļūtu slapji un redzēt no skatiem ar neko lāga neredzētu. Tomēr, lai dienas sākums būtu interesantāks, izvēlamies turpceļu veikt, ne pa autostrādi. Ja Aostu gar galveno maģistrāli mēs jau puslīdz pārzinām, tad tai sekojošos mazos miestiņus gan redzam pirmo reizi. Lielākoties gan nākas vilkties gliemeža ātrumā, toties, ja ir interese, tad var izpētīt visu ieleju.

Nonākuši pie Bardas cietokšņa tuvumā sākam meklēt autostāvietu. Kā par brīnumu autostāvvieta atrodas zem paša cietokšņa. Pēc augstuma parametriem mūsu busiņam vajadzētu būt pietiekoši zemam. Braucam iekšā, pie iebrauktuves problēmu nav. Problēmas sākas tālāk, pie norādēm, tās zīmes ir iekārtas nedaudz zemāk, pirmo pieliecam ar busiņa jumtu. Tiekam cauri sveikā, tikai nedaudz apskrāpējam laku. Tomēr, visas komunikācijas te iekārtas metāla karkasā, un tajā vietām uz leju ir tādi kā pīķīši. Nolemjam nejokot un lēnā garā vācamies prom no autosstāvietas, jo mašīnas gabarīti tomēr ir par lieliem. Pabraucam kādu puskilometru atpakaļ un pieparkojamies atklātā stāvvietā.

Iešana uz cietoksni sanāk gar upes krastu, skats upe plus cietoksnis ir visai iespaidīgs. Vienīgais nedaudz traucē lietus. Tas gāž visai pamatīgi. Visiem gan mugurā ir fufaikas, taču nekāds prieks blandīties apkārt slapjam vis nav. Lai nokļūtu pašā cietoksnī, ir veselas divas opcijas. Viena pa pilsētiņu aizkulties līdz serpentīnam un tad metot līkumus gar fortifikācijām lēnā garā rausties augšā pret kalnu. Otra braukt līdz augšai ar liftu. Lifti gan te ir jānomaina veseli četri, bet mēs izvēlamies tos.

Bardas cietoksnis agrākos laikos ir bijis stratēģiski nozīmīga fortifikācija. Tas atrodas pašā Aostas ielejas sākumā un savulaik, ja Franči gribēja uzbrukt Turīnai, šis ceļš bija praktiski vienīgais. It kā pilis šajā vietā jau būvētas no piektā gadsimta, bet tādu nocietinājumu, kāds tur atrodams tagad, tika izbūvēts 1830. gadā. Būvējuši visu to pasākumu astoņus gadus.

Kā par brīnumu pie pirmā lifta pašā lejā infocentrā neviens mums neprasa pirkt biļeti. Tā esot jāpērk tikai pašā muzejā. Nu ja tā, tad tā, kāpjam iekšā un braucam augšā. Šie nav nekādi ātrgaitas lifti, pasažieru skaits ir ierobežots un laiku pa laikam jāpārkāpj citā. Beigās tiekam arī līdz augšai pašam muzejam.

Esmu entuziasma pilns – domāju, ka muzejs mums vēstīs par apgabala militāro vēsturi. Kas gan cits te varētu būt? Cenas ar ir diezgan iespaidīgas. Dabūjuši biļetes dodamies iekšā. Muzejā fotografēt nedrīkst, un pareizi vien dara. Ja to ļautu, tad diez vai kāds te vispār dotos iekšā, lai uzzinātu par apgabala vēsturi. Par pašu cietoksni te nav praktiski nekā, izņemot nelielu filmiņu pāris minūšu garumā un maketu. Nevar jau teikt, ka ekspozīcijas bija neinteresantas, dažas par kalniem bija pat ļoti interesantas. Bet, ja lietas jāskatās pēc cenas un piedāvātā koeficienta, tad te viņš ir vairāk par labu cenai. Matīsam muzejs nepatika uzreiz, tur tādās pustumšās istabās rādīja filmas par vietējā dzelzceļa būvniecību. Labi, ka atradās viena ekspozīcija, kurā rādīja bērniem multenes, tas nedaudz mainīja viņa domas par muzeju uz labo pusi.

Muzejā pavadījām kādu stundu. Mēs ar Matīsu pēdējās ekspozīciju sekcijas izgājām cauri diezgan ātrā solī, jo bērnam un arī man pašam bija apnicies pētīt alpīnistu rīku vēsturi. Tikuši ārā no muzeja mēs sākām gaidīt pārējos, gaidījām, gaidījām un nesagaidījām. Gājām meklēt, muzejam, starp citu, pie izejas nav nekāda biļešu kontrole, un var mierīgi iešmaukt bez biļetes. Muzejā arī savējos neatradām un nācās vien zvanīt, izrādījās, ka šie aizgājuši un citu cietokšņa iekšējo sētu un savukārt gaida mūs. Kad nu visi satikāmies, nolēmām iet nedaudz iekost. Vietējais cietokšņa kafūzis nav no lētajiem priekiem, bet piedāvātās kūkas te ir dikti garšīgas un zem nosaukuma „hot chocolate” te nemaz neslēpjas kakao, bet patiešām karsta šokolāde. Uzņemam kalorijas, izmantoju vietējo WiFi, lai noreplicētu visus meilus un dodamies lejā.

Lejupceļam izvēlamies serpentīnu, no kalna lejā iet vienmēr ir bijis vieglāk nekā vilkties pret to. Laiku pa laikam paveras smuki skati uz Aostas ieleju. Ernestam arī šī štelle dikti patīk, viņš gan pāris reizes nokrīt, un tad kādu gabaliņu nākas nest to rokās. Reizēm viņam patīk labāk iet pret kalnu un tad nākas domāt, kā puiku pagriezt pareizā virzienā. Lietus pa šo laiku ir pārgājis, un diena ir vienkārši sutīga un nomākusies. Nolemjam vairāk pa pilsētiņu neblandīties, dodamies uz mašīnu un braucam uz Aostu.

Lai nebūtu jāvelkas cauri ciematiņiem, braucam pa bāni. Aostas senpilsēta piedāvā apskatīt aptuveni desmit dažādus arhitektūras pieminekļus, kas saglabājušies no dažādiem laikiem. Tur viņiem ir vesels maršruts. Maršruta laikā vari aplūkot dažādas drupas, palasīties informatīvus stendus. Mēs atrodam pirmo objektu pie centrālās stacijas, tas ir kaut kāds mūris. Es esmu tā apslimis un paguris, ka man patiesībā jau viss ir vienalga. Blakus ir parciņš, te Matīss skraida trenkādams baložus un pukojas, ka nav neviena normāla bosa, ar kuru cīnīties un arī neviena lādzīga kvesta, kuru pildīt. Tad aizejam uz centrālo laukumu. Tas ir plašs kā jau itāļu pilsētās pieņemts un smuks. Ernestam ar šī vieta patīk, te viņš izmet pāris apļus. Tad vienkārši blandāmies pa vecpilsētas sīkajām ieliņām, līdz nonākam līdz baznīcai.

Baznīcai pusdienas pārtraukums un durvis ciet. Nekas uzgaidām pāris minūtes un dodamies iekšā. Baznīca kā jau baznīca, smukas vitrāžas un bonusā gar sienām izlikti daži svēto pīšļi. Tos tad pustumsā cenšos izpētīt tā pamatīgāk. Neko lāga jau no tiem ģindeņiem nevaru saskatīt un kādas lietas tie darījuši savā dzīvē, lai nokļūtu svēto kārtā, arī nekur nevaram izlasīt. Baznīcai ir arī pagrabs, jeb kā mēs ar Matīsu to saucam – dandžens. Dandženā arī bosu nav, ir tikai vecās baznīcas atliekas ar „pirmo” altāri. Kad viss izpētīts, dodamies tālāk.

Tālāk mums ceļā gadās romiešu amfiteātris. No tā nekā daudz pāri nav palicis, bet kādreizējo varenību ir visai viegli iztēloties. Kādreiz cilvēki ir mācējuši būvēt, jo neskatoties uz gadu tūkstošiem, daži mūri ir palikuši visai iespaidīgi. Ernests arī te nodarbojas ar kāpelēšanu un skraidīšanu. Es garlaikojos. Tad seko paklīšana pa vecpilsētu un braukšana mājās.

Mājupbrauot nolemjam uzpildīt busiņam degvielu. Man noveicas, es daudzas reizes mēģinu samaksāt par dīzeli ar karti. To aparāts vienkārši ignorē. Tad beigās mums ar Zigfrīdu izdodas izlasīt uz aparāta pielīmētu lapu, kura itāliski vēsta, ka šis automāts kartes pretī neņem. Izmantojam skaidru naudu, to aparāts saprot un pie degvielas tiekam.

Mājās slaistāmies līdz vakaram, jo tad mums jādodas uz restorānu, lai atzīmētu Matīsa dzimteni. Abi puikas pa dienu ir noguruši, un ir visai kašķīgi. Jubilārs nedaudz paskandalē, Ernests vispār negrib sēsties pie galda. Tad nu beigās mēs ar Zigfrīdu paliekam vieni paši dzerot vīnu un ēdot savus steikus, kas patiesībā ir parastas šniceles. Gulēt aizeju viegli iereibis.

Lejup pa Amazoņu upi by Arturs Lielais

Šīs grāmatas izlasīšana ir daļa no mana projekta izlasīt savas bērnības grāmatas un paskatīties, kā uz tām raugos šodien.

Ir 1541. Gads. Gonzalo Pizaro ir apņēmies atrast Kanēļa zemi un, ja paveiksies, Eldorado. Pasākumā ieguldījuši aptuveni 180 kilogramus zelta, lai nopirktu zirgus. algotu karavīrus. Fransisko de Oreljana ir viņa vietnieks un ir atvedis prāvu pulciņu savu vīru. Sākums nav diez ko daudzsološs – kanēļa koki ir reti, un pārtika izsīkst. Ekspedīciju nolemj sadalīt. Oreljana dosies ar laivām un 57 vīriem lejup pa upi pārtikas meklējumos, bet Pizaro kādu laiku viņu gaidīs. Tā sākās viena no pirmajām Amazones izpētes ekspedīcijām. Pasākums, kurš bija parasta laupīšanas ekspedīcija, izvērtās par vienu no pirmajiem Amazones izpētes braucieniem. Grāmatā autors apkopojis tā laika hronistu rakstīto un pasniedz notikumus no kāda ekspedīcijas dalībnieka skatu punkta.

Bērnība man šī grāmata ļoti patika. Pirmo reizi to lasīju, kad kādu ziemu atkal biju saķēris laringītu. Tagad, paņemot rokās, saprotu, ka viņa ir lasīta ļoti intensīvi, tā ir tik nolietota, ka dažas lapas pat birst ārā.

Man bija liels pārsteigums, ka grāmata nebija pilna ar spraigiem notikumiem, man atmiņā tā kaut kā asociējās ar daudz spraigāku sižetu. Patiesībā izrādījās tāds nedaudz pasauss ekspedīcijas atstāsts. Valoda ir diezgan dzīva (kur vēl izlasīsi, ka skunksu sauc par smerdeli), un vietām lasīšana ir pat aizraujoša. Šo darbu nevajag uztvert kā dokumentālu liecību, taču paši pamata fakti te ir pareizi. Ekspedīcija jau nebija kā mērķtiecīga rīcība, bet vienkārši mēģinājumi izdzīvot. Izdzīvošanas mēģinājumi vairāk izpaudās kā vietējo ciematu izlaupīšana, un tīri vai brīnums, ka tik maza saujiņa ar vīriem ir spējuši izsisties cauri visai Dienvidamerikai.

Interesanti bija lasīt vietas, kur Oreljana sevi piesedz gadījumā, ja viņu kāds apvainos nodevībā vai dezertēšanā. Pēc pārtikas atrašanas vīri nolēma pie Pizaro atpakaļ neatgriezieties, jo netikās airēt pret straumi. Tika sacerēta vēstule, kurā komanda pieprasīja savam vadonim doties tālāk uz priekšu. Vadonis piekāpās. Papildus visa ceļa garumā liela daļa no teritorijām tika pievienotas Spānijas teritorijām. Tas nekas, ka vietējiem par to nebija ne jausmas.

Manuprāt, diezgan nevajadzīgi grāmatā ievietots Amazones baseina iedzīvotāju, dzīvnieku, sezonu, kukaiņu un paražu apraksts. Tas aizņem pusi no grāmatas, un ar pašu ekspedīciju tam nav nekāda sakara. Pats apraksts ir visnotaļ virspusējs, nav jau reālu aptvert visu Amazones baseina daudzveidību simts lapaspusēs. Pilnībā ataino grāmatas sarakstīšanas laikā valdošos zinātniskos uzskatus. Lai ilustrētu pamatiedzīvotāju pasaules uztveri autors te iekļāvis diezgan daudz vietējo leģendu. Daži fakti gan ir izdomāti, piemēram, par čūsku hipnotizējošo skatienu. Savulaik, kad vēl nebija Interneta, man pat šāda virspusīga informācija šķita īsta bagātību krātuve, nu ir nedaudz savādāk. Apraksti šķiet tādi pabāli, un, iespējams, autors ir centies, lai grāmatai pieliktu klāt kādas simts lapaspuses.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Ir lasāma, bet mūsdienās rakstīšanas stils tomēr ir nedaudz savādāks. Faktoloģiskā bāze ir kārtībā, bet dabas apraksti, ņemot vērā, ka autors diez vai pats Amazones baseinu ir apmeklējis, ir pasauss uzskaitījums.

1 2 3 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …