Zelta teļš. Necenzēts romāna variants ar komentāriem by Iļja Ilfs un Jevgeņijs Petrovs

Šī grāmata man pusaudžu gados kotējās tikpat augstu kā „Divpadsmit krēsli”. Iespējams, pie vainas bija tas, ka padomjlaiku izdevumā abas šīs grāmatas bija atrodamas kopā, iespējams, ka manī mājoja privātīpašnieciskums. Esmu ļoti iepriecināts, ka izdevniecība „Zvaigzne ABC” turpina izdot šo padomjlaiku romānu necenzētās versijas. Man ļoti gribējās uzzināt, kas tad padomju varai ir licies ārā izmešanas vērts. Paldies izdevniecībai par iespēju tikt pie „Zelta teļa” eksemplāra.
Kurš gan no mums negribētu, lai Ostapa Bendera vārdiem runājot, piepildītos scenārijs: “… atnesīs naudu uz šķīvja ar zilu maliņu”. Es noteikti neatteiktos, no miljona nepavisam ne. Šī grāmata nav tikai par blēdi Benderu, kurš no otra tāda plaša blēža izspiež miljonu. Šī grāmata ir par Krieviju Nepa laikos ar visām tā laika aktualitātēm. Tā stāsta par to īso laika sprīdi, kad kolektivizācija vēl nav beigusies, pastāv privātā tirdzniecība, valsts vēl nav nostiprinājusi savu varu. Par to, kā šos juku laikus izmanto cilvēki, lai iedzīvotos uz valsts rēķina. Kā dibinot viltus kooperatīvus dabūt valsts naudu un pašiem pazust zilajās tālēs. Neuztraucaties, Benders ar ekonomiskajiem noziegumiem neaizraujas, viņš krāpniecībā ir īsts virtuozs. Par to kā darba kolektīvos tiek meklēti buržuji ar aizdomīgu pagātni un tiek veikta tīrīšana. Šādi atrastiem vecā režīma atliekām viegla dzīve nav sagaidāma.
Ostaps Benders pieder pie izzūdošas kategorijas, viņš pielūdz Zelta teļu. Ostapam par dzīvi viss ir skaidrs, ja būs nauda, tad būs arī Riodežaneiro. Tieši nauda ir tā lieta, kas viņam dzīvē visvairāk pietrūkst, ne jau nieka desmit rubļu, bet vismaz miljons. Un miljona iegūšana ir viņa dzīves mērķis. Savam plānam viņš piesaista Ādamu Kozļeviču, poļu izcelsmes kolorītu šoferi, mehāniķi, kura auto nosaukta par “Antilopi Gnu” kalpo par transporta līdzekli. Balaganovu, kas ir uzņēmīgs zaglēns un leitnanta “Šmita” dēls. Paņikovski, nožēlojamu sīku ļautiņu (kā viņš mīl teikt par citiem), kurš niecīga labuma gūšanai neievēros nekādus noteikumus. Viņš arī nepavisam neciena kriminālkodeksu. Šī raibā komanda dodas uz Černomorsku, lai atrastu tur savu miljonu.
Autori smejas un ironizē par visu. Par birokrātiju, par triecienceltnēm, par žurnālistiem un literātiem. Bet tā tiešām ir ironija, nevis klaja apņirgšana, arī jokiem šeit bieži vien ir vairāki slāņi no acīmredzamā līdz slēptām atsaucēm. Katram grāmatas varonim ir kāda dzīves gudrība, ko pavēstīt lasītājam. Un pats smalkākais joks, manuprāt, ir tas, ka pat iegūstot miljonu, kolektivizācijas apstākļos nemaz nebūtu, kur to iztērēt. Privātīpašnieks kā suga Padomju Savienībā ir iznīcināts, kā privātpersona tu neko nevari neko – kapitālu nedz nopirkt, nedz uzbūvēt. Tev pat alu ēdnīcā nepārdos, ja nebūsi kooperatīva biedrs. Taču līdz Benderam šī atklāsme vēl nav atnākusi, un viņš ir spiest pieredzi iegūt pats uz savas ādas.
Grāmatas galvenais pluss ir asprātīgais vēstures šķērsgriezums, kuru mums sniedz autori. Arī tik kolorītus varoņus reti kad var sastapt vienā grāmatā. Benders, nenoliedzami, ir visa pasākuma dzinējspēks, un lasot grāmatu, tu sāc just viņam līdzi neskatoties uz faktu, ka patiesībā viņš ir blēdis. Harizma, kuru autori piedēvē viņam grāmatā, spēj izlauzties arī cauri lapaspusēm. Šīs grāmatas pirmās divas nodaļas iespējams ir vislabākais grāmatas sākums, kuru man gadījies lasīt. Te parādās slavenie leitnanta Šmita dēli, kas sadalījuši visu padomju Krieviju savā starpā, lai stieptu ķepu pēc izpildkomitejas plānā rubļa. Te koncesionāri atrod viens otru un izkristalizējas iespējamais miljonārs.
Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Šī noteikti ir no tām grāmatām, kuru vēl bieži pārlasīšu. Ja vēl nav nācies lasīt šo grāmatu, obligāti to izdariet! Nav jābūt nekādam padomju vēstures speciālistam, lai saprastu grāmatā notiekošo. Un joki ir pietiekami asprātīgi, lai tos lasītājs uztvertu arī bez visa vēsturiskā konteksta pārzināšanas. Šī izdevuma galvenais pluss ir alternatīvais grāmatas nobeigums, no kura autori atteicās. Beigās ir atrodams arī neliels pielikums, kas mūsdienu lasītājam ļauj labāk saprast tā laika notikumus.
P.S. Un te mani mīļākie citāti no grāmatas:
“Benzīns jūsu, idejas mūsu”
“Reiz jūs dzīvojat Padomju zemē, tad arī sapņiem jābūt padomiskiem.”
“Parādi komandēšu es!”
“-Par arodu nejautāju, – Benders pieklājīgi sacīja, – bet varu iedomāties. Droši vien kaut kas intelektuāls? Cik reižu šogad esat sodīts?””
„- Riodežaneiro – tas ir kristāltīrs manas bērnības sapnis, …, nepieskarieties tam ar savām ķetnām!”