Turpinu savu plānu izlasīt visas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas grāmatas. Šis man no bērnu dienām palicis atmiņā kā tīri normāls zinātniskās fantastikas stāstu krājums. Pēdējo reizi šo grāmatu lasīju pusaudža gados. Bija interesanti izlasīt to vēlreiz. Tīri vai brīnums, ka nekur netiek pieminēts komunisms un tā cēlāji. Visa darbība notiek tehnokrātiskā pasaulē, taču nekas neliecina par attīstītu komunismu.

Tagad īsi par katru stāstiņu.

Strautiņš uz Japeta – kaut kas tāds, protams, varēja notikt tikai pirmsinterneta laikmetā. Interesants un mazliet ironisks stāsts par to, kas ir varoņi cilvēku acīs, un to, kādi viņi ir patiesībā. Mūsdienās teiktu, ka te PR kompānija ir parāvusi pamatīgu stieni un nav pat painteresējusies, ko un kāpēc viņi sagaida.

Melnās dzērves – par dzīves mērķi un īstu zinātnieku. Kā pārdzīvot sava mūža darba sagrūšanu, ko darīt tālāk. Kā reaģēt uz faktu, ka tavas idejas izrādījušās nepareizas. Tāda kā pretinde dogmatismam. Melnās dzērves, protams, arī ir interesants koncepts, tik eksotiskas eksobioloģiskas būtnes reti gadās sastapt.

Dziļais mīnuss – par laika mašīnu un cilvēkiem. Patiesībā par to, cik maz reizēm ir vajadzīgs, lai izkultos no bezizejas situācijas. Vispār ļoti viltīgi izdomāta koncepcija, lai ceļotāji neradītu cēloņsakarību paradoksus. Nākotni viņi no pagātnes ietekmēt nevar, jo vilciens jau ir aizgājis, taču reizēm tomēr būtu labi, ja kāds to spētu izdarīt.

Valgusa odiseja – par to, ka pietiekoši sarežģītas iekārtas noteiktos apstākļos var iegūt saprātu. Par to kāds, iespējams, būs šis saprāts. Un kā ar viņu komunicēt. Un galu galā, ko darīt ar šādu saprātīgu būtni?

Sākotne – civilizāciju attīstība iespējams, noris pa dažādiem ceļiem. Kāda beidz savu dzīvi kodolkarā, cita iztērē pilnīgi visus resursus, cita pārceļas uz pavisam citu dimensiju. Stāstā parādās viens no agrākajiem vakuuma enerģijas pieminējumiem, ko nācies sastapt.
Ekstraklases pilots – vai cilvēkam, kad viņš būs kļuvis nemirstīgs, nebūs bail atvērt durvis? Vai tu esot nemirstīgs būtu gatavs riskēt ar savu mūžību citu labā? Jautājums tikai pirmajā brīdī šķiet vienkāršs, un kāda būs civilizācija pēc nemirstības iegūšanas? Vai nemirstība būs kā balva vai to piešķirs visiem?

Varētu teikt, ka galvenais stāstus vienojošais temats ir tas, ka, laikiem mainoties, cilvēks savā būtībā nekad nemainās. Viņš vienmēr centīsies atklāt vēl neatklāto un mierā nesēdēs nekad. Šādos īsstāstos ir muļķīgi runāt par stāsta varoņu detalizāciju, te viņi vairāk tiek izmantotu, lai ilustrētu vai radītu pārdomas par kādu morāli ētisku jautājumu.

Pozitīvais, stāsti ir pietiekami īsi, lai nepaspētu apnikt. Kopējā stāstu kvalitāte ir viendabīga, visi stāsti ir labi. Stāstu sarakstīšanas brīdī zinātniskajā fantastikā vēl bija pieņemts aprakstīt nākotnes sasniegumu darbības principus.

Negatīvais  – trūkst patiešām oriģinālu ideju, izņemot stāstu “Melnās dzērves”. Viss pārējais kaut kur jau reiz ir sastapts un, iespējams, stāstos, kas sarakstīti vēl pirms šī autora darbu izdošanas.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Stāsti ir labi, nav izcili, bet labi tādā klasiskā nozīmē. Tēlus te nevar saukt par smalki noslīpētiem, te galvenais ir nākotnes problēmas. Tādas, kad zinātnes sasniegumi un atklājumi izmainīs cilvēkiem ierasto pasaules uztveri.