Navigate / search

Pēdējā atlanta atgriešanās by Aleksandrs Šaļimovs

Pēdējā atlanta atgrišanās

Šaļimovam kā zinātniskās fantastikas autoram manā bērnībā bija liela ietekme, pāris grāmatas esmu blogā jau paspējis aprakstīt lasot “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” Nenoturējos un paņēmu vienu no saviem bērnu dienu favorītiem. Pie šīs grāmatas es tiku pasūtot to pa pastu, reiz bija tāds pasākums pirms amazon laikiem, kad no avīzes izgriezi anketiņu, atzīmēji, ko vēlies pasūtīt un aizsūtīji pa pastu. Un tad kādu dienu tev atnāca vesela kaudze ar grāmatām. Man kā lauku puikam un tāli no grāmatbodēm dzīvojošam, tāds pasākums bija īsts atspaids iekrātās naudas notriekšanai.

Grāmata sastāv no sešiem stāstiem, un tie pēc būtības ir tipiski autora daiļdarbi. Viņa galvenās vadlīnijas ir – nākotnē ir iestājies komunisms, padomju zinātnieki ir vislabākie, mūsu tagadnes attieksme pret apkārtējo pasauli rada draugus pašu nākotnei, citplanētiešu iespējamība. Viņa stāstos galvenais ir un paliek cilvēks ar visām savām vājībām un, lai arī nākotnē viņi kļūst arvien gudrāki, pēc būtības viņi ir un paliek cilvēki, kas gatavi ziedoties savu mīļo un citu labā.

Tagad nedaudz par katru stāstu:

Planētas attīrītāji – Viraks ir plaša struktūra, kas nodarbojas ar Zemeslodes attīrīšanu. Mūsu laikos mēs biosfēru esam tā sagandējuši, ka darba pietiek mūsu pēctečiem vēl simtiem gadu. Ir nogremdēti ķīmiskie ieroči, kodolatkritumi un pat izbūvēti slepeni militārie objekti. Īvs ir viens no attīrītājiem, kuram nākas aiz mums sakopt. Stāsts ir vairāk kā nākotnes ilustrācija, (tajā gan nav interneta, un komunikācijas ar pašvakas) kurā iestājies komunisms, un ar dīkdienību nodarbojas vien 40 miljonu zemes iedzīvotāju. Tāda ekskursija pa Atlantiju, Kluso okeānu un Sarunas ar vecajiem jūras vilkiem. Bērnībā labi rosināja fantāziju, tagad stabils darbs.

Pēdējā atlanta atgriešanās – mīļākais grāmatas stāsts, esmu to pārlasījis neskaitāmas reizes. Kad lasīju, tad vēl nemaz nezināju, ka pats arī kādreiz aizbraukšu uz Madeiru, kas šajā stāstā ir viena no Atlantīdas provincēm. Atlantīdas tēma mani vienmēr ir fascinējusi. Stāstā centrālais temats, par to ka nopietni zinātnieki reizēm par daudz ignorē leģendas, par to, ka tehnoloģijas jālieto pārdomājot visus aspektu un, ka karš pie laba gala nenoved.

Kas nospiedīs bremzi – īss stāstiņš par bruņošanās sacensību un zinātnieku vietu tajā. Labs, bet par nodrāztu tematu.

Mūris – distopisks stāstiņš par cilvēkiem, kas izdzīvojuši pēc kodolsprādziena. Visiem viņi ir miruši, tikai paši sev viņi vēl ir dzīvi.

Trešais gredzens – mans otrs mīļākais stāstiņš par Faetonu. Arī par to, cik kari ir slikti, un kādēļ Faetona atliekas ir bīstamas pat nākotnes pētniekiem. Fiziski varbūt Saules sistēmā tas nebūtu iespējams, bet stāstam tas piedod negaidītu atrisinājumu.

Tikšanās uz Aostas – par mazo planētu kolonizēšanu, un cik iespējams mēs esam nespējīgi atpazīt sev svešas saprātīgas būtnes.

Grāmata man patīk vēl joprojām – 7 no 10 ballēm. Pārlasot desmito reizi nav vairs tas kā pirmo, bet joprojām lasāma. Ja vēl nav nācies izlasīt un nebaidies no komunistiskās gaišās nākotnes, ieteiktu izlasīt.

Ancillary Justice (Imperial Radch #1) by Ann Leckie

Ancillary Justice

Izskatās, ka sākšu lasīt jaunu kosmisko operu, jau tagad gaidu, kad varēšu tikt pie nākamās grāmatas. Paldies cilvēkiem, kas man šo grāmatu goodreads (Ieva) un twiterī (Spīgana), tagad man būs vēl viena grāmatu sērija un autore, kuras darbus ar nepacietību gaidīt.

Uz tālas ledus planētas kareive Breq ir gandrīz sasniegusi savu mērķi. Reiz viņa bija Justice of Toren milzīgs kosmosa kuģis ar mākslīgo intelektu, kas varēja pakļaut veselas planētu sistēmas. Viņa nodrošināja Radch Impērijas ekspansiju galaktikā, bet vienudien tas viss beidzās. Kuģi iznīcināja nodevība, un viņas saprāts palika tikai vienā cilvēka ķermenī. Taču šis saprāts alkst atbildes uz pāris jautājumiem, un viņa galvenais atlikušās dzīves mērķis ir atriebība.

Jautājumi nav no vieglajiem, un risinājumi arī nav diez ko patīkami. Kosmosa kuģa fragments atrodas uz nesēja cilvēka, reiz sasaldētas saprātīgas būtnes, kuras kuģi savām vajadzībām atsaldē, izdzēš iepriekšējo informāciju un padara to par daļu no sevis. Šādu daļu var būt tūkstošiem un visas viņas ir savā starpā savienotas. Lasot man uzreiz radās jautājums un kā ar sinhronizāciju, kur ir centrālā datu bāze, ja divi fragmenti ilgu laiku atrodas šķirti un to savstarpējā datu apmaiņa nenotiek, vai rezultātā kopējais AI ir spējīgs izlīdzināt atšķirības. Izrādās, ka manas šaubas par risinājuma efektivitāti ir sižeta pamatā. Bet tālāk neizteikšos, lai nenomaitātu citiem lasītprieku.

Sižeta līnija, ja esam godīgi pret sevi, nav nekas unikāls zinātniskās fantastikas žanram. Mākslīgie intelekti ir nodarbinājuši cilvēku prātus jau sen. Tāpat kā jautājums, kur ir vieta cilvēkam, ja pasauli vada mākslīgais intelekts (AI), un kāds ir šis AI. Radch Impērija balstās tieši uz AI, šī civilizācija jau sen ap savu zvaigzni ir izveidojusi Daisona sfēru un ļoti rūpējas par savas civilizācijas saglabāšanu. Lai pasargātu savu civilizācijas kodolu neskartu, viņi ir iekarojuši diezgan lielu kosmisko impēriju, kurai jākalpo kā buferim starp teorētisko pretinieku un Radch centrālo sistēmu. Viss rit labi līdz Radch sastopas ar līdzvērtīgu pretinieku un ir spiesta noslēgt sev neizdevīgu līgumu. Šis līgums aptur ekspansiju un impērijā sākas nopietnas pārmaiņas, kas ietekmē pilnīgi visas sfēras. Šajā vidē tad arī darbojas Justice of Toren kosmiskas kuģis. Jā, šīs grāmatas galvenais varonis ir kosmosa kuģis (tas gan arī nav nekas jauns, palasiet Banksa Kultūras ciklu).

Autores galvenais varonis konsekventi, runājot par citiem cilvēkiem lieto personas vietniekvārdu “she”. Šī lieta mani sākumā mulsināja, sāku filosofēt par to, ka AI iespējams ir vienalga pie kāda dzimuma pieder būtne. Tad iespējams, ka Radch valodā šim vārdam ir kaut kāda dziļāka jēga. Beigu beigās nonācu pie secinājuma, ka autore to vienkārši ir iebāzusi tur, lai mulsinātu lasītāju. Godīgi AI, kurš spēj kontrolēt tūkstošiem savu fragmentu, nolasīt informāciju no apkārtnes, skanēt un zondēt, nespēs noteikt sarunu biedra dzimumu, tas ir vienkārši smieklīgi un nepraktiski. Sevišķi ņemot vērā, ka kosmosa kuģi strādā ar saprātīgām būtnēm un izšķir to emocijas. Taču, kā vēlāk izrādījās esmu nepietiekami cītīgi lasījis grāmatu, Radch pārstāvjiem dzimums ir tik nenozīmīga lieta, ka viņi lieto dzimtei nespecifisku vietniekvārdu, kas tekstā reprezentēts ar she.

“She was probably male, to judge from the angular mazelike patterns quilting her shirt. I wasn’t entirely certain. It wouldn’t have mattered, if I had been in Radch space. Radchaai don’t care much about gender, and the language they speak—my own first language—doesn’t mark gender in any way. The language we were speaking now did, and I could make trouble for myself if I used the wrong forms.”

Pasaule ir tipiska, kosmiskā impērija ar daudzām planētām, starpstacijām un transporta vārtiem. Izņemot AI fragmentāciju praktiski netiek pievērsta nekāda cita uzmanība tehnoloģiju attīstībai. Tāpat minimāli tiek sniegta informācija par apmeklētajām pasaulēm. Kaut cik bija aprakstīta kādas Ledus planētas ikdiena (viņi tur ēd kāpostus, starp citu). Var redzēt, ka autore šajā lietā ir iesācēja un arī ekspansijas ekonomiskos pamatus vairāk balsta uz Romas Impērijas precedentu, nevis iedziļinās jautājumā pēc būtības. Viņa faktiski nesaprot, ka attīstot kosmosa transportu līdz noteiktam līmenim (Šeit jau civilizācija ir uzbūvējusi Daisona sfēru. Tas ir tad, kad civilizācija vairs nevēlas zaudēt nevienu vatu no zvaigznes enerģijas un ievieto to tādā kā dobā lodē, kuras uzdevums ir uztvert visu zvaigznes starojumu. Būtībā tas nozīmē visas planētas un asteroīdus pārveidot šīs sfēras virsmā.), iekarot kādu planētu resursu dēļ ir pilnīga bezjēdzība. Tādēļ visa tā namu tirgošanās par ietekmi uz jaunajām planētām nepārliecināja. Cita lieta – ekspansija, lai novērstu potenciālus draudus, bet tas neprovocētu uz nepārtrauktu ekspansiju tūkstoš gadu garumā.

To visu apdomājot, mākas vien secināt, ka stāsts mums vairāk ir par AI, kurš jūt, kuru var aizvainot un, kurš grib kā labāk. Par tādu Ai, kurš nebūt nav pilnīgi racionāls un kurš tūkstošgadu laikā ir kļuvis pārāk līdzīgs cilvēkam, lai pats sevi spētu no tiem nošķirt. Viņa mērķis pēc būtības ir atriebība, atriebt savu un savas komandas bezjēdzīgo nāvi un pie reizes iznīcināt šīs bojāejas iemeslu uz visiem laikiem. Pacelt konfliktu no aizkulišu cīņām līdz atklātam karam. Tomēr biju no grāmatas sagaidījis ko nedaudz vairāk.

Pozitīvais – aizraujošs sižets, labi varoņi un viņu pagātne, interesantā veidā pasniegti notikumi un to interpretācija, praktiski nav liekvārdības. Sižeta centrālais katalizators ir brīnišķīga ideja.

Ne tik labais – pasauli vajadzētu nedaudz pieslīpēt, sevišķi ekonomiku un loģistiku, dot nedaudz vairāk mājienus par Radch vēsturi un par Impērijas valdnieci Anaander Mianaai, bet gan jau ar laiku tas  viss būs.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Personāži te ir daudz spilgtāki par dekorācijām, un tā arī ir grāmatas galvenā vērtība. Te AI savā starpā nekomunicē ar simbolu rindām, bet verbāli kā cilvēki. Autore mēģina atbildēt uz jautājumu, kāda būs sabiedrība, ja to pārvaldīs AI, viņai šī pasaule nebūt nav mūžīgās laimības zeme, bet nevarētu teikt, ka tā būtu drūmā distopija.

Alu Lauva by Žozefs Ronī vecākais

Alu lauva

Bērnībā man šāda veida grāmatas par pirmatnējo cilvēku dzīvi dikti patika, izlasīju, šķiet, visas, kas bija pieejamas. Šī nebija izņēmums. Tādēļ, lasot “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” lasīšanas projektā viņa ātri vien sagaidīja savu kārtu.

Uns un Zurs ir akmens laikmeta cilvēki. Abi ir hominīdi, bet nāk no dažādām ciltīm. Zurs – vahu cilts loceklis, saukts par cilvēku bez pleciem. Ir apķērīgs un spēj plānot, taču viņa cilts ir gājusi bojā. Uns – ulamru cilts pārstāvis ar intelektu neizceļas, drīzāk suiciāls tips. Pasauli uztver pēc stiprāks vājāks principa. Pats ne no kā nebaidās, bet paļaujas uz Zura spriedumu. Abi jaunieši ir nolēmuši atklāt savai cilti jaunu medību laukus un dodas tālā ceļā. Ceļā viņi uz­sāk cīņu ar zobenzobu tīģeri mahairodu un milzu žņau­dzējčūsku, sadraudzējas ar meža ļaudīm un paglābj vi­ņus no kareivīgās asinskārās uguns ļaužu cilts, pieradina milzīgo alu lauvu, kas savukārt ne vienu reizi vien nāk palīgā jaunekļiem.

Grāmata ir sarakstīta ļoti vienkāršā valodā. Teikumi īsi un galvenie varoņi nekādi. Viņi ir autora instruments, lai izrādītu lasītājam aizvēsturisko akmens laikmeta pasaule. Teksta lielāko daļu sastāda dzīvnieku nosaukumi. Toz Uns ar Zuru vai nu vēro no tālienes, vai arī cīnās pret tiem. Plēsēji visi kā viens te ir iecienījuši hominīdu gaļu, un katrs lielāks kaķveidīgais labprāt viņus apēstu. Bet Unam ir nopietna milna, tā ka nav par ko uztraukties. Ne sliktāk par kaķveidīgajiem cilvēkus medī arī atsevišķas ciltis. Vai tas nepieciešams rituāliem, vai kādiem citiem pasākumiem autors mums nepastāsta. Taču viņš ir gatavs dzīt veselus deviņus šīs cilts locekļus cauri savannai, lai medītu pāris cilvēkus. Un tas neskatoties uz to, ka ēdamā tur čum un mudž. Tagad, kad esmu daudz salasījies antropologus, varētu autoram aizrādīt, ka viņa uzskats par eksokanibālismu ir visnotaļ virspusīgs.

Uns un Zurs nav radījumi, kuriem lasītājs varētu just līdzi, viņiem galvā ir tikai pāris aprautas domas, un iekšējā pasaule arī ēst  – gulēt līmenī. Zurs gan reizēm domā par zvaigznēm un štuko, kas kurina visus tos ugunskurus. Pasaules atskaites punkts viņiem ir citu cilts locekļu sasniegumi. Ja kāds ir pieradinājis mamutus – super, bet, kad Zurs pieradina alu lauvu, viņš vismaz sev šķiet pārāks par visiem citiem cilts locekļiem. Uns savukārt sajūt savu vērtību nositot mahaidoru. Tai pat laikā, kad abi jaunieši tiek pie skuķiem (Vilku mātes ciltij uguns ļaudis bija apkāvušas visus džekus), viņi nez kādēļ sāk runāt par kāzām, plānot notikumus pusgadu tālā nākotnē. Te gan pie vainas noteikti ir autora problēmas ar seksa iekļaušanu grāmatā, laiki nebija tie. Jā, es zinu, ka primitīvo cilšu precību rituāli mūsu cilvēkam liktu saķert galvu un šādā lietā nemaz neielaisties. Bet te šis nenoliedzami interesantais aspekts aprobežojas ar parastu uzsišanu pa krūtīm un pasludināšanu par sievu.

Kā jau lielākajai daļai no bērnības grāmatām, arī šī pēc pārlasīšanas atstāja tikai skumjas. Teikumi īsi, sižets nekāds. Darbība vairāk ir aprakstoša nekā vēstoša vai analizējoša. Atbilstība vēsturei ir tik minimāla, ka grāmatu droši var likt pie fantāzijas žanra. Loti pašvakas fantāzijas. Ja nevelk nostalģiju pēc bērnības un nevēlies sagandēt savu labo iespaidu par bērnības grāmatu, turies no viņas pa gabalu. Lieku 6 no 10 ballēm. Lasīt jau var, bet vai vajag?

Šāviens by Anatolijs Ribakovs

Šāviens

Godīgi sakot, šo grāmatu nekad nebūtu izlasījis, ja vien nebūtu vēlme apgūt visu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju. Tātad nācās vien saņemties un lasīt cauri.

Padomju Savienībā ir NEPa laiki. Valsts nav tikusi galā ar iedzīvotāju apgādi un uz kādu laiku ir nodevusi šo funkciju privātuzņēmēju rokās. Privātuzņēmēji ir dažādi, taču lielākoties viņi nodarbojas ar valsts uzņēmumu izzagšanu un privātā kapitāla uzkrāšanu. Galvenais varonis Miška ir patiess komjaunietis un viņam kremt šādas antisabiedriskas parādības un kapitālisma paliekas. Viņš nevēlas uz tām pievērt acis un asi nostājas pret jebkuru nelikumību. Tas tad ir arī grāmatas galvenais vadmotīvs – cīņa pret kapitālisma paliekām.

Sāksim ar vēsturisko daļu, neapšaubu, ka Nepa laikos cilvēki fenderēja valsts īpašumu uz pilnu klapi bez nekādiem kompleksiem. Ja bija iespēja un uzņēmība, cilvēki vāca sev, diez vai cilvēku daba būs daudz mainījusies. Cilvēki ir zaguši, zaga un zags. Te kā izlaupīšanas piemērs kalpo kāds tekstiluzņēmums, no kura produkcijas laiku pa laikam kāda daļa no saražotā tiek norakstīta kā brāķis. Brāķis tas ir tikai pēc papīra. Šo “brāķi” veiksmīgi tālāk iztirgo kāds Valentīns Valentinovičs. Sīks blēdis ar sapni par lielo rubli. Ir skaidri saprotama arī Miškas problēma sadzīvot ar šādu situāciju. Pēc viņa pārliecības cilvēkam ir jābūt godīgam jāstrādā un jāceļ jaunā sabiedrība.

Grāmatas personāži ir visai kolorīti un ar tādām iekaukām kā Furgons, Oksķeris, Vāvere. Miška ir īstens komjaunietis, viņam ar to vadīšanu varbūt tik labi neveicas, bet viņā ir taisnīguma uztvere un viņš prot atšķirt mazbūtiskas lietas no svarīgām. Dienās plāno būt par izmeklētāju un tādēļ nodarbojas ar dažādu noziedznieku atmaskošanu jau no bērnības.

Vitjka (saukts arī Alfons Dodē) ar savu puskriminālo bērneļu grupu simbolizē to cilvēku grupu, kurus var pievērst kopējai lietai, ja vien pacenšas. Galvenais laikus parādīt pareizo ceļu un neļaut sapīties ar kriminālelementiem.

Genka, lai arī atainots kā nedaudz komisks pārcentīgs komunistiskās idejas ieviesējs dzīvē, man šķita totāls atsaldenis. Tādiem galvā nekad nesadzīvo vairāk par vienu ideju, toties ja, kas tur ieperinās, tad to ārā var dabūt tikai lomiku.

Gramša – gribētu būt blatnijs, bet nav ne prāta ne iemaņu, viņa liktenis ir būt kraiņijam. Viņam nav vieta ne zagļu barā ne komjauniešu pulciņā.

Valentīns – noteikti justos labi arī pēc PSRS sabrukšanas, vienmēr atradīs sev vietu zem Saules. Nebaidās kādu iegāzt, pašantažēt, izmantot pakalpiņus un ja vajag tad kārtot lietas po poņatijam.

Jurijs – pielīdējs un šestaks, kura vēlmi dzīvot kā buržujam atbalsta Valentīns. Tipisks buržujiem pārdevies jaunieša tēls, staigā samta žaketē ar lakkurpēm kājās.

Sviridorovs – izmeklētājs, kurš ir absolūts neefektivitātes kalngals, grāmatā kalpo kā lietu nofinalizētājs, galu gala Miška jau nepratinās rūdītus noziedzniekus.

Ja atmet ideoloģisko sadaļu, tad stāsts ir tīri labs par padomjlaiku sākuma bērnu dzīvi. Laiku, kad bads vēl bija visu atmiņās, un bērnus neviens nepieskatīja. Papildus skolai tiem bija jāstrādā arī fabrikās un jāizprot jaunā pasaules iekārta. Skaidra lieta, ka buržuji tiek marģinalizēti, un tie ir spekulanti, noziedznieki un vispār vāji cilvēki. Vispār grāmatā vietām ir atrodami izcili citāti.

“Cilvēks, kas lakkurpes paceļ kulta līmenī ir kā tukša muca”; “Mīlestība iespējama tikai uz kopējiem idejiskiem pamatiem”; “Labi sakošļāts ēdiens – veselības ķīla”.

Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, lasīt var. Izlasījis līdz pusei sapratu, ka šī ir sērijas trešā grāmata, pirmās ir Kortiks un Bronzas putns. Bet tā kā tajos laikos cilvēki vēl prata sarakstīt grāmatas tā, ka tās lasāmas katra atsevišķi, tad neko zaudējis izlasot šo grāmatu pirmo neesmu.

The Beach by Alex Garland

The Beach by Alex Garland

Šo grāmatu es esmu saņēmis kā dāvanu blogeru Ziemassvētku pašapdāvināšanās procesā. Bet tā kā man ir caura galva, es ne par ko nespēju atcerēties, kurš man to iedāvināja. Lūdzu dāvinātāju man atgādināt  par sevi!  Es pārraku visus grāmatu blogus un nespēju noteikt dāvinātāju.

Filmu, kas balstīta uz šo grāmatu, noskatījos 2000. gadā, kad tā iznāca uz lielajiem ekrāniem. Nevarētu teikt, ka tā man dziļi iekristu sirdī, sirdī iekrita filmas mūzika. To nu gan es cītīgi klausos vēl šobaldien. Bet nu pienāca laiks izlasīt arī pašu grāmatu.

Ričards – profesionāls bekpakeris, viņa ceļojumu areāls ir Dienvidaustrumāzija. Taču atrast tādu īstu cilvēku neskartu dabas stūri paliek arvien grūtāk. Tūristi ir kā siseņi, kas jebkuru skaistu dabas nostūri laika gaitā pārvērtīs par tādu pašu hoteļu kompleksu kā visas citas vietas. Vieta zaudē savu unikalitāti, un īstie bekpakeri, tie, kas skrien tūristu vilnim pa priekšu, meklē jaunas neskartas paradīzes. Ričards tīri nejauši iegūst informāciju par vienu tādu Pludmali, vēl vairāk  – viņam ir karte.

Grāmata rakstīta domājot mazlasītājiem. Tās nodaļas ir ļoti īsiņas, bet daudz. Zināms, ka nekas tā nemotivē lasīšanu kā šķietams lasīšanas ātrums. Tas arī piedod  sižetam atīstības ātruma pieaugumu, kas šajā gadījumā ir perfekta izvēle. Jo grāmatā jau nekādi spraigie notikumi nenotiek.

Galvenais varonis Ričards ir profesionāls dīkdienis, kas labprāt ceļo pa pasauli ar mazu budžetu. Viņš sevi vismaz savā prātā ir pacēlis pāri parastajam tūristam, kas bez komforta nedodas ne soli. Ričards var mierīgi dzīvot lētos hosteļos un ne par ko neuztraukties. Viņa galvenais vilinājums ir atrast ko tādu, ko tūristi vēl nav sagandējuši. Viņam paveicas  – tā ir Pludmale kādā nomaļā salā.

Pludmali rakstnieks mums cenšas pasniegt kā tādu Ēdeni, kurā cilvēki dzīvo mierā un saticībā. Pludmales komūna ir superefektīvs kolhozs, kur daļa audzē augļus, daļa zvejo un pārējie dara palīgdarbus. Lasot kopienas dzīves aprakstu, man gribējās iebļauties SVIESTS!!! Cilvēks ceļo ellē ratā, lai atrastu neskartu vietu un dzīvotu tajā. Tā vietā, lai atstieptu sev līdz konservus un grāmatas sešiem gadiem un slaistītos līdz nemaņai, viņš nodarbojas ar naturālo saimniecību un pārtikas vākšanu. Pārtikas sagatavošanā viņi salīdzinot ar bušmeņiem ir absolūti neefektīvi, un ar to nodarbojas visu dienu. Nopietni – visi bekpekeri pēkšņi sevī atrod zivju harpunētājus un nodarbojas ar to mēnešiem ilgi. Un viņiem tas liekas okei. Ko tad viņi saņem par saviem darbiem komūnas labā? Smilšainu pludmali bez neviena tūrista, okeānu, brīvas svētdienas, marihuānu un taizemiešu mafiju salas otrā pusē.

Komūnas vadības stils ir autoritārs. Ar vadīšanu nodarbojas Sal, viņa caurām dienām to vien dara kā domā par saviem komūnas biedriem. Normāli iekārtojusies, vienu vārdu sakot, reizēm ir noderīgi, ja tu esi kādas vietas pirmatklājējs. Ričardam šāda iekārta tīri labi patīk, rukā no rīta līdz vakaram, un ļauj lai straume viņu nes. Taču viņam ir pāris noslēpumi. Viņam ir alter ego Daffijs, ar to viņš risina saistošas sarunas. Daffijs uzskata, ka Ričards patiesībā ir Vjetnamā. Tas nenoliedzami piešķir sižetam nelielu asumu un neprognozējamību.

Grāmatas autors Pludmales komūnu izmanto kā tādu sabiedrību ilustrējošu daļiņu. Par to, kā Tu esi sabiedrībai vajadzīgs tikai tik ilgi, kamēr tu esi bez problēmām. Tavas problēmas nevienu neinteresē, Pludmalē visiem ir jābūt laimīgiem. Negatīvismu labāk ir pierakt vai nolikt tur, kur neviens viņu neredz. Tam, protams, palīdz regulāra zāles pīpēšana (nesaprotu kā viņi tur vispār darbam motivējas) un komunicēšanas par neitrālām tēmām.

Grāmata ir par to, kas notiek, ja šādā pašnorobežotā pasaulē pēkšņi ielaužas problēmas un  sākas nelaimes. Par to kā cilvēki, kuri visi domā tikai par sevi, patiesībā nav nekāda komūna, bet tikai uz brīdi kopā salasījušos cilvēku bariņš. Viņi kopā ir dzīvojuši pāris gadus, bet viens par otru nekā tā arī nezina. Viņi nespēj organizēties krīzes situācijai. Arī Ričards nav nekāds izņēmums, redzot ilūzijas sagrūšanu viņš un vēl pāris biedru vienkārši paņem “pēdu”. Tādi nu viņi ir bēg paši no sevis vairāk nekā no citiem. Pludmale ir tikai vieta, kur aizmirsties, viss pārējais ir tikai attaisnojums.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, aizraujošs lasāmais. Sarakstīta tā, lai katrs pats varētu atrast tajā, ko vien vēlas. Galvenais neiedziļināties detaļās, nesākt racionalizēt ceļotāju motivāciju un meklēt pretrunas autora rakstītajā. Noteikti labāka par filmu.

Невменяемый отшельник (Невменяемый колдун #11) by Юрий Иванович

Невменяемый отшельник

Domāju, ka šo apskatu ir vērts sākt ar citātu no Bībeles: “Pētera 2:22 Bet viņiem ir noticis pēc sakāmā vārda patiesības: suns atgriežas pie sava paša vēmekļa, kā arī: cūka mazgājusies atkal vārtās dubļos.” Ar mani ir kā ar tiem grēciniekiem – katru reizi nosolos: viss, pietiek, vairāk nelasīšu, bet iznāk jauna sērijas grāmata, un es atkal veltu veselu vakaru lasīšanai.

Kremonam šoreiz nepaveicas, dzīve pagriežas tā, ka viņam nākas kļūt par vientuļnieku. Un ne jau tādā vientulībā, kurā dzīvot ar komfortu un bez kreņķiem, nē, viņš īr nonācis totāli izolētā pasaules daļā, kuru no visas pārējās pasaules ierobežo maģiska barjera un ārā tikt nav iespējams. Te jau tūkstošiem gadu neviens saprātīgais nav spēris kāju, nav neviena ar ko aprunāties un dalīties bēdās. Bet Kremons jau nebūtu Kremons, ja arī šādā tukšā vietā neatrastu sev piedzīvojumus.

Grāmatas sižets risinās pēc jau ierastās klišejas. Kremons nonāk svešā vietā un ar savām maga spējām un apķērību, noskaņo tās vietas iedzīvotājus sev par labu tā, ka tie, nabagi, ir gatavi pamest visu savu pašcieņu un mesties apkārtējās pasaules skavās. Kremonam par to tiek vissmukākā meiča, daudz bagātību, artefaktu un precību piedāvājumi. Finālā ienaidnieki satriekti lupatās, Kremons – varonis, visi laimīgi. Bonusā atklāta jauna saprātīga rase, kas pāris tūkstošus gadus mitinājusies pazemē. (pat šo ideju viņš ir nospēris no vienas agrākas sērijas grāmatas).

Ja viena – divas grāmatas ir ar šādu sižetu, vēl ir ok, bet ja vienpadsmitā pēc kārtas, tad tas kļūst apnicīgi. Skatoties uz sevi gan varu teikt, ka šāda grāmatu rakstīšanas formula acīmredzot strādā vismaz uz mani noteikti. Pēc nopietnām pārdomām secināju, ka tas kas mani piesaista šai sērijai, ir pasaule. Trīskāršās varavīksnes pasaule ar saviem senajiem noslēpumiem, daudzajām rasēm un vēsturi, tomēr spēj piesaistīt un noturēt manu uzmanību. Sērijas gaitā Kremons ir darījis visu iespējamo, lai apvienotu savā starpā naidīgas rases, vairākas reizes novērsis tās bojāeju un darījis citas pasaulei būtiskas lietas. Tai pat laikā kā personība viņš nav attīstījies nemaz, kā guļ ar visām pēc kārtas, tā guļ, iekuļas vienās un tajās pašās nepatikšanās, un retu reizi ir proaktīvs. Viņa draudzenes ir tādi plakani tēli (pārnestā nozīmē), ar kurām laiku pa laikam pārgulēt un sarūpēt tām kādu bērnu.

Feministēm vispār šo grāmatu nevajadzētu lasīt, jo te ir totāla vīriešu dominance. Nelīdz pat, ja sieviete ir karaliene, viņas tik un tā vienmēr ir spiestas atzīt vīriešu pārākumu. Tādi pussaprātīgi radījumi, kurus samīļot, parunāties un uzmanīt , lai nesadara muļķības no kurām pašām būs kauns.

Lieku 4 no 10 ballēm. Nākamo noteikti arī izlasīšu, tikai pasaules dēļ, žēl, ka viņu apdzīvo tikai sižeta dekorācijas.

10 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi

image

Paldies Spīganai par uzaicinājumu piedalīties šajā pasākumā. Viņa to apraksta sekojoši : „ … doma ir pavisam vienkārša- katrs nosauc 10 grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas viņa dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ieliek nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominē trīs citus blogerus, kas dara to pašu.”

Grāmatu izvēle bija ļoti ļoti grūta, daudzas nācās atmest un pārvērtēt. Tas nenoliedzami bija grūts darbs.

Grāmata, kurai es nezinu nosaukumu Pēdas Akmenī by L.Saveljevs (zinu, ka tas ir patētiski, bet ir arī tajā visā kaut kas noslēpumains) – te es uzzināju par to kā radusies Zeme, kas ir dinozauri un kādēļ urāns ir svarīgs, lai datētu Zemes vecumu, par Pompejiem un Vezuva izvirdumu. Viņa mani pārliecināja, ka izaugot lielam (pirmo reizi lasīju, kad bija septiņi gadi) es noteikti būšu arheologs. Grāmatai bija noplēsti vāki, vēlāk es viņu kādam aizdevu, un tā viss lasītais ir palicis tikai manā galvā. Esmu vairākas reizes meklējis viņu dažādos grāmatu pārdošanas portālos, salīdzinājis ar krievu valodas grāmatām, bet nekad nav izdevies viņu vairs atrast. Daudz jau neko par viņu nezinu – izdota piecdesmitajos, sešdesmitajos, bildes ar dinozauriem, nodaļa par Pompejiem un aprakstīta nereāla dinozauru cīņa.

Bībele – šo grāmatu esmu izlasījis daudzas reizes no vāka līdz vākam. Aizraušanās ar šo grāmatu man sākās agrā bērnībā. Tas nekas, ka esmu rūdīts ateists, bet reti par kādu tēmu es esmu tik padziļināti interesējies. Kristietība tomēr ir Rietumu civilizācijas pamatā, un tās pamattekstu zināšana man ir iemācījusies kritiski domāt un izprast tādas lietas kā kultūrvēsturisko kontekstu.

Visums by Aizeks Azimovs – te izlasīju visu, ko vien desmitgadnieks var vēlēties uzzināt par Kosmosa  izcelsmi un tā objektiem. Lasot šo grāmatu sapratu, ka, izaugot liels, es noteikti būšu astronoms. Par astronomu nekļuvu, bet zvaigznēs orientējos labi, un mājās ir teleskops.

Pasauļu karš by Herberts Velss – šī grāmata man lika iemīlēt zinātnisko fantastiku tā, ka aizgāju uz šo žanru neatskatoties. Atceros pirmo reizi, kad viņu lasīju, braucu uz Talsiem ziemas brīvlaikā ar autobusu, bija drausmīgi auksts, un man bija veseli astoņi gadi.

Nezinītis uz Mēness by Nikolajs Nosovs – viss ko vien bērnībā varēju vēlēties (biju tak apsēsts ar kosmosu), te bija piedzīvojumi, kapitālisma kritika un kosmosa kuģi.

In a Sunburned Country by Bill Bryson – šī grāmata mani iedvesmoja doties ceļojumā uz Austrāliju. Tas, starp citu, ir līdz šim labākais ceļojums, kurā esmu bijis.

A History of Western Society by John P McKay  – kopā ar šo grāmatu es iemācījos angļu valodu. Lasot šo grāmatu es praktiski no nulles uzdzinu savu angļu valodas vārdu apjomu līdz nopietnam līmenim. Tas bija interesanti, sākumā burtnīcā izrakstīt bezmaz vai katru vārdu, bet beigās tikai pāris no nodaļas.

The Last Hero by Terry Pratchett, Paul Kidby – pat varoņiem reiz pienāk gals, bet kā aiziet kā īstam varonim? Laba un plāna grāmata, kura savelk kopā daudzas Diskzemes sižeta līnijas. Bet ne tādēļ viņa ir svarīga, viņa man lielam esot atkal lika iemīlēt bilžu grāmatas un komiksus.

Perdido Street Station by China Miéville – Bas-Lag pasaule ir mana vismīļākā fantāzijas pasaule, stīmpanks, neiedomājamas lietas un neskaitāms rasu daudzums. Pēc šīs grāmatas es ar nepacietību gaidu katru šī autora nākamo darbu.

S. by J.J. Abrams, Doug Dorst  – parādīja, ka grāmata var būt arī savādāka nekā tikai uzrakstīts teksts. Grāmata un tās notikumi, ja vien vēlies, var iespiesties tavā reālajā dzīvē.

Stafeti tālāk nododu Sisyphus, Evijai un Lasītājai.

Aostas ieleja VII

18. jūnijs (Fenis Castle)

Vakardienas brauciens mani ir piebeidzis, no rīta pamostos nekāds – kakls sāp, galva kā spainis, temperatūra un mazākā fiziskā piepūle rada nogurumu. Lielāko rīta daļu pavadu spēlējot WoW, uzsitu kādus divus līmeņus. Ārā laiks pēc suņa un var just, ka visi ceļotāji ir pamatīgi paguruši no ceļošanas. Nevienam neko īsti negribas, visur sola lietu, bērni kašķīgi.

Rhemes valley

Beigās ap pusdienas laiku tik nolemts, ka jābrauc uz kaut kādu cietoksnīti – Fenis Castle, kas atrodas netālu no Bardas. Citādi sanāks tāda nīkuļošana pa mājām. Domāts, darīts, savācamies un braucam prom. Cietoksnis patiešām smuks, dominē kalna galā pār visu apkārtējo pilsētiņu. Ir tikai viena skāde, tā uzreiz nevaram atrast, kā tikt viņam klāt, ceļu daudz, lieku gabalu iet nevienam negribas. Beigās izrādās, ka tomēr visgrūtākais ceļš ar serpentīniņu ir tas pareizais.

Fenis Castle

Uzvelkamies augšā, es jau esmu totāli beigts, knapi velku kājas. Domājam, nu ko, spersimies iekšā tai cietoksnī un sāksim apskati. Bet nekā, te, lai blandītos pa pili, ir nepieciešams gids un grupa. Grupa it kā būtu, bet gids ir tikai itālu. Nu ar itāļu valodu mums tomēr ir problēmas. Ekskursijas ilgums ir ap stundu, bet mēs nevaram garantēt, ka mūsu jaunieši būs gatavi kaut ko tik ilgu paciest. Beigās, neskatoties uz maniem protestiem, pārējie nolemj, nevajag ar’, un dodamies atpakaļ uz mašīnu. Es nedaudz piktojos par tēmu, kādēļ slimu cilēku vilkt ārā no mājas, ja aizbraukuši galapunktā neviens nav ar mieru to apskatīt.

Lai nedaudz iespītētu citiem ierosinu, ka šodien mums beidzot vajadzētu atrast to lielo Carrefour veikalu, kas atrodas Aostā. Līdz šim šis hipermārkets no mums bija veiksmīgi izvairījies, un mēs iepirkāmies mazā ceļmalas bodītē. Skaidra lieta, ka Zigfrīdu un Matīsu savā pusē dabūju uzreiz un meklēšana var sākties. Bode atradās tīri ātri, atkal iepirkām dažādas vajadzīgas un ne tik vajadzīgas lietas un beidzot devāmies uz māju pusi.

Aostas ieleja

Iebraucot Rhemes ielejā mēs jau no pašas pirmās dienas bijām pamanījuši norādi uz Animal park. Maija nolemj, ka šodien ir īstā diena, kad šo parku apmeklēt. Ideja nav slikta, un domājam, ka Ernestam zvēruļi noteikti patiks. Tur lielos aplokos ganījās brieži, murkšķi, kalnu kazas, lapsas, āpši un citi Alpos atrodami radījumi. Es nolemju dzīvnieku parku neapmeklēt, man dzīvnieki nepatīk pat tad, kad esmu vesels. Pārējie aiziet, es pavadu laiku kopā ar Jāni Pāvilu Otro. Viņš te reiz iegriezies un par to viņam uz kalnu ceļa līkuma uzlikta bilde. Skatoties uz bildi paveras arī ļoti skaists skats uz Aostas ieleju, lai gan, manuprāt, skats ir jauks arī bez bijušā pāvesta ģīmja.

Mājās visu pēcpusdienu vienkārši nodirnēju, jo nebija nekādas vēlmes piedalīties nekādās aktivitātēs. Bērni gan aizgāja uz rotaļu laukumu, tur gan notika kaut kādi pagasta skriešanas svētki, bet, cik noprotu, tik un tā forši pavadīja laiku.

Stāsti par Šerloku Holmsu by Arturs Konans Doils

Stāsti par Šerloku Holmsu

Rakstīt par šādu grāmatu apskatu ir visnotaļ neprātīgs pasākums, tas ir apmēram tas pats, kas stāstīt kāda izskatās zaļā krāsa. Praktiski visi šo grāmatu ir lasījuši vai redzējuši filmas, balstītas uz šīs grāmatas stāstiem. Mans personīgais viedoklis ir, ka padomju TV seriāls ir vislabākais, un no izrādēm – Dailes teātra 1982. gada izrāde Šerloks Holmss.

Šajā Šerlokam Holmsam veltītajā stāstu krājumā ir apkopoti divdesmit stāsti no 56 sarakstītajiem. Kā apgalvo stāstu atlasītājs, tad stāsti izvēlēti ņemot vērā padomju lasītāja smalko gaumi. Stāsti nav gari, tādi ap divdesmit lapaspusēm, taču pietiekami interesanti, lai noturētu lasītāja uzmanību līdz stāsta beigām. Tajos var iepazīt Holmsa nesavtīgo dabu, kura galvenais atalgojums no izmeklēšanas ir sarežģīta problēma. Doktoru Vatsonu, kurš pilda Holmsa apbrīnotāja un sarunu biedra lomu. Stāstus mums stāsta Doktors Vatsons, un notikumi mums tiek pasniegti viņa interpretācijā.

Mans lasāmās grāmatas eksemplārs ir totāli nolietojies. Vāki vairs sen neturas klāt, arī uz pašiem vākiem no bildes nekas vairs nav palicis pāri. Cik var spriest, pāris reizes grāmatai ir nācies iekrist peļķē, var atrast kafijas traipus uz lapaspusēm, un vietām ir nobiruši pelni. Liels bija mans pārsteigums atklājot, ka grāmata nākusi no Pastendes bibliotēkas. Nezinu, kurš no maniem rada gabaliem šo grāmatu tur ir pievācis un nav atdevis atpakaļ, jo cik atminos viņa vienmēr ir bijusi mūsu grāmatu plauktā.

Visi stāsti par Šerloku Holmsu balstās uz trīs vaļiem – dedukcija, maskēšanās un kriminālā ekspertīze.

Dedukcija – spēja izdarīt loģiskus secinājumus balstoties uz zināmiem faktiem. Nevar teikt, ka Doils to būtu atklājis, bet viņa stāsti kalpo kā atskaites punkts visiem nākamajiem detektīvu rakstītājiem. Te vairs nenotiek izmeklētāja izmisīga klīšana apkārt līdz nejauši tiek atklāts notikums. Te ir nopietna notikušā analīze, kuru autors pamanās iespiest pārdesmit lapaspusēs. Holmsa izpildījumā viss tiešām ir elementāri.

Maskēšanās- Holmss spēj pārvērsties par jebko – vecu večuku, zemnieku, ubagu vai opija smēķētāju. Reizēm izmeklēšanai nepieciešamo faktu ir par maz, reizēm jāpārbauda kāda hipotēze. Ne visas lietas var uzticēt citam, Holmsam tas nav šķērslis, viņš vienmēr ir gatavs iesaistīties izmeklēšanā arī pats.

Kriminoloģija – tieši zābaks ir visu loģisko spriedumu ierosinātājs. Vienmēr jāskatās atnācēja zābaki, ja nav -pašu zābaku, tad to nospiedumi. Pakavu un velosipēdu riepu nospiedumus ar nevajag ignorēt. Un kurš gan to nezinās labāk kā Holmss? Viņš ir sarakstījis monogrāfiju par dažādiem augsnes veidiem Londonā un tās apkaimē, viņam ir arī monogrāfija veltīta dažādiem tabakas veidiem. Vakari un naktis viņam paiet, veicot dažādus eksperimentus. Arī aktuālāko baumu un skandālu zināšana tai laikā bija droši pieskaitāma pie kriminoloģijas.

Nevarētu jau teikt, ka stāsti būtu pārāk filigrāni un dzīvei atbilstoši, bet ideja ir ļoti laba. Tāda idealizēta pasaule, kur izmeklētājiem tiek pasviesti pierādījumi lietas atrisināšanai. Gods kam gods, tas notiek neuzbāzīgi un nerodas iespaids par „dievu no mašīnas”. Ņemot vērā stāstu sarakstīšanas laiku, nevajadzētu brīnīties par pārāk formālo valodu.

Laba grāmata 8 no 10 ballēm, tikai tādēļ, ka Holmsam viss ir pārāk elementāri, varbūt autoram noderētu viņam piespēlēt arī kādu neatrisināmu uzdevumu. Iesaku visiem, kas vēl nav lasījuši, detektīvu cienītājiem – vispār obligātā literatūra. Vispār jau vajadzētu vienreiz saņemties un izlasīt pilnīgi visus stāstus par Šerloku Holmsu un vēlams – oriģinālvalodā.

Sex with Kings: 500 Years of Adultery, Power, Rivalry, and Revenge by Eleanor Herman

Sex with kings

Apmēram gadu atpakaļ Sisyphus blogā izlasīju par šo grāmatu. Vēl nobrīnījos, ka šāds vēstures pētniecības slānis man ir pagājis garām nepamanīts. Grāmatu nopirku un diemžēl uz gadu aizmirsu. Viņa gan gods, kam gods visu laiku stāvēja „tūlīt jāizlasa” listē, bet bez īpašiem panākumiem.

Ja kādam šķiet, ka būt par karali ir trakoti laba ideja, tad viņš lielākoties maldās. Tas ir ne tikai augsts amats, kurā jāpamanās iedzimt, bet arī uzliek dažnedažādus dīvainus ierobežojumus. Šī grāmata apskata galvenos no tiem – seksu, mīlestību un precības. Teorētiski karalis var pārgulēt ar jebkuru pavalstnieku vai pavalstnieci, taču ņemot vērā reālo dzīvi, te ir daudz problēmu. Pirmais ir precēšanās  – ne katru, kas patīk, karalis var precēt, to pavalstnieki var nesaprast. Karaliskā pāra laulības lielākoties bija politiska savienība un karaliskās dzimtas turpinājuma nodrošinājums. Par šī varonīgā upura nešanu (reizēm pat aprecot totāli dumju un nesmuku princesi), karalim tika dota vaļa nedaudz izpausties. Tā rezultātā viduslaiku Eiropā izveidojās savdabīga pozīcija galmā – karaļa konkubīne (piegulētāja). Šī funkcija pēc būtības nenozīmēja tikai seksuālus sakarus vien, tā bija arī reprezentatīva funkcija. Karaļa mīļākā noteica visa galma modi, ja bija pietiekami attapīga, tad arī valsts politiku. Viņām bija reprezentatīva funkcija, un patstāvīgs risks zaudēt savu vietu kādai jaunākai un smukākai. Lai tas nenotiktu, veiksmīgai konkubīnei bija jāpadara sevi par neaizstājamu. Šis amats lielākoties nozīmēja arī lielus finansiālus ieguvumus, titulus, mūža pensijas un īpašumus. Taču viss mainījās brīdī, kad karalis nomira, tad viņa mīļākās pēkšņi kļuva par neko.

Grāmatas autore stāsta par augstāk minētajiem un vēl dažiem citiem karaļa piegulētājas dzīves aspektiem Eiropas karaļnamos pēdējo piecsimts gadu laikā. Lasīšana ir visnotaļ interesanta, kuram gan nepatīk rakņāties pa citu cilvēku dzīvēm (ja kāds saka, ka viņam nepatīk, tad viņš vienkārši nav veltījis šai nodarbei pietiekoši daudz laika)? Grāmata ir kā kondensēts tenku žurnāla izvilkums, kur aprakstīti visi pēdējo gadsimtu skandalozākie gadījumi. Var rasties jautājums, kā rakstniece zina, ko karalis darījis gultā un ar kuru gulējis. Laikā, kad valsti pārvaldīja viens cilvēks un, kad kara vai miera jautājumu varēja izšķirt tas, kā kādam karalim ir bijis ar nokārtošanos no rīta, viņa privātā dzīve tika sīkumos pārspriesta sūtņu un galminieku korespondencēs. Ja gribi būt lietas kursā, tad vienkārši jāpievērš uzmanība valstij svarīgām lietām, un karaļa mīļākās tādas viennozīmīgi bija. Lasot grāmatu, nāksies vilties tiem, kas sagaida daudz intīmu un smalku detaļu, te tomēr analīze ir nevis par seksu, bet par konkubīņu ietekmi uz vēsturi un ekonomiku. Tādēļ pikanti sīkumi ir diezgan minimālā apjomā, un sekss vairāk figurē tikai nosaukumā.

Grāmatas galvenais mīnuss ir faktu atkārtošana. Neskatoties uz to, ka autore piesauc daudzus un dažādus karaļus un viņu mīļākās, galvenais stāstījums vijas tikai ap pāris karaļiem un viņu mīļākajām. Grāmata ir strukturēta nevis hronoloģiski, bet balstoties uz dažādiem konkubīņu dzīves aspektiem. Piemēram, karaļa nāve, attiecības ar karalieni, konkurentes un bastardi. Tas rada situāciju, kad viens un tas pats fakts vai notikums var tikt atkārtots pāris reizes. Rodas tāda sajūta, ka autore uzskata savu lasītāju par aizmāršu, kas nespēj atminēties, ka Čārlza II mīļākā Nellija ir bijusi no parasto ļaužu vidus ar nešpetnu raksturu. Šī atkārtošanās mani kaitināja.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, noderētu labāka teksta organizētība, nebūtu par sliktu ko vairāk pastāstīt arī par kādu ne tik slavenu karali, citādi sanāk Britu un Franču karaļnama nospiedošs pārskats.

%d bloggers like this: