The Beach by Alex Garland

Šo grāmatu es esmu saņēmis kā dāvanu blogeru Ziemassvētku pašapdāvināšanās procesā. Bet tā kā man ir caura galva, es ne par ko nespēju atcerēties, kurš man to iedāvināja. Lūdzu dāvinātāju man atgādināt par sevi! Es pārraku visus grāmatu blogus un nespēju noteikt dāvinātāju.
Filmu, kas balstīta uz šo grāmatu, noskatījos 2000. gadā, kad tā iznāca uz lielajiem ekrāniem. Nevarētu teikt, ka tā man dziļi iekristu sirdī, sirdī iekrita filmas mūzika. To nu gan es cītīgi klausos vēl šobaldien. Bet nu pienāca laiks izlasīt arī pašu grāmatu.
Ričards – profesionāls bekpakeris, viņa ceļojumu areāls ir Dienvidaustrumāzija. Taču atrast tādu īstu cilvēku neskartu dabas stūri paliek arvien grūtāk. Tūristi ir kā siseņi, kas jebkuru skaistu dabas nostūri laika gaitā pārvērtīs par tādu pašu hoteļu kompleksu kā visas citas vietas. Vieta zaudē savu unikalitāti, un īstie bekpakeri, tie, kas skrien tūristu vilnim pa priekšu, meklē jaunas neskartas paradīzes. Ričards tīri nejauši iegūst informāciju par vienu tādu Pludmali, vēl vairāk – viņam ir karte.
Grāmata rakstīta domājot mazlasītājiem. Tās nodaļas ir ļoti īsiņas, bet daudz. Zināms, ka nekas tā nemotivē lasīšanu kā šķietams lasīšanas ātrums. Tas arī piedod sižetam atīstības ātruma pieaugumu, kas šajā gadījumā ir perfekta izvēle. Jo grāmatā jau nekādi spraigie notikumi nenotiek.
Galvenais varonis Ričards ir profesionāls dīkdienis, kas labprāt ceļo pa pasauli ar mazu budžetu. Viņš sevi vismaz savā prātā ir pacēlis pāri parastajam tūristam, kas bez komforta nedodas ne soli. Ričards var mierīgi dzīvot lētos hosteļos un ne par ko neuztraukties. Viņa galvenais vilinājums ir atrast ko tādu, ko tūristi vēl nav sagandējuši. Viņam paveicas – tā ir Pludmale kādā nomaļā salā.
Pludmali rakstnieks mums cenšas pasniegt kā tādu Ēdeni, kurā cilvēki dzīvo mierā un saticībā. Pludmales komūna ir superefektīvs kolhozs, kur daļa audzē augļus, daļa zvejo un pārējie dara palīgdarbus. Lasot kopienas dzīves aprakstu, man gribējās iebļauties SVIESTS!!! Cilvēks ceļo ellē ratā, lai atrastu neskartu vietu un dzīvotu tajā. Tā vietā, lai atstieptu sev līdz konservus un grāmatas sešiem gadiem un slaistītos līdz nemaņai, viņš nodarbojas ar naturālo saimniecību un pārtikas vākšanu. Pārtikas sagatavošanā viņi salīdzinot ar bušmeņiem ir absolūti neefektīvi, un ar to nodarbojas visu dienu. Nopietni – visi bekpekeri pēkšņi sevī atrod zivju harpunētājus un nodarbojas ar to mēnešiem ilgi. Un viņiem tas liekas okei. Ko tad viņi saņem par saviem darbiem komūnas labā? Smilšainu pludmali bez neviena tūrista, okeānu, brīvas svētdienas, marihuānu un taizemiešu mafiju salas otrā pusē.
Komūnas vadības stils ir autoritārs. Ar vadīšanu nodarbojas Sal, viņa caurām dienām to vien dara kā domā par saviem komūnas biedriem. Normāli iekārtojusies, vienu vārdu sakot, reizēm ir noderīgi, ja tu esi kādas vietas pirmatklājējs. Ričardam šāda iekārta tīri labi patīk, rukā no rīta līdz vakaram, un ļauj lai straume viņu nes. Taču viņam ir pāris noslēpumi. Viņam ir alter ego Daffijs, ar to viņš risina saistošas sarunas. Daffijs uzskata, ka Ričards patiesībā ir Vjetnamā. Tas nenoliedzami piešķir sižetam nelielu asumu un neprognozējamību.
Grāmatas autors Pludmales komūnu izmanto kā tādu sabiedrību ilustrējošu daļiņu. Par to, kā Tu esi sabiedrībai vajadzīgs tikai tik ilgi, kamēr tu esi bez problēmām. Tavas problēmas nevienu neinteresē, Pludmalē visiem ir jābūt laimīgiem. Negatīvismu labāk ir pierakt vai nolikt tur, kur neviens viņu neredz. Tam, protams, palīdz regulāra zāles pīpēšana (nesaprotu kā viņi tur vispār darbam motivējas) un komunicēšanas par neitrālām tēmām.
Grāmata ir par to, kas notiek, ja šādā pašnorobežotā pasaulē pēkšņi ielaužas problēmas un sākas nelaimes. Par to kā cilvēki, kuri visi domā tikai par sevi, patiesībā nav nekāda komūna, bet tikai uz brīdi kopā salasījušos cilvēku bariņš. Viņi kopā ir dzīvojuši pāris gadus, bet viens par otru nekā tā arī nezina. Viņi nespēj organizēties krīzes situācijai. Arī Ričards nav nekāds izņēmums, redzot ilūzijas sagrūšanu viņš un vēl pāris biedru vienkārši paņem “pēdu”. Tādi nu viņi ir bēg paši no sevis vairāk nekā no citiem. Pludmale ir tikai vieta, kur aizmirsties, viss pārējais ir tikai attaisnojums.
Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, aizraujošs lasāmais. Sarakstīta tā, lai katrs pats varētu atrast tajā, ko vien vēlas. Galvenais neiedziļināties detaļās, nesākt racionalizēt ceļotāju motivāciju un meklēt pretrunas autora rakstītajā. Noteikti labāka par filmu.
Comments
Līdz šim esmu redzējusi tikai filmu, un dažreiz paklausos tās lielisko Badalamenti sacerēto mūziku. Droši vien derētu izlasīt arī grāmatu. Bet no filmas man radās iespaids, ka šis stāsts vairāk ir metafora, un to nepavisam nevajag analizēt no personāžu darbības ekonomiskās efektivitātes aspektiem. 🙂
Gan jau tev ir taisnība par metaforu, bet es vienkārši nevarēju to pieminēt.
Man ļoti patika šī grāmata. Un nemaz nelikās tāds sviests tā viņu “sistēma”. Lasīju ziemā, kad pats biju mēneša nekā nedarīšanā (pludmalē biju no rīta, pa dienu un vakarā) klusā vietā Indijā.
Bet tu jau diez vai bez atlīdzības ķēri svešiem cilvēkiem zivis, pretī saņemot blakus dzīvojošu mafiju, dzīvojot bez elektrības un tevi nevadīja vietējās pludmales atklājējs.Bet es jau saprotu, ka grāmatas Pludmale ir idealizēta vieta, kas radīta tikai autora mērķim.
[…] aplūkoti, tad varam apskatīt kaut ko no grāmatām ārpus sarakstiem. Piemēram, Ints izlasīja The Beach (to pašu pēc kuras motīviem uzņēma filmu ar Dikaprio galvenajā lomā). Andas blogā par […]