Navigate / search

Aostas ieleja I

12. jūnijs (Rīga – Milāna – Aosta – Rhemes-Saint-Georges)

Rīts sākas visai agri, jāpaspēj uz lidmašīnu jau deviņos no rīta. Lai ar cik dīvaini tas nešķistu, visi esam sataisījušies un gatavi braukšanai pusastoņos kā norunāts. Pat Matīss ar Ernestu nemaz neniķojas. Matīss man gan laiku pa laikam pārprasa, vai esmu priecīgs, ka mani paņēmuši līdzi uz Itāliju, atbildu, ka esmu gan.

Lidostā viss noris bez aizķeršanās, tikai Ernesta ūdens pudeli pārbauda vai tiešām tajā atrodams ūdens. Lidmašīnas pacelšanās bērniem nekādas problēmas neizraisa. Matīsam gan ir mazliet iesnas, bet viņš nesūdzas, Ernestam augstuma maiņa izraisa tikai smieklus. Varētu teikt, ka lidošana noris bez starpgadījumiem, vienīgi Ernests var pielikt sev sasniegumos pamperu nomaiņu desmit kilometru augstumā. Protams, ir neliela paniķošanās, Ipad dalīšana ar brāli, beigās Ernests aizmieg.

Milānas lidostā mūsu galvenais uzdevums ir dabūt sev transporta līdzekli. Tā kā braucēji esam seši, tad ņemam uzreiz mikroautobusu, lai nav jāspiežas. Busiņš Fiat Ducato ir diezgan ietilpīgs, un loģiski -arī visai liels. Tas rada aizdomas, ka kaut kur pieparkoties varētu būt problēmas, bet kā ir, tā jādzīvo. Zigfrīds jau ar nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta.

pa ceļam

Kā jau vienmēr no sākuma ir grūti piedabūt Ivaru pie GPS atrašanas, viņš ieņēmis procesorā, ka joprojām atrodamies Jūrmalā un neparko neatzīst, ka patiesībā esam uz autobāņa Milānas apkaimē. Līdz Rhemes Saint George ir kādi divsimts kilometri. Ceļas ar neko īpašu neizceļas līdz Aostas ielejai, kad iebraucam smukos kalnos.

Aostas ieleja ir slavena ne tikai ar smukiem dabas skatiem, bet arī ar neskaitāmām pilīm. No dažām pāri palikuši vien mūri, savukārt citas ir tīri neko, pat apmestas. Kā jau riktīgai ielejai pienākas, arī Aostas ielejai galvenais elements ir upe. Ceļš to šķērso visai bieži, bet viens ir skaidrs – ūdens te vēl ir. Sākotnējais plāns sevī ietvēra apstāšanos Bardas cietoksnī, tā sakot, lai viss ceļa gabals nav jākapā vienā paņēmienā. Taču Ernests pa ceļam ir aizmidzis, un nospriežam, ka daudz labāk būs, ja šis izgulēsies; uz cietoksni paspēsim arī citureiz.

Aostā piebraucam pie veikala un iepērkam pārtiku, tā kā paredzēts te atrasties veselu nedēļu, tad iepirkums sanāk iespaidīgs. Sākumā gan esam piestājuši Lidlam nepareizā pusē un mašīnu nākas pārbraukt uz īsto stāvvietu, bet tas tāds sīkums. Kamēr daļa iepērkas, Ernests ir pamodies un meklē ko ēdamu. Nākas viņu barot ar līdzpaņemtajām austiņām.

Rhemes ieleja

Tagad atlicis tikai tāds nieks – dabūt dzīvokļa atslēgas. Tas mums noīrēts Rhemes ielejā. Lai lietas nebūtu tik vienkāršas, iesākumā mums nākas aizbraukt gandrīz līdz ielejas galam uz miesiņu Rhemes-Notre-Dame. Karstums ir vienkārši baiss, mašīnā it kā ir kondicionieris, taču tas ir tāds, kas man nodrošināja iesnas visa ceļojuma garumā. Izkāpjot ārā, šķiet, ka esi nonācis pirtī. Maija aiziet kārtot formalitātes. Tā kā mūsu māja atrodas ielejas sākumā Rhemes-Saint-Georges, tad viss gabals jāsperas atkal atpakaļ. Bet nesūdzos, jo ceļš patiešām ir ļoti interesants, no klintīm krīt ūdenskritumi, dažiem kalniem var redzēt sniegotas virsotnes un arī serpentīni nav peļami.

māja Rhemes-Saint-Georges
Piemājas ūdenskritums

Ierādītais dzīvoklis ir tīri tā neko, netālu no skolas un baznīcas, pašā kalna galā. Pa logu redzams ūdenskritums, divas guļamistabas, divi balkoni. Viss, kas vajadzīgs dzīvošani. Tā kā esam nonākuši makaronu zemē, tad vakariņās visiem tiek makaroni un ravioli. Vēlāk visi dodamies uz bērnu laukumu. Ja ģimenē aug bērni, tad ir jāsaprot, ka bērnu laukums apmešanās vietas tuvumā ir pat svarīgāks par WiFi pieejamību. Te lietas ir konsolidētas, un WiFi ir pieejams tikai bērnu laukumā, tas diemžēl nestrādā. Nedaudz škroba, ka lai to saprastu man pagāja pārdesmit minūtes. Bērniem savukārt iet visnotaļ jauki, šī viņiem ceļojuma laikā būs ļoti iemīļota vieta. Tas nekas, ka uz šjieni jāvelkas vesels kilometrs šurp no kalna uz leju un atpakaļ pret kalnu.

Bērnu rotaļlaukums

Normāli iztusējamies, sadalām guļvietas un liekamies gulēt.

The Cloudspotter’s Guide by Gavin Pretor-Pinney

the cloud spotter's guide

Esmu jau lasījis vienu šī autora grāmatu, kas veltīta viļņiem – “The Wavewatcher’s Companion”, un taisni vai brīnums, ka šī palika tik ilgi nelasīta. Taču šogad staigājot pa Itālijas Alpiem un iekuļoties netālu no Monblāna mākoņos, man atausa atmiņā šī grāmata un tas, ka par mākoņiem neko neesmu lasījis kopš PSRS laikiem.

Kas ir mākoņi, no kurienes tie rodas? Kāpēc vieni ir pūkaini, bet citi izskatās kā veļas dēlis? Vai starp mākoņiem ir kāda atšķirība? Kāpēc no vieniem mākoņiem līst lietus, bet no citiem nē? Cumulus, Stratus, Cirrus, kas tie ir, un ko viņi ēd ziemā? Ja cilvēku kaut reiz mūžā ir nodarbinājuši šie jautājumi, tad šī grāmata sniegs atbildes uz visiem šiem jautājumiem. Autoram pēc vārda kabatā nav jālien, un pat tādu šķietami garlaicīgu lietu kā mākoņu klasifikācija un atpazīšana, pasniedz ar neviltotu entuziasmu interesantā stāstījumā.

Ja tu vēl neesi izlasījis šo grāmatu, tad noteikti izdari to! Pēc grāmatas izlasīšanas uz mākoņiem varēsi skatīties ar zinātāja aci. Kam gan nepatīk vērot mākoņus! Mākoņi nemaz nav tik vienkārši pūkaini radījumi, kādi tie izskatās no apakšas. Viņi ir daudzveidīgi, un katrs no viņiem var zinātājam pastāstīt kaut ko par to, kas notiek virs mūsu galvām. Lai ar’ mākoņi ir saklasificēti smuki pa plauktiņiem, mākoņu vērotājam – iesācējam pietiek tikai paskatīties dabesīs un saprast, ka viss ir daudz sarežģītāk. Debesīs praktiski nekad nav tikai viena tipa mākoņi, un reizēm pat ir grūti atšķirt Cumulonimbus no Stratocumulus, sevišķi, ja tev lietus jau līst uz galvas.

Uzzināju milzīgu jaunas informācijas apjomu. Pēc mākoņiem var labi paredzēt laika apstākļus (būs jāpatestē, vai arī mūsu piejūras klimatā tas strādā). Taču vistrakākais ir tas, ka nu man ir obligāti jātiek uz Bruketown Austrālijā, lai redzētu vienu no retākajiem mākoņiem pasaulē -Morning Glory. Autors jau nestāsta tikai par mākoņu nosaukumiem, te ir daudz par laika prognozēšanu, metodēm, kas ļauj manipulēt ar laika apstākļiem, par lidmašīnu radītajiem mākoņiem un, protams, globālo sasilšanu. Izrādās arī, ka ja esi acīgs debesu aplūkotājs, tad tādus šķietami retus fenomenus kā saules suņi, saules loki, var redzēt faktiski katru nedēļu. Ir tikai jāzina, kad skatīties. Tagad pievērsīšu uzmanību arī varavīksnēm, arī tajās var saskatīt interesantas lietas, piemēram ‘Alexander’s Dark Band’, esmu to redzējis, bet nezināju, ka tas ir kas īpašs.

Tā kā lasīju elektronisko grāmatu, tai bija viens būtisks mīnuss – bildes. Tās bija absolūti nebaudāmas, ja tas būtu tikai uz manas melnbaltās Kindles, es vēl to spētu piedot. Bet šie paši melnbaltie, klekši parādījās arī manā iPad. Varētu teikt, ka kvalitatīvi attēli ļoti ļoti pietrūka. Labi man jau mājās ir “Cloud Atlas”, kuru turēju pa rokai, bet ko lai dara cilvēks, kuram tāds nav?

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tagad debesīs raudzīšos  biežāk, zināšu katra mākoņa vārdu un vietu reģistrā un to, kādu laiku viņš mums sola. Šī ir viena no tām populārzinātniskajām grāmatās, kura būtu jāizlasa ikvienam.