Kārtējā manā projektā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” izlasītā grāmata. Nezinu gan, cik ilgi man pietiks entuziasma tās visas lasīt, tomēr, spriežot pēc pašreizējiem tempiem, ir diezgan augstas izredzes šo sēriju pievārēt salīdzinoši īsā laikā.

Arheologs Zubarevs nodarbojas ar ēģiptiešu senlietu meklēšanu. Drīz tiks pabeigts Asuānas dambis, un daudzas vietas ar senajiem Ēģiptes kultūras pieminekļiem tiks applūdinātas. Lai aizmirstībā neaizietu potenciāli neatklāti apbedījumi, viņš un viņa kolēģi cītīgi pārmeklē applūdināšanai paredzēto rajonu. Zubavera darba lauks ir Hirēna piramīda. Tas ir viltus apbedījums, kas aplaupīts jau sen, kur palicis īstais Hirēns, neviens īsti nezina. Šķiet, ka šis būs viens no tiem noslēpumiem, kuru neviens nekad neatminēs. Taču pēkšņi Zubareva ekspedīciju apciemo slavena angļu arheologa dēls Vudstoks, kurš tā starp citu painteresējas, vai nav atrasts kas jauns. Zinot to, ka kapitālistu arheologi mīl savu darbu apvienot ar kapeņu izlaupīšanu, Zubarevs saprot, ka Hirēna īstā apbedīšanas vieta ir jāatklāj.

Grāmata ir arheoloģiskais detektīvs. Autors piesauc diezgan daudz senās Ēģiptes reālo faktu, un sniedz ieskatu vēsturiskajos notikumos. Padomju zinātnieki tiek pasniegti kā morāli spēcīgākas personas, kurām zinātne stāv pāri personīgām ambīcijām un mantkārībai. Viņi ir spējīgi atmest malā savu mūža darbu, ja tie tiek pierādīti kā maldīgi. Kapitālistu zinātnieki savukārt ir lielākoties alkatīgi nelieši. Tie, lai pirmie iekļūtu kapenēs, nesmādē nekādus līdzekļus – izmanto gan čūskas, gan radiāciju, iebiedēšanu un šantāžu. Viņi ir gatavi aptīrīt visu atrasto objektu, un pēc tiem pāri nepaliks nekas. Zinātnei zudums, personīgajām kolekcijām ieguvums. Diemžēl pasaule nav perfekta, un Ēģiptē šādas lietas ir iespējamas.

Paralēli risinās noslēpumainā faraona Hirēna tēma. Hirēns par kuru, notikumiem atklājot arvien vairāk faktus, kļūst par tādu kā antīkās tautas demokrātu un šķiru cīņas aizsācēju. Gāžot valdošo reliģiju un pieņemot savos līdzgaitniekos cilvēkus no parastās tautas (domāju tā ir nodeva PSRS ideoloģijai). Pētniecībā iesaistās padomju fiziķi un kibernētiķi. Jaunie fakti palīdz precīzāk lokalizēt iespējamo īstā kapa vietu. Šī sadarbība tā kā parāda arheoloģijas jaunākās metodes, kas zinātnei paver plašākas iespējas. Tai laikā tā tiešām bija novitāte, un arī uz mani bērnībā atstāja nopietnu iespaidu.

Pats sižets ir diezgan aizraujošs, tas gan nav ieturēts īstā detektīva stilā. Vienkārši mani vienmēr ir interesējuši arheoloģiskie atklājumi. Zubarevs kādu laiku nemaz nenojauš, ka par Hirēna kapa atrašanu ir kaut kāda sacensība. Visi notikumi risinās no viņa skatu punkta. Kā cilvēks Zubarevs ir nedaudz panaivs zinātnieks, kas tic labajam un komunismam. Kā tēls viņš nav diez ko noslīpēts un vairāk kalpo kā dekorācija ideālajm zinātniekam, viņā ir šis tas no cilvēka, bet tikai tik daudz, cik tas vajadzīgs sižetam.

Patika diezgan labā autora izpratne par arheoloģiju un seno Ēģipti. Pozitīvs moments ir vēršanās pret piramidologiem un viņu idejām. Tas gan notiek garāmejot, bet vienalga patīkami. Žēl, ka pats autors tomēr ir padevies leģendai par uzdīgstošajiem labības graudiem no faraonu kapenēm. Sižeta līnijas nav perfektas, daudzas lietas tiek atrisinātas kā ar cirvi noskaldīt. Ļaunie tēli parādās epizodisk,i un viņu rīcība lielākoties tiek aprakstīta kā noticis fakts. Nav nekāda viņu rīcības dziļāka analīze – alkatība un alkoholisms, tas viss.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, patīk man piramīdas un arheoloģija par to vien +1, patika, ka autors nepievēršas misticismam (tas gan vairāk saistīts ar laiku, kad sarakstīta grāmata). Detektīvs nav no spožākajiem, daži pavērsieni ir tipiski “klavieres krūmos”, toties kopumā interesanti.