Mītu sērijas septiņpadsmitā grāmata. Vēl divas palikušas, un tās es esmu nolēmis pievārēt līdz gada beigām.
Āzs ir atvaļinājumā, un viss ir labi līdz kādā krāmu tirgū viņš atrod Ersatz. Ersatz ir leģendārs zobens, neviens nopietns konflikts nav noticis bez Ersatz piedalīšanās. Šis zobens ir leģendārās Zelta Mantu (Golden Hoard) līderi. Pat viens priekšmets no šīm mantām var pārvērst tā nēsātāju par leģendāru varoni. Tā kā Āzs ir apņēmības pilns atgūt savu sākotnējo investīciju 10 zelta gabalu apjomā, tad viņam jātrod unikāls naudas maks, kurā nauda nekad nebeidzas. Ersatz apgalvo, ka viņa kolēģis bez vārda runas kompensēs visus Āza izdevumus. Meklējumus sākot Āzs atklāj, ka viņš nav vienīgais, kurš meklē Zelta Mantu artefaktus. Ar to pašu nodarbojas Kalipsa, kura mēģina savākt tos visus, lai atbrīvotu savu vectēvu no šausmīgā burvja Barrika.
Sākotnējā ideja ir ļoti laba – kvests, kurā tiek meklēti seni un spēcīgi artefaktus. (Pasaules labāko flautu, kristāla bumbu, gredzenu, grāmatu un kausu). Katram, kurš RPG spēlēs ir mēģinājis savākts pilnu artefaktu setu, uzreiz ir skaidrs, ka šāds pasākums nav diez ko ātrs. Autori arī ir gluži tādās pašās domās. Grāmatas struktūra ir sekojoša, ar kristāla lodi atrodam nākošo artefaktu -> neliels piedzīvojums, kur uz pirmo pie artefakta neizdodas tikt -> neliels konflikts ar vietējiem -> artefakta iegūšana -> tad vienu nodaļu artefakti strīdas savā starpā piesaucot vēsturi un savu personīgo izcilību. Tas viss ir iestiepis grāmatu diezgan nopietni, ja pirmo pāris artefaktu atrašanas apraksti mani vēl spēja saistīt, tad katra nākamā pievienotā vērtība bija arvien mazāka. Pēc trešā artefakta man jau gribējās grāmatu likt nost, un tēlot, ka nemaz viņu neesmu sācis lasīt.
Āzs vairs nepārliecina kā pervekts. Kur palicis viņa skopums? Labi, it kā sākotnējo investīciju atgriešana viņu dzen uz priekšu, bet viņš sāk tērēt vēl vairāk. Tā vietā, lai ciniski uzspļautu pasākumam, viņš padodas un patiesi sāk censties novest lietu līdz galam. Es saprastu, ja tuvumā būtu Skīvs, tad viena lieta, bet iekšējā reference uz Skīvu mani nepārliecināja. Labi, sākumā viņam ir cerības atgūt savas maga spējas, bet šī sižeta līnija kaut kur aizpeld nebūtībā, un rodas jautājums, kādēļ viņa tika pacelta. Kāpēc Āzs no savas idejas atteicās, pat tad, kad bija savācis visu komplektu?
Grāmatu lasīt var, daži joki pat ir izdevušies (piemēram, ka atliek vien makā iebāzt plastmasas karti, lai tas sāktu spļaut ārā zeltu), taču citus sasmīdināšanas paņēmienus sērijas ietvaros autors jau ir izmantojis tik bieži, ka tie vairs nešķiet smieklīgi (piemēram, pervektu saukšana par pervertiem). Lieku 5 no 10 ballēm. Ja patīk vietām gari un bezjēdzīgi dialogi, tad droši var lasīt.
Kārtējā grāmata manā “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas misijā. Šoreiz izvēlējos grāmatu pēc tās plānuma, negribējās neko biezu un garu. Cik atminējos, bērnībā šo grāmatu neesmu lasījis.
Kāds Maskavas bērnu ārsts, negribēdams savam dēlam traucēt sagatavošanos augstskolā, nolemj vasaru pavadīt Zolotoborskā. Viņa komunālā dzīvokļa kaimiņš ar iesauku Maikstīte uzzinājis, kur dakteris grasās pavadīt savu atvaļinājumu, atklāj senu noslēpumu. Viņš pēckara gados Ļubecā esot redzējis kādu interesantu glezn,u uz kuras autora vārda vietā esot uzrakstīts “Es nevaru pat parakstīties”. Dakteri šis noslēpums saintriģē, un viņš nolemj vasarā izpildīt trīs uzdevumus: savākt vietējo minerālu kolekciju dēlam Mišam, savārīt zapti ziemai un atrast noslēpumaino gleznu.
Grāmata ir orientēta uz padomjlaiku pusaudžiem. Centrālais temats ir pionieru piedzīvojumi, kuri palīdz dakterim meklēt šo gleznu. Pionieri visi ir bērni ap divpadsmit gadiem, un jāatzīst, ka autoram bērnu bara atainošana ir izdevusies visai labi. Bērni neturas nekādos rāmjos un ir idejas pārņemti, tādēļ sanāk dažādi pārpratumi gan ar miliciju, gan pionieru vadītāju. Lai sevis izceltu no pārējiem, viņi sevi identificē ar meklētājiem, tie, kas nemeklē, ir mīkstmieši. Tā, ka ar piedzīvojumu daļu te viss ir kārtībā.
Ideoloģiskajā daļā, kā nu padomju laiku grāmatā bez tās, centrālā ideja ir sociālisma pārākums. Noslēpumainais mākslinieks, izrādās, ir bijis dzimtcilvēks, un bijis pilnībā pakļauts sava muižkunga kaprīzēm. Buržuji un tirgoņi tajos laikos ir rausuši bagātības un dzīvojuši pilīs. Tagad gan viss kārtībā – viss pienākas darbaļaudīm, pilīs iekārtotas skolas un muzeji. Buržuju laiki interesē tikai kā novadpētniecības objekts.
Grāmatas tēli ir visnotaļ vispārīgi, un nevarētu teikt, ka te būtu novērojama kāda attīstība. Stāstītājs dakteris, kā ir pusmūža cilvēks ar visai ierobežotu skatu uz dzīvi, tā arī paliek, nepraktisks tipiņš ar problēmām izdarīt loģiskus secinājumus. Viņa dēls Miša izgudroja meklētāja ideju, ir tikai tādēļ, lai parādītu lasītājiem, ka ir jāmācās. Meita Soņa laiku pa laikam noklīst un rada kārtējos piedzīvojumus. Vecie meklētāji (novadpētnieki Ļubecā) arī ir tādi panaivi entuziasti, kas neredz neko daudz tālāk par savu degungalu. Toties visi kā viens ir sirsnīgi un labi cilvēki. Pārējie 30 ar kapeikām pionieri atšķiras tikai ar vārdiem un nedarbiem.
Kopumā grāmata ir jauks stāstiņš par idealizētu padomju bērnību, kur bērni dodas pārgājienos, brauc uz Maskavu, pārēdas saldējumus un laiku pa laikam atmin kādus noslēpumus. Kaut kas ļoti līdzīgs Zentas Ērgles darbiem. Pie reizes tiek ieaudzināts tas, cik labi ir tagad dzīvot, un ka būt pionierim ir ļoti labi.
Lieku 5 no 10 ballēm. Mūsdienu bērnam būtu visnotaļ grūti izprast tā laika reālijas un vēsturisko kontekstu. Varētu šķist dīvains komunālā dzīvokļa princips, gulēšana skolas sporta zālē uz salmiem. Lasīt var, taču diez vai ir īpaša jēga, ja vien neinteresē piecdesmito gadu bērnu un pusaudžu grāmatas.
Mītu sērijas nelasīto grāmatu rinda sarūk, un vēl tikai nedaudz, un būšu ticis ar visām galā. Jaunās autores ieviešana ir uzlabojusi grāmatu stāstījuma struktūru, un tā novirzījusies no Skīva kā vienīgā un galvenā tēla.
Skīvs joprojām nodarbojas ar maģijas pamatu apgūšanu. Viņš sēž savā Khlad dimensijas krodziņā un nepievērš apkārtējai pasaule nekādu uzmanību, mācību atvaļinājums ir mācību atvaļinājums. Un te pēkšņi pie viņa ierodas vesels bars ar saprātīgām būtnēm, kuras vēlas apgūt pie viņa maģijas praktisko pielietojumu. Nauda jau ir samaksāta, un Skīvam atliek vien pieņemt audzēkņus apmācībā. Tomēr mācību procesam ritot, Skīvam sāk rasties aizdomas, ka te viss nav tik vienkārši kā šķiet. Studenti gatavojas kaut kam nopietnākam par ciema maga posteni, bet kam – to Skīvs īsti nevar saprast.
Ja pirmajās sērijas grāmatās varēja kunkstēt par nepieslīpētiem tēliem un otrā plāna varoņu kartona plakanumu, tad jāatzīst, ka daudzas lietas ir uzlabojušās. Nu par personām var uzskatīt ne tikai Skīvu, bet arī lielāko daļu no pārējiem tēliem. Skīva maģijas spējas ir pieaugušas, viņš varbūt nezina daudz, bet prot tās pielietot praksē. Viņam ir ar ko padalīties gan ar skolniekiem, gan ar lasītāju.
Būsim godīgi, sešpadsmitā grāmata sērijā tomēr uzliek savu zīmogu. Autoram pamazām ir aptrūkušās idejas par to, kā sēriju turpināt. Joki un asprātības jau ir kļuvuši klišejiski, lasītājs jau zinās, pie kura vārda jāsmejas. Un tas ir paša autora nopelns, jo lasītāju ar saviem jokiem viņš ir izklaidējis jau piecpadsmit grāmatas, un ir tikai normāli, ka pēc visu to izlasīšanas, lasītājam tie var nešķist svaigi. No otras puses nav slikti, ka par klišeju sērijā kļūst autora paša asprātības.
Pēc satura grāmata ir tipisks piedzīvojums, sākumā jauno burvju grupa tiek mācīta, un otrā grāmatas daļā viņi ir spiesti pielietot savas jauniegūtās zināšanas praksē. Šoreiz autors pat ir pacenties izskaidrot pāris veiksmīgas sakritības. Piemēram, kādēļ savus audzēkņus viņš ir trenējis tieši tādiem gadījumiem, ar kuriem viņiem nākas sastapties grāmatas otrajā daļā? Tāpēc, ka viņš kā jau katrs pedagogs – iesācējs un tīmbilderu kursu vadītājs visas idejas ir nospēris no kristāla tīkla (vietējais interneta analogs). Beigās gan autoriem bija beigušās idejas, un no krūmiem tika izstumtas milzīgas klavieres, un tas samaitāja manu entuziasmu par visu grāmatu.
Kopumā stabila sērijas grāmata lieku 7 no 10 ballēm. Ja jau esi ziedojies sērijai, tad var lasīt droši, ja ne, tad sāc no pirmajām grāmatām. Citādi nebūs ne jausmas, kas ir Geek.
Grāmata, kuru izlasīju sava projekta “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” ietvaros. Šķiet, ka sākumā izzvejošu visas zinātniskās fantastikas grāmatas, un uz beigām paliks ne šis, ne tas.
Rit 3123. Gads. Zemes iedzīvotāji jau ir apguvuši Saules sistēmu un ir nolēmuši spert pirmo soli uz zvaigznēm. Tiek uzbūvēts milzīgs zvaigžņu kuģis Gea, kura ekipāža būs skaitāma simtos. Tā maksimālais ātrums būs 190’000 km/s, un tuvāko zvaigzni Centaura Proksimu tas sasniegs astoņu gadu laikā. Grāmatas galvenais varonis – jauns ārsts arī piedalās šajā ekspedīcijā, un ar viņa palīdzību autors cenšas atainot uz nākotnes fona nopietnas sociālās, zinātniskas un filozofiskas problēmas, kuras, pēc viņa domam, nodarbinās cilvēci mūsu ēras ceturtā gadu tūkstoša sākumā.
Šī ir vecā stila zinātniskā fantastika. Tāda, kas padomju laikā gāja uz Urrā! Komunisms ir uzvarējis jau daudzus gadsimtus, cilvēki sen atteikušies no privātīpašuma. Indivīdi var darīt, ko viņi vēlas, atrast paši savu vietu savā dzīvē, nerūpējoties par tādu sīkumu kā nauda. Sliņķu nav vispār, visi mācās institūtos, melnos darbus dara roboti. Nākotnes sasniegumiem būtu jāpārsteidz lasītāju ar savu vērienu, katram pēc vēlmēm ir pieejams helikopters, ja vēlies vari aizlidot uz Mēnesi vai Marsu. Gribi piedalīties olimpiskajās spēlēs, uzraksti pieteikumu. Cilvēkiem ikdienā palīdz skaitļojamās mašīnas, no kurām dažas veic pat desmit miljonus operāciju sekundē, un visa informācija glabājas kristāliņos. Ceļš uz zvaigznēm ir nākamās tūkstošgades lielākais sasniegums, un tas nekas, ka rezultāti būs tikai pēc sešpadsmit gadiem. Šis pasākums ir tā vērts, lai veiktu varoņdarbus.
Rakstnieks tēliem pievēršas ļoti maz, viņa galvenais varonis kuģa ārsts vairāk nodarbojas ar zinātnes sasniegumu apspriešanu, nekā ar savu personīgo dzīvi. Nākotnes cilvēkiem jūtu izpausmes acīmredzot būs tikai blakus sēdēšana un rokas turēšana. Es te nerunāju par pienākuma apziņu, tā ir viņu dominējošā sajūta. Varbūt vairs nespēju identificēt netiešos autoram mājienus, jo par mīlestību tiek runāts daudz, bet darīts nekas. Te gan nākas atcerēties, ka autors ir tehnokrāts, un kibersmdzenes viņam noteikti ir interesantāka ideja nekā vecā labā mīlestība. Pārējā kuģa apkalpe arī ir visnotaļ normāli cilvēki, kuri sarunās runā tikai par augstām lietām vai par savas profesijas funkciju sabiedrībā. Labi, ka lēmumu pieņemšanā visi viņi ir tikpat spontāni kā mūsdienu ļaudis, un pārāk uz kibersmadzenēm un automātiem nepaļaujas. Pareizajās vietās tēliem ir novērojama spēja pašuzupurēties, lai glābtu biedrus, tad viņi tiek saukti par varoņiem.
Šo grāmatu es reiz jau esmu lasījis, un kauns teikt – viņa man šķita garlaicīga. Autors te nez kādēļ nav ievietojis sev piemītošo asprātību un piedzīvojumus. Arī varoņu varonība šeit šķiet visnotaļ vāja, lielākoties nevajadzīga savu kļūdu labošana. Maiteklis. Piemēram, iet meteorītu lietus laikā labot radiomastu uz asteroīda un iekāpt meteorīta nobeigta pašu automāta radioaktīvajā enerģijas blokā. Gāja labot, lai biedri klusuma dēļ nesadomātu griezt kuģi apkārt, un beigās kuģis dabū pagriezties idiotisma dēļ. Vai arī daļai komandas uzrīko dumpi ar vēlmi visiem iziet atklātā kosmosā. Visus nomierina vēsturnieka runa par to, ka varoņi tā nedara. Pie vainas ir tas, ka autors par visu varu grib pierādīt, ka komunisms ir vienīgā ideālā nākotnes iekārta un veic neslēptu tās reklāmu. Es esmu lasījis daudz labākus šī autora darbus, kas arī balstās uz materiālismu, bet tie ir daudz dzīvāki.
No ironijas šai grāmatā vislabākais bija mūsu nākotnes pēcteču nespēja identificēt mūsu laika periodu. Viņi vienmēr jauc mūsdienas ar viduslaikiem, jo tas tak bija tik sen atpakaļ, ka patiesībā ir vienalga, kā tie mežoņi atlanti ir dzīvojuši. Diezgan labi autors arī kritizē mūsos mītošo vēlmi mērīt visu pēc sava mēra, neiedomājoties, ka citas būtnes varētu būt kardināli atšķirīgas.
Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autors diezgan labu stāstu ir pārvērtis par koksnainu komunisma reklāmu, kurā biedri sitās kā traki, lai sasniegtu ideālus. Grāmatas iznākšanas laikā gan šis romāns noteikti bija pietiekoši futūristisks un gaišu nākotni sološs.
Mīta sērijas piecpadsmitā grāmata; šogad esmu atspēries šo sēriju pabeigt. Laika vēl ir diezgan, lai tas notiktu bez piespiešanās, un arī uz jauno grāmatas līdzautori es lieku lielas cerības.
Kādu dienu pie Āza mājas ierodas parādu piedzinēji. Izrādās, ka Skīvs ir iepircies lielveikalā ar viltotu kredītkarti, kura izrādījusies bez seguma. Veikalnieki ir nolēmuši piedzīt simtiem tūkstošu zelta gabalu lielo parādu. Āzam gribot negribot ir jāķeras klāt šīs lietas atrisināšanai. Viņam ir aizdomas, ka Skīvs nemaz nav vaininieks, bet īstais vaininieks tikai izmanto Stīva izskatu.
Skīva šajā grāmatā nav (viņu ir daudz, bet tie ir dubultnieki), viss stāstījums notiek no Āza skatu punkta. Viņš organizē komandu, kuras uzdevums ir atrast Mall dimensijā ļaundari. Šis ļaundaris taču tēlo Skīvu un maitā reputāciju. Āzam šī ir personīga lieta, un viņš uzskata, ka Skīvu te labāk iekšā nejaukt.
Grāmata ir par iepirkšanos, atlaidēm, pircēju aptaujām un kredītkartēm. Kā jau ierasts autori ir paņēmuši kādu mūsu zemes problēmu un uzpūtuši to savā stāstā neiedomājamos apjomos. Kas notiktu, ja aizpildot anketu klienta lojalitātes kartei ar tavu izpausto informāciju pietiktu, lai tevi varētu nokopēt? Un pēc tam izmantojot šo tavu kopiju izsūkt tevi sausu, gan no naudas, gan no personības. Dimensijā, kurā valda maģija tas nav nekas neiespējams. Neuzmanīgi atbildi par savu mīļāko krāsu un viss, tu jau esi zombijs, kura dzīves mērķis ir iepirkšanās. Mūsu pasaulē tas saucas personalizēts piedāvājums, no kura ir grūti atteikties.
Grāmata ir iestiepta, kādas sešdesmit lapaspuses par daudz. Apjoma dēļ Āzam nācās kāpt uz viena un tā paša grābekļa vairākas reizes. Bija jāpiever acis uz acīmredzamo, citādi viss būtu atrisinājies ļoti ātri. Otra grāmatas problēma – tā ir piecpadsmitā sērijā, un neko būtiski jaunu šajā daudzdimensiju pasaulē autori vairs nespēj ienest.
Bet labās lietas ir – Master Card – vienkārši izcils artefakts, kurš dod spēku ne tikai tiešā, bet arī pārnestā nozīmē. Neveiksminieks apkopējs, kurš grib kļūt par lielu burvi. Tik mērķtiecīgu ļauno tēlu reti gadās sastapt. Jā, viņam pietrūkst organizatora spējas un prāta, bet viņam ir skaidri mērķi. Un Victoria’s Secret patiesībā ir Masha’s Secret spinofs mūsu dimensijā.
Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Lasās joprojām ātri, humoriņš vietām ir pat smieklīgs, un iepirkšanās slimība attēlota ļoti labi. Cerēšu, ka nākamās grāmatas saglabās vismaz šādu pašu līmeni. Lasīt gan ieteiktu tikai cilvēkiem, kas izlasījuši iepriekšējās.
Arī šo grāmatu izlasīju, lai tuvinātos savam mērķim – izlasīt visas PSRS laiku megasērijas „Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” grāmatas. Ja no sākuma bija šaubas vai tikšu galā, tad tagad ir skaidrs, ka ne tikai izlasīšu, bet arī pie reizes savākšu visu šīs sērijas grāmatu kolekciju. Tāpat vien, lai būtu kāds hobijs.
Grāmatas anotācija ir tik laba, ka būtu grēks izteikties savos vārdos:
„Stāsts vēstī par ilgajiem, grūtajiem meklējumiem, kuru rezultātā atrastas Jakutijas dimantu atradnes. Ģeologu «medības» pēc dimantiem ir fons, uz kura atainotas vairākas zinātnieku paaudzes, parādīts, kā krievu ģeologu slavenās tradīcijas pārņem jaunie padomju ģeologi, atklāti grāmatas varoņu dzīves ceļi. Tēlojot jakuta Bekē un viņa ģimenes locekļu dzīvi, rakstnieks parāda lielās pārmaiņas jakutu tautas likteņos pēc Oktobra revolūcijas — atpalikusī, nospiestā tauta uzsākusi pilnvērtīgu, brīvu dzīvi.”
Reti kurai bērnības grāmatai es atminos izlasīšanas gadu, bet šai – zinu. Gulēju Sasmakas slimnīcā ar dzelteno kaiti, un šī bija viena no tām grāmatām, kuru biju paķēris līdzi lasīšanai. Slimnīcā tad bērnam bija tikai divas izklaides – grāmatas un kāršu spēles. Tā nu šo grāmatu izlasīju desmit gadu vecumā, diez vai jelkad būtu viņu pārlasījis, ja ne šis projekts. Šīs grāmatas stāsts man ir ļoti labi iespiedies atmiņā. Iespējams, ka gulēšanai pie sistēmas ir laba ietekme uz atmiņu. Un viens no palātas biedriem pamanījās aiziet uz labākiem medību laukiem šīs grāmatas lasīšanas laikā, aizveda prom, vīri vēlāk teica, ka neatkačāja. Infektoloģijas nodaļa tomēr nav nekāda bērnu spēle.
Augstāk minēto iemeslu dēļ šī grāmata nejauši kļuva par vienu no atslēgām manas dzīves viena mēneša ne tām labākajām atmiņām. Tā nu Bekē, Aleksandrs, toijons Pavlovs un Vladimirs Ivanovičs manā galvā ir palikuši vienmēr. Grāmatas galvenie varoņi pēc savas būtības ir tikai sižetam vajadzīgas figūras. Viņu dzinuļi ir pienākums un azarts, alkatība un naids. Te ir bipolāra pasaule, buržujs meklēs peļņu, bet nabaga apspiestais jakuts tiks apjāts uz katra stūra un tā, ka vēl jutīsies pateicīgs spekulantam.
Sižets ir pavisam vienkāršs – sākumā cara tētiņam vajag dārglietas un ģeologi meklē, meklē nesekmīgi, jo nav darbam vajadzīgo apstākļu, vietējie tirgoņi un patvalži mēģina tos izmantot savām interesēm, nevis lietas dēļ. Padomju Savienībai savukārt dimantus vajag darbagaldiem, un tā jau ir pavisam cita lieta. Akmeņi būs vajadzīgi labklājības celšanai un komunisma tuvināšanai. Vladimirs Ivanovičs ir pārejas posms starp šiem laikmetiem, viņš ir labs ģeologs, bet pārāk vientiesīgs, lai atšķirtu buržuju no proletariāta. Pavlovs ir baltgvards, kontrrevolucionārs un buržujs, viņam vajag naudu un atriebību pret tiem, kas sagrāvuši viņa jauko pasaulīti, kurā viņš bija noteicējs pār jakutiem. Bekē ir mazizglītots jakuts, kuram palaimējas atrast pirmo Sibīrijas dimantu, taču viņu apmāna pilnīgi visi. Aleksandrs un Larisa ir jaunā paaudze, te nu autors ir centies uzmeistarot proletārisku mīlas stāstu, bet seksa te, protams, nav. Ir viena buča, un apziņa, ka jāmācās institūtā.
Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Lasīt jau var, ja nekā cita nav, bet ieteiktu nopietni pārdomāt, vai tas ir vajadzīgs. Visi notikumi tāpat ir izdomāti, pat pirmā dimanta nosaukums „Polārzvaigzne” nesakrīt ar katalogiem.
Uzzinot, ka izdota šīs detektīvsērijas pirmā grāmata, tūdaļ pat sarosījos uz tās lasīšanu. Gribējās ļoti zināt, kāds Harijs bija sākumā. Paldies izdevniecībai Zvaigznei ABC, kas man sarūpēja grāmatas “Sikspārnis” eksemplāru izlasīšanai.
Harijs Hols ierodas Sidnejā, lai piedalītos kādas norvēģu meitenes slepkavības izmeklēšanā. Taču formālā klātesamība pārvēršas par nopietnu iesaistīšanos pašā izmeklēšanas procesā. Un laika gaitā Harijs iepazīstas ar vietējo vidi, sastop ielasmeitas, savedējus, bokserus, narkotiku tirgoņus, hipijus un klaunus. Harijam ir arī idejas, kā šo slepkavību atrisināt, un, iespējams, šī slepkavība nav vienīgā. Viņa Austrālijas kolēģis Endrū tam piekrīt un atliek tikai noskaidrot, kādēļ slepkava izvēlas blondīnes.
Kā jau sērijas pirmajai grāmatai un autora debijas romānam pienākas, tā darbība risinās nedaudz saraustīti. Šādi tādi notikumu pavērsieni notiek tik pēkšņi un sakritīgi, ka lasītājs var tikai nobrīnīties, kādēļ autors izmantojis tieši šādu stāstījuma stilu. Autors, manuprāt, pārāk aizraujas ar Austrālijas vēsturi un aborigēnu sabiedrības aprakstiem. Tas, protams, parāda autora erudīciju, taču lasītājs tomēr sagaida detektīvu. Sena aborigēna leģenda tiek izstāstīta Harijam jau pašā sākumā, un uzmanīgam lasītājam tā liks saprast, kas ir kas. Man tā šķita nevajadzīga priekšā teikšana.
Šo iebildi diezgan labi atsver Harija tēls, te viņš vēl nav tāds kā sērijas turpmākajās daļās. Šeit viņš vēl ir salīdzinoši jauns puika. Te viņš ir nasks uz spontānu teoriju ģenerēšanu, acīmredzamā nekonstatēšanu, un gatavs iet uz jebkādu risku un iesaistīt tajā arī citus. Viens gan ir nemainīgi – Harijs iedzēris ir daudz efektīvāks izmeklētājs nekā skaidrā. Bet to es uzskatu par nodevu detektīva žanram. Harijs Hols ir labi nostrādāts tēls, var just, ka viņš ir autoram tuvs tēls, un viņa dzīve, dzinuļi un motivācija ir pārdomāta līdz pēdējam sīkumam. Ar otrā plāna tēlu noslīpēšana Autoram ir veicies sliktāk, tie ir sanākuši vājāki nekā vēlākajos romānos. Lielākoties viņi un viņu likteņi mani atstāja vienaldzīgu, kaut kā nerodas emocionālā piesaiste. Sak, nekas jau tur tāds viņos nebija.
Vispār jau šajā debijas romānā Nesbē vēl nekaunas izmantot visas žanra iespējas un tipiskos tēlus. Aiz Harija bezrūpīgās ārienes slēpjas diezgan emocionāls cilvēks. Viņam stāstā ienāks liktenīgā sieviete, kuru atrast un pazaudēt, viņa pagātnē ir nopietni grēki. Ja amerikāņu autoru romānos viņš to dēļ būtu kļuvis par privātdetektīvu, tad te ir ņemts vērā norvēģu korektums, un viņš joprojām ir izmeklētājs. Lasītāja aizvešana pa maldus takām vēl nav tik filigrāna kā vēlākajos darbos, bet var just, ka autoram ir talants uz to.
Tomēr arī šīs grāmatas vākam, neskatoties uz augstāk izteikto kritiku, pienāktos ar sarkaniem burtiem uzrakstīt: „Nesāciet lasīt vakarā, ja rīt jāiet uz darbu”. Es jau kuro reizi uzkāpu uz šī Nesbē grābekļa, sākot lasīt viņa grāmatu vakarā. Attapos divsimtajā lapaspusē un nācās savākt visu gribasspēku, lai atliktu pārējo līdz rītam.
Plusiņi – labs un aizraujošs detektīvromāns, spilgts centrālais tēls.
Mīnusiņi – autors vēl nav pieslīpējis savu stilu, pārāk paļaujas uz žanra standartu, otrā plāna tēli prasās pēc piestrādāšanas, reizēm nolec no detektīva un pievēršas novadpētniecībai.
Viennozīmīgi stabila sērijas pirmā grāmata, kas varbūt nav nekāds šedevrs, bet atstāj vietu autoram, kur izaugt. Man kā lasītājam, kurš ir lasījis sērijas vēlākos romānus, ar prieku jāsecina, ka Nesbē laika gaitā kļūst tikai labāks. Pagaidām vājākā šajā sērijā, ko esmu lasījis, salīdzinot ar „Sniegavīru”, „Glābēju” un „Leopardu”, tāpēc lieku 7 no 10 ballēm. Bet tik un tā spēcīgs detektīvromāns. Ja patīk detektīvi, drošs lasāmais.
Mans projekts izlasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju virzās uz priekšu diezgan raiti Nenoliedzu, ka patlaban nodarbojos ar krējuma nosmelšanu, izvēloties grāmatas, kuras manā bērnībā ir atstājušas nopietnu iespaidu. Arī ar visas sērijas grāmatu saraksta sastādīšanu ir īsts detektīvdarbs. Pilns saraksts nekur nav atrodams, tādēļ nākas diezgan daudz lasīt kopā visas grāmatas atsevišķi. Nesen bija šoks, atrodot vēl papildus septiņas grāmatas, kuras iznākušas krievu valodā.
Arī šī Šaļimova grāmata ir stāstu krājums, kas veltīts cilvēces nākotnei. Šoreiz vairums stāstu nav par gaišo komunistisko nākotni, bet par tādu ne pārāk gaišo kapitālistisko valstu nākotnes ikdienu. Autors centies parādīt kā korupcija un dzīšanās pēc peļņas nākotnē samaitās sabiedrību. Cik nu tajā visā ir patiesība, varam spriest katrs pats. Komunistiskā ideoloģija šajā krājumā ir minimāla un lasītājam netiek uzspiesta. Tik cik vietumis pavīd idejas par to, ka zemes otrā pusē gan cilvēki dzīvo savādāk. Bet nu par katru stāstu atsevišķi.
Savādais viesis – par kādu kaķi sauktu „Sokrātu”, kurš no nākotnes nejauši nonācis astoņdesmitajos. Sokrāts nonāk pie žurnālista, kura ikdienas darbs ir fizika, žurnālists pat nenojauš, ka kaķi vispār neprot runāt ar cilvēkiem. Cilvēks tic, ka zinātne iet uz priekšu lieliem soļiem, un acīmredzot biologi nemaz nesnauž. Tāds jauks stāsts par bērniem, kas nevietā blēņojas ar laika mašīnu. 8 no 10 ballēm.
Neveiksmīgais eksperiments – Noels Žirodū dzīvē ir bijis izcils zinātnieks, nu viņš ir transhumāna būtne, kura iesprostota elektroniskajās smadzenēs. Taču dzīve kā elektroniskajam skaitļotājam nav salīdzināma ar īsto dzīvi. Kāda gan viņam sanāk vilšanās, iemānot savu palīgu lamatās. 5 no 10 ballēm, stāsts būtībā ne par ko. Morāle – uzzini vismaz cilvēka biogrāfiju, kurā iemiesojies.
Es, Ksanta, Buks un Foma – par pensionāru, kurš kļuvis par vecas ģeotermālās stacijas uzraugu. Šķiet, te viss ir nolaists, bet kad viņš iepazīstas ar meitenīti Ksantu, viņš saprot, ka uz lietām var raudzīties arī gaišāk. Sirsnīgs stāsts 7 no 10 ballēm.
Logs uz bezgalību – cilvēka smadzenēs slēpjas daudz kas, šajā stāstā tā ir visu mūsu iepriekšējo paaudžu atmiņa. Iespējams, ka tas ir logs uz bezgalību, bet, iespējams, mūsu neatcerēšanās iemesls ir nopietns. Estergomam nākas par šīm zināšanām dārgi maksāt. Par zinātnieku ētiku, izzināmā robežām un psihiskām slimībām. 8 no 10 ballēm, nav slikts stāsts.
Mantinieki – kā nodot izcilu zinātnieku sasniegumus un prātus nākošajām paaudzēm? Tas ir pavisam vienkārši – tās zinātnieka nāves brīdī pārsviež uz jauniem nesējiem. Jaunie nesēji izceļas tikai ar saviem sakariem valdošajās aprindās. Un ko darīt, lai bez informācijas nenodotu arī kaitīgu zinātnieka filosofiju? Lieko vienkārši izmetam ārā. Distopija, kurā cilvēkos nokauta pat vēlme pašiem ko sasniegt, paliek vienkārša parazitēšana. 8 no 10 ballēm.
Klusā okeāna krāteris – par kādu centienu saglabāt mazu paradīzi, cik nu vien tas ir iespējams. Labs stāstiņš tādā kā kapteiņa Nemo stilā. 7 no 10 ballēm.
Pievienošana vairākumam – distopija, patiesi laba distopija. Kosmonauts, atgriežoties no Plutona pēc divdesmit pieciem gadiem, saprot, ka Zeme ir ļoti izmainījusies. Viņa valsts noteikti, un nepaiet ne pāris dienas, kad viņš saņem vēstuli, kurā viņu aicina pievienoties vairākumam. Taču Ruts nav nekāda aita, kas gaidīs savu nokaušanu. Nedaudz piedzīvojumu un neiepriecinoša nākotne. 9 no 10 ballēm.
Kopumā labs stāstu krājums ar „vidējo temperatūru slimnīcā” 8 no 10 ballēm. Labs padomjlaiku fantastikas stāstu krājums, kas pārāk nespiež uz ideoloģiju. Lasās labi arī šodien.
Mītu sērijas četrpadsmitā grāmata. Lai izpildītu gada plānu, man šī grāmatu sērija būtu jāpievārē līdz gada beigām. Vēl atlikušas pāris grāmatas, un nekas neliecina, ka kādi apstākļi varētu man traucēt savu plānu piepildīt.
Skīvs joprojām sēž savā krodziņā un trenējas maģijas pamatos, nav lāgā, ja visu dimensiju ietekmīgākais mags nezina pašus maģijas pamatus. Un tad kādu dienu uz viņa kroga sliekšņa uzrodas Wuhses dimensijas pārstāvis ar izmisīgu palīdzības lūgumu. Viņu dimensiju ir pārņēmis Pervektu Desmitnieks. Wuhsies vairs nav iespējams pat tikt pie savas dimensijas kastes, kur nu vēl runāt par iepirkšanos citās dimensijās. Bet reiz viņiem tur ir bijusi demokrātija un kas to būtu domājis, ka neveiksmīga finanšu konsultantu izvēle novedīs pie šāda rezultāta! Skīvs nevar pieļaut šādu netaisnību un papildus savai komandai piesaistījis koboldu Zol Icty, slavenu pašpalīdzības grāmatu autoru. Kurš gan nezina viņa „Imps Are from Imper, Deveels Are from Deva”.
Izskatās, ka šis būs gadījums, kad jauna autora palīdzības piesaistīšana būs nākusi par labu. Centrālais temats līdzīgs Latvijas situācijai krīzes laikā. Valsts kase tukša, parādi aug, bet visi esam lieli tērētāji. Tā gadījās arī kādas dimensijas iedzīvotājiem, kuriem patika iepirkties citās dimensijās un iznīcināt savas dimensijas ekonomiku. Lai situāciju vērstu pa labu, nācās piesaistīt finanšu konsultantus. Bet mēs jau visi zinām, kādi ir tie finanšu konsultanti, viņi neļauj tērēt sūri grūti nopelnīto naudiņu, skatās, lai izdevumi nepārsniegtu izdevumus, stabilizē importa un eksporta attīstību. Whusies nav raduši pie šādas apiešanās un, lai arī parasti viņi visam piekrīt, briest dumpis.
Autora ironija kā vienmēr ir labā līmenī, šo to viņš saprot no mārketinga, reklāmas un ražošanas. Skīvs savukārt neko nesajēdz un darbojas savas aprobežotās izpratnes līmenī. Pervektos viņš automātiski redz krējuma nosmēlējus un dimensiju iekarotājus. Pervekti Skīvā redz noslēpumainu konkurentu, kurš viņas cenšas izbīdīt no visiem tirgiem. Šis uzskatu konflikts, tad arī ir visa grāmatas sižeta pamatā. Lietai par labu nenāk arī Zol Icty viedie padomi, kas balstās uz vēl lielākiem vispārinājumiem kā Skīva impulsīvās idejas.
Pozitīvais – jaunā autore ir pienesusi nedaudz svaigas idejas un atjaunojusi sēriju tās pirmo grāmatu līmenī.
Negatīvais – grāmata ir iestiepta, un Skīvs ir kļuvis nedaudz dumjāks (atkal).
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, ceru, ka sērija uzlabosies. Lasīt ieteiktu tikai tiem varoņiem, kas ir izturējuši līdz pašai četrpadsmitajai grāmatā. Nav vērts šo grāmatu sākt lasīt kā pirmo sērijā, būs grūti iebraukt tēmā un pārāk daudz iekšējo atsauču sērijā.
Karls Hoffmans viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem ceļojumu rakstniekiem. Vienīgi viņa grāmatu klāsts nav visai plašs. Godīgi sakot, viņam bez šīs grāmatas ir tikai „The Lunatic Express”, bet tas nav nekāds šķērslis. Šis autors dodas uz vietām, uz kurām es nekad nebūtu gatavs braukt, pat ja man par to maksātu naudu. Varbūt tāpēc esmu pateicīgs autoram, ka viņš manā vietā apskata pasaules mežonīgākos nostūrus un izpēta to iedzīvotāju paražas. Papildus drosmei viņam arī piemīt spēja dzīvā valodā aprakstīt piedzīvoto, tā ka lasot pats jūti mēslu smaku, kas nāk no upes, virs kuras uzslieta zaru būda.
1961. gadā Jaungvinejā bez vēsts pazuda Maikls (Michael Rockefeller). Zināms, ka viņa laiva jūrā apgāzās, un viņš peldēja uz krastu pēc palīdzības. No tā laika viņš vairs nav redzēts. Maikls nāca no slavenās Rokfelleru dzimtas, un uz Jaungvineju bija devies ievākt primitīvās mākslas kolekciju. Neskatoties uz milzīgo meklēšananas operāciju, nekādas viņa pēdas vairs netika atrastas. Tikai benzīna kanna, kuru viņš bija izmantojis kā papildus peldlīdzekli. Paklīda valodas, ka vietējā Asmat cilts šo jaunekli ir apēduši kādā no saviem rituāliem. Nīderlandes valdība šādu iespēju pilnībā noliedza, apgalvojot, ka kanibālisms Asmat teritorijās jau sen esot izskausts. Laiku pa laikam parādījās ziņas par kādu balto, kas it kā dzīvojot pie Asmat ciltīm, taču vienmēr tās izrādījās tikai baumas. Grāmatas autors nolēma šo notikumu izpētīt pats un devās ceļojumā pa Asmat cilts ciemiem, dzīvojot pie viņiem, un centās izdibināt patiesību.
Autoram piemīt laba spēja nodot lasītājam savus piedzīvojumus, viņš ir iedziļinājies savā izpētes objektā. Grāmatā manāma autora dziļā izpratne par Asmat kultūru, viņš šajā ciltī nesaskata mežoņus un pagrimušus cilvēciņus. Viņš redz kā kolonizācija ir izrāvusi cilvēkus no tūkstošiem gadu sena dzīves ritma un mēģina uzspiest tiem savu „civilizācijas” zīmogu. Šie cilvēki cenšas pielāgoties jaunajai realitātei. Viņi joprojām dzīvo šodienai un neplāno uz priekšu, viņu pasaulē liela nozīme ir gariem, senčiem un tradīcijai. Indonēzijas valdība nav pārāk ieinteresēta asimilācijā, un šķiet, ka pēc kāda laika šī cilts ar savu unikālo kultūru aizies nebūtībā. Nebūs vairs neviena, kas izgrebs koka stabus neatriebto ciema iedzīvotāju gariem un nedosies uzbrukumos kaimiņu ciemiem. Autora stāstā nav jūtama arī aizbildniecība pār šo cilti, katrs dzīvo kā māk un tur nav jēgas ne ko pārmest, nedz mēģināt viņus pielāgot saviem uzskatiem. Visi cilvēki laiku pa laikam kļūst par mežoņiem un nav ko brīnīties, pieņemamais un nepieņemamais jau ir tikai tas, ko mums uzliek kultūrvide, kurā mēs dzīvojam.
Mūsdienās tādas īstas primitīvās ciltis, kuras nekad nav saskārušās ar civilizāciju, ir diezgan liels retums. Asmat ļaudis ar civilizāciju ir kontaktējušas jau ap simts gadu, taču ir naivi cerēt, ka šādā īsā laika sprīdī viņi pilnībā mainīs savus paradumus. Varbūt uz papīra viņi visi ir kristīti katoļi, taču savos uzskatos baltie cilvēki viņiem joprojām būs nākuši no garu pasaules. Viņu pasaule ir bipolāra, tajā vienmēr ir jācenšas saglabāt līdzsvars. Teiksim, kāda ciema iedzīvotāji nosit pāris cita ciema iedzīvotājus un apēd. Šis pasākums sevī neietver tikai ēšanas sadaļu, nogalinātājs bieži vien pieņem nogalinātā vārdu un skaitās ciemata un ģimenes, kura locekli viņš nogalējis, pilntiesīgs loceklis. Tas stiprina saites starp ciematiem. Bet tas nebūt nenozīmē, ka pārējie cilts locekļi neatriebsies pāridarītājiem. Ciematā tiks uzslieti stabi, kuri atgādinās par to, ka kāds cilts loceklis palicis neatriebts un jebkurā brīdī var atnākt no garu valstības un atprasīt, kādēļ kavējas atriebība.
Baltie cilvēki sākumā tik uzskatīti ar gariem, un tādēļ vietējiem nebija īpašas iespējas saprast, kā tos dabūt atpakaļ. Nelīdzēja pat papisj ceremonija (Tas ir kad visi ciemata vīri apmainās ar savām sievām. Sievas viņiem skaitās diezgan svēta lieta, un ikdienā šādas vaļības netiek pieļautas. Šādai šokējošai paražu neievērošanai teorētiski būtu jāsamulsina garus un jāaizdzen tos atpakaļ uz garu zemi Safanu. Tādēļ līdz ar priesteru parādīšanos ciemā seksuālās orģijas sita augstu vilni, bet baltie nez kāpēc nevēlējas atgriezties mājās.
Nīderlande Maikla pazušanas laikā centās saglabāt savu pēdējo koloniju Jaungvinejā un centās visiem spēkiem ANO pierādīt, cik vareni viņi civilizējuši asmati ciltis. Taču visa civilizācija bija tikai uz papīra, katoļu garīdznieki lielākoties centās lietās nejaukties saprazdami, ka no tā nekāda labuma nebūs. Taču tad kādā incidentā Nīderlandes valdības pārstāvji izšāva viena ciema septiņas galvenās personas. Tādējādi nostādot ciematu neapskaužamā situācijā, viņiem pasaules līdzsvara saglabāšanai nāktos atriebties baltajiem cilvēkiem no garu pasaules. Šķiet, ka Rokfelleru dzimtas pārstāvim izdevās atrasties nepareizā vietā nepareizajā laikā, vismaz tā uzskata grāmatas autors. Asmat cilts teritorijā nav nekāds noslēpums, kura ciema iedzīvotāji atriebās baltajiem, bet par šo tēmu ar baltajiem neviens nerunā. Vainīgā ciemata iedzīvotāji nevēlas par šo lietu runāt, viņi baidās no atriebības. Viņus nevar piekukuļot pat ar suņu zobu krellēm un apvārdot. Nelīdzēja pat autora dzīvošana viņu ciemā veselas trīs nedēļas. Vienīgais pierādījums, ko autors ieguvis ir neliela uzņemta filmiņa, kurā cilts iedzīvotāji savā starpā runā par kādu stāstu, kur nekad, nekādos apstākļos nestāstīt ne-cilts loceklim. Un, protams, Nīderlandes arhīvos atrodamās ziņas no vietējās garīdzniecības, kas bija diezgan precīzi noskaidrojuši, kuri cilts locekļi kādas Maikla ķermeņa daļas glabā mājās.
Grāmatas pluss ir bagātīgs faktuālais materiāls, tas, ka autors ir apskatījis visu uz vietas un, iespējams, pat runājis ar amerikāņu miljardiera dēla slepkavu atvasēm. Tas, ka autors par visu varu necenšas izbīdīt savu teoriju par Maikla nāvi kā pareizo. Viņš tikai pasniedz faktus un reizēm dalās ar lasītāju savās fantāzijās, par to, cik jauki tas būtu, ja viņam izdotos iegūt savā īpašumā, teiksim Rokfellera galvaskausu. Tas viņam atnestu slavu, un ko tur slēpt, arī naudu. Taču tuvākais, ko viņš sasniedza, bija vietējo mēģinājums viņam iesmērēt saules brilles kā Rokfellera oriģinālās brilles.
Mīnuss – bija nedaudz grūti ielasīties un pārvarēt pirmās četrdesmit lapaspuses.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja interesē ceļojumi pa mežonīgām vietām, seni noslēpumi, nedaudz detektīva un dzīvi apraksti, tad šī grāmata ir tieši tas, kas vajadzīgs. Man bija perfekta. Autors ir pārliecināts, ka Maiklu nogalināja, lai saglabātu līdzsvaru pasaulē. Ironiski, bet viņiem izdevās perfekta atriebība, jo grūti tai laikā būtu atrast starp baltajiem ietekmīgākas ģimenes pārstāvi. Rokfelleru un Nīderlandes valdības oficiālajā versijā viņš noslīka, un, iespējams, viņu apēda haizivis.
