Magelāna mākonis by Staņislavs Lems
Grāmata, kuru izlasīju sava projekta “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” ietvaros. Šķiet, ka sākumā izzvejošu visas zinātniskās fantastikas grāmatas, un uz beigām paliks ne šis, ne tas.
Rit 3123. Gads. Zemes iedzīvotāji jau ir apguvuši Saules sistēmu un ir nolēmuši spert pirmo soli uz zvaigznēm. Tiek uzbūvēts milzīgs zvaigžņu kuģis Gea, kura ekipāža būs skaitāma simtos. Tā maksimālais ātrums būs 190’000 km/s, un tuvāko zvaigzni Centaura Proksimu tas sasniegs astoņu gadu laikā. Grāmatas galvenais varonis – jauns ārsts arī piedalās šajā ekspedīcijā, un ar viņa palīdzību autors cenšas atainot uz nākotnes fona nopietnas sociālās, zinātniskas un filozofiskas problēmas, kuras, pēc viņa domam, nodarbinās cilvēci mūsu ēras ceturtā gadu tūkstoša sākumā.
Šī ir vecā stila zinātniskā fantastika. Tāda, kas padomju laikā gāja uz Urrā! Komunisms ir uzvarējis jau daudzus gadsimtus, cilvēki sen atteikušies no privātīpašuma. Indivīdi var darīt, ko viņi vēlas, atrast paši savu vietu savā dzīvē, nerūpējoties par tādu sīkumu kā nauda. Sliņķu nav vispār, visi mācās institūtos, melnos darbus dara roboti. Nākotnes sasniegumiem būtu jāpārsteidz lasītāju ar savu vērienu, katram pēc vēlmēm ir pieejams helikopters, ja vēlies vari aizlidot uz Mēnesi vai Marsu. Gribi piedalīties olimpiskajās spēlēs, uzraksti pieteikumu. Cilvēkiem ikdienā palīdz skaitļojamās mašīnas, no kurām dažas veic pat desmit miljonus operāciju sekundē, un visa informācija glabājas kristāliņos. Ceļš uz zvaigznēm ir nākamās tūkstošgades lielākais sasniegums, un tas nekas, ka rezultāti būs tikai pēc sešpadsmit gadiem. Šis pasākums ir tā vērts, lai veiktu varoņdarbus.
Rakstnieks tēliem pievēršas ļoti maz, viņa galvenais varonis kuģa ārsts vairāk nodarbojas ar zinātnes sasniegumu apspriešanu, nekā ar savu personīgo dzīvi. Nākotnes cilvēkiem jūtu izpausmes acīmredzot būs tikai blakus sēdēšana un rokas turēšana. Es te nerunāju par pienākuma apziņu, tā ir viņu dominējošā sajūta. Varbūt vairs nespēju identificēt netiešos autoram mājienus, jo par mīlestību tiek runāts daudz, bet darīts nekas. Te gan nākas atcerēties, ka autors ir tehnokrāts, un kibersmdzenes viņam noteikti ir interesantāka ideja nekā vecā labā mīlestība. Pārējā kuģa apkalpe arī ir visnotaļ normāli cilvēki, kuri sarunās runā tikai par augstām lietām vai par savas profesijas funkciju sabiedrībā. Labi, ka lēmumu pieņemšanā visi viņi ir tikpat spontāni kā mūsdienu ļaudis, un pārāk uz kibersmadzenēm un automātiem nepaļaujas. Pareizajās vietās tēliem ir novērojama spēja pašuzupurēties, lai glābtu biedrus, tad viņi tiek saukti par varoņiem.
Šo grāmatu es reiz jau esmu lasījis, un kauns teikt – viņa man šķita garlaicīga. Autors te nez kādēļ nav ievietojis sev piemītošo asprātību un piedzīvojumus. Arī varoņu varonība šeit šķiet visnotaļ vāja, lielākoties nevajadzīga savu kļūdu labošana. Maiteklis. Piemēram, iet meteorītu lietus laikā labot radiomastu uz asteroīda un iekāpt meteorīta nobeigta pašu automāta radioaktīvajā enerģijas blokā. Gāja labot, lai biedri klusuma dēļ nesadomātu griezt kuģi apkārt, un beigās kuģis dabū pagriezties idiotisma dēļ. Vai arī daļai komandas uzrīko dumpi ar vēlmi visiem iziet atklātā kosmosā. Visus nomierina vēsturnieka runa par to, ka varoņi tā nedara. Pie vainas ir tas, ka autors par visu varu grib pierādīt, ka komunisms ir vienīgā ideālā nākotnes iekārta un veic neslēptu tās reklāmu. Es esmu lasījis daudz labākus šī autora darbus, kas arī balstās uz materiālismu, bet tie ir daudz dzīvāki.
No ironijas šai grāmatā vislabākais bija mūsu nākotnes pēcteču nespēja identificēt mūsu laika periodu. Viņi vienmēr jauc mūsdienas ar viduslaikiem, jo tas tak bija tik sen atpakaļ, ka patiesībā ir vienalga, kā tie mežoņi atlanti ir dzīvojuši. Diezgan labi autors arī kritizē mūsos mītošo vēlmi mērīt visu pēc sava mēra, neiedomājoties, ka citas būtnes varētu būt kardināli atšķirīgas.
Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Autors diezgan labu stāstu ir pārvērtis par koksnainu komunisma reklāmu, kurā biedri sitās kā traki, lai sasniegtu ideālus. Grāmatas iznākšanas laikā gan šis romāns noteikti bija pietiekoši futūristisks un gaišu nākotni sološs.
Comments
Šito pirmoreiz izlasīju diezgan agri bērnībā, un man diez ko neiepatikās. Domāju, ka varbūt vnk par agru, bet arī vēlākos gados- drusku labāk bija, bet nekāda lielā patika neradās. Laikam ir kā Tu saki- kopumā pagarlaicīgi. Tehnoloģijas ir, stāsts ir, bet kaut kā tomēr pietrūkst.
Mani arī īpaši neuzbudināja, kad pirms dažiem gadiem izmēģināju pārlasīt. Nokaitināja arī Nemitīgās atsauces uz 20. gadsimtu, jo neba mēs tagad to vien daram kā runājam par 11. gadsimtu. Ironiju par vēsturisko iedomību, imo, varēja izteikt arī krietni neuzkrītošākā veidā.
Es arī biju cerējis, ka pārlasot tagad manas domas mainīsies, bet nekas nemainījās. Labi pāris lietas sapratu labāk, novērtēju Lema spējas futuroloģijā, bet grāmata viņam nav izdevusies.
[…] ar grāmatu apskatiem- no Andas Bāreņu pavēlnieka dēls, Ints turpina strīpmuguru sēriju ar Magelāna mākoni, Mairita savilka vairākas grāmatas īsajās atsauksmēs, Ilze par grāmatu Laimīgie lasa […]
Plaukta lasīšanas secībā iznāca lasīt tūlīt pēc Andromedas miglāja. Nu zin’… zin’… varbūt uz kontrasta principa, bet tagad pat iepatikās. Varbūt vnk pienācis īstais (sirmais) vecums 🙂 Katrā ziņā salīdzinājumā ar Andromedu tēli ir daudz cilvēciskāki. Tas mazais puišelis, kas grib sev visus saldumus un rotaļlietas… Tas jau nekas, ka, kļuvis pieaudzis, viņš pats pamato privātīpašuma nejēdzību. Agrāk stāstījuma ievads līdz lidojumam šķita nevajadzīgi garš; tagad tā liekas gandrīz vai labākā stāsta daļa.
Stāstītājs gan ir tāda padīvaina personība, drusku tāds kā aprobežots tips, kas daudz ko nesaprot, nenojauš, nepamana. Pirmkārt jau pats nekad īsti nav zinājis, ko grib- te pastudējis mehāneiristiku, te vēl kaut ko, beigās pārmeties uz medicīnu. Nu labi, it kā jau tā doma, ka vajadzīgi daudzpusīgi speciālisti, tomēr konkrētais personāžs iznācis tāds ne cepts ne vārīts. Tīri vai jābrīnās, kāpēc tieši viņu Zorins izvēlas pāriniekos kosmiskās stacijas celtniecībai.
Personāžu vārdi gan tādi īpatnēji, gandrīz tāpat kā Andromēdā.
Iekrišana salauztajā automātā tāda kā aiz matiem pievilkta. Kas- asteroīds bija par mazu, ka nevarēja apiet apkārt?
Un kāda joda viņi turpina rakstīt ar krītu uz tāfeles? Vai tad interaktīvo tāfeļu nebija??
Mn pie nepatikas liela daļa vainas bija stāstniekam, nespēju viņam just līdzi un nākotnes ļaudīm arī ne. Kas zin izlasīšu vēl pēc 20 gadiem iespējams iepatiksies 😉
Izlasiet lappuses,kur Lems apraksta skatu uz Kosmosu.
ne visi fantasti speja izdomat mobilos telefonus, WI-FI,zib atminas (trionu kristalus. Andromedas miglaja to tocno nebija Te Lems ir soli prieksa