Navigate / search

Смертноземельская война (По следам Алхимика, #3) by Алексей Абвов

Смертноземельская война

Ar tām viduvējām fantāzijas sērijām ir visai interesanti, tu, cilvēks, lasi un ar prātu saproti, ka labākajā gadījumā šo grāmatu var pieskaitīt lubu literatūrai, kuru sarakstījis cilvēks ar grafomānijas iezīmēm, taču ar sirdi tu gribi uzzināt, kā tas viss beidzās. Un nez kādēļ tieši šāda literatūra ir mana vājā vieta!

Cikla trešajā grāmatā galvenais varonis Viktors tiek ierauts visīstākajā karā. Savas darbības rezultātā viņš ir ieguvis sev ietekmīgus ienaidniekus, un tie nav gatavi samierināties ar esošo situāciju. Arī tie, kurus viņš ir uzskatījis par sabiedrotajiem, vairāk ir ieinteresēti tajā, lai visu atbildību uzgrūstu viņam, un paši pieslietos uzvarētājam. Situācija tomēr nav tik kritiska, Viktoram ir izdevies iegūt sev nelielu, bet lojālu karaspēku, viņa maģiskās spējas attīstījušās vēl vairāk, un galu galā pret Kalašņikova lodi nepalīdzēs nekādas maģiskās barjeras.

Ja pirmajās grāmatās bija sišanās uz augšu un mikromenedžments, tad trešā grāmata ir pamācība par to, kā gatavoties karam, ja tavā rīcībā ir puse no nelielas pilsētas resursiem. Viktors šajā jomā izrādās īsts Aleksandrs Lielais, kas nebaidās pieņemt pareizos lēmumus pareizajā brīdī. Būtu jau labi, ja šie lēmumi sakņotos kaut kādā sižeta loģikā un stāsta struktūrā. Autors savam varonim tik daudz neuzticas. Galvenā varoņa patiesais trumpis ir tas, ka viņš ir labās attiecībās ar autoru.

Grāmatas pasaules ekonomika. Nenoliedzami, ja tu esi stāsta galvenais varonis, tad pazīšanās ar grāmatas autoru var tev nākt tikai par labu. Viktoram, piemēram, par naudu nekad nav jāuztraucas. Ja pirmajā grāmatā viņam darbības nodrošināšanai vajadzēja 300 zelta naudiņas, tad tagad 500’000 naudiņas. Kā kompensēt šādas vajadzības? Varētu atainot desmitiem gadu ilgu ekonomikas attīstību, kas beigu beigās radītu šādus ieņēmumus, kurus tad varētu notērēt. Taču, ja naudu vajag pēc mēneša? Galvenajam varonim tīri nejauši ir izdevies novākt vietējo augļotāju, taču tur atrasto naudu autors viņam neapdomīgi lika ātri iztērēt. Un pārdesmit tūkstoši tomēr nav pusmiljons. Tagad autoram nākas ķerties pie vecās labās teroristu metodes, ķīlnieku sagrābšanas un naudas izspiešanas. Labi, ķīlnieki jau ar nav nekādi zelta gabali, bet tomēr. Par tādiem niekiem kā masveida naudas iepludināšana ekonomikā un inflāciju autors lāga neiespringst. Nav jau tā, ka neko nezinātu, bet nenovērtē multiplikatora efektu kādas reizes desmit noteikti.

Grāmatas pasaules tehnoloģiju attīstība. Šoreiz visas tehnoloģijas tiek attīstītas kara vajadzībām un transporta nozarē. Tehnoloģiskā progresa dzinējspēks ir Viktors. Kamēr citi pa naktī guļ, viņš sēž darbnīcā un būvē motociklu, saziņas amuletu vai citu saimniecībā noderīgu lietu. Talants viņam ir, un gulēt viņam nevajag. Jaunā pasaule ir stagnējoša un jaunas idejas apkarojoša, tā balstās lielākoties uz seniem atklājumiem, kurus arī ne visus vairs var atkārtot un ar to visu laiku ir pieticis. Viktors ar saviem automobiļiem, protama lieta, ka ir visgudrākais. Viņa ražojumi ir stīmpanka produkti maģijas un tehnoloģijas apvienojumi. Galvenais, ka visi izgudrojumi ir laicīgi un noderīgi. Viņam nekad nav tā, kanoderētu mocis, bet diemžēl vēl nav uzbūvēts. Viktoram vienmēr ir tā: pa nakti būvēju moci ,no rīta tas tīri „nejauši” noder.

Pats sižets ir pārbāzts ar piedzīvojumu elementiem. Tā kā šī ir jau trešā cikla grāmata, tad ir skaidrs, ka sliktākais, kas var notikt ar Viktoru, ir atmiņas zaudēšana. Pārējais viss ies kā pa sviestu. Šķiet, ka autors spiež uz tiko pubertāti izgājušu jauniešu auditoriju, vai arī viņš vēlētos specializēties pornofilmu scenāriju rakstīšanā. Galvenā varoņa maģisko spēju apjoms ir tieši saistīts ar viņa seksuālo dzīvi. No sākuma tas, šķita amizanti, bet sižeta attīstība, labāk būtu bijis varonim likt uzlādēties no koka. Citādi sanāk tāda dīvaina pasaule, kurā, ja sievieti pietiekoši bieži „nedrāž” augsta ranga mags, tā kļūst nesmuka un ātri nomirst.

Kopumā 5 no 10 ballēm. Autoram vajadzētu iemācīties neierakstīt sevi stūrī un necensties visus mēslus, kas krīt par viņa varoņu galvu, pārvērst par zeltu. Pasaku valstība – saprotu, bet vajag tak zināt arī kaut kādu mēru un ievērot laimīgo sakritību limitu. Grāmata apraujas pusvārdā un šķiet, ka gaidāmi vēl daudzi līdzīgas kvalitātes darbi, kas turpinās iesāktot tēmu. Vai lasīšu tālāk  – vēl nezinu.

%d bloggers like this: