Turpinu lasīt vecās labās “Piedzīvojumi Fantāzija. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Šo grāmatu reiz jau esmu lasījis bērnībā, bet, ja pavisam godīgi, tad tad neko lāga nesapratu. Neskatoties uz visai necilo autora grāmatas novērtējumu, nolēmu tomēr riskēt un izlasīt vēl kādu šī autora detektīvu.

Magnuss Menkups ir pazīstams Rietumvācijas publicists un laikraksta īpašnieks, saukts arī par Hamburgas oruākulu. Viņa uzskati un prognozes ne vienmēr ir pieņemams Adenauera valdībai. Taču nekas nespēj aizbāzt Menkampa muti, viņš ir pietiekoši bagāts, lai viņu neviens neapklusinātu ar vienkāršu šantāžu un piedraudēšanu ar cietušajiem. Galvenais strīdus objekts ir izbijušie hitlerieši, kas veiksmīgi pārlaiduši pēckara tiesas un nu atkal mēģina tikt varas virsotnē. Viņos ir saglabājies revanšisms, naids pret komunismu un vēlme saasināt Auksto karu līdz aktīvai karadarbībai. Menkups savukārt rūpējas, lai neviena noziegumi netiktu aizmirsti un, lai neviens nepaliktu nesodīts un nodots aizmirstībā.

Arī šis detektīvs ir veltīts Mūnam un Deilijam. Viņi ierodas Rietumvācijā, lai palīdzētu Menkupam. Situācija ir saasinājusies tik tālu, ka viņam ir radušās aizdomas par savu drīzu aiziešanu. Reizē ar detektīviem lasītājs tiek iepazīstināts ar buržuāzisko Hamburgu. Te darbaļaudis vakaros neiet vis mājās pie ģimenēm, bet uzdzīvo krogos. Tiek veikta neliela ekskursija pa Hamburgas sarkano lukturu kvartālu (domāju, savulaik tas nodrošināja grāmatai panākumus). Apmeklē eksperimentālo teātri, tādu, kuru saprot tikai diendari, kas iet uz teātriem regulāri. Te gan jāpiebilst, ka sagaidītās pseidofilozofijas vietā skatītājam nākas saskarties ar skarbu reālismu (skaidrs, ka publikai tādas izrādes nepatīk).

Vienu vārdu sakot, viss ir slikti, šajā nedemokrātiskajā Vācijā valda revanšisms un valdība slepeni kopā ar NATO valstīm ir izstrādājusi uzbrukuma plānu austrumu blokam, kas iznīcinās pusi no Rietumvācijas iedzīvotājiem. Parastie cilvēki neko nenojauš, bet izbijušie hitlerieši ministrijās berzē roķeles. Tā tas turpinās pusi no grāmatas, kad beidzot Menkups tiek noslepkavots. Tad sākas tradicionāls slēgtas telpas detektīvs. Dzīvoklī kopā ar Mankupu atrodas tikai viņa tuvākie draugi. Draugi lielākoties ir bohēmiska dzīvesveida piekritēji mākslinieki, kuri dzīvo visai trūcīgi un pārtiek no Menkupa dāvanām. Teorētiski, ikvienam no viņiem ir motīvi un iespējas nogalēt slaveno publicistu. Taču Mūns nesteidzas ar secinājumiem un izmeklēšana atklāj pavisam dīvainas lietas.

Kā politiskais detektīvs šī grāmata jau ir daudz labākas kvalitātes nekā iepriekšējā. Grāmatai ir parādījusies struktūra un vienota sižeta līnija. Mētāšanās starp atrisinājumiem nav tik haotiska un nozieguma motīvi ir daudz nopietnāki. Arī grāmatas apskatītā tēma ir visnotaļ nopietna un aktuāla arī šodien. Vai kara laikā pastrādātus noziegumus var attaisnot ar pavēli? Vai šādiem noziedzniekiem ir jāpaliek nesodītiem, jo viņi ir atraduši veidu kā izvairīties no soda? Vai tādēļ viņi pēkšņi kļūst par respektabliem birģeriem bez pagātne,s un ko darīt tiem, kuru tuviniekus viņi ir iznīcinājuši? Autors gan mākslīgi polarizē abas Vācijas, kur viena it kā izpirkusi savu vainu, bet otra kurina kara mašīnu tālāk. Tā diemžēl ir laikmeta nodeva, kuras dēļ notiek vienas puses demonizēšana un otras pieminēšana tikai pozitīvā plāksnē. Lai ideja ir pietiekoši laba, lai labs stāsts sanāktu arī bez politikas.

Grāmatas tēli šajā grāmatā tiešām dara to, kas detektīvā tēliem ir jādara, viņi jauc gaisu, rada aizdomas, viņiem ir noslēpumi. Daļa no tiem izskatās arī pēc dzīviem cilvēkiem. Lielāko daļu no viņiem gan vada emocijas, tikai Menkups ir tāds racionāls pragmatiķis. Mūns un Deilijs, savukārt ir tādi kā situācijas izmantotāji ar saviem principiem. Viņi nenovēršas no patiesības, lai cik tā būtu neaptīkama. Viņi ir arī pietiekoši saprātīgi, lai spētu pieņemt morāli pareizus lēmumus, pat ja tas ir nedaudz pretrunā likumam. Tā teikt, gandrīz kā padomju pilsoņi, kuriem nav palaimējies piedzimt pareizajā pusē.

Detektīvsižeta  struktūra mūsdienās, un domāju, arī septiņdesmitajos nav nekāda novitāte, bet tā ir labi realizēta. Nepaliek atvērtu sižeta līniju, un atšķirībā no iepriekšējās grāmatas, autors ir diezgan labi pastrādājis. Tas gan neattiecas uz kriminālizmeklēšanu. Es gribētu redzēt valsti, kurā kriminālpolicija atdotu izmeklēšanas grožus diviem no ASV atbraukušiem detektīviem, pat neturot tos aizdomās.

Kopumā grāmatu lieku 6 no 10 ballēm. Ir lasāma un piedāvā savdabīgu ekskursiju tā laika domāšanā, propagandā un informācijas karā pret kapitālismu.