Navigate / search

Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage by Haruki Murakami

Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage

Ar Murakami grāmatām man ir tā, ka pāri grāvim pakaļ viņām nelēktu, bet, ja rodas iespēja izlasīt neatsakos. Par šīs grāmatas iznākšanu biju informēts jau labu laiku; pirms nopirkšanas grāmatbodē viņu biju vairākas reizes izcilājis. Mani ieinteresēja grāmatas anotācija, un pie sevis nospriedu, kad uznāks luste uz kaut ko tādu lēnu un mierīgu, noteikti izlasīšu. Luste uznāca, un tā kā egrāmata amazon maksāja nesamērīgi augstu cenu, čāpoju tepat uz vietējo grāmatu bodi, lai pirktu grāmatu papīra versijā.

Tsukuri Tazaki skolā bija četri draugi. Tā nu bija sagadījies, ka to vārdos bija krāsas. Zēniem  Akamatsu – Sarkanā priede, Oumi – zilā jūra. Meitenēm,  Shirane –baltā sakne, Kurono – melnais lauks. Tazaki vārdā gan nekādas krāsas nebija, un tad nu viņš bija tāds bezkrāsainais starp saviem krāsainajiem draugiem. Viss bija labi, līdz vienu dienu viņa draugi pateica, ka nevēlas viņu vairs redzēt un satikt. Tazaki bija neizpratnē, bet viņš arī neuzstāja. Tā nu palika samulsis viens lielajā pasaulē. Dzīve no tā laika viņam vairs nebija tāda kā agrāk. Bet tad viņš satika Sara, un pateicoties viņas pamudinājumam, saņēmās beidzot noskaidrot, kāds bija patiesais viņa atstumšanas iemesls.

Sākšu ar bēdīgāko, šī Murakami grāmata nav nekas oriģināls, sevišķi, ja ir lasītas viņa iepriekšējās grāmatas. Galvenais varonis Tzaki ir tipisks Murakami tēls, tāds pašatstūmies no sabiedrības vientuļnieks, kuram dzīvē tomēr viss ir labi. Sevi viņš nevērtē diez ko augstu un mīl reflektēt uz agrākiem laikiem “kad viss ir bijis kārtībā”. Taču Murakami grāmatu skuķiem tādi cilvēki patīk, un viņi kalpo kā katalizators dzīves izmaiņām. Ja vēlas, grāmatā var atrast i metaforas, i alegorijas, to nu viņam neatņemt. Neizpaliek erotiskie sapņi un fantāzijas. Kā jau ierasts, notikumi risinās gausi un nesteidzīgi, viena un tā pati lieta tiks apzelēta pāris reizes. Taču reizēm šādas grāmatas ir tieši laikā.

Ar ko šī grāmata atšķiras no pārējām? Te visiem personāžiem ir vārdi, pat galvenajam varonim. Te praktiski nav kaķu, kā fizisks radījums tie vispār netiek pieminēti. Arī kulinārie apraksti ir netipiski īsi un minimāli, nav pat neviena, kas jēdzīgi mācētu gatavot ēst. Toties šeit galvenā varoņa klikšķis ir dzelzceļa stacijas, viņam patīk stundām ilgi sēdēt un vērot vilcienu pienākšanu un atiešanu. Un tas neskatoties uz to, ka dienu viņš pavada projektējot dzelzceļa stacijas. Sižetā praktiski iztiek bez maģijas, izņemot stāstu par pianistu un stāstus par cilvēkiem, kuriem ir seši pirksti.

Kas patika – viņa sniedza tieši to, ko no viņas sagaidīju, tāds melanholisks darbs, kuru palasīties pa vidam standarta lasāmā plūsmai. Arī stāsts neskatoties uz savu paredzamību ir visnotaļ interesants.

image

Nepatika – autors ir kļuvis pārāk paredzams, varbūt esmu viņu salasījies jau pārāk daudz. Vispār man ir aizdomas, ka tulkojumā, iespējams, pazūd kāds jēgas slānis, kas saprotams tikai lasot viņu oriģinālā, un līdz nejapāņiem nonāk tikai tāds kā atšālējusies limonāde.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, patika un bija interesanti. Ceru, ka autors uzrakstīs atkal ko līdzīgu “Skarbajai brīnumzemei”. Murakami fani noteikti grāmatu izlasīs arī tāpat. Bet tie, kas domā šo grāmatu lasīt kā pirmo, tiem ieteiktu “Skarbo brīnumzemi”.

PS. Bonusā man grāmatā bija vesela lapa ar novelkamajām bildītēm, kuras izstrādājuši pieci japāņu dizaineri. Izdevēju ideja ir aplīmēt ar tām grāmatas vāku un piedalīties konkursā par labāko kompozīciju. Es gan savas pataupīju neizlīmētas.

Comments

Evija
Reply

Ir jau tā, ka Murakami kaut kā zaudē asumu un paliek pārāk paredzams. Varbūt laiks apstāties..
Bet es noteikti izlasīšu arī šo. Viss, ko no viņa esmu lasījusi, man ir paticis, viņam izdodas uzburt tādu maģiski sapņainu pasaulīti ikvienā grāmatā.

Leave a Reply to EvijaCancel reply

name*

email* (not published)

website