Triumfa kopa. Deivijs by Edgars Pengborns

Šī grāmata ietilpst manā plānā izlasīt visu “Piedzīvojumi Fantāzija. Ceļojumi.” sēriju. Šī ir iepriekšpēdējā grāmata šai sērijā. Pirmo reizi to izlasīju tālajā 1994. gadā. Tai laikā man jau bija veseli sešpadsmit gadi, un nevarētu teikt, ka grāmata ir daļa no bērnības. Pāc tam viņu vairs nebiju pārlasījis, varbūt tādēļ, ka ļoti labi atcerējos tās saturu.

Grāmata sastāv no diviem stāstiem, kas noris ASV teritorijā pēc Divdesmitminūšu kara. Šī kara rezultātā no civilizācijas pāri ir palikušas tikai drumstalas, un izdzīvojušie cenšas aptvert notikušo.

Pirmais stāsts „Triumfa kopa” noris 43 gadus pēc Divdesmitminūšu kara. Pēc mūsu kalendāra pasaules gals pienāca 1993. gadā. Dēmetrijs vēl atceras tos laikus, kad strādāja televizors, un cilvēki viens otram varēja piezvanīt. Nu viss ir mainījies, šādi cilvēki, kas atceras ir palikuši ļoti maz. Radiācija, slimības un vecums ir paņēmuši savu daļu. Ir izaugusi vesela paaudze, kas neko neatceras no cilvēku kādreizējās varenības. Zināšanas ir pazudušas, un cilvēku tehnoloģiskā attīstība lēnām degradē, jo nav vairs neviena, kas spētu salabot vai izgudrot. Sāk prevalēt uzskats, ka senās zināšanas patiesībā ir kaitīgas un tikai jauc godīgam zemniekam galvu. Kādu dienu Dēmetrijs, kas ir cienījams cilvēks savā kopienā, publiskā nama apsargs un izcils stāstnieks atklāj, ka viņa stāsti ne tikai vairs nav vajadzīgi, bet ir pat kaitīgi.

Otrais stāsts „Deivijs” risinās aptuveni trīs simti gadu pēc kodolkara. Pasaule ir izmainījusies pavisam. Apdzīvotās teritorijas sadalījušās daudzās feodālās valstiņās, kurās visās liela nozīme ir vietējai garīdzniecībai. Jēzum neviens vairs netic, tagad topā ir Svētā Merkana baznīca, kuras pārstāvji cenšas iznīcināt visu, kam ir kāda saistība ar Seno laiku civilizāciju. Deivijs ir bārenis, mātēm – palaistuvēm bērni atstāti netiek, viņi nonāk patversmē. Bērni Deivija pasaulē ir dārgums, sevišķi veseli, par tiem rūpējas valsts. Protama, tas nav par velti – vēlāk šīs rūpes ir jāatpelna. Deivija nemierīgais gars un asais prāts neļauj viņam sēdēt mazā pilsētiņā par krogus puisi – dzimtcilvēku. Viņš aizbēg, un līdz ar viņa piedzīvojumiem lasītājs iepazīst šo pasauli, kas atrodas renesanses rītausmā, kurā reliģija vēl ir stipra, bet cilvēku izzinošais gars jau ir iedragājis teoloģiskos pasaules pamatus.

Grāmatas autors nav no tiem, kas sarakstījuši daudzus darbus, taču, lai dotu savu pienesumu fantastikā, pilnīgi pietiktu ar šiem diviem. Stāsti ir sarakstīti gandrīz perfekti. Izklāstījuma stils ir kā galveno varoņu dienasgrāmatas sajauktas kopā ar notikumiem no pirmās personas skatu punkta. Dēmetrijs un Deivijs abi neiederas savās pasaulēs. Pirmais tādēļ, ka nes līdzi pārāk daudz vecās pasaules bagāžas, un pie paaudžu nomaiņas ir kļuvis par tādu nevienam nevajadzīgu un kaitinošu reliktu. Deivijs savukārt ir pārāk progresīvs ar savām idejām un centību atjaunot Senos laikus, viņš ir pārāk bīstams esošajai iekārtai, kuras pārstāvji nemaz nevēlas neko mainīt. Savukārt šie nemiera gari cenšas izveidot sabiedrību, kas viņuprāt būtu daudz jēdzīgāka un harmoniskāka.

Abi varoņi katrs savā laikā ļaus skatīties uz cilvēces nākotni ar optimismu. Viss vēl nav zaudēts, un šādu nesamierināmu cilvēku dēļ cilvēce agri vai vēlu atkal atgūs seno varenību. Varbūt tas atkal novedīs līdz iznīcībai, bet varbūt tāds ir cilvēces attīstības cikls. Lasot šo grāmatu man uzreiz atmiņā nāca A Canticle for Leibowitz by Walter M. Miller, kas ir sarakstīta līdzīgā stilā. Ar optimismu, varbūt ar nelielu naivumu un spēja skatīties uz pasauli optimistiski, pat tad, kad skaties uz tās pīšļiem.

Pozitīvais – aizraujošs stāsts, labi izstrādāta pasaule ar visām politiskām un ekonomiskām niansēm, stāsti kopā rada priekšstatu par civilizācijas attīstības iespējamo scenāriju, izcili galvenie varoņi, grāmatas centrālais temats vienmēr būs aktuāls.

Negatīvais – Deivija pasaulei veltīti tikai šie divi stāsti. Visu laiku domāju – bet kas notiek tālāk?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kuriem palaimējies palaist garām šo visnotaļ labo darbu. Un, ņemot vērā faktu, ka tā sarakstīta 1964. gadā, tā noteikti ir kalpojusi vēlākiem fantastiem par iedvesmas avotu.

Jūrzemes burvis (Earthsea Cycle #1) by Ursula K. Le Guin

Šo grāmatu pirmo reizi izlasīju tālajā 1996. gadā, kad tā iznāca latviešu valodā. Šovasar mājās, pārkrāmējot vecās grāmatas, grāmatu nejauši uzgāju un nolēmu izlasīt vēlreiz. Tas nekas, ka viss cikls ir jau reiz lasīts, gribēju pārbaudīt, vai grāmata joprojām ir tikpat forša kā tā palikusi manās atmiņās.

Geds nav parasts puišelis, viņam piemīt spējas. Jūrzemē burvji nav nekāds retums, tomēr ne visi viņi kļūst par sava amata meistariem. Gedam ir visas iespējas kļūt par tādu. Viņam gan ir viens neliels mīnuss – kāre pēc zināšanām ir tik liela, ka reizēm Geds aizmirst piesardzību. Tieši šīs piesardzības trūkuma dēļ viņa jaunība pārvēršas par bēgšanu no Ēnas un savas patiesās būtības meklēšanu un apzināšanos.

Šīs grāmatas sižets ir tas pats parastais “varoņa ceļš”. Par to, kā no parasta kazu gana kļūt par visu laiku varenāko Jūrzemes burvi. Kā jau tas nākas, īstam varonim galvenā problēma ir viņš pats. Viņš pats ir vainīgs pie savām problēmām, taču paiet zināms laiks, līdz viņš to apjauš un nobriest stāties tām pretī. Autore ir ļoti labi aprakstījusi galvenā varoņa izaugsmi. Viņa nav padevusies vilinājumam padarīt savu visu laiku slavenāko burvi visspēcīgu un dievam līdzīgu. Geds kopā ar lasītāju jau pašā sākumā apjauš – burvestība nebūt nav tas, kā to mēs iztēlojamies. Tā nav vienkārša paņemšana no vienas vietas un nolikšana citā vietā. Un šo ņemšanu un došanu regulē Līdzsvars. Līdzsvars nav lieta, ar kuru var dzīt jokus, viss paņemtais kaut kur pietrūks, un sekas var būt neparedzamas. Labs burvis ir tas, kurš spēj paredzēt savas rīcības sekas, nevis tas, kurš var pagriezt upes tecējumu. Te gan būtu jāpiebilst, ka skrupulozam lasītājam dursies acīs fakts, ka šis postulāts grāmatā praktiski netiek ievērots. Ja ir vajadzīgs, visi buras pa labi un pa kreisi. Nākas vien cerēt, ka viņi visi savu rīcību ir pamatīgi apsvēruši.

Ēnas lieta savukārt ir diezgan sarežģīta. Ja lasītājs ir tendēts uz simbolismu, tad te viņš var atrast materiālu lielām un dziļām domām. Es ar simboliskajām alegorijām centos grāmatā pārāk neaizrauties, cilvēka tumšās puses materializācija pati par sevi tāpat ir interesanta lieta. Katrā no mums bez nekādas maģijas dzīvo tāda ēna, kas sevī iemieso mūsu ļaunumu. Grāmatas ēna nav tik tīrs konstrukts, arī viņa, kļuvusi neatkarīga, spēj mainīties un pielāgoties. Un vēl mani nomoka jautājums, vai Ēna bija daļa no Geda paša vai tikai kaut kas, kuram viņš piešķīris formu. Un šis kaut kas ir tā identificējies ar Gedu, ka pēc būtības arī ir Geds. Un te man sākas problēmas ar Īstajiem vārdiem.

Grāmatas maģiskā sistēma ir uzbūvēta uz vārda spēku. Ja tu zini lietas, cilvēka, parādības Īsto vārdu, tu vari ar viņu manipulēt. Lai cik varens būtu pūķis, viņa īstā vārda zinātājs viņu noliks pie vietas. Katrs vārds ir unikāls, nepietiek, ka tu zini jūras īsto vārdu lai apstādinātu vētru, tev jāzina konkrētās jūras daļas vārds. Taču nez kā tas būtu ar zvirbuļu baru, kā identificēt no tā vienu zvirbuli. Vai manipulācijas ar to paraus līdzi visas pasaules zvirbuļus? Cik varēja noprast manipulācijas ir lokālas dabas, tādēļ pasaules zvirbuļi paliks neietekmēti. Taču man tā arī nebija skaidrs, kā reaģē maģija un Līdzsvars, ja divām dažādām personām (MAITEKLIS) Gedam un Ēnai ir viens Īstais vārds? Autore gan atrod atrisinājumu, taču nevar saprast, vai Ēnas un Geda cīņa ir tikai tādēļ, lai atstātu vienu ar Īsto vārdu, vai vienkārši kā stāšanās pretī savām bailēm un pārvarēt tās. (Redz, es jau ar aizgāju simbolismā).

Grāmata ir sarakstīta izcili. Vienkārša valoda, nekā lieka. Autore ir meistare ieskicēt fonu tā, lai tas, par ko nekas netiek pateikts, kļūtu redzams. Reizēm gan tas rada papildus jautājumus, bet tas jau tikai nozīmē, ka lasītājs ir ierauts grāmatā pavisam. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja vien kāds nav vēl to lasījis, iesaku!

Aostas ieleja III

14. jūnijs (Lillaz – Valnontey)

Brokastīs izvāru cīsiņus un sacepu olas, tā vismaz stāv pierakstīts, pats no tā neko neatceros. Šodienas pirmais galamērķis ir Lillaz pilsētiņa un tās ūdenskritumi. Lieki piebilst, ka par tiem neko dzirdējis līdz šim nebiju. Ja ūdenskritumi, tad ūdenskritumi.

Brauciens ir ap kādiem četrdesmti kilometriem, vismaz tā domā Ivars. Izbraucam no savas ielejas, pabraucam pa galveno ieleju un atkal nogriežam vienā mazākā ielejā. Vietām serpentīni, bet ceļš visai labs, un ar busiņu izgrozīties varējām. Nonākuši Lillaz miestā ar prieku konstatējam, ka autosstāvietas maksas sezona vēl nav sākusies, noparkojamies un dodamies uz ūdenskritumiem. Ernestu iesēdinām viņa mugursomā, Zigfrīds uzņemas viņu nest, un ejam ar.

Tā kā ūdenskritumi ir visai populāra atrakcija, tad taka ir civilizēta un pamatīgi iekopta. Es savā naivumā biju domājis, ka tur būs kārtējais strautiņš, kas pa klinšu sienu velsies lejā. Ūdenskritums vai, pareizāk sakot, ūdenskritumi mani patīkami pārsteidza. Viņi tur patiešām gaumīgi ierīkojušies ar visu varavīksni, ūdens migliņu un tā. Plus neliels troksnis,. Lai cilvēki jūt, ka lietas te ir pa īstam. Viņus var apskatīt no apakšas, tad var uzrāpties augšā un paskatīties visu kompleksu no augšas. Ja cilvēkam ūdenskritumi nav vienaldzīgi, bet līdz Niagārai vai Viktorijai negribas kulties, tad var apmeklēt arī šādus.

Gar ūdenskritumiem noganāmies kādu stundu. Beigās esam nonākuši kompleksa augšā, kur atklājam nelielu ezeriņu un vēl vienu ūdenskritumu. Tagad sākas ceļš lejup. Varētu jau sperties pa to pašu taku atpakaļ, bet tas nebūtu interesanti. Pie ezeriņa sastaptie tūristi apgalvo, ka lejā var tikta arī pa lauku. No sākuma gan uzsperos augšā kādā tuvējā klintī un no augšas nopētu pilsētiņu. Tad dodamies pa kāda zemnieka lauku uz ceļu un pa to jau kāpjam atpakaļ lejā.

Nonākam autostāvvietā, pa ceļam mums piesitas tantuks, kuru vajagot aizvest uz Konji (Cogne). Vieta mums ir, ņemam . Tantuks nāk no Ukrainas, un visu ceļu mums klāsta savu nepatiku pret Putinu. Viņu var saprast. Izlaižam Konjē pasažieri ārā un paši dodamies uz Valnontey.

Valnontey ir pavisam mazs ciematiņš, kā jau visi šejienes miestiņi, pārtiek no tūristu apkalpošanas. Blakus esošais stāvlaukums pēc lieluma ir samērojams ar ciematiņu. „šeit mūsu ceļi šķirsies. Maija ar savu mammu un bērniem dodies pastaigā pa vietējo botānisko dārzu, mēs ar Zigfrīdu dosimies pa kalu taku uz vienu no kalnu mājiņām Vitorio Sella, kur savulaik mīlējis pavadīt laiku pats Itālijas karalis. Sākumā arī Matīsam bija ideja doties mums līdzi, taču pirms ceļa sākuma viņš pārdomāja.

Tad nu sapakojam mugursomu, ja interesē, tajā ielikām kolas pudeli (labi zināms enerģijas dzēriens), pāris desmaizes un devāmies ceļā. No sākuma aizgājām garām botāniskajam dārzam, tas būs Maijas un bērnu apskates objekts. Nezinu kāpēc, bet botāniskos dārzus es īpaši nepanesu. Nu labi, var jau pastaigāt pa kādu eksotisku zemju dārzu, bet lai skatītos tās pašas puķītes, kuras var redzēt tepat uzraušoties kalnā, tas mani neuzrunā. Taka tehniskā ziņā ir diezgan viegla, savulaik te acīmredzot ir gājis ja ne zirgu, tad vismaz ēzelīšu transports. Smuki izbūvēts serpentīniņš, kas vijas gar kalna malu uz augšu. Vienīgais takas mīnuss ir fakts, ka tā visu laiku ir ar kāpumu. Mani tas diezgan nogurdina.

Jo augstāk kāpjam, jo smukāks skats uz ieleju paveras. Te netālu tek arī upīte, kas vietām veido ūdenskritumiņus, te ir izveidoti skatu laukumiņi, un arī ūdenskritumi izskatās ļoti smuki. Vispār jau takas garums pēc apraksta ir divas ar pus stundas uz vienu galu, Mūsu mērķis vairs nebūt nav sasniegt kalnu namiņu, jo, paskatoties kartē pirmo identificējamo vietu – tiltiņš pāri upītei, nākas konstatēt, ka gājiena tempu nebūt neapsteidzam. Skaidrs ir arī tas, ka lejā palikušajiem tajā miestā piecas stundas noteikti nebūs ko darīt.

Pārgājuši pāri tiltiņam konstatējam, ka kāpšana ir pavisam citā kvalitātē, taka kļūst pavisam stāva. Kādā pļaviņā piesēžam un ieturamies, Zigfrīds nolēmis, ka viņam vairs negribas augstāk rausties, paliek uz vietas skatoties kalnu ainavas. Es viņam atstāju mugursomu un nedaudz pielicis soli, nolemju kādus pāris kilometrus vēl noiet.

Cilvēki pa taku iet visai prātīgi un atšķirībā no manis nekur nesteidzas. Nākas apdzīt, pa ceļam atrodams arī pussabrucis ciematiņš, tur pusdienas ietur skolēnu grupa. Aiz ciematiņa kāpšanas kalnā turpinās, taču gradients ir kļuvis lēzenāks un kāpšana vieglāka. Laiku pa laikam piestāju un nopētu apkārtni. Pāri upītei ieraugu ļoti vilinošu taku, ja mana karte galvā ir pareiza, tai mani vajadzētu aizvest līdz pat ūdenskritumam ar tiltiņu tikai no otras puses. Nolemju atpakaļ doties pa šo taku.

Taču līdz turienei vēl jātiek. Te iemaldos kāda kalnu strautiņa iztekā. Nekā jau nav, kādu hektāru liels purviņš, taču nepareizas takas izvēles rezultātā nākas lēkāt pa ciņiem, lai tiktu sausumā. Vismaz kādas izmaiņas. Beidzot nonāku pie vēl viena tiltiņa, kas ir aptuveni pusceļā līdz kalnu namiņam. Te nedaudz atvelku elpu un dodos uz noskatīto taku.

Jāatzīmē, ka šī taka ir ļoti iecienīta, te praktiski nav iespējams nolīst takas malā, lai pačurātu, vienmēr tuvumā ir kāds cilvēk,s un man ir aizdomas, ka arī viņus, iespējams, nomāc šādas pašas idejas. Pie noskatītās takas nākas aplauzties, tur izlikta aizlieguma zīme, pa to iet esot bīstami. Un te man uzzvana Maija ar jautājumu, vai vēl ilgi mūs būs jāgaida. Pēc manām aplēsēm kāda stunda. Griežos apkārt un eju atpakaļ.

Atpakaļceļā kārtējo reizi pārliecinos, ka kāpšana no kalna lejā ir daudz vieglāka nekā kāpšana augšā. Ceļš rit raitāk. Vienīgais tagad pretī nācēji sāk man uzdot jautājumus, vai vēl tālu jāiet. Nākas viņus apbēdināt – jāiet patiešām ir vēl ļoti tālu. Zigfrīds sēž turpat, kur viņu atstāju, savācam mantas un kāpjam lejā. Esmu nedaudz noguris un atpakaļceļā par dabu un skatiem vairs pārāk nejūsmoju.

Tikuši lejā ieraugam, ka atstātie mielojas ar saldējumu. Matīsam gan nenoveicies, skrienot mums pretī puika nožaujas uz grantēta ceļa un nobrāž ceļgalus. Sākas raudāšana un vectēvs stiep puišeli pie ūdenskrāna, lai apkoptu brūces. Nedaudz atelsušies nolemjam doties uz vietējo sierotavu, te visur saliktas zīmes par siera pārdošanu. Tā kā sieri man garšo, visus mudinu doties un iepazīties ar piedāvājumu.

Nonākam līdz mājai, kurā vajadzētu būt sieru tirdzniecības punktam. Atrodam norādes un sekojam tām. Tā arī nesapratu, kurš te ir idiots, zīmju izlicējs, kas klientus aizved nekurienē, vai mēs, kas sekojam zīmēm. Beigu beigās noganījušies gar tādu divstāvu māju, pāris minūtes nospriežam, ja jau nav, tad arī nevajag, un dodamies uz mašīnu. Puišeļiem arī jau ir uzmetušies niķi, lietus ar sāk pilināt, vienu vārdu sakot, laiks doties mājās.

Mājupceļā velkamies aizmugurē mazam pikapam, kas ved mēbeles. Varam ievērtēt itāļu standarta mēbeļu komplektu. Laiks ir visai nomācies, un visi arī nedaudz saguruši, tikuši mājās nolemjam nekādos pārgājienos šodien vairs neiet. Vienīgais izņēmums ir gājiens uz bērnu pilsētiņu, tas Matīsam un Ernestam ir obligāts pasākums. Tā kā rīt ir Matīsa dzimšanas diena tiek sarunāts galdiņš mazā ceļmalas restorāniņā.

Hamburgas orākuls by Anatols Imermanis

Turpinu lasīt vecās labās “Piedzīvojumi Fantāzija. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Šo grāmatu reiz jau esmu lasījis bērnībā, bet, ja pavisam godīgi, tad tad neko lāga nesapratu. Neskatoties uz visai necilo autora grāmatas novērtējumu, nolēmu tomēr riskēt un izlasīt vēl kādu šī autora detektīvu.

Magnuss Menkups ir pazīstams Rietumvācijas publicists un laikraksta īpašnieks, saukts arī par Hamburgas oruākulu. Viņa uzskati un prognozes ne vienmēr ir pieņemams Adenauera valdībai. Taču nekas nespēj aizbāzt Menkampa muti, viņš ir pietiekoši bagāts, lai viņu neviens neapklusinātu ar vienkāršu šantāžu un piedraudēšanu ar cietušajiem. Galvenais strīdus objekts ir izbijušie hitlerieši, kas veiksmīgi pārlaiduši pēckara tiesas un nu atkal mēģina tikt varas virsotnē. Viņos ir saglabājies revanšisms, naids pret komunismu un vēlme saasināt Auksto karu līdz aktīvai karadarbībai. Menkups savukārt rūpējas, lai neviena noziegumi netiktu aizmirsti un, lai neviens nepaliktu nesodīts un nodots aizmirstībā.

Arī šis detektīvs ir veltīts Mūnam un Deilijam. Viņi ierodas Rietumvācijā, lai palīdzētu Menkupam. Situācija ir saasinājusies tik tālu, ka viņam ir radušās aizdomas par savu drīzu aiziešanu. Reizē ar detektīviem lasītājs tiek iepazīstināts ar buržuāzisko Hamburgu. Te darbaļaudis vakaros neiet vis mājās pie ģimenēm, bet uzdzīvo krogos. Tiek veikta neliela ekskursija pa Hamburgas sarkano lukturu kvartālu (domāju, savulaik tas nodrošināja grāmatai panākumus). Apmeklē eksperimentālo teātri, tādu, kuru saprot tikai diendari, kas iet uz teātriem regulāri. Te gan jāpiebilst, ka sagaidītās pseidofilozofijas vietā skatītājam nākas saskarties ar skarbu reālismu (skaidrs, ka publikai tādas izrādes nepatīk).

Vienu vārdu sakot, viss ir slikti, šajā nedemokrātiskajā Vācijā valda revanšisms un valdība slepeni kopā ar NATO valstīm ir izstrādājusi uzbrukuma plānu austrumu blokam, kas iznīcinās pusi no Rietumvācijas iedzīvotājiem. Parastie cilvēki neko nenojauš, bet izbijušie hitlerieši ministrijās berzē roķeles. Tā tas turpinās pusi no grāmatas, kad beidzot Menkups tiek noslepkavots. Tad sākas tradicionāls slēgtas telpas detektīvs. Dzīvoklī kopā ar Mankupu atrodas tikai viņa tuvākie draugi. Draugi lielākoties ir bohēmiska dzīvesveida piekritēji mākslinieki, kuri dzīvo visai trūcīgi un pārtiek no Menkupa dāvanām. Teorētiski, ikvienam no viņiem ir motīvi un iespējas nogalēt slaveno publicistu. Taču Mūns nesteidzas ar secinājumiem un izmeklēšana atklāj pavisam dīvainas lietas.

Kā politiskais detektīvs šī grāmata jau ir daudz labākas kvalitātes nekā iepriekšējā. Grāmatai ir parādījusies struktūra un vienota sižeta līnija. Mētāšanās starp atrisinājumiem nav tik haotiska un nozieguma motīvi ir daudz nopietnāki. Arī grāmatas apskatītā tēma ir visnotaļ nopietna un aktuāla arī šodien. Vai kara laikā pastrādātus noziegumus var attaisnot ar pavēli? Vai šādiem noziedzniekiem ir jāpaliek nesodītiem, jo viņi ir atraduši veidu kā izvairīties no soda? Vai tādēļ viņi pēkšņi kļūst par respektabliem birģeriem bez pagātne,s un ko darīt tiem, kuru tuviniekus viņi ir iznīcinājuši? Autors gan mākslīgi polarizē abas Vācijas, kur viena it kā izpirkusi savu vainu, bet otra kurina kara mašīnu tālāk. Tā diemžēl ir laikmeta nodeva, kuras dēļ notiek vienas puses demonizēšana un otras pieminēšana tikai pozitīvā plāksnē. Lai ideja ir pietiekoši laba, lai labs stāsts sanāktu arī bez politikas.

Grāmatas tēli šajā grāmatā tiešām dara to, kas detektīvā tēliem ir jādara, viņi jauc gaisu, rada aizdomas, viņiem ir noslēpumi. Daļa no tiem izskatās arī pēc dzīviem cilvēkiem. Lielāko daļu no viņiem gan vada emocijas, tikai Menkups ir tāds racionāls pragmatiķis. Mūns un Deilijs, savukārt ir tādi kā situācijas izmantotāji ar saviem principiem. Viņi nenovēršas no patiesības, lai cik tā būtu neaptīkama. Viņi ir arī pietiekoši saprātīgi, lai spētu pieņemt morāli pareizus lēmumus, pat ja tas ir nedaudz pretrunā likumam. Tā teikt, gandrīz kā padomju pilsoņi, kuriem nav palaimējies piedzimt pareizajā pusē.

Detektīvsižeta struktūra mūsdienās, un domāju, arī septiņdesmitajos nav nekāda novitāte, bet tā ir labi realizēta. Nepaliek atvērtu sižeta līniju, un atšķirībā no iepriekšējās grāmatas, autors ir diezgan labi pastrādājis. Tas gan neattiecas uz kriminālizmeklēšanu. Es gribētu redzēt valsti, kurā kriminālpolicija atdotu izmeklēšanas grožus diviem no ASV atbraukušiem detektīviem, pat neturot tos aizdomās.

Kopumā grāmatu lieku 6 no 10 ballēm. Ir lasāma un piedāvā savdabīgu ekskursiju tā laika domāšanā, propagandā un informācijas karā pret kapitālismu.

Lidmašīnas krīt okeānā by Anatols Imermanis

Esmu ķēries pie projekta, kas saucas „pārlasi bērnības grāmatas!”. Iesākumam izvēlējos pārlasīt visas “Piedzīvojumi Fantāzija. Ceļojumi.” sērijas grāmatas. Pie pilnīga sērijas saraksta man vēl joprojām nav izdevies tikt, bet viens ir skaidrs – ap 130 lasāmu grāmatu man ir garantētas. Lidmašīnas krīt okeānā pirmo reizi lasīju kaut kur desmit gadu vecumā. Nolēmu pēc divdesmit pieciem gadiem pie šīs grāmatas atgriezties vēlreiz.

Detektīvu aģentūras “Mūns un Deilijs” ikdiena ir visai sūra. Klientu ir maz, daļa darbu, tādu kā noklīdušu papagaiļu meklēšana, īpašu entuziasmu neizraisa. Un te pēkšņi detektīvu aģentūrai tiek piedāvāts kontrakts lidmašīnu avārijas apstākļu noskaidrošanā. Visa izmeklēšana noris priekšvēlēšanu gaisotnē, un ir skaidrs, ka tās rezultāts tieši ietekmēs vēlēšanu rezultātus. Jo viens no kandidātiem ir lidmašīnas ražojošā uzņēmuma īpašnieks.

Pēc apraksta spriežot varētu šķist, ka grāmata ir politiskais detektīvs, ar korupciju un citiem demokrātijas trūkumiem piedevā. Tomēr tā kā grāmata ir izdota tālajā 1968. gadā, tad tā vispirmām kārtām ir veltīta tam, lai parādītu sapuvušo kapitālismu visā tā godībā. Ja ticam grāmatai, tad Mūna un Deilija ASV visi dzenās tikai pēc peļņas. Nevienu neinteresē, cik cilvēkus tu tādēļ piebeidz, galvenais, lai tava peļņas likme būtu milzīga. Tipiska parodija par – ja krīt, tad pagrūd; cilvēks cilvēkam vilks. Visi tēli, izņemot detektīvu Mūnu, ir bezkompromisa ierāvēji, kas centīsies nopelnīt, uz ko vien iespējams. Mūns ir tāds labais cilvēks visā šai buržuju perēklī, viņam godīgums ir pāri visam.

Pats grāmatas sižets ir saraustīts līdz ārprātam, daļa no notikumiem vispār nekā nav saistīti ar izmeklēšanu. Piemēram malajieša loma visā šai pasākumā man tā arī palika mīkla, tāpat kā opija smēķētavas kūrētāja loma stāstā. Tas pats par mistisko vjetnamiešu delegāciju, kuru it kā visi gribēja nogalēt, bet kādēļ un kurš, tas palika gaisā karājoties. Autora doma par izmeklēšanas vešanas metodēm ir visai interesanta, varbūt tā arī kādreiz bija, bet ne jau septiņdesmitajos. Šaubos vai pat tad tiesa ņēma vērā pierādījumus, kurus atstiepj uz tiesas zāli liecinieks vai aizdomās turamais. Tiesu, autoraprāt, spriež pūlis, un prokuroram acīmredzot nav atvēlēta nekāda loma. Šādi robi detektīvā tomēr ir nepiedodami. Var jau ņirgāties par kapitālismu, bet kaut kādai realitātes atblāzmai arī būtu jābūt.

Kopumā lieku 2 no 10 ballēm. Ja kapitālisma kritika vēl bija lasāma un vietām pat varēju pasmieties kopā ar autoru, tad pats detektīvstāsts bija samests kopā, izmantojot visbanālākās klišejas, pat nemēģinot izstrādāt nopietnu sižeta līniju. Visu cieņu autoram, bet kā detektīvs šī grāmata ir absolūts sviests. Varbūt savā laikā viņu rakstot ir domāts, lai tā izskatītos vairāk kā kapitālistisko valstu izsmiešana un kritika. Bet skatoties no mūsdienu viedokļa autors šķiet pievērsies tēmai, par kuru zinājis visai maz.

Inženiera Garina hiperboloīds. Aelita by Aleksejs Tolstojs

Turpinu savu kārtējo megaprojektu – “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas grāmatu izlasīšanu. Sākumā, protams, tiks pārlasītas tās, kuras man savulaik ļoti patika un tādas, kuras es vienmēr esmu gribējis izlasīt. Šī grāmata man bērnu dienās patika, un prioritāšu sarakstā atradās diezgan augstu. Diemžēl viņu kādreiz biju ņēmis no bibliotēkas un pašam mājās krājumos nebija. Lasāmo eksemplāru iegādājos antikvariātā Planēta par nieka piecdesmit eiro centiem.

Grāmatā atrodami veseli divi stāsti.

Inženiera Garina hiperboloīds veltīts pēcrevolūcijas Krievijai. Boļševiki tikuši pie varas, ir vēl cerības uz vispasaules revolūciju, taču kopumā viss mierīgi. Gaisu jauc tikai kāds inženieris Garins, saistībā ar kuru Krievijas teritorijā notiek dīvainas slepkavības. Garins nav parasts izgudrotājs, viņš vēlas ar sava izgudrojuma palīdzību sagrābt varu visā pasaulē un ieviest tajā savu kārtību. Augšā elite un apakšā vergi, kuriem paveiksies, ja viņi vispār paliks dzīvi. Taču viņa plāni ir nenovērtējuši padomju cilvēku stipro gribu. Pat ja tie ir tikai daži.

Ja skatāmies ar mūsdienu acīm, tad Inženieris Garins ir klasisks ļaunais supervaronis ar mērķi iekarot zemi. Un viņam var izdoties, viena no retajām SF grāmatām, kur autors pievēršas ļaunajam tēlam un analizē viņa motivāciju. Garins ir talantīgs, bet apsēsts ar savu ideju kļūt par pasaules valdnieku. Notikumi risinās tādā kā stīmpanka fonā. Te ir kuģu cīņas, dirižabļi, hiperbolīds (lāzera analogs) un nopietnas šahtas, pasauli pārvalda saujiņa bagātnieku. Strādnieku nāves nevienu neuztrauc, visu nosaka tikai zelts un nauda. Garinam, protams, ir liktenīgā sieviete Zoja, kura gan neizceļas ne ar ko citu, kā skaistumu un vēlmi dzīvot pārticībā. Viņa ir nedaudz viltīga, nežēlīga un auksta aprēķinātāja. Rollings, nepiesātināms amerikāņu kapitālists, kura galvenā ideja par varu ir sagrābt savās rokās visu Eiropas industriju. Visai šai brandžai galvenais pretinieks ir parasts padomju izmeklētājs Šeļga. Bezprincipāls cīnītājs par taisnību, kas jau pirmās tikšanās reizē Garinam saka: „Es tevi piebeigšu”. Neizceļas ne ar viltību, ne prāta spējām. Varētu teikt, ka Garins pats ir vainīgs, ka vazāja Šeļgu visur līdzi. Pat bērnam ir skaidrs, ka pret īstu Padomju cilvēku bezspēcīgi ir gan baltgvardu virsnieki, gan poļi.

Visvairāk no visiem tēliem man žēlums bija pret mazo Ivanu, viņu izmantoja visi gan Garina kompanjoni, kā ekspedīcijas dalībnieku un ziņnesi, gan padomju vara Šeļgas personā, kurš upurēja puiku idejas vārdā.

Abstrahējoties no personālijām, grāmatas centrālais temats ir šķiru cīņa. Par to, ka visā pasaulē vēl ir apspiesti strādnieki. Buržuji ir ieslīguši savā šķietamajā miera ostā un kapitālisti ekspluatatori. Zelta paritāte (bija tāda lieta grāmatas rakstīšanas laikā) tiek uzskatīta par kapitālisma Ahileja papēdi (arī taisnība). Vispār jāatzīmē, ka autoram ir tik labas makroekonomikas zināšanas, ka rodas aizdomas vai viņš pats nav kontrrevolucionārs. Ja gribas palasīties pirmskara stīmpanku, un nebaidies no šķiru cīņas, tad droši uz priekšu.

Aelita – stāsts par Marsu, inženieri Losu, kurš, nespēdams sadzīvot ar sievas nāvi, meklē glābiņu starpzvaigžņu telpā un Gusevu profesionālu revolucionāru, kurš vēlas dabūt papīru no Marsa pārstāvjiem, ka tie vēlas pievienoties Krievijas Federācijai. Lidaparāts kosmiskajam ceļojumam tiek izgatavots vienkāršā atslēdznieka darbnīcā. Uz sludinājumu doties ceļā uz Marsu neviens izņemot Gusevu neatsaucas. Krievijā visiem ir labi tāpat, nevienam nevajag blandīties pa starpplanētu telpu. Kas ir Aelita? Aelita ir Marsa valdnieka meita, kura ir nedaudz pareģe un telepāte. Skaidra lieta, ka Loss iemīlas Aelitā. Tagad sekos maiteklis. Loss nav nekāds praktiķis, viņš ir inženieris. Lēnā garā viņš ar savu mīlestību pret Aelitu kļūst pilnīgi apsēsts. Viņu pat neinteresē sniegt palīdzību Gusevam. Gusevam, nabagam, vienam pašam ir jāparāda marsiešiem, kā taisīt īstu revolūciju. Taču Marsa buržuji nav nekādi cara pakalpiņu, un revolūcija beidzas ar praktiski visas strādnieku šķiras apkaušanu. Pie šāda rasklada, pat Gusevs saprot, ka ir laiks tīt makšķeres un doties uz mājām. Loss tai pat laikā izmanto Marsa impērijas pēdējās dienas, lai izmīlētu Aelitu. (Tai kā dievietes Margas kalponei šāda lieta ir totāls nē, nē). Tad Šekspīra lugu stilā abi mīlētāji ierauj indi. Aelitu savāc tēvs, Losu Gusevs un ved atpakaļ uz Zemi.

Centrālā tēma, šķiru cīņa un ekspluatācija nav tikai Zemes fenomens. Kad uz zemeslodes valdīs komunisms, nevajag aizmirst par saprāta brāļiem uz citām planētām. Nevajag ieslīgt pašapmierinātībā un dzīvot laimīgi. Jāatceras, ka kaut kur nezināmu civilizāciju pārstāvji vēl vēlas nomest verdzības važas, satriekt savus kaklakungus un doties pretī gaišajai nākotnei.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Vai ir vērts lasīt? Domāju ka jā, ja interesē padomju stīmpanka pumpuri, kas tā arī ziedos īsti neizplauka (dikti dzejiski sanāca).

Viņi atvēra durvis by Vladimirs Mihailovs

Turpinu savu plānu izlasīt visas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sērijas grāmatas. Šis man no bērnu dienām palicis atmiņā kā tīri normāls zinātniskās fantastikas stāstu krājums. Pēdējo reizi šo grāmatu lasīju pusaudža gados. Bija interesanti izlasīt to vēlreiz. Tīri vai brīnums, ka nekur netiek pieminēts komunisms un tā cēlāji. Visa darbība notiek tehnokrātiskā pasaulē, taču nekas neliecina par attīstītu komunismu.

Tagad īsi par katru stāstiņu.

Strautiņš uz Japeta – kaut kas tāds, protams, varēja notikt tikai pirmsinterneta laikmetā. Interesants un mazliet ironisks stāsts par to, kas ir varoņi cilvēku acīs, un to, kādi viņi ir patiesībā. Mūsdienās teiktu, ka te PR kompānija ir parāvusi pamatīgu stieni un nav pat painteresējusies, ko un kāpēc viņi sagaida.

Melnās dzērves – par dzīves mērķi un īstu zinātnieku. Kā pārdzīvot sava mūža darba sagrūšanu, ko darīt tālāk. Kā reaģēt uz faktu, ka tavas idejas izrādījušās nepareizas. Tāda kā pretinde dogmatismam. Melnās dzērves, protams, arī ir interesants koncepts, tik eksotiskas eksobioloģiskas būtnes reti gadās sastapt.

Dziļais mīnuss – par laika mašīnu un cilvēkiem. Patiesībā par to, cik maz reizēm ir vajadzīgs, lai izkultos no bezizejas situācijas. Vispār ļoti viltīgi izdomāta koncepcija, lai ceļotāji neradītu cēloņsakarību paradoksus. Nākotni viņi no pagātnes ietekmēt nevar, jo vilciens jau ir aizgājis, taču reizēm tomēr būtu labi, ja kāds to spētu izdarīt.

Valgusa odiseja – par to, ka pietiekoši sarežģītas iekārtas noteiktos apstākļos var iegūt saprātu. Par to kāds, iespējams, būs šis saprāts. Un kā ar viņu komunicēt. Un galu galā, ko darīt ar šādu saprātīgu būtni?

Sākotne – civilizāciju attīstība iespējams, noris pa dažādiem ceļiem. Kāda beidz savu dzīvi kodolkarā, cita iztērē pilnīgi visus resursus, cita pārceļas uz pavisam citu dimensiju. Stāstā parādās viens no agrākajiem vakuuma enerģijas pieminējumiem, ko nācies sastapt.
Ekstraklases pilots – vai cilvēkam, kad viņš būs kļuvis nemirstīgs, nebūs bail atvērt durvis? Vai tu esot nemirstīgs būtu gatavs riskēt ar savu mūžību citu labā? Jautājums tikai pirmajā brīdī šķiet vienkāršs, un kāda būs civilizācija pēc nemirstības iegūšanas? Vai nemirstība būs kā balva vai to piešķirs visiem?

Varētu teikt, ka galvenais stāstus vienojošais temats ir tas, ka, laikiem mainoties, cilvēks savā būtībā nekad nemainās. Viņš vienmēr centīsies atklāt vēl neatklāto un mierā nesēdēs nekad. Šādos īsstāstos ir muļķīgi runāt par stāsta varoņu detalizāciju, te viņi vairāk tiek izmantotu, lai ilustrētu vai radītu pārdomas par kādu morāli ētisku jautājumu.

Pozitīvais, stāsti ir pietiekami īsi, lai nepaspētu apnikt. Kopējā stāstu kvalitāte ir viendabīga, visi stāsti ir labi. Stāstu sarakstīšanas brīdī zinātniskajā fantastikā vēl bija pieņemts aprakstīt nākotnes sasniegumu darbības principus.

Negatīvais – trūkst patiešām oriģinālu ideju, izņemot stāstu “Melnās dzērves”. Viss pārējais kaut kur jau reiz ir sastapts un, iespējams, stāstos, kas sarakstīti vēl pirms šī autora darbu izdošanas.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Stāsti ir labi, nav izcili, bet labi tādā klasiskā nozīmē. Tēlus te nevar saukt par smalki noslīpētiem, te galvenais ir nākotnes problēmas. Tādas, kad zinātnes sasniegumi un atklājumi izmainīs cilvēkiem ierasto pasaules uztveri.

Uz musonu krastiem by Arturs Lielais

Nesen MsMarii savā blogā atminējās senos laikus, kad latviski lasīšanai pieejamas bija tikai trīs nopietnas grāmatu sērijas. “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” bija viena no tām. Manā bērnībā šīm grāmatām bija nozīmīga vieta. Neteikšu, ka esmu izlasījis visas grāmatas, bet lielu daļu gan. Tādēļ nesen vienkārši nevarēju paiet garām šai grāmatai un atstāt to neizlasītu. Galu galā Arturs Lielais manā bērna prātā vienmēr skaitījās nopietns piedzīvojumu un vēstures aprakstītājs.

Grāmatas centrālais temats ir Portugāle, lielie ģeogrāfiskie atklājumi un jauno zemju kolonizēšana. Portugāles uzplaukums bija 15. Un 16. gadsimtā, tad viņa no diezgan nomaļas valstiņas pacēlās pavisam jaunā līmenī. Portugāles valdnieku apsēstība ar Āfrikas krastu izpēti un Indijas meklēšanu beidzot vainagojās ar panākumiem. Izveidojās jauni tirdzniecības ceļi, kas ļāva apiet Vidusjūras baseinu, arābus un Venēciju. Galvenās apskatītās vēsturiskās personas ir Enriki Jūrasbraucējs, Diogu Kāns, Bartolomeu Diašs, Vasko da Gama, Kabrals, Almeida, Albukerks.

Teikšu, kā ir, autora rakstīšanas stils man joprojām patīk. Darba rakstīšanā viņš izmantojis daudzas hronikas un centies pretrunīgo informāciju salikt vienā jaukā bildē. Protams, neiztiek arī bez padomju laika artefaktiem. Laiku pa laikam atrodas pa atsaucēm uz Ļeņina domām par tēmu, Kārļa Marksa šķiru cīņu un buržuāzistisko vēsturnieku divkosību mēģinot attaisnot kolonizatorus un vergturus. Grāmatā parādās arī kāds agrīnais Krievzemes ceļotājs, kurš pablandījies pa Āziju, mēģinot pārdot zirgu. Pasākums nenoliedzami bija nopietns, bet nedaudz izkrita no grāmatas konteksta. Tāpat kā stāsts par Krievzemi kā Eiropas glābēju no mongoļiem. Bet tas tā – nodeva ideoloģijai, un lasīšanu īpaši neietekmē.

Toties paši portugāļi savulaik bijusi viena uzņēmīga tauta. Viņu skaits tad bija aptuveni pusotrs miljons, taču tas netraucēja viņiem gandrīz veselu gadsimtu kontrolēt tirdzniecību ar Āfrikas piekrasti un Indiju. Tajos laikos tehnoloģiju un zināšanu monopols bija viss, kas vajadzīgs. Bija izveidojusies jauna profesionālu kapteiņu un jūrnieku paaudze, kas spēja orientēties svešos ūdeņos, kartogrāfija, kas ļāva pareizi dokumentēt atklātās zemes un, protams, pasakainas peļņas apsolījums, kas būtībā bija šo atklājumu veikšanas galvenais cēlonis. Domāju, ka ja mūsdienās kāds ar līdzīga tipa kuģi dotos braucienā uz Indiju, viņu uzskatītu vai nu par varoni vai arī totālu idiotu, kurš nejēdz izvērtēt pamatriskus.

Tehnoloģiju pārsvars izpaudās arī atklāto zemju pakļaušanā, veselas karaļvalstis varēja pakļaut pārsimts vīru, kas bija apbruņoti ar zobeniem un bombardām. Te visu noteica disciplīna un stratēģija. Nebija jau tā, ka portugāļi uzvarēja visas kaujas, bet pietiekami, lai nospiestu Indijas karaļvalstis uz ceļiem. Un, protams, korupcija, rūpes par paša kabatu. Arī tad godīgs valsts pārvaldnieks bija izdomāts tēls. Tas arī noveda pie Portugāļu varenības izzušanas. Labi, papildus problēmas sagādāja arī masīvs zelta ieplūdums karaļa kasē, inflācija utt. Kaut kas līdzīgs pēc ietekmes uz ekonomiku tam, ko tagad sauc par naftas lāstu mazattīstītajās valstīs.

Grāmatas plusi ir saistošs stāstījums. Autors neieslīgst spekulācijās, bet cenšas atsaukties uz pirmavotiem. Beidzot sapratu ,no kurienes man galvā glabājas daļa no vēsturiskās informācijas, šī autora darbos aprakstītie fakti manā galvā ir iesēdušies dziļāk un vairāk nekā biju domājis.

Mīnuss – komunistiskās ideoloģijas piepīšanas mēģinājumi, feodālās un vergturu iekārtas kritika izraujot to ārpus konteksta, tas ir, salīdzinot to ar mūsdienu pasaules skatījumu.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Jā, mūsdienās ir atrodamas daudz labākas (buržuju) grāmatas par šo tematu, taču tajās diezgan daudz autori mīl aizrauties ar spekulācijām, un saistošs stāstījums arī ir diezgan liels retums. Tā kā Portugāles vēstures izpratnē pēdējo četrdesmit gadu gaitā lielas izmaiņas nav bijušas (vismaz cik es par to zinu), tad grāmata ir lasāma arī mūsdienās.

Aostas ieleja II

13. jūnijs (Rhemes-Saint-Georges – Sanbernāras Pāreja – Rhemes-Saint-Georges – pārgājiens tuvējā mežā)

Atkal neesmu aklimatizējies, pieceļos nejēgā agri, pagatavoju brokastis. Bonusā ir pa logu redzamais ūdenskritums, kas rītausmā izskatās vienkārši izcili. Tik izcili, ka gribētu ko tādu pie savas patstāvīgās dzīves vietas. Rīts sākas ar diskusiju, uz kurieni braukt.Tā kā atrodamies kalnos, laika apstākļi šeit ir ļoti mainīgi, vienu brīdi var spīdēt saulīte, bet nākamajā jau līt lietus. Mēs ar Zigfrīdu esam atspērušies braukt uz Sanbernāras pāreju. Skatīties suņus un tā. Maijai ir citas idejas, bet galu galā mūsējā uzvar.

Sapakojam līdzi maizīti un braucam. Vispār jau te orientēties ir visai vienkārši, tik vien kā jāzina, uz kuru pilsētas pusi doties. šodienas ceļš visnotaļ vienkāršs no sākuma braucam uz Aostu, tad griežamies nost uz Saint-Rhemy-En-Bosses. Kā jau jebkurš Alpu kalnu ceļš, tas ir fantastisks. Kalni, zilas debesis un ekstras smuku ciematiņu veidā.

Netālu no Senbernāras pārejas, nolemjam nedaudz apstāties un pablandīties pa alpu pļavām. Izskatās, ka viņiem te ir gan ziedēšanas, gan pēdējā sniega kušanas laiks. Nedaudz pastāvu uz sniega, ir jau aizmirsies no ziemas, kā tas ir. Tad palēkāju pa akmeņiem, ievērtēju apkārtni. Smuki, ko tur teikt. Maijas mamma šķiet nolēmusi palielināt savu Alpu augu kolekciju ar vēl pārsimts fotogrāfijām un cītīgi bildē visu, kas vien ir pamanījies sadīgt. Kad nu visi ir svaigu gaisu saelpojušies un nedaudz pasaluši, dodamies atpakaļ uz mašīnu, lai brauktu līdz galam.

Līdz šim Sanbernāras pārejā nebija nācies būt, bet teikšu, kā ir, tas ir to vērts! Pie pašas pārejas atrodas neliels miestiņš, kurā atrodas slavenais suņkopju klosteris, šveices pulksteņu veikaliņš, viesnīca un suvenīru bode. Klosteris, šķiet, ir kaut kādā kosmētiskā remonta posmā, un vietas apskati sākam ar ezeru. Ezers izskatās ļoti labi, var izreiz pamanīt, ka vietējie minot ezeru vārdus ir domājuši ar prātu, kas un kā izskatīsies. Lai arī ir jūnijs, ezeru vēl klāj ledus, pieliekam klāt kalnus un sauli, kopējais skats izcils. Papētījuši ezeru, dodamies uz miesta otru malu, tur jau arī apskatāmi ir tikai kalni. Godīgi sakot, ja runājam par kalniem, tad man Šveices alpi patīk vislabāk, un mani spriedumi var būt diezgan subjektīvi. Lai tūristam nebūtu aiz garlaicības jānonīkst, aiz kafejnīcas atrodam kaut kādu piemiņas zīmi, nedaudz augstāk kalnā. Nedaudz gan jāpabrien pa puskusušo sniegu, bet to nopētīt aiziet visi.

Matīss pēkšņi paziņo, ka grib ēst. Nekas, nākas vien doties uz viesnīcas kafejnīcu. Te gan nekā ēdama vēl neesot, tad nu nākas dzert kafijas un kakao, klāt piekožot līdzi paņemtās maizītes. Vispār jau te ir tā patīkami silti un mājīgi. Tai pārejā vējš zēģelē kā traks. Tā kā man nav pieticis prāta pienācīgi saģērbties, esmu visai salīgs. Iekožam un pienāk laiks klostera apmeklējumam. Ernest gan ieraugot, ka viņu nes tumšās telpās atsakās uzreiz un skaļi protestē. Atstājam Maiju ārā un paši speramies uz klostera muzeju.

Muzejā izliktas klostera svarīgākās relikvijas. Piezīmēšu, ka līdz šim tik lielu Īstā krusta koncentrāciju uz vienu kvadrātmetru nebiju manījis. Lai svētīgumu stiprinātu, te varēja papildus aplūkot dažādus kaulus no svēto arsenāla. Un, protams, ar roku rakstītas Bībeles. Smuki. Arī klostera lūgšanu telpas pārsteidz ar saviem kokgriezumiem, var redzēt, ka cilvēki cītīgi piestrādājuši pie dekorācijām.

Eju ārā, paņemu Ernestu un dodos izpētīt atlikušās atrakcijas. Ir iespēja apmeklēt sanbernāru novietni. Šis pasākums ir par maksu, un suņi man nekad nav patikuši tik daudz, lai par viņu apskati es maksātu naudu. Pie tam viņus ved pastaigās, un suņus var redzēt tāpat par velti.

Atliek tikai viena iespēja – tepat sākas viena kalnu taka. Nolemju nedaudz paieties pa to. Takas iziešana prasītu aptuveni četras ar pusi stundas. Ir diezgan auksts, un bērni ar’ neizrāda entuziasmu iet lielus gabalus. Tāpēc paejam uz vienu pusi kādus septiņsimts metrus un dodamies atpakaļ. Šo kalnu taku droši varu ierindot sadaļā „vissmukākais pārgājiens”, kuru apstākļu spiests neizgāju līdz galam. Nospriežam, ka nedēļas laikā atbrauksim vēlreiz un noiesim to apli. Diemžēl tas tā arī palika tikai idejas līmenī. Neko darīt, būs jābrauc vēlreiz.

Atpakaļceļā nolemjam uzrīkot pārgājienu daudz siltākā apvidū un ar ne tik stāvām klintīm. Pārgājienu sākam pie Saint-Rhemy. Mums nav plāns pabeigt kādu maršrutu, galvenā doma ir nedaudz pastaigāties un, kad apnīk doties atpakaļ. Sākums ir smuks pa meža celiņu, pat Ernests iet pats ar savām kājām un nemaz neprasa, lai viņu nes. Taciņa iet pret kalnu, bet stāvums nav tāds, kas prasītu piepūli. Vienīgais mīnuss ir saule, tā spīd kā traka. Toties, kā jau te visur, paveras smuks skats uz ieleju un ciematiņiem lejā. Nav arī tā, ka varētu kaut kur dikti novelties lejā, viss ir salīdzinoši normas robežās, pēc margām nemaz neprasās. Kādu pusstundu pagājuši uzrīkojam pikniku. Kamēr ēdam Ernests nolemj uzrīkot skandālu. Puikam acīmredzot nāk miegs, un nekas cits neatliek kā stiept viņu atpakaļ uz mašīnu.

Ceļojot ar bērniem vienmēr ir jāņem vērā, ka mazie diez ko ilgi netur. Viņi var kādas četras stundas patusēt, pastaigāt, bet pēc tam viss. Viņiem vienkārši gribas mājās, un nekādi kalni vai takas viņus neinteresē. Tā kā ar šādu lietu bijām rēķinājušies, tad stiepām vienu savu gaudojošo bērneli uz mašīnu, lai brauktu mājās.

Braucot mājās konstatējam, ka mūsu ielejā mūsu prombūtnes laikā ir lijis lietus. Laiks šķiet visai padrūms, un, iespējams, nāksies atlikušo dienas daļu sēdēt mājās. Es sevi izklaidēju pagatavojot pusdienas. Vēlāk arī vakariņas. Vispār tā kā man ir tendence (nelāga) kritizēt citu pagatavotus ēdienus, tad ceļojumos ar ēst taisīšanu ir jānodarbojas man. Patiesībā man pret to nav nekādu iebildumu.

Vakarpusē laiks noskaidrojas un mēs ar Maiju nolemjam iziet tepat netāli esošu tūrisma taku numur 5. Bērni ar vecvecākiem aiziet uz bērnu laukumu, mēs turpat netālu sākam līst pa kalnu augšā. Pēc lietus visas pļavas un meži ir pielijuši slapji. Nākas brist pa nelieliem dubļiem un pret kalnu. Kāpums visu laiku iet uz augšu, līdzenu posmu praktiski nav. Mūsu galamērķis ir neliels ciematiņš Verogne augstāk kalnā. Šis kāpiens nav no vieglajiem. Sevišķi tādam ofisa planktonam kā es. Man dikti patīk kāpt cik vien ātri es dotajā brīdī varu, un tas pēc pusstundas beidzas ar ievērojamu nogurumu. Arī pati taciņa nepiedāvā neko vairāk kā tikai kāpšanu, nekādi skati uz ieleju, visur tikai koki un koki. Arī pa gleznainību te nevar runāt, mežs kā mežs. Taciņa i tik neuzrunājoša, ka uzkāpjot pie kāda grantēta ceļa tiek izvilkta karte un nolemts atpakaļ doties pa grantēto ceļu, kas mūs aizvedīs bez maz vai līdz pašām mājām.

Kad gandrīz esam jau tikuši līdz miestiņam, Maija sāk dumpoties, ka augšā nekāpsim, iesim labāk, pa šo pašu taku atpakaļ līdz grantenei un tad mājās. Mani gan nebaida pārdemit metru brišana pa aizaugušu kalna nogāzi, lai tiktu līdz miestam, ja jau iet, tad līdz galam. Pārliecinu Maiju, ka manas idejas ir visizcilākās, un lienam vien augšā. Miests ir pamests, kaut kad cilvēki te ir šeptējušies, bet patstāvīgi apdzīvota šī vieta neizskatās.

Dodamies atpakaļ pa granteni, arī te nav nekādu dabasskatu – meža ceļš, kas nu iet no kalna lejā. Gar malām salikti baļķi. Katra baļķu grēda ir sanumurēta un izskatās ka numerācija ir pēc kārtas. Man rodas ideja šo kārtību nedaudz sajaukt. Bet cilvēku trūkuma dēļ idejas realizācija tika atlikta. Vienam baļķi pastiept tomēr ir visai grūti. Mājup ejot nospriežam, ka šī ir taka, kuru nav vērts iet. Aizgājuši mājās noliekam žāvēties botas, paskatāmies Krievijas televīzijas propagandas raidījumus un liekamies gulēt.

An Astronaut’s Guide to Life on Earth by Chris Hadfield

Šo grāmatu saņēmu grāmatblogeru Ziemassvētkos no Sysiphus, iekļāvu to savā izlasāmo sarakstā un nu, kad gads jau pāri pusei, ķēros klāt un izlasīju.

Pulkvedis Kriss Hadfīlds (Chris Hadfield) jau no bērnu dienām ir vēlējies kļūt par astronautu. Apstākļi viņam nav bijuši īpaši labvēlīgi, pirmkārt, viņš ir Kanādas pilsonis, un kanādieši, kā zināms, paši nekur nelido. Otrkārt, lai kļūtu par astronautu, ir jāiztur milzīga konkurence. Treškārt, pat ja esi kļuvis par astronautu, tas nenozīmē, ka reiz nonāksi kosmosā. Krisam ir paveicies, viņam neiespējamais ir kļuvis par iespējamo, kosmosā viņš ir pabijis veselas divas reizes, kopā pavadot zemes orbītā ap 4000 stundām. Tas nudien ir iespaidīgs rādītājs pat astronautam. Par to, kā to paveikt un, kas jādara, lai kļūtu par astronautu, autors ir sarakstījis šo grāmatu.

Atzīšos, kā jau katram no mums, arī man bērnībā gribējās kļūt par kosmonautu. Tas bija starp ģeologa un arheologa fāzēm. Taču tad uzzināju, ka par pilotiem cilvēkus ar redzes traucējumiem neņem, un šo ideju atmetu. Tomēr interese par kosmosu un kosmonautiem man ir saglabājusies joprojām.

Ja ticam grāmatā rakstītajam, tad kļūt par astronautu nemaz nav tik viegli. Ne katrs cilvēks būs gatavs veltīt visu savu dzīvi mācībām. Astronautam, atrodoties kosmosā, katra kļūda var būt liktenīga, un tādēļ viņam ir jābūt spējīgam reaģēt uz katru iespējamo notikumu attīstības scenāriju. Kā uzskata grāmatas autors, par dzīvi priecāties ir labi un vajadzīgi, bet tai pat laikā vienmēr vajag izvērtēt iespējamās problēmas. Tas, iespējams, izklausās nedaudz paranoiski, katru reizi iekāpjot liftā, pie sevis izstrādāt rīcības plānu, ko darīt nelaimes gadījumā, bet astronautiem šāda īpašība iet tikai labumā. Lai viss neaprobežotos tikai ar hipotētiskiem scenārijiem, īstam astronautam ir jāpiedalās dažādās situāciju simulācijās. Piemēram, uz Zemes simulējot kosmosa stacijas aizdegšanos, astronauti tiek notrenēti tā, ka spēj saglabāt vēsu prātu pat situācijā, kad uguns ir nosvilinājis visu kosmisko staciju. Viņiem tiek iemācīts ātri nošķirt būtiskas lietas no nebūtiskām, un pats galvenais izvairīties no lēmumiem, kas padarītu situāciju vēl sliktāku.

Interesants ir arī grāmatā aprakstītais nulles princips. Cilvēks ir nulle, ja viņa devums lietas labā nerada nekādus sarežģījumus pārējiem, nepasliktina situāciju un paveic darbu. Mīnus viens ir tad, ja tava rīcība vai uzvedība pasliktina kopējo situāciju. Lielākoties tā izpaužas kā nekompetence. Katram cilvēkam ir jātiecas kļūt par plusiņu, bet tam nav jābūt pašmērķim un labāk ir palikt nullītei, nevis centībā kļūt krutākam pakļaut riskam savu komandu. Tā sakot, cilvēki jau paši ar laiku sapratīs, kurš ir kompetents un kurš ne.

Izlasot nodaļas par astronautu apmācību un atlasi, secināju, ka ja cilvēkus sūtīs uz Marsu, tad varbūtība, ka komandā astronauti viens otru nogalēs vai vismaz sakausies ir niecīgi maza. Viņi visi ir trenējušies kopā, un viens otru pazīst kā savus rada gabalus. Un pie tam viņu diena ir tā pārpildīta ar eksperimentiem un darbiem, ka šādiem niekiem viņiem vienkārši neatliek laiks.

Lasot grāmatu sākumā man vienubrīd radās nelāgas aizdomas, ka šī būs cilvēka, kas izsities dzīvē mācību grāmata, kā izsisties citiem. Varbūt ar nelielu lielības devu, kā es kļuvu par astronautu par spīti visam. Bet nekā, autors izrādījās patiešām sirsnīgs cilvēks, nevis kāds egoistisks ar panākumiem apsēsts vienpatnis. Neskatoties uz savu milzu sapni, viņš tomēr augstāk vērtē savu ģimeni, jo bez tās atbalsta viņš visticamāk nebūtu neko sasniedzis. Un tai grāmatā tiek veltīti daudzi pateicības vārdi. Autora grāmatā nav praktiski nekādas lielības, drīzāk es teiktu pat pieticība, autoram nav viss pasniegts uz paplātes, viss ir panākts rūpīga un neatlaidīga darba rezultātā.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, izcils astronauta karjeras apraksts no paša astronauta. Bez izpušķojumiem un nevairoties no skarbās realitātes. Neslēpšu, ka autors savā pusē mani iedabūja aprakstot tualetes apmeklēšanas procesu kosmosā. Grāmatas nosaukums, manuprāt, ir ironija par to, ka astronauts tik daudz laika pavada gatavojoties lidojumam, ka viņam ir nepieciešama grāmata par to kā uzvesties uz Zemes nonākot neastronautu sabiedrībā.

next posts 1 2 3 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …