Turpinu savu “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas lasīšanas projektu. Šī ir 29. No 147 grāmatām, kas man jāizlasa šī projekta ietvaros. Šo grāmtu jau reiz biju lasījis, bet neko neatcerējos, tādēļ izvēle krita uz viņu. Otrs iemesls bija tas, ka viņas iegūšana īpašumā man izmaksāja salīdzinoši dārgi, veselus 7 EUR.

Cilvēce ir tikusi vaļā no visām sliktajām īpašībām un dzīvo pilnīgā harmonijā. Kā to panāca? Pavisam vienkārši – visus kriminālos elementus sasēdināja kosmosa kuģos un nosūtīja piespiedu kolonizācijā. Tā tagad visā galaktikā galvenie ir labie cilvēki, izņemot nedaudz pāri simtam planētu, kas ir zem karantīnas. Tur tagad dzīvo kolonisti, kas cēlušies no izsūtītajiem kriminālajiem elementiem. Lielākoties šo planētu attīstības līmenis ir pirmsindustriālais, un tām nav nekādu cerību izrauties līdz kosmosam. Taču labā cilvēce ir pazaudējusi vienu lielu priekšrocību, tai vairs nav agresijas un, ja kolonistiem izdotos iegūt savā īpašumā darbojošos kosmosa kuģi, viņi varētu iekarot visu galaktiku. Stāsts “30 контейнеров для господина Зет”” apskata tieši šādu scenāriju.

Starp cilvēkiem un kolonistiem stāv tikai Izlūki, viņi monitorē situāciju kolonijās. Uļs tiek padzīts no izlūkiem, jo kļuvis pārāk līdzīgs kolonistiem, vēl nedaudz un spēs vēl kādam sadot pa muti. Tādi cilvēki ir bīstami sabiedrībai un kolonistiem ar’, jo šāds izlūks var tos sākt uzskatīt par zemākas klases saprātīgām būtnēm un sākt ieviest savu taisnību. Taču kļuvis par otrās klases pilotu, Uļs nejauši atklāj plaša mēroga konspirāciju. Stāsts ir par to, ka nepietiek vien ar saukli “Viņš ir es”, ja šādam sauklim patiesā jēga ir  “tikai tādā gadījumā, ja viņš ir tāds pats kā es”.  Par to, vai civilizācija sevi var saukt par humānu, izmetot mēslainē kādu savu daļu un neliekoties par tiem vairs ne zinis. Vai ir normāli ļaut tiem slepkavot vienam otru, mirt badu un paciest mocības, izvēloties dzīvot savā iedomātajā perfektā pasaulē? Ko darīt tad, kad pašiem vairs nav palikuši nekādi instrumenti ar kuriem šo problēmu risināt? Vai šādām problēmām vispār ir atrisinājums? Bijušajam izlūkam apstākļu spiestam nākas padzīvot kopā ar kolonistiem pa īstam, bez atbalsta grupas un cerību uz izglābšanos. Tas maina perspektīvu, un sev ar pārsteigumu viņš saprot, ka arī viņi ir cilvēki.

Stāstā daudz kriminālās leksikas, urkas un lohi biezā slānī, taču bez mātes vārdiem. Ko gan var gribēt no kriminālnoziedznieku pēctečiem. Likumu bāze ar vairāk ir po poņaķijam, bet tas piedod savdabīgu nokrāsu stāstījumam. Var teikt, ka priekš 1990. gada diezgan progresīva un nestandarta valoda. Par to cepums autoram.

Otrs stāsts “Двое с Золотой Канавы” veltīts diviem kriminālnoziedzniekiem, kurus “izglābj” labie cilvēki. Viņi ir nolēmuši izdarīt pāraudzināšanas eksperimentu. Daļēji tas izdodas. Centrālā tēma – viss ļaunums pasaulē nāk no naudas un nepareiziem smadzeņu ritmiem. Vienai daļai no postulātiem varētu piekrist, bet no otras puses, tā ir vāji slēpta komunisma ideju atražošana. Ideja ir, ka cilvēkam ar laiku apnīk neko nedarīt, un viņš sāk strādāt pie lietām, kas viņu interesē. Taču autors izlaiz veselu kaudzi ar cilvēka motivējošiem un demotivējošiem faktoriem. Piemēram, ko darīs sabiedrība, ja kodolspēkstacijas inženierim, krīzes apstākļos viss piebesīsies un viņš aizies no darba, jo netur slodzi? Labi, viņi vairs nav spējīgi nogalināt, un viņa aiziešana radītu iespēju nogalēt daudzus ļaudis. Bet tai pat laikā, nevarētu atrast cilvēkus darbam, kurā pastāvētu iespēja tīšām vai netīšām kādu nogalināt.

Laba grāmata par gaišo nākotni vieniem un ne tik gaišo citiem lieku 7 no 10 ballēm. Vairāk gan lasāma, lai iepazītos ar padomjlaiku pēdējo gadu fantastikas vēsmām. Autors necenšas kopēt galveno tendenci, bet dot pats kaut ko no sevis.