16. jūnijs (Courmayer)

Šodienas plāns atkal tiek izlemts no paša rīta, jo ielejās laika prognozes ir diezgan nepastāvīga lieta. Nākas skatīties pēc apstākļiem. Mūsu ielejā sola lietu, tātad Paradiso parks atkrīt, netālu no Monblāna laiks gan tiek solīts tīri tā neko. Sasmērējam maizes un kāpjam mašīnā.

Lai kur Tu Aostas ielejā nebrauktu, ceļš vienmēr latvietim būs smuks. Mūsu ideja ir pavisam vienkārša. Aizbrauksim līdz funikulierim un tad brauksim augšā kalnos, pēc iespējas tuvāk Monblānam. Funikulieris esot ciematiņā, kas saucas Courmayer. Izbraucam ciematiņam cauri un nekādu funikulieri neredzam. Vispār ir viens tāds liels, bet to, izskatās, vēl tikai būvē. Braucam līdz nonākam uz pavisam maza celiņa. Tajā vietām mūsu busiņam jau kļūst nedaudz par šauru. Nospriežam, ka būsim pabraukuši garām. Tagad tikai ir problēma atrast vietu, kur mašīnu apgriezt. Perspektīvās vietas parasti atrodas kādā serpentīna nepārredzamā līkumā. Beigās atrodam vienu meža celiņu, kur padot iekšā un tad jau kāpinoties atpakaļ tikt sev vēlamajā joslā. Atpakaļ braucot mēs beidzot pamanām necilu ieliņu, kurā ir norāde uz funikulieri. Pamanām, protams, par vēlu un atkal nākas meklēt, kur apgriezties.

Beigu beigās esam klāt. Iebraucam autostāvvietā, tā nedaudz patukša un sagatavojamies braucienam. Augšā būs jāsperas virs 3’000 metriem. Tā ka saģērbjamies biezāk. Maija, Ārija un Ernests nolemj, ka viņiem tādi augstumi nav vajadzīgi, un šie paliks pirmajā starpstacijā. Tur esot Alpu augu botāniskais dārzs un, iespējams, kādas taciņas. Mēs pārējie gan spersimies līdz augšai. Eju pie kases pirkt biļetes, pārdevēja man silti iesaka līdz augšai nebraukt, jo tur esot migla un ne velna nevarot redzēt. Nu nezinu, esmu optimists, pat ja neko neredzēšu, vismaz būšu uzbraucis pašā augšā. Tikuši pie biļetes atklājam, ka neesam samaksājuši par stāvvietu, izmantojām brīdi, kad barjera pacelta un iešmaucām iekšā. Nekas, nokārtojam saistības un ejam uz funikulieri.

Tā nu ir sanācis, ka ir nedaudz jāuzgaida – kādas piecpadsmit minūtes. Pa šo laiku pamatīgi izpētām autostāvietu, pametot skatu uz augšu Monblāna vietā patiešām ir redzams tikai mākonis, un izskatās, ka viss, ko mēs par kopīgi iztērētajiem deviņdesmit eiro redzēsim, būs tikai migla. Šodien funikulieris nav populārs, bez mums ir tikai vēl viens tūrists un vesela remontbrigāde.

Braukšana uz pirmo starpstaciju norit bez problēmām, var pētīt klintis apakšā un pilsētiņu lejā. Uz augšu nav vērts skatīties – mākonis. Starpstacijā pašķiramies, un mēs dodamies, lai brauktu augšā. Īsti jau tur darīt nav ko, ja vien neesi alpīnists, tur ir neliela taciņa, kas mūs uzvedīšot uz jauno staciju 150 m augstāk un viss. Lai tiktu līdz braukšanai kādas desmit minūtes jāpagaida, kamēr remontbrigāde sakrauj vagoniņā gultņus un citas saimniecībā noderīgas lietas. Pats brauciens ir totāli nekāds, migla un tikai migla. Sākumā gan pa nelielu spraugu var šo to pamanīt, piemēram, būvdarbus un botānisko dārzu.

Izskatās, ka vietējais pagasts ir dabūjis finansējumu jaunam funikulierim, tas, cik var redzēt no uzbūvētā, būs daudz glaunāks un šikāks par pašreizējo. Viss kalns ir piebāzts ar būvniecības tehniku, un neviļus rodas jautājums, kā divarpus kilometru augstumā var uzdabūt ekskavatoru, nebūs tak to veduši pa daļām. Gan jau, ka ir kāda kazu taka, bet to no augšas nevar sazīmēt.

Augšā no tūristiem esam tikai mēs. Vagoniņa operators mums parāda trīs durvis, pa kurām varam uzkāpt augstāk, iziet ārā un apskatīt veco kontroles centru. Mēs nolemjam kāpt augstāk. Izrādās, ka mūsu ieplānotā taciņa uz jauno stroiku ir pārvērsta par tunelī ietērptām metāla kāpnēm. Aukstums ir diezgan pretīgs, neesmu saģērbies kā nākas. Trepes arī šķiet bezgalīgi garas. Bet nekas, visi tās veiksmīgi pievārējam. Matīsu pretimnācēji slavē par cītīgo kāpšanu, un var redzēt, ka puišelis jūtas lepns par sevi.

Trepju galapunktā atrodam visnotaļ palietotu kalnu namiņu ar bāriņu. Var redzēt, ka ziemas sezona ir beigusies, un vasaras vēl nav īsti sākusies. Iesākumā aizeju uz labierīcībām, pūslis, laikam nav nokalibrējies pret retināto gaisu, un pēkšņi šī lieta kļūst aktuāla. Te sanāk ziepes, jo pēc ūdens noraušanas tas nodarbojas ne tikai ar skalošanas funkciju, bet arī ar kāju apmērcēšanas. Rezultātā slapjas botas. Aukstā laikā tieši tas, kas vajadzīgs.

Izejam ārā, un nākas vien bēdīgi konstatēt, ka te ir redzama migla Monblāna vietā, no kuras ārā redzams ceļamkrāns. Skats uz būvlaukumu, kur vīri šeptē gar jauno staciju. Nedaudz gan var redzēt uz otru pusi, bet ne tik labi, lai saskatītu Materhornu. Nedaudz pagozējamies saulē un dodamies atpakaļ lejā. Atkal trepes, tikuši lejā izejam ārā, joprojām nekas nav mainījies. Migla cītīgi nosedz visus labos dabas skatus. Iečekojam veco vadības centru, nekā diža jau tur nav – tīrā funkcionalitāte, bez vipendroniem. Nospriežam, ka pietiek saldēties un spersimies vien lejā.

Lejup braucot, ar nožēlu nākas secināt, ka laika apstākļi uzlabojas. Vienu brīdi pat starp miglas strēmelēm ieraugām Monblāna virsotni, tātad vismaz neesam par velti spērušies. Nobraukuši starpstacijā ejam meklēt savējos. Ernests ir priecīgs sastapt vectēvu. Pablandāmies pa vietējo veikaliņu, nekā ņemama te nav. Tad neveiksmīgi organizējoties nokavējam vagoniņu.

Matīsam uzmetas niķis, un nākas to ārstēt ar Botāniskā dārza apmeklējumu. Botāniskais dārzs ir tāda gaumīgi izveidota pļaviņa, kurā sastādīti dažādi alpu augi. Ja cilvēks ir cītīgs botāniķis, tad viņš tur var lasīt latīņu nosaukumus, pētīt lapas un nodarboties ar citām botāniķu lietām. Ja cilvēks ir mazs bērnelis, tad viņam tur ir īsts taciņu un akmeņu labirints. Tur Matīss pilda kvestus lasot smilgas un visādi citādi pavadot laiku. Ernests pa to pašu laiku ir nolēmis iet pats, un forsē vienu nabaga celiņu augšā lejā. Beidzot nospriežam, ka nu jau ir laiks tīties prom pa īstam un braucam lejā.

Lejā ir patīkami silts, un tā kā visiem vēl spēks ir, nolemjam iziet nelielu pārgājienu tepat netālu. Pārģērbjamies, sakāpjam busiņā un braucam pa to pašu ceļu, uz kura nevarējām apgriezties tālāk līdz ciematelim ar nosaukumu Plampinciex. Tur noparkojamies un paši dodamies pastaigā gar vietējo upīti. Iešana gan sanāk gar ceļa malu, un saule arī mūs nežēlo. Ceļu protams vietējie lopiņi ir bagātīgi nomēslojuši, bet tas nekas – skats uz kalniem ir ļoti skaists. Pēc kāda laika pamanu, ka saule ir izgaiņājusi visus mākoņus (patiesībā jau visa tā mākoņu un saules iedarbība kalnos ir daudz dinamiskāka un sarežģītāka), un pēkšņi ir redzams Monblāns. Skaidra lieta, ka tagad braukt augšā būtu bijis pats īstais laiks. Bet ko lai dara – kā ir, tā jādzīvo. Pastaigas gaitā uzrīkojam pikniku sēžot uz impregmētiem baļķiem, kas, manuprāt, nav prāta darbs. Pagājām pa ceļu līdz apnika un tad griezāmies atpakaļ.

Atpakaļceļam izvēlējāmies meža taku. Uz tās Matīss laiku pa laikam ierīkoja čekpointus, dīdīja visus kur katram jāiet. Iešana pirmajam ir ļoti svarīga lieta – vismaz bērnam. Tad uz liela akmeņa pēkšņi visi grib salīst augšā un fotografēties. Vēl dzirdējām kalnos pērkonu vai nogruvumu, dārdoņa bija pamatīga, lai gan, iespējams, kāds spridzināja jaunu tuneli. Tikuši līdz busiņam, dodamies atpakaļ uz Aostu.

Aostā man ir jādabū mobilā karte, lai beidzot tieku pie interneta par samērīgu cenu. Pusstundu nodirnam rindā, tad divdesmit minūtes kārtojam formalitātes, lai noformētu priekšapmaksas karti, tikai internetam. Paņemu 6 gigabaitus uz mēnesi, domāju, ka piecām dienām pietiks. Problēmas gan sagādā fakts, ka nezinu savu dzīvesvietas adresi un neko nesaprotu itāliski. Saprotu ko man prasa, bet atbildēt nemāku. Beigu beigās pie kartes tieku un velkos atpakaļ uz busiņu. Ernests jau ir izbesījies un niķojas. Matīss visiem stāsta, kā mums gājis un smejas, ka mēs nezinot savu adresi. Pats gan viņš zinot, vēlāk mājās nočekoju, tiešām mūsu miestā to ielu tā sauc.

Vakars – visiem pagatavoju jūras velšu zupu, pats gan neēdu, tikai pagaršoju vai sāls un garšvielas ir ok. Nezinu kādēļ man pašam šīs zupas negaršo, citi gan ēd kā traki. Bērni aizgāja uz spēļu laukumu, tagad arī tur bija parādījies WiFi, tā sakot vienkārši super. Vakarā izmantoju jauniegūtā interneta iespējas un uzsitu WoW pāris līmeņus.